Norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū

Rakstnieks. Scenārists. Riteņbraucējs. Brālis. Trīs puiku tēvs 0

Intervē Sergejs Timofejevs
08/03/2012

Tā sevi tviterī raksturo Ērlenns Lū, norvēģu autors, kura grāmatas tulkotas vairāk nekā 30 pasaules valodās. Jau sen (vienā kompānijā ar Haruki Murakami) ieguvis kulta rakstnieka statusu Krievijā, viņš kļūst aizvien pazīstamāks arī Latvijā, kur nesen latviski iznācis viņa romāns “Doplers”, bet vēl pirms tam – “Naivi. Super” un “Kurts četrās grāmatās”. Pagājušās desmitgades vidū Lū vārds bija cieši saistīts ar terminu “jaunais patiesīgums”, kurš apzīmēja veselu kultūras parādību plūsmu, kas bija nākušas sarežģīto postmodernisma spēļu vietā. “Jaunais patiesīgums” savā ziņā līdzinājās vērīgam bērnam, kurš klīst pa pieaugušo pasauli un apraksta to bez koncepcijām, ideoloģijām un stilistiskiem uzslāņojumiem, “tādu, kāda tā ir”. Īsi teikumi, skatiens no apakšas uz augšu, mazā cilvēka mazās (un vienlaikus universālās) problēmas… “Ir acīmredzami, ka tādā situācijā par galvenajiem literatūras žanriem kļūst memuāri un romāni, kas sarakstīti pirmajā personā un uzpērk ar savu vienkāršo patiesīgumu. Tēlotājā mākslā “jauno patiesīgumu” iezīmē intereses par priekšmetisko glezniecību atgriešanās, teātrī – “jaunās drāmas” un sociālā teātra verbatim šokējošā atklātība …” 2007. gadā dzīvesstila žurnālā BE-IN rakstīja Aleksandrs Burenkovs.


Romāna “Doplers” latviešu izdevuma vāks

Šķiet, ka “jaunais patiesīgums” joprojām ir aktuāls. Bet vai tas ir kļuvis par pēdējās desmitgades kultūras procesa vadlīniju? Drīzāk nē, jo uz to arī nepretendēja. Tas būtu gluži tāpat kā tad, ja bērns piepeši sagribētu novecot. Kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs? Ja nu vienīgi, lai paspēlētu “vectēvos”. Bet ko par to domā pats rakstnieks, kurš atlidojis uz Rīgu, uz  izdevniecības Nordisk organizēto tikšanos ar lasītājiem, kas notika līdz pēdējai iespējai pārpildītajā Ziemeļu Ministru padomes birojā? Tieši to es viņam grasos pajautāt, kad 9 no rīta veru Radisson stiklotās durvis Elizabetes ielā. Ērlenns ir tik tikko pabrokastojis un sēž pie laptopa viesnīcas kafejnīcā, viņš ir ģērbies džinsos, izturīgos zābakos un vienā no saviem rūtainajiem krekliem. Jā, tas ir tieši tas rakstnieka tips, par kuru reiz rakstīja Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”, kur Holdens Kolfīlds saka: “…gribētos, lai tas, kas to uzrakstījis, būtu mans kolosālākais draugs un es viņam varētu piezvanīt pa telefonu, kad vien ienāk prātā.”

Bet es nevaicāšu viņam ne par iemīļoto velosipēda marku, ne arī par to, kā viņš tiek galā ar trīs puišeļu audzināšanu. Nē, es piešķiru sejai nopietnu izteiksmi, izvelku diktofonu un jautāju:

Jūsu grāmata “Naivi. Super” tika uztverta kā viens no zīmīgākajiem “jaunā patiesīguma” jeb “jaunā sentimentālisma” darbiem. Un, lūk, ir pagājis laiks. Kas ar literatūru notiek šodien, vai tajā ir vērojama kāda tendence, un vispār – uz kurieni viss virzās?

Sarežģīts jautājums… Es allaž vienkārši sekoju saviem instinktiem. Es nekad neesmu mēģinājis sevi ielikt kaut kādā kopējā ainavā, kur manas grāmatas ar kaut kādām iedomātām līnijām ir savienotas ar citu autoru darbiem.

Bet vai ir kādi mūsdienu autori, kuri jums šķiet tuvi?

Man patīk daudzi, bet tādu patiešām tuvu nemaz tik daudz nav. Viens no viņiem ir Duglass Kouplends. Tikai pāris gadus pirms tam, kad man 1996. gadā iznāca “Naivi. Super”, viņš publicēja savu “Dzīve pēc Dieva”, kur bija daudz līdzīgu lietu un sajūtu. Un, kad biju to izlasījis, es pacentos to visu aizmirst, jo daudz kas tajā bija ļoti tuvs tam, ko gribēju pateikt arī es. Bet pirms tam man ļoti patika viņa Generation X… Taču es domāju, ka te runa ir par kaut ko sarežģītāku nekā “jaunais sentimentālisms” vai “jaunais patiesīgums”. Es arī, godīgi sakot, līdz galam nesaprotu, ko šie termini nozīmē.

Jā, protams, “Naivi. Super” bija sava veida reakcija uz 90. gadiem, vismaz uz deviņdesmitajiem Skandināvijā, kur jaunatnes kultūra tajā laikā bija tāda ļoti pārgudra, ļoti ciniska, auksta un pat nihilistiska. Un es arī biju daļa no tā visa. Par ko vispār esmu priecīgs. Jo mana humora izjūta ir no turienes, arī tās pamatā ir ironija attiecībā pret pasauli. Sajūta, it kā tu būtu pāri visam un vari visu komentēt ne pārāk nopietnā garā.

Vienlaikus man gribējās uzrakstīt kaut ko, kas ietu pret straumi, jo viss jau bija kļuvis pārlieku pārgudrs un pārlieku auksts. Es vienkārši gribēju pateikt, ka mēs joprojām esam tās pašas cilvēciskās un ievainojamās būtnes, iespējams, pat vairāk ievainojamas nekā parasti, jo šis izdaudzinātais “aukstums” – tas taču ir kādas problēmas simptoms.

Man gribējās uzrakstīt kaut ko siltāku, “apaļāku” un patiesāku. Lai gan arī romānā “Naivi. Super” slēpjas sava ironija. Tur nav patiesīguma tādā absolūtā proporcijā…

Jā, tas nepavisam nav manifests.

Nē, nē. Bet, kas attiecas uz to literatūru, kas tiek rakstīta un publicēta šobrīd, tad manas tikšanās ar to būtībā ir diezgan nejaušas. Raug, kino industrijai es sekoju pietiekoši pastāvīgi, savukārt lasīt nebūt nelasu visu pēc kārtas – tik ļoti ieinteresēts es neesmu. Gribas izlasīt patiešām labas lietas, tāpēc sākumā es palasu “par grāmatām” vairākos dāņu un norvēģu žurnālos. Tā es uzzinu par kaut kādiem autoriem, bet pēc tam jau dodos uz grāmatnīcu. Jebkurā gadījumā ir ļoti grūti izcelt kaut kādu noteiktu tendenci. Kultūras vēsturē nemitīgi parādās kaut kādas kustības, virzieni, pēc tam tie nostiprinās, bet pēc gadiem desmit sākas jauna revolūcija, jauna maiņa, jauns virziens. Tas ir kā koks, kas vienlaikus aug uz visām pusēm. Un mēs šajā kokā jau esam uzrāpušies diezgan augstu. Un viss, kas ir zem mums un mums apkārt – tas viss eksistē, tas viss ir iespējams, mēs varam izvēlēties augli no jebkura zara.

T.i., tā ir absolūti individuāla izvēle…

Jā, vismaz mūsu pasaules daļā. Jo agrāk literatūras attīstība daudzējādā ziņā sakrita ar sabiedrības attīstības ceļu. Šeit bija daudz politikas. Daudz jautājumu par reālismu, par to, kā ietekmēt cilvēkus, kā padarīt tos labākus. Un, kad sabiedrība izdara uz rakstnieku spiedienu, viņš, protams, uz to atbild. Bet šobrīd Skandināvijā sistēma rakstnieku uz kādu noteiktu reakciju īpaši neskubina. Jo sistēma funkcionē pietiekami labi. Tā nav pārāk represīva. Mūsu prese ir brīva. Ja man iegribēsies uzrakstīt par premjerministru kā par bērnišķīgu, nenopietnu personu un turklāt izmantot viņa īsto vārdu, es varu to darīt. Nevienu tas sevišķi nesatrauks, visticamākais, arī premjerministru ne. To, cik tālu tu vari iet, nosaka tikai tava iztēle un tavas iemaņas.

Bet varoņi jūsu grāmatās visai bieži cenšas izkļūt no sistēmas, pārstāt būt par vāveri ritenī, mēģina izjaukt lietu gaitu. T.i., zināms sociāls zemteksts tomēr eksistē?

Tas tiesa. Bet es to nesauktu par politisku domāšanu. Tas nav mans modelis. Jā, arī lieliski funkcionējošā sabiedrībā ir iespējams no kaut kā baidīties – kaut kas šeit nav kārtībā, kaut kas nav tā. Taču es nevaru apgalvot, ka aprakstu kaut kādus sabiedrības simptomus. Protams, “Doplers” šajā ziņā ietur nedaudz taisnāku virzienu nekā pārējās grāmatas. Sabiedrība maigi, bet uzstājīgi bīda katru no mums uz “pareizo taku”, uz to, lai viss tiktu darīts “kā nākas”. Un “Doplera” varonis piepeši to saprot. Un tad sākas dumpis.