Tomī Ungerers jaunībā. Foto: www.tomiungerer.com

Vai Ungerera darbus ir iecienījuši arī kolekcionāri?

Jā, bet maz. Tālab, ka tirgū šo darbu nav daudz. Lielāko daļu viņš ir nodevis muzejam. Bet es domāju, ka viņa ģimene kādu dienu laidīs apgrozībā tos zīmējumus, kas atrodas ģimenes īpašumā. Es gan, protams, ceru, ka arī muzejs turpinās dzīvot vēl ar citiem viņa dāvinājumiem un fondiem, jo šajā brīdī mūsu kolekcijā ir pārstāvēti visi viņa līdzšinējie daiļrades un dzīves periodi.

Daudziem šķiet nesavienojami, ka viņš vienlaicīgi ir strādājis tik dažādos ilustrācijas laukos, gan ilustrējot bērnu grāmatas, gan tajā pašā laikā plakātos un pieaugušo grāmatās aizskarot tādas tēmas kā politika un sekss. Vai, meklējot iespējamo kopsaucēju šādai daudzšķautņainībai, varētu teikt, ka viņš vienkārši jebkurā mirklī, ikvienā tēmā cenšas būt patiess un neliekuļot?

Jā, viņš, piemēram, ir pārliecināts, ka no bērniem nedrīkst neko slēpt. Daudzas viņa bērnu grāmatas ir tādas, no kurām var arī nobīties. Faktiski viņu varētu ierakstīt tajā pašā līnijā, kur ir arī Brāļi Grimmi, kuru pasakas īstenībā ir briesmīgas. Arī Buša “Makss un Morics”, kur beigās nepaklausīgos bērnus samaļ graudos. Starp citu, interesanti, ka Francijā nepazīst “Maksu un Moricu”. Ja es Francijā lekcijā pieminu šo darbu vai Vilhelmu Bušu, tad man vienmēr ir jāpaskaidro, kas tas tāds ir.

Kādā rakstā par Tomī Ungerera darbību ASV tiek atstāstītas viņa attiecības ar grāmatu izdevējiem, kuriem vienmēr bijis rūpīgi jāpārskata bērnu grāmatu manuskripti, jo Ungerers tiešām nekad neko nav vēlējies no mazajiem lasītājiem noslēpt. Vismaz ne to, kas realitātei piedienas. “Redaktoriem bija jāiet cauri viņa zīmējumiem kā ar mazu ķemmīti, lai pārliecinātos, ka nekas lieks neaizķeras. Pirmā viņa izdevēja Hārpere atminas, ka īpaši acīgiem bijis jābūt ar pludmales ainām, jo Ungerers vienmēr iezīmējis arī izlietotus prezervatīvus, kas mētājušies smiltīs.” (thephoenix.com; 2011)

Vai Ungerers kādreiz ir vārdiski formulējis savu pieeju darbam, filozofiju, kā būtu jāilustrē bērnu grāmatas?

Drīzāk komentējis, bet nevarētu teikt, ka tā ir teorija, ko viņš paustu.


Tomī Ungerers jaunībā. Foto: www.tomiungerer.com

Bet ir minēts, ka viņš arī raksta. Kas ir tas, ko viņš raksta? Neskaitot bērnu grāmatu stāstus.

Autobiogrāfiskus tekstus par bērnību, par citiem dzīves posmiem. Galvenokārt tos momentus, kas saistīti ar nacistu okupāciju – par to, kā jauns elzasietis varēja justies Vācijas okupācijas laikā. Vēl viņam ir arī aforismu krājums.

Ungerers ir veidojis arī instalācijas un strādājis arhitektūras nozarē. Pastāstiet, lūdzu, par to plašāk.

Ungerers ir zīmējis ēku plānus, ir projektējis bērnu dārzu, kas uzcelts Karslrūes pilsētā Vācijā – ēka ir kaķa formā. Projektējis arī publiskās tualetes. Strasbūrā ir viņa radīts piemineklis – veltījums pilsētas 2000. gadadienai, kas tika uzstādīts 1998. gadā. Piemineklis veidots kā divsejainais romiešu dievs Januss. Pirmkārt, tālab, ka Strasbūras pilsētu ir dibinājuši romieši un, otrkārt, divas sejas norāda uz pilsētas identitāti starp vācu un franču kultūru. Arī spēles Ungerers ir izdomājis. Jāpiebilst, ka tā rotaļlietu kolekcija, kas atrodas muzejā, ir viņa paša veidota, un to viņš uzsāka vākt 60. gados, būdams jau pieaudzis.

“Esmu dzimis kolekcionārs,” Ungerers stāsta. “Mans tēvs kolekcionēja pulksteņus un bija bibliofīls, krājot grāmatas, antīkas lietas, jebko! Es ar to uzaugu, arī ar “ožu“ uz to, un regulāri iegādājos priekšmetus vai grāmatas, kas mani varētu iedvesmot.” Viņa bērnu rotaļlietu kolekcija ar vairāk nekā 6000 vienībām tika ziedota Tomī Ungerera muzejam Strasbūrā. “Atvieglojums,“ nosaka Ungerers, jo kompleksa kolekcija bieži vien varot izaugt par slogu. “Man jau ir viens muzejs, bet man vajag vēlvienu!“ viņš jokojot piebilst, norādot, ka liela daļa viņa kolekcionēto lietu, sākot no R.Crums komiksiem līdz amerikāņu pornožurnālu antoloģijai, ir pelnījušas tikt izstādītas un izbaudītas. (www.artandantiquesmag.com; 2011)

Izzinot viņa radošo biogrāfiju, prātā nāk cilvēcīgs jautājums – vai arī Ungereram ir tikai 24 stundas diennaktī?

Principā, man liekas, ka viņš dzīvo vienīgi savai daiļradei. Enerģiju viņš gūst no radīšanas, un šo enerģiju viņš iegulda atkal jaunos darbos, kas rada tādu kā mūžīgā dzinēja efektu.

Jautāts par brīnišķo prātu, kas vienmēr ir pilns radošu ideju, Ungerers kādā intervijā atbild: “Es to drīzāk sauktu par vājumu! Es nepazīstu mieru, man tas ir neiespējami. Ja izeju ielās, pamanu kaut ko mistkastē. Ieraugu formu. Saskatu mākoņa formu, un tas man rada ideju stāstam, un man vienmēr līdzi ir nelielas kartiņas vai bloknoti, kur es visu tūdaļ pierakstu. Tādējādi es nemitīgi esmu zem spiediena. Esmu pārlieku radošs un man ir pārāk daudz ideju!” (www.aretemagazine.co.uk; 2011

Kamēr citā sarunā mākslinieks atzīstas: “Ja jūs redzētu, kā es strādāju, jūs noteikti sajuktu prātā. Jo vienbrīd es zīmēju, tad pēkšņi novēršos un uzrakstu dažas rindiņas, bet tad atkal – “Ak vai, man ar to skulptūru gribētos kaut ko izdarīt.” Tas ir vājprāts, kas izplatās uz visām pusēm! (Smejas)”  (www.artandantiquesmag.com; 2011)


2012. gadā klajā nākusi dokumentāla filma par Tomī Ungereru. Piedāvājam noskatīties filmas treileri. www.faroutthemovie.com

www.tomiungerer.com