“Ermitāžas” laikmetīgās mākslas nodaļas vadītājs Dmitrijs Ozerkovs.

Mākslinieks jauc pasauli 0

Vilnis Vējš
12/05/2011

Intervija ar Dmitriju Ozerkovu, Krievijas Valsts mākslas muzeja “Ermitāža” laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāju, notika pāris stundu pirms tika izvēlēts otrās Purvīša balvas laureāts. Bija viena no visaukstākajām februāra dienām. Ozerkovs ir neliela auguma, zēniska izskata vīrietis starp trīsdesmit un četrdesmit. Ceļā no “Arsenāla” uz pusdienām izvēlēto restorānu uz viņu bija žēl skatīties – plānā jaciņā, ne cimdu, ne cepures. Izrādās, viņš bija atlidojis no Madrides, ceļojumu maršrutus plānojusi asistente, bet pats nav īpaši interesējies, uz kurieni lido. Tomēr bija dzīvespriecīgs un laipns, izteica tradicionālos krievu komplimentus Rīgai par labu sētnieku darbu. Pēterburgā gan pārvietojoties tikai ar mašīnu – lai izvairītos no kupenām, peļķēm un klaiņojošiem suņiem. “Krievi žēlo katru sunīti, tāpēc tie ir tik nikni”, viņš stāstīja.

Mūsu saruna notiek pirms Purvīša balvas pasniegšanas. To piešķir par lielākajiem sasniegumiem Latvijas mākslā. Vai jums šķiet interesants šāda lokāla sacensība? Vai vispār mākslā joprojām pastāv kaut kādas nacionālas atšķirības?
Man šķiet, kad pastāvēja atsevišķas valstis, kad Eiropa vēl nebija vienota – arī Vācija vēl bija sadalīta Rietumu un Austrumvācijā, Eiropas tautām likās svarīgāk pasvītrot katras nacionālo savdabību. Piemēram, mēs varam atšķirt 90. gadu vācu mākslu no tā paša laika franču mākslas. Iznācis ir tā, ka tagad, kad valstis ir apvienojušas, arī māksla ir kaut kā nivelējusies. Parādījies profesionālisms. Skatoties uz mākslas darbu, pirmkārt redzams profesionālais līmenis, kādā tas ir paveikts. Pirms mākslinieks nokļūst aktuālās mākslas apritē, viņam ir jāsasniedz šis līmenis. Tas attiecas gan uz fotogrāfiju, gan video, gan glezniecību. Ja nav vajadzīgā profesionālisma, to redz. Protams, var strādāt tīšām neprofesionāli, tā, lai izskatās kā neprofesionāli, bet to dara speciāli. Šādā situācijā, kurā pastāv vienots līmenis, vienota vide, kas pārvietojas no Venēcijas uz Bāzeli, Kaseli, Maiami, notiek tusovka, šajā līmenī ir arī projekti, kas strādā tieši ar nacionālajām atšķirībām. Es, lūk, paskatījos jūsu astoņus māksliniekus, un man viņi šķiet līdzvērtīgi ļoti interesantā veidā. Jūtams konteksts, kurā parādās tieši reģionam raksturīgās iezīmes. Man, piemēram, bija pārsteigums, ka mākslinieks, kas dzimis 1943. gadā, ir ļoti līdzīgs māksliniekam, kas dzimis 1977. gadā. Patiešām, viņi atrodas vienā valstī, vienā vidē, runā vienā valodā, ja skatāmies to globālā kontekstā. Kas tajā kopīgs? Man šķiet, ka mīlestība pret tekstūru, faktūru. Papīra, auduma, koka taktila uztvere. Ekoloģija, protams, fokusēšanās uz dabu. Tālāk, neapšaubāmi, es redzēju tādu kā politkorektumu, pat sociālkorektumu. Nav asu izvirtību – atkailinātu ķermeņu, vardarbības – pret cilvēkiem vai dzīvniekiem, tādu lietu, kas sabiedrībā pastāv.