Kristofs Kaclers no “Numen/ For Use”

No bēniņiem līdz Melburnai 0

Intervē Elīna Helēna Čivle
11/03/2012

Austrijas/Horvātijas dizaineru trio Numen/ For Use ir vairāku nozīmīgu dizaina balvu laureāti, kā arī vieni no šībrīža materialitātes virtuoziem eksperimentālās mākslas teritorijā. Numen biedru – Svena Jonkes (Sven Jonke, Horvātija), Kristofa Kaclera (Christoph Katzler, Austrija) un Nikolā Radelkoviča (Nikola Radeljković, Horvātija) interešu lokā atrodas eksperimentālā arhitektūra, instalāciju māksla un scenogrāfija, kas rezultējusies vairākos pārsteidzošos publiskās mākslas projektos, tikmēr iegūtais akadēmiskais slīpējums ļāvis viņiem veiksmīgi darboties arī rūpnieciskā dizaina industrijā.


Kristofs Kaclers darba procesā Melburnā

Arterritory.com tikās ar Kristofu Kacleru Vīnē, dzīvoklī, kas šobrīd darbojas kā dizainera mājvieta un privātā darbnīca, kur grupas pirmsākumos izlolotas kolektīva agrīnās idejas, gatavotas studentu brokastis un nama bēniņos radīta pirmā instalācija “Tape project”. Vēlāk tā īstenota gan daudzviet Eiropā, gan otrpus ekvatoram Austrālijas galvaspilsētā Melburnā, un šajā februārī atceļoja uz Stokholmas mūsdienu mākslas un arhitektūras centru Färgfabriken, kur ir apskatāma vēl tikai līdz 15. martam. Sarunas laikā mākslinieks dalījās ar Numen/ For Use darbības evolūciju un pacilājošu garastāvokli.

Pēdējos gados ar teicamiem panākumiem austrohorvātu dizaineru grupa Numen/ For Use piesaka sevi starptautiskā līmenī. Kad un kā trijotne satikās? 

Kolektīva Numen/ For Use pirmsākumi ir meklējami deviņdesmitajos gados, kad, aizsākoties studijām Vīnes Lietišķās mākslas universitātes dizaina fakultātē, iepazinos ar studiju biedru un kolēģi Svenu Jonki. Jonke bija pansijas meklējumos un, kā sagadījies, manā pieticīgajā dzīvoklī tuvu Vīnes centram bija neapdzīvota istaba. Tā nu Svens kļuva par apakšīrnieku. Tajā pašā laikā paralēli dizaina studijām Austrijā Svens paguva stažēties arī dzimtajā Horvātijā, Zagrebas Arhitektūras skolas dizaina nodaļā, kopā ar trešo kolektīva radošo dzinējspēku Nikolā Radeļkoviču. Drīz vien tapa arī pirmie kopprojekti, vēl gan gluži “zaļi”, taču radošā darbošanās ar laiku rezultējās veiksmīgā dizainā.

Nosaukums Numen ir ar filozofisku atsauci uz senās Romas kultūru un attiecināms uz ideju par maģiska spēka vai gara iemājošanu objektā. Vai šī ideja ir grupas darbības pamatā?

Gan jā, gan nē. Jau studiju gados, tiklīdz sanācām kopā, radās “For Use” – pamatojoties uz industriālā dizaina funkcionalitāti un pragmatisko lietošanu. Protams, ar laiku dizainam pievienojās virkne māksliniecisku projektu, arī scenogrāfija, kuru nu nekādi nav iespējams pavilkt zem virsraksta “Lietošanai”, tāpēc domājām kā nodēvēt šo mūsu kolektīvo darbību aspektu? Viens no mums nāca klājā ar nosaukumu “Numen”. Tobrīd vārds bija diezgan nedzirdēts, un tā izskaidrojums – simpātisks.


“Tape project” instalācija Färgfabriken, Stokholmā

Kur atrodas trio “radošais štābs” un kā noris kolektīvās “prāta vētras”?

Pirmajos pastāvēšanas gados, kā arī laikā pēc studijām, es, Svens un Nikolā tikāmies vismaz reizi mēnesī. Nedēļas garumā notika ģeneratīvs tusiņš manā dzīvoklī, kas reizē pārtapa arī par darbnīcu. Galdā likām idejas, kalkulējām formas, praksē testējām modeļus. Kopīgi gatavojām ēst, vakaros gājām uz krogiem, kas šad un tad kalpo kā vitāla barība iedvesmai. Uz šādas sadzīvošanas nots arī iepazinām viens otru un katra industriālās mākslas estētisko redzējumu. Tas bija ļoti svarīgs laiks kolektīva agrīnajā darbībā, jo lielākoties dienas aizvadījām, nestrādājot plecu pie pleca – es biju Vīne, bet Svens un Nikolā – Zagrebā. Tādējādi mēs attīstījām vienotu vizuālo valodu, izpratni par dizainu, mākslu, laikmetu... Pēdējos gados mums vairs nesanāk tik bieži tikties, jo katrs no mums vada individuālus projektus. Protams, mēs regulāri komunicējam, izmantojot internetu, daloties ar idejām, kuras papildinām un komentējam. Klātienē tiekamies izbraukumos – tādos, kā šīgada februāra sākumā, kad Stokholmas Färgfabriken atkal redzējos ar Svenu. Mūsu radošā apmetne vairāk vai mazāk atrodas netradicionālā plenērā un “prāta vētra” var norisināties jebkurā mirklī ar mūsdienu saziņas tehnoloģiju starpniecību. Ja radošu personību starpā ir šī ķīmija, kas ļauj veiksmīgi sastrādāties vairāk nekā desmit gadus, tad reizēm ir pat vērtīgi vienam  no otra atkāpties, lai turpinātu radīt. Ir patīkami pievērsties individuāliem projektiem, pieņemt autoratīvus lēmumus, lai pēcāk atgrieztos un ieguldītu enerģiju kopējā zīmolā. Varu teikt, ka attālums ir ceturtais lielums Numen/ For Use darbībā.

Pastāstiet vairāk par projektu Stokholmā – ar ko ceļojošais “Tape project” ir īpašs šoreiz?

Iespēja Stokholmā uzstādīt instalāciju “Tape project” bija jauka sakritība. Svens no mums trijiem ir tas, kurš visvairāk nododas tieši skatuves noformējumu izstrādei – scenogrāfija un kinomāksla ir viņa lauciņš. Pērn Svens veiksmīgi darbojās kā uzņemšanas laukuma mākslinieks un izstrādāja dizaina elementus pilnmetrāžas drāmai “Balkan is Not Dead” (2012), kuras filmēšanas laikā negaidīti saņēma personīgu uzaicinājumu no Färgfabriken un režisora, rakstnieka un kuratora Tobias Rydin – līdzdarboties pie viņa pirmās pilnmetrāžas filmas “KIM” uzņemšanas. Tobias Ridyn meklēja piemērotu mākslas darbu, kas atbilstu mūsdienu modernās arhitektūras parādībām. “Tape project” instalācija Stokholmā iegūst duālu izteiksmi un divkāršu iedarbību, kad no ekspozīcijas kodola tā pārtop filmas uzņemšanas laukumā.

“KIM” sižeta naratīvu veido jauna mākslinieka pārdomas un viņa radošie izmēģinājumi darbnīcā. Apņēmības pilns mākslinieks nolemj radīt savu pirmo izstādi. Viņš dodas uz galeriju, kas šajā gadījumā ir Färgfabriken, un īsteno šo instalāciju.

Filmas uzņemšana sekoja “Tape project” attīstības posmiem. Pirms tam kopīgi apspriedām izstrādes vadlīnijas, pielāgojām instalāciju Färgfabriken telpām. Tehniski šis projekts izrādījās nedaudz komplicētāks, nekā bijām gaidījuši, tādēļ nedēļas nogalē pirms izstādes atklāšanas es pievienojos Svenam un brīvprātīgo studentu darba grupai. Bet kopumā Zviedrijā šoreiz Numen/ For Use Svens pārstāvēja viens pats.