Norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū

Dumpis nevis pret konkrētu sistēmu, bet pret visām sistēmām reizē

Jā, tieši tā.

Manuprāt, tas, ko jūs teicāt par “auksto” un “silto” kultūru, ir ļoti interesanti arī mumsJo mūsu pasaule ir caurcaurēm ziemeļnieciskaKur attiecības starp cilvēkiem varbūt veidojas ne tik viegli kā dienvidos, bet tām, iespējams, piemīt lielāka vērtībaKādas Skandināvu kultūras parādības, ne tikai grāmatas, jums nāk prātā, ja runājam par “silto” kultūru, kas aizstāv cilvēku savstarpējo attiecību siltumu?

Ļoti bieži tās ir tā saucamās feel-good-films un feel-good books. Uz kurām kultūras elite noskatās ar zināmu augstprātīgu iecietību. Visas šīs romantiskās komēdijas… Tas taču ir tas, ko tik ļoti kāro publika. Un es pat varu piekrist tam, ka arī “Naivi. Super” ir tāda  feel-good book.

Pats esmu atvērts ļoti dažādiem stiliem. Un jau sen neskatos uz tādām lietām no augšas. Tās nepavisam nav vienkārši uztaisīt. Ja jūs dosiet režisoram uzdevumu uzfilmēt kaut ko, ko cilvēki spēs iemīlēt un pat vēlēsies noskatīties vairākkārt, – tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Daudz vienkāršāk ir iziet uz ielas un ar trīcošu rokas kameru nofilmēt kaut ko dokumentālu par kādu problemātisku sabiedrības “sāpīgo punktu”. Tas ir ļoti viegli, jo materiālu tādai filmai var atrast vienmēr. Tādas lietas ir visur. Bet sniegt cilvēkiem cerību vai optimisma devu – tas, lūk, ir daudz grūtāk izdarāms. Tāpēc es cienu tādas filmas un grāmatas.


Ērlenns Lū Rīgā. Foto: Daiga Kalniņa

Protams, te iespējams pāršaut pār strīpu un izraisīt pilnīgi pretēju reakciju. Taču, ja jūs to darāt ar humoru, siltumu un mīlestību, un pareizajās proporcijās – es esmu pilnībā par.

Vai Skandināvijā ir labas komēdijas?

Laiku pa laikam parādās. Piemēram, zviedru seriāls “Saulainā puse”, kura darbība norisinās ļoti bagātā Stokholmas kvartālā. Stāsts ir par vairākām ģimenēm, par viņu materiālismu, jēgas trūkumu… Diezgan smieklīgs. Vai arī tāda ļoti bērnišķīga dāņu filma “Klauns”.

Bet vai jūs pats esat mēģinājis rakstīt scenāriju komēdijai?

Jā, bet ne komēdijai tīrā veidā. Tā ir ļoti sarežģīta māksla. Taču kaut kad es gribētu pamēģināt. Nepietiek, ja komēdijā ieliek dažas smieklīgas ainas, filmai jābūt smieklīgai viscaur.

Esmu uzrakstījis scenāriju filmai “Ziemeļi”, un tā zināmā mērā ir komēdija, ar tādu nedaudz drūmu humoru. Vispār man patīk amerikāņu komēdijas, kuras veidojuši ne tie paši “holivudiskākie” režisori. Vudijs Alens,  Vess Andersons. Bet pavisam nesen es noskatījos nereāli smieklīgu tīneidžeru komēdiju Superbad.

Interesanti, ka kino ir drāma, bet ir arī komēdija – kā pilntiesīgs tā žanrs. Bet vai jūs esat pabijis kādā laikmetīgās mākslas izstādē, kura būtu likusi jums pasmaidīt?

Nezinu, vai varu komentēt mākslu. Kādreiz tiku studējis Mākslas akadēmijā, tā ka, jā, interese principā ir. Man šķiet, ka daudzi mākslinieki uzskata: izraisīt smieklus – tas ir pārāk vienkārši. Izskatās, ka arī daudziem rakstniekiem smiekli liekas pārāk virspusējas emocijas. Es tam nepiekrītu. Un tajā pašā laikā smieklīgais un dramatiskais bieži vien iet roku rokā. Un laikam jau tas ir tieši tas, ko es rakstot mēģinu savienot.

Bet par izstādi, kurā es būtu smaidījis... ir tāds islandiešu mākslinieks Olafurs Eliasons, kurš daudz spēlējas ar gaismu. Es biju viņa izstādē Tate Modern Gallery Londonā. Un es nezinu, vai smējos, bet smaidīju pilnīgi noteikti. Jo tas bija kaut kas absolūti graujošs.

Vai jūs, būdams profesionāls rakstnieks, kurš pastāvīgi vēro cilvēciskās būtnes, varētu atbildēt uz jautājumu – vai mēs maināmies? Vai arī esam tādi paši, kādi bija mūsu senči pirms diviem tūkstošiem gadu?

Labs jautājums. Es domāju, ka mainās viss mums visapkārt, mainās sistēma, mainās objekti, bet cilvēka sirds un cilvēka prāts – tie joprojām ir tādi paši. Un mēs vēl aizvien esam instinktu upuri, lai gan pūlamies no tā izvairīties, būt racionāli, atrast visam izskaidrojumus. Bet vienu līmeni zemāk notiek kaut kas automātiskāks un instinktīvāks, un mēs darām lērumu dīvainu lietu – mēs apprecamies, bet pēc tam šķiramies, zaudējam kontaktu ar saviem bērniem… Ir daudz lietu, kuras mēs nekontrolējam. Un, ja tu apsēdīsies un pamēģināsi saplānot savu dzīvi, tad vēlāk tev nekas tā, pa plauktiņiem, neizdosies. Piemēram, tu gribi apsēsties un parunāties ar savu meiteni vai puisi, vai sievu, un tu runā, tikai nesaproti, kāds ir tavs patiesais motīvs. Un saruna notiek kā tāds pingpongs. Un tad tu pasaki kaut ko tādu, ko nākamā dienā nožēlo. Un tu centies to izlabot un pasaki kaut ko vēl nevajadzīgāku. Un tā tālāk... To ir neiespējami kontrolēt. Un tāpat, droši vien, bija arī pirms diviem tūkstošiem gadu. Un man šī apziņa kaut kādā veidā sniedz mierinājumu. Mēs varam attīstīties kā vien gribam, bet mēs joprojām esam dzīvnieki ar saviem instinktiem. Man tas patīk.