Viktors Misiano

Kur mēs esam? 0

Intervē Ieva Kulakova, mākslas zinātniece un kuratore
27/06/2011

Saruna ar Viktoru Misiano (1957) – vienu no pazīstamākajiem krievu mākslas teorētiķiem un kuratoriem – bija viena no dzīves piespēlētām nejaušībām, ko atlika pieņemt kā likumsakarību. Nepilnās divās stundās starp Arterritory.com aicinājumu intervēt Misiano un brīdi, kad mūsu saruna notika, paguvu vien iekšēji paironizēt, ka neturu azotē sagatavotus jautājumus, ko pie iespējas adresēt Misiano, ja vien gadītos tikties. Taču, vadoties no mūsu tikšanās situācijas – Misiano Rīgā bija ieradies maija vidū uz konferenci “Atsedzot neredzamo pagātni. Aktuālās pieejas Austrumeiropas sociālisma perioda mākslas vēstures pētniecībā ”, tāpēc sāku ar tēmu par padomju perioda mākslas vēstures pārvērtēšanu, kas palīdzēja nokļūt pie šodienas un iespējams arī nākotnes mākslas aktuāliem jautājumiem.

Konferences iespaidā es vēlētos sākt ar virkni jautājumu, kas skar mūsu mākslas postpadomju pieredzi. Kur mēs esam? Kā noteikt stratēģiju, kas palīdzētu labāk izprast situāciju un pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk? Kādas metodes izmantot? Un vispirmām kārtām – atskatoties atpakaļ. Ja pieņemam, ka skaidra attieksme pret vēsturi patiešām ir svarīga. Ko iesākt ar visu šo milzīgo padomju perioda mākslas mantojumu?

Patiešām, kopš 2004. gada, nē, tomēr arī nedaudz agrāk, mana darba tēma ir saistīta ar postpadomju problemātiku. Kopumā manu kuratora biogrāfiju iespējams aprakstīt ļoti shematiski. 90. gados es nodarbojos ar to, ko vēlāk kļuva pieņemts dēvēt par “performatīvo kūrēšanu”, t.i., ar eksperimentiem – tādiem kā work in progress (nepabeigtu darbu)atvērtajiem projektiem, dialoga projektiem utt. Šie projekti, protams, tika realizēti postpadomju apstākļos un daudzējādā ziņā tie šos apstākļus problematizēja un izteica, taču uzdevumu tematizēt “postpadomisko” sev neizvirzīja. Savukārt 2000. gadu sākumā es atgriezos pie, nosacīti izsakoties, tradicionālā izstāžu formāta, un lielākoties mana darba centrā bija tieši postpadomju, postkomunistiskā tēma. 2007. gadā es taisīju lielu izstāžu projektu, kura dēļ, starp citu, pirmoreiz ierados arī šeit, Rīgā. Projektu es realizēju četros Eiropas muzejos — tās bija četras patstāvīgas izstādes, visas veltītas postsoviet condition (postpadomju apstākļiem) un iekļautas kopējas kuratoriskās koncepcijas un dramaturģijas ietvaros [1]. Šim projektam es devu nosaukumu “Progresīvā nostaļģija”, bet 2008. gadā izdevu lielu grāmatu – lielu katalogu [«WAM № 33/34. Прогрессивная ностальгия. Современное искусство стран бывшего СССР», 2008 – I. K.], kurā zem šī paša nosaukuma apvienoju visu četru izstāžu materiālu. Šis projekts, man šķiet, ir arī galvenais iemesls jūsu vēlmei uzaicināt mani uz sarunu par postpadomisko. Maskavā, starp citu, tas netika parādīts, un tur vispār neviens nesaprata, kāpēc es nodarbojos ar postpadomju mākslu, kāpēc braucu uz Kirgīziju, Gruziju, Armēniju? Kāpēc man tas viss šķiet interesanti, kad visiem viss ir skaidrs – ka vissvarīgākais ir izlauzties uz Londonu, Ņujorku, kad visiem ir zināms, ka starp Maskavu un Berlīni nekā nav?

Un kāpēc jums tas bija svarīgi?

Pie tā mani noveda daudzi apstākļi. Tai skaitā arī personiski: es domāju par savas ģimenes līdzdalību komunisma vēsturē, ko neuztveru kā smagu nastu un no kuras negrasos atteikties…

Runāt par padomju pieredzi ir svarīgi tāpēc... tāpēc, ka tā bija! Bet 90. gados taču likās, ka to ir viegli izsvītrot kā nevajadzīgu, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Šķita, ka sāksies pilnīgi jauna dzīve, kurā iedzīvoties būs daudz vienkāršāk, ja iznīcināsim jebkādas saiknes ar pagātni. Tā bija pirmā postpadomju desmitgade un vienlaikus pirmā jaunās globālās kārtības desmitgade, kad visi steidzās izlikt politiskajā tirgū savas jaunās, steigā sakonstruētās, identitātes, jaunās vēsturiskās saknes, kur padomiskais netika ņemts vērā, jo šķita kaut kas neorganisks, sava veida pārpratums, kaut kas uzspiests, tāda kā atkāpe no normālās lietu gaitas.

Kaut ko līdzīgu, starp citu, bija pārdzīvojušas arī koloniālās valstis, kuras, ieguvušas neatkarību, sāka dzēst atmiņas par koloniālo pagātni. Šo fenomenu postkoloniālā teorija, pateicoties Lēlai Gandijai [2], nosauca par “vēlmi aizmirst” (will-to-forget). Taču problēma – pareizāk sakot, tikai viena no problēmām! – slēpjas tur, ka pietiek mūsu valstīm atteikties no padomju pagātnes, kā mūsu piederība mūsdienām (modernitynozīmē) nonāk zem jautājuma zīmes. Jo padomju pagātne – tās arī bija mūsu mūsdienas. Citas taču mums nav bijis! Bet, ja reiz mums nav bijis mūsdienu, tātad mūs var etniskot, t.i., aprakstīt mūsu pieredzi nacionālos, etniskos, rasu terminos. Tieši to arī sāka darīt Rietumi, uzsākot savu kolonizācijas darbu tur, kas agrāk bija Otrā pasaule. Tāpēc, ja mēs vēlamies teikt, ka problēmām, kuras mums ir aktuālas, ar globālās pasaules simptomātiku ir tāds pats sakars kā tam, kas notiek Rietumeiropā vai Ziemeļamerikā, tad mums ir jāatzīst sava piederība padomiskajam un jāapgūst šī pieredze no jauna.

[1] 2007. gadā kurators Viktors Misiano organizēja izstādi «Atmiņas atgriešanās» – Laikmetīgās mākslas muzejā «KUMU» Tallinā, izstādi «On Geekdom» – Benaki muzejā Atēnās, izstādi «Stāstnieku laiks» – Laikmetīgās mākslas muzejā «Kiasma» Helsinkos un izstādi «Progresīvā nostaļģija» – Luidži Peči Laikmetīgās mākslas centrā Prato (Itālija).

[2] Lēla Gandija (1966) – Čikāgas Universitātes (ASV) profesore, atzīta akadēmiķe postkoloniālās teorijas sfērā, akadēmiskā žurnāla «Postcolonial Theory: A Critical Introduction» līdzredaktore un žurnāla «Postcolonial Text» redkolēģijas locekle.