Norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū

Vakar jūs teicāt, ka savās grāmatās cenšaties izvairīties no seksa ainām un ainām, kas saistītas ar vardarbībuBet vai tad tās nav tās pašas instinktīvās dzīves sastāvdaļas?

Jā, protams. Un tas nenozīmē, ka es pats neinteresējos par seksu. Taču lasīt par to vai vērot to kino visbiežāk ir gaužām garlaicīga nodarbe. Visi tie poētiskie sižeti, visi tie palagi, vēja pūsmas no okeāna…

Rožu ziedlapiņas

Tieši tā. Es vienkārši negribu to redzēt. Daudz vienkāršāk šeit būtu izmantot montāžu. Un nākamajā kadrā parādīt, kas notiek pēc tam. Un tāpat arī literatūrā. Tas var būt arī aizraujoši – lasīt par seksu, bet es drīzāk dotu priekšroku pornogrāfijai. Jo tā ir godīgāka, tur ir pilnīgi skaidrs, kas notiek.

Bez patētikas

Jā, šajā jomā ir itin viegli kļūt patētiskam. Bet sekss un vardarbība patiešām ir nozīmīga dzīves un populārās kultūras daļa. Taču man nav interesanti par to rakstīt. Es nekad neesmu rakstījis detektīvus. Ja es to sagribētu, tad sēdētu un domātu: “Es kādu varētu nogalināt, lūk, tā vai labāk, lūk, tā.” Bet man šajā virzienā nav ideju. Savukārt sekss pēc būtības ir interesants, ja tu tajā piedalies, nevis lasi par to.

Bet visas šīs tehnoloģijas… Citas mūsu ķermeņa izmantošanas prakses. Visa šī nebeidzamā sēdēšana pie ekrāniem. Tas taču cilvēcei ir kaut kas pilnīgi jauns

Jā, un mēs sākam nervozēt, kad mums nav pieejams internets. Bet es par to pārāk nesatraucos. Darbā es daudz laika pavadu pie datora ekrāna. Pēc tam pārnāku mājās un ar bērniem paspēlēju PlayStation, bet pēc tam, kad bērni jau ir aizgājuši gulēt, mēs ar sievu paskatāmies kādu filmu. Tātad ekrāni, ekrāni, ekrāni... Bet tajā pašā laikā mēs kā ģimene pavadām daudz laika, braucot ar riteņiem vai slēpojot, vienkārši mežā. Nav teikts, ka šīs lietas noteikti izslēdz viena otru. Ja tu lasi avīzi iPad, nevis uz papīra, tad nekā principiāli jauna šeit nav. Vienkārši agrāk tu lasīji kaudzi drukāto avīžu un tajā brīdī tieši tāpat biji atslēdzies no saskarsmes ar sievu vai bērniem.

Taču, no vienas puses, viss kļūst pieejamāks un kontrolējamāks, bet no otras – trauksmainums tikai pieaug…

Kad es rakstu, pat tad, ja rakstu kaut ko, kas mani pilnībā pārņem, es vienmēr pāris reižu stundā pārbaudu savu meilu vai tviteri. Un tas, protams, izrauj mani no tā stāvokļa. Un iekšējā balss brīdina: “Nedari to!” Bet es vienalga to daru. Un tas izjauc manu koncentrēšanos. Tamlīdzīgas lietas notiek reizes divdesmit dienā. Es pat esmu mēģinājis strādāt, ar nolūku izejot no onlaina. Bet tas ir neiespējami. Tas ir iespējams tad, ja tev patiešām nav interneta, kādā nomaļā vietā, kur tā vienkārši nav. Tai pašā laikā es pastāvīgi izmantoju internetu, lai pārbaudītu, kā kāds vārds rakstās angliski, vai arī lai paskatītos, kad dzimis, lūk, šis cilvēks vai kā izskatās vieta, par kuru es rakstu. Internets man ir nepieciešams, lai arī tas noslogo mani ar nevajadzīgām lietām. Un tomēr, tā vai citādi, es tieku galā ar savu darbu. Bet tviters man ir ļāvis sazināties ar daudziem cilvēkiem, ļāvis sajust, ka man ir kolēģi. Lai gan es šos cilvēkus neesmu saticis un nekad nesatikšu, bet es no viņiem saņemu tūlītēju reakciju, kaut kādas atbildes tikai dažu sekunžu laikā. Un tas ir gluži kā strādāt kopā ar daudziem vienā lielā telpā, lai gan patiesībā es vienmēr strādāju viens. Laba sajūta.

Bet vai jūs vienmēr rakstāt uz datora, neizmantojat pildspalvu un baltu lapu?

Ar roku es izdaru kaut kādas piezīmes tad, kad ceļoju, vai arī tad, kad jau esmu gultā. Tas ir ātrāk, nekā rakstīt iPad vai telefonā. Tā joprojām ir ērtāk. Bet es nekad neesmu rakstījis manuskriptu ar roku. Arī tad, kad rakstīju savu pirmo romānu. Es toreiz pārdevu basģitāru, savu visvērtīgāko mantu, lai nopirktu makintošu.

Jūs esat populārs un pieprasīts rakstnieks. Vai daudz nākas ceļot?

Man ir ģimene un ģimenes dzīve. Un mums abiem, man un sievai, ir jābūt uz vietas, lai viss ietu savu gaitu. Tāpēc es nemaz tik daudz neceļoju un noraidu daudzus ielūgumus. Bet, no otras puses, es, godīgi sakot, vienkārši dodu priekšroku savai ikdienas rutīnai. Darīt to, ko vajag, pēc tam iet uz savu biroju, rakstīt, bet pēc tam nākt mājās. Tā ir labākā dzīve, kādu es sev varu iedomāties.

Rutīna ļauj aplūkot lietas detalizētāk…

Ceļojot tu paplašini savus apvāršņus, visu laiku satiec jaunus cilvēkus. Redzi jaunas vietas. Bet tajā pašā laikā vienkārši tikt galā ar ikdienas rutīnu, darīt to gadu pēc gada – tas man ļoti patīk. Kāpēc noteikti vajag ceļot? Reizēm tik ļoti gribas kaut kur izrauties, bet jau pēc divām trim dienām tikpat ļoti gribas atgriezties atpakaļ.

Bet, lūk, “Doplera” varonis, kurš aizbēg uz mežu un dzīvo teltī. Vai jums pašam ir bijusi tāda pieredze – pilnībā izrauties no sistēmas, saraut visas saites?

Kad rakstīju “Dopleru”, es aizgāju uz to pašu apkaimi, kurā bija jādzīvo arī viņam, un uzslēju tur telti. Diezgan lielu telti. Un tā tur nostāvēja apmēram gadu. Es laiku pa laikam uz turieni devos, lai tur pasēdētu, paskatītos apkārt, paklausītos. Lai pēc tam varētu to visu aprakstīt. Bet es nekad netiku tur dzīvojis.

Es pats pēc dabas esmu visai mierīgs cilvēks. Man nav tāda sapņa visu pamest, atstāt savu ģimeni un sākt visu no sākuma. Tas neesmu es. Tas ir tikai mans varonis.

Man patīk doties garos pārgājienos vai ceļojumos ar velosipēdu, vai braukt ar laivu pa upi. Bet es dzīvē patiešām daru to, ko es gribētu darīt. Man nav slepenu apspiestu vēlēšanos. Es varu rakstīt un dzīvot no tā, ka rakstu. Un tas ir daudz vairāk, nekā es būtu varējis iztēloties savos vispārdrošākajos sapņos tad, kad man bija 18 vai 20. Bet, ja man nebūtu izdevies nodarboties ar to, ko gribu, tad vēlēšanās visu nojaukt un sākt no jauna būtu daudz spēcīgāka.

Skaidrs. Paldies!

9.00–9.45
Viesnīcas Radisson kafejnīca. Elizabetes 73. Rīga