Tomī Ungerers jaunībā. Foto: www.tomiungerer.com

Mūžīgais dzinējs Tomī Ungerers 0

Intervē Anna Iltnere
09/03/2012

“Slavenākais grāmatu autors, par kuru tu neko neesi dzirdējis,” tā franču mākslinieku Tomī Ungereru (Jean-Thomas “Tomi” Ungerer1931) trāpīgi ir noraksturojusi izdevniecība Phaidon. Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) līdz 29. martam ir apskatāma viņa grafikas darbu izstāde, kas uz Rīgu atceļojusi no Tomī Ungerera muzeja – kopš 2007. gada tāds ir atvērts viņa dzimtajā pilsētā Strasbūrā. Jā, Ungereram ir savs muzejs, kas varētu nešķist tik pārsteidzoši, ņemot vērā mākslinieka ārkārtīgo produktivitāti – muzeja kolekcijā ietilpst 11’000 viņa darbu, kas ir tikai daļa no viņa radošā mantojuma. Dažādo darbības jomu un kreatīvās jaudas ziņā Ungerers nereti tiek pielīdzināts Renesanses laika cilvēkam. Tomēr muzejs, vēl dzīvam esot, ir neierasta lieta. Arī muzeja direktores Terēzes Villeres (Thérèse WillerLMA lekcijas nobeigumā no publikas izskan jautājums – kā to uztvēris pats mākslinieks? Villere stāsta, ka lēmumu viņš esot ilgi apsvēris, taču, kopš piekritis, ieturot saprātīgu distanci un ar uzticības kredītu dodot muzejam pilnīgu rīcības brīvību. Kādā intervijā Tomī Ungerers to komentē: “Sākumā jutos kā spoks pats savā operā. Tās šķita kā beigas manai karjerai. Kā nazis, kas nogrieza to, kas tagad ir mana pagātne. Un ko daru es? Sāku no jauna! Es strādāju pie pavisam jauniem darbiem. Radu lielas kolāžas, daudz vairāk strādāju kā skulptors. Tas bija kā sākt karjeru atkal no nulles.” Uz Rīgu izstāde ir atceļojusi, muzejam cieši sadarbojoties ar Francijas institūtu Latvijā un LMA. Ekspozīcija tālāk tiks vesta uz Valmieras muzeju, kur tā būs skatāma no 5. aprīļa līdz 5. maijam.


Tomī Ungerers darba procesā. Foto: www.tomiungerer.com

Tomī Ungereram nav pabeigtas augstākās izglītības. No lietišķās mākslas skolas viņš tika “izmests”, jo nespēja pakļauties stingrām regulām, izpildīt prasības tā, kā to iecerējuši pasniedzēji. Vairākās sarunās viņam tas nereti tiek vaicāts, proti, kāda ir viņa attieksme pret izglītības iestādēm, uz ko Ungerers norāda, ka ir cienījami un cēli nodoties izglītībai, bet tieši par mākslas skolām izsakās uzmanīgāk: “Pasniedzēju viedoklis var tik ļoti iespaidot, ka pēc tam var paiet 10, 15 vai 20 gadi, līdz attīstīsi pats savu stilu.” Un piebilst, ka tehniskās prasmes, ko skolā iemāca, ir viena lieta, taču vissvarīgākā ir darbos ieliktā intelektuālā bagāža. “Ļoti būtiska personības attīstībā ir ziņkāre. Līdzko ir ziņkāre, tā tu vienkārši akumulē zināšanas. Mana interese sniedzas no botānikas un ģeoloģijas, līdz anatomijai un vēsturei. (..) Būdams bibliofīls, es reiz pat abonēju The American Funeral Director – regulāru tirgotāju žurnālu bēru industrijai!” Ziņkāre kā radošuma un attīstības pamatakmens, šķiet, nav nekas jauns, atceroties kaut vai Alberta Einšteina hrestomātisko citātu, ka “man nav nekādu īpašu talantu. Es vienkārši esmu kaislīgi zinātkārs”. Savukārt zīmēšanas talants māksliniekam izpaudies jau bērnībā. Māte kādās atmiņās stāsta, ka jaunais Ungerers “spējis zīmēt domas ātrumā”.


Tomī Ungerera muzeja direktore Terēze Villere intervijas laikā Rīgā. Foto: Francijas institūts Latvijā

Pēc lekcijas par Tomī Ungerera grafikām Arterritory.com aicināja uz sarunu muzeja direktori Terēzi Villeri. Tā kā pats mākslinieks Rīgā klātesošs nebija, intervijas teksts vietām ir papildināts ar iestarpinājumiem no dažādām medijos publicētām sarunām, tādējādi pilnveidojot priekšstatu par viņa spilgto personību un pieeju darbam.

Pērnā gada novembrī Tomī Ungereram apritēja 80 gadi. Ar ko viņš nodarbojas šobrīd? Vai joprojām aktīvi zīmē?

Viņš ir ļoti, ļoti aktīvs, un man liekas, ka viņš zīmēs līdz pat pēdējam savas elpas vilcienam. Ungerers ir tik ārkārtīgi radošs cilvēks, ka, ja viņš pārtrauktu strādāt, tad tas viņam nozīmētu, ka viņš vairs neatrodas starp dzīvajiem. Ungerers tikko kā ir pabeidzis jaunu grāmatu; nezinu vēl, kāds ir tās nosaukums, bet stāsts ir par diviem bērniem, kuri miglā, tumsā apmaldās un nonāk apburtā salā. Redzēju jau zīmējumus, kuri, protams, ir lieliski.

Kādā intervijā Ungerers komentē savu cienījamo vecumu: “Laiks mani īpaši neinteresē. Kamēr vien spēju domāt, reaģēt un darīt savu darbu, tikmēr viss ir kārtībā.” (www.aretemagazine.co.uk; 2011)