Marks Allens Svēde

Purvītis pagrabā 0

Anna Iltnere
21/05/2011

Marks Allens Svēde (Mark Allen Svede) ir mākslas kritiķis no ASV ar latviešu senčiem no tēva puses. Profesionālajā darbībā pēta, kolekcionē un raksta arī par Latvijas mākslu ar uzsvaru uz 20. gs. 80. un 90. gadu mākslinieku paaudzi. 10 gadus piedalījies kā padomdevējs slavenās Nortona un Nensijas Dodžu (Norton, Nancy Dodge) Padomju savienības nonkomformisma mākslas kolekcijas izveidē. Par nonkomformistu paradigmu Marks Svēde lasīja referātu 17. maijā Laikmetīgās mākslas centra rīkotās konferences “Atsedzot neredzamo pagātni” ietvaros Rīgā. Arterritory.com izmantoja iespēju viņu satikt – un aicināja uz sarunu par interesi par Latvijas mākslu, kā arī par kritiķa skatījumu uz laikmetīgās mākslas attīstību kopumā. Šobrīd Marka Svēdes pamatdarbs ir pasniedzēja amats Ohaio Valsts universitātes Mākslas vēstures nodaļas Filmu studiju programmā. “Kino amerikāņu studentus interesē krietni vairāk par mākslu. Bija jāpielāgojas,” situāciju komentē Marks.

Kad un kā aizsākās tava interese par Latvijas mākslu?

Jau agrā bērnībā. Vecvecāku mājās pie sienas bija dažas latviešu mākslinieku ainavas. Brīvdienās ciemojoties, mēdzu vienkārši sēdēt un skatīties. Apjautu, ka tas ir kaut kas gluži cits nekā manās mājās – kur māte bija amerikāniete, bet tēvs latviešu izcelsmes, bet toreiz bez īpašas intereses par savu etnisko vēsturi. Pirmās spilgtās atmiņas – šī nojauta, ka gleznām no Latvijas ir kāda īpaša vērtība, jo karājas pie sienas goda vietā. Un tās spēja noturēt manu – maza puikas uzmanību. 

Vēlāk, kad man bija 10 gadi, uz piemājas iebraucamā ceļa ieradās milzīga koka redeļu kaste no Eiropas. Bija viena no vasaras karstākajām dienām. Iepakota bija Vilhelma Purvīša lielizmēra glezna – no mana latviešu vecvecvectēva kolekcijas. Bēgot no Rīgas sarkanarmiešu iebrukuma laikā, mani vecvecvecāki to izņēma no rāmja un, sarullētu paklājā, bija paņēmuši līdzi. Rezultātā audekls tika nedaudz bojāts. Uz Ameriku glezna atceļoja pēc restaurēšanas Vācijā. Kastes laušana vaļā bija intriģējošs un satraukuma pilns process – beidzot to gleznu ieraudzīt savām acīm. Es uzaugu diezgan pieticīgā vidusmērā miteklī, tāpēc māte nekavējoties norādīja, ka tik milzīgam mākslas darbam mājās vietas nav. Un Purvīša glezna tika sapakota atpakaļ un noglabāta pagrabā. Visu to laiku, kamēr augu, pagrabā valdīja noslēpumains pievilkšanas spēks, kas, domāju, nospēlēja lielu lomu manā interesē par Latvijas mākslu.