JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Pāvels Peperšteins. Pasaules karte. 2018

Izturēties pret Zemi kā pret sasirgušu dievību 0

Krievu mākslinieks Pāvels Peperšteins par apkārtējās vides aizsardzību no neprātīgās cilvēces

Olga Abramova
20/11/2019

Spilgts Maskavas romantiskā konceptuālisma jaunākās paaudzes mākslinieks, viens no mākslinieku grupas “Inspekcija “Medicīniskā hermeneitika”” dibinātājiem, virziena “psihodēliskais reālisms” ideologs, vairāk nekā simts starptautisku izstāžu dalībnieks, ieskaitot Venēcijas biennāli un Manifesta, Kandinska prēmijas laureāts Pāvels Peperšteins pasaulē pazīstams ne tikai kā mākslinieks, kura darbi glabājas Krievu muzejā, Tretjakova galerijā, Luvrā un Pompidū centrā, vai fantasmagorisku literāro bestselleru autors, bet arī kā mākslas teorētiķis, reperis un pat augstās modes dizainers.

Arterritory man piedāvāja parunāt ar viņu par “planet detox”, mākslas dalību ekoloģiskajā kustībā, ekofutūrismu etc., etc. vēl ilgi pirms zviedru ekoaktīvistes Grētas Tunbergas liktenīgās uzstāšanās ANO Ģenerālasamblejas 74. sesijā. Iedziļinājusies šajā tēmā, es sapratu, ka viss ir slikti, ka mūs izglābt var vienīgi brīnums, un šajā sakarā atcerējos kādu senu stāstu.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados es kopā ar ģimeni dzīvoju mākslinieku kooperatīvā Festivāla ielā. Tur bija lieliska talantu kompānija ar Iļju Kabakovu, Viktoru Pivovarovu un Eduardu Gorohovski priekšgalā, bet man kaimiņos, pretējās durvīs, dzīvoja dzejniece un māksliniece Irina Pivovarova un arī viņas dēls Paša. Un tā nu pēc daudziem gadiem kādā vecā veiksmīgi mirušā The Prime Russian Mаgazine numurā, kas bija veltīts brīnumiem mūsu ikdienā, es atklāju Pašas Peperšteina pārdomas par to, ka par brīnumu var uzskatīt “ar lielākiem vai mazākiem panākumiem visu”. Bet tālāk viņš stāstīja, kā, būdams puika, uzzinājis par lūgšanu kā veidu, kā iegūt vēlamo, viņš vērsies pie Dieva ar lūgumu pēc svariem zīdaiņu svēršanai, kādus viņš bija redzējis poliklīnikā. Pirms gulētiešanas palūdzies, no rīta dodamies uz skolu, viņš iznāca no dzīvokļa un ieraudzīja tieši tādus pašus svarus kopējā gaitenī. Tālāk viņš stāstīja par šoku, sajūsmu, vēlēšanos tūdaļ pat ienest svarus mājās un vecāku aizliegumu tā darīt.

Es salīdzināju datumus un sapratu, ka tie bijuši mani svari. Tas ir, ne gluži mani – man tos iedeva uz laiku, lai svērtu manu jaundzimušo dēlu. Svari vairākas dienas nostāvēja kopējā gaitenī, jo man vajadzēja tos kā nākas nomazgāt, pirms nest mājā.

Es jau sen gribēju izstāstīt šo stāstu tā varonim un tagad nolēmu, ka laiks ir pienācis, ka labāku sākumu sarunai par karmisko saikni, nākotni, ekoloģiju un radošajiem plāniem izdomāt būtu grūti.


Pāvels Peperšteins

Kā jums šāds sižeta pavērsiens, Paša?

Tas ir neticami, tas ir ģeniāli – stāsts negaidīti ir ieguvis epilogu.

Reālu faktu vienmēr iespējams traktēt dažādi. Tas vai nu apbēdina vai apbur. Toreiz tas mani pārsteidza un kārtējo reizi man pierādīja dievišķās predestinācijas faktu. Es pārliecinājos, ka lūgšanas tiek uzklausītas, tomēr vienlaikus tas mani nedaudz nobaidīja. Man it kā norādīja, ka nevajag ar to spēlēties: kas par niekiem – gribēji svarus, še tev svari. Tā ka es biju iepriecināts un vienlaikus drusku sarāvos.

Bet vai nevar būt tā, ka, pārvietodamies labi pazīstamā telpā, jūs neapzināti, ar perifēro redzi fiksējāt priekšmetu, un vēlāk vajadzīgajā brīdī tas jums parādījās? Kā Priekšnotikumi, ko Andrejs Monastirskis piemin savos Estētiskajos pētījumos.

Nē, es nedomāju, ka redzēju svarus kāpņu telpā. Šie svari mani apbūra jau daudz agrāk, poliklīnikā. Es domāju, cik gan brīnišķīgs ir šis priekšmets, šie atsvariņi, kas kustas pa metālisku skalu, šīs dažādās lietiņas – tas viss man likās brīnišķīgs. Nezin kādēļ man bērnībā fascinēja tāda veida priekšmeti, lūk, tieši pēc vizītes uz poliklīniku es tos arī paprasīju. Tomēr tas ir neticami, es negaidīju, ka šis stāsts, kas man likās tik pabeigts, vēl kaut kā turpināsies.


Pāvels Peperšteins. Cilvēks kā ainavas rāmis. 2018. Audekls, akrils

Sanāk, ka turpinājums vienmēr ir iespējams, pat visnegaidītākajos apstākļos. Un te nu ir pienācis īstais brīdis pievērsties mūsu sarunas galvenajam sižetam un mēģināt saprast, kas mūs sagaida globālo klimata pārmaiņu laikos, vai varam cerēt uz līdzšinējās zemes dzīves turpinājumu un kur šajā visā ir vieta brīnumam, mākslai un māksliniekiem. 2015. gadā jūs piedalījāties iniciatīvā Artists 4 climate, kad Parīzes klimata pārmaiņu konferences laikā četrpadsmit mākslinieki piedāvāja savus šai tēmai veltītos projektus. Kāpēc šī iecere piesaistīja jūsu uzmanību?

Lai arī citos gadījumos es neesmu pilsoniski atbildīgs mākslinieks, ekoloģijas problēmas mani vienmēr ir uztraukušas. Reizēm pat nonāca tik tālu, ka es piedzīvoju afekta stāvokļus vai satraukumu. Periodiski es rāvos uz to pusi, man gribējās kaut kā piedalīties, izdarīt ko labu, jo tieši tas man šķita vissvarīgākais. Kaut ko es darīju, diezgan haotiski. Teiksim, kādā brīdī es piedāvāju mākslinieka pakalpojumus organizācijai Greenpeace. Protams, bez atlīdzības. Un viņi man ļoti pieklājīgi atbildēja, ka ar prieku pieņems manu palīdzību, tomēr savas ekoloģiskās daiļrades formu man jāatrod pašam. Es gan cerēju, ka viņi tūdaļ pat piedāvās man konkrētus pasūtījumus kaut kādiem plakātiem vai ko tamlīdzīgu. Taču pasūtījumus man nepiedāvāja, un nekas taustāms no tā nesanāca. Atceros, ka mani maksimāli sāpīgi satrieca katastrofa Meksikas līcī, kad uz British Petroleum naftas platformas notika sprādziens un tonnām neattīrītas naftas izplūda okeānā, un tā rezultātā gāja bojā putni, zivis, dzīvnieki. Toreiz man radās sērija “Naftas plankumi okeānā”. Taču pēc tam es sapratu, ka nekādu īpašu labumu es nespēju sniegt, izņemot naudas ziedojumus ekoloģijai, kurus laiku pa laikam veicu. Lai vai kā, kad es izdzirdēju par ekoloģisko forumu, precīzāk, dzirdēju par to jau piedāvājuma formā, es piekritu.

Tātad viņi jūs atrada un uzaicināja paši?

Jā, un sākumā tas viss izskatījās pēc diezgan grandioza projekta. Bija paredzēts, ka foruma delegātus un viesus jau Parīzes Šarla de Golla lidostā sagaidīs ar ekoloģijas tēmu saistītie mākslinieku darbi. Mēs plānojām lielu mozaīku, fresku vai skulptūru, tomēr rezultātā no tā nekas nesanāca – viss izrādījās pārāk dārgi. Tomēr es kaut kā piedalījos, lai gan, godīgi sakot, vairs diez ko labi neatceros, kas rezultātā sanāca.

Jums tur bija stāsts par mākoņu lidmašīnāmun lidojošiem gliemežvākiem. Tajā bija minēta kāda neparasta degviela – “želejveidīgs, caurspīdīgs, tomēr ārkārtīgi izturīgs, ekoloģiski tīrs materiāls ar nanokapilāriem. Lidostas zālē vajadzēja parādīties šī lidaparāta modelim teju vai dabiskā izmērā, un tūlīt pat pasažieri visīstākie pasažieri varēja lejupielādēt savās ierīcēs jūsu sarakstīto romānu. Un pēc tam, izlidojušiem pa visām pasaules malām, šiem pasažieriem būtu jālasa romāns un ar sajūsmu jāiztēlojas ekoloģiski tīra eksistence, kas piepildīta jaunām, apbrīnojamām tehnoloģijām. Romāna darbība norisinājās tālā nākotnē.

Tieši tā, tālā nākotnē par nožēlu. Bet, lūk, tajā tagadnē es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, tēma izrādījās man pārāk sāpīga, es jutu sava psihiskā stāvokļa nestabilitāti un nolēmu no tā visa novērsties.

Taču nesen viss mainījās – es noskatījos pašlaik ļoti apspriesto jaunās zviedrietes Grētas Tunbergas runu un nonācu ekstāzes stāvoklī. Es varu parakstīties zem katra viņa vārda. Vēl divtūkstošo gadu sākumā es gribēju pateikt visiem to pašu, bet es esmu vien gļēvs vāja rakstura kungs, nevis drosmīga sešpadsmit gadus veca meitene.


Pāvels Peperšteins. Наступающий на супрему. 2015. Audekls, akrils

Ar Aspergera sindromu un citām problēmām.

Ar diagnozi, kas viņai piešķir drosmi, tiešumu un neatlaidību, kas šajā gadījumā ir absolūti nepieciešams. Tagad man ir radusies cerība.

Kādā no maniem stāstiem par nākotni ir vēstīts, ka Zemes izdziedināšana notiek, nododot varu pār planētu meitenēm daunēm. Meitenēm ar Dauna sindromu. Redziet, es vien kļūdījos ar sindromu.

Grēta ir svarīga vispirms ar to, ka viņa skaidri nosauc problēmu. Viņai pilnībā ir taisnība, kad viņa saka, ka nevar sanākt kopā un apspriest kaut kādus pilnīgus niekus, kad pastāv patiešām svarīgs uzdevums, kas prasa neatliekamu risinājumu. Es negribu teikt, ka ar ekoloģiju neviens nenodarbojas – tieši otrādi. Ir notikuši pat ļoti svarīgi soļi uz priekšu. Piemēram, kāds ir radījis baktēriju, kas aprij plastmasu. To vajag steidzami izmēģināt plastmasas salās okeānā.

Kāpēc tad speciālistos ieklausās nelabprāt, bet Grētas vārdi izsaukuši tādu ažiotāžu?

Speciālisti izsakās katru dienu lielā skaitā, pēc tam parādās citi speciālisti, kas uzrāda citus datus, un tas viss paliek nesaprotams. Grēta savukārt uzstājas kā Andersena bērns, kurš iesaucas par kailo karali. Taču šajā gadījumā viņa sauc, ka karalis mirst, nevis, ka viņš ir kails, – viņš mirst, glābiet viņu, jo mēs nomirsim kopā ar viņu. Sērens Kirkegors reiz taču teicis, ka sešpadsmit gadus veca meitene ir tieša Kunga reprezentācija, tā ka ir jēga ieklausīties.


Pāvels Peperšteins. Zeutgeist. No sērijas “Filozofiskās kategorijas”. 2018. Audekls, eļļa

Bet kāda ir jūsu attieksme pret to, ka daudzi ir sašutuši par Grētas uzstāšanos un saka, ka nopietnas problēmas netiek risinātas šādi?

Vai tad ir skaidrs, kādā veidā risināt šo problēmu? Tā, kā rādās, nekādā veidā netiek risināta. Lai gan visi it kā zina, ka situācija ir katastrofāla, tomēr nekas nenotiek. Šodien vitāli svarīgas ir pārmaiņas sistēmā, ir jārunā par strukturālām pārmaiņām pašā pamatā. Un tā pirmām kārtām ir atteikšanās no kapitālisma – slikti kontrolētas iedzīvošanās, kas valda pie mums un itin visur citur.

Bieži man likās un joprojām liekas, ka globālā sasilšana ir ne tikai reālu vides piesārņošanas prakšu rezultāts. Tas ir pašas kapitālisma ideoloģijas rezultāts, kas orientējas uz vispārēju uzkaršanu. Mums tiek uzspiests uzkarsēts eksistences modelis. Šajā ziņā tikai dziestošais padomju sociālisms, ko atceramies, bija vēss. Pie varas bija vēsi sirmgalvji, kas sačukstējās kaut kur kuluāros. Pēc Staļina nāves nevienam no viņiem nebija tādas pašapliecināšanās, varas reibuma dedzības. Tā bija savāda, kafkiska kolektīvās pārvaldes forma. Un, ja mēs iztēlojamies struktūru, kas patiešām risinātu ekoloģiskās problēmas planetārā mērogā, tad sanāk, ka tai jābūt totalitārai atdzimušā sociālisma struktūrai, taču vairs ne iepriekšējā padomiskā, bet gan jaunā – ekoloģiskā sociālisma struktūrai. Pašapliecināšanās, egocentrisma, pašrealizācijas ideoloģija ir jāatceļ. Realizējies, saproti, ko tu gribi un ko tu vari, paveic to, pierādi visiem – lūk, šo visu ir jāpasūta tālāk, jo, kamēr katrs centīsies ko pierādīt, visiem pārējiem tā būs katastrofa. Katrs pašrealizējies cilvēks – tas ir viens bojā gājis delfīns, divdesmit gārņi un tā tālāk.


Pāvels Peperšteins. The way of communication in style of 3111. 2009. Papīrs, akvarelis

Kāda drūma perspektīva. Varbūt iztiksim bez totalitārisma, koncentrēsimies uz apzinīgu patērēšanuun gara audzināšanu, kā mums to vēlējis Dostojevskis?

Nu, tas ir pats par sevi saprotams, taču, kā zināms, audzināšanai pakļaujas vien nedaudzu cilvēku gars, bet pārējo dabu nav iespējams mainīt – viņi paliks tādi paši. Tāpēc nāksies tomēr mainīt struktūru. Cilvēkus, kā sacīts Evaņģēlijā, nevajadzētu vest kārdinājumā. Gaidīt, ka viņi nepakļausies kārdinājumam, nevar. Protams, viņi pakļausies jebkuram kārdinājumam.

Cilvēkiem beidzot ir jāapzinās, ka viņi ir vājprātīgi, kādi viņi arī ir. Ir nepieciešams izstrādāt individuālās un kolektīvās terapijas metodes, un šīs terapijas orbītā ir jāienes ekoloģiskās vajadzības.

Var iztēloties, ka arī planēta uzvedas kā slims organisms, kas, atbildēdams vīrusu uzbrukumam, paaugstina temperatūru. Mūsu gadījumā vīruss ir cilvēks, bet planēta ir sadusmojusies, tai nepatīk cilvēki, to darbība, un tā sakarst, lai tiktu vaļā no šīs ligas. Tāpēc, lai atkal iepatiktos bioloģiskajai videi, ir jācenšas to apburt, piemīlināt. Senatnē cilvēki prata pieglaimoties dieviem, tos pielabināt, bet pēc tam viņi šīs prasmes pakāsa. Tagad, jaunajā etapā, pret Zemi ir jāizturas kā pret sasirgušu dievību un cītīgi jālūdz, lai tā izdziedinātos pati. Un, lūk, pēc idejas, tai vajadzētu patikt tam, ko piedāvā Grēta. Pati Grēta, manuprāt, zemeslodei patīk.


Pāvels Peperšteins. Dao. No sērijas “Filozofiskās kategorijas”. 2018 год. Audekls, eļļa

Bet vai te atradīsies vieta arī mākslai?

Tas jau ir atkarīgs no kompetento orgānu lēmumiem.

Patiesībā viss kā parasti – noformētāju darbs, plakāti, Kukriniksi (padomju mākslinieku trio M. Kuprijanovs, P. Krilovs, N. Sokolovs tulk. piezīme), saspied ar zaļo zābaku British Petroleum seju, kaut kas tāds. Principā, ja paraktos jebkurā progresīvā laikmetīgās mākslas instalācijā vai objektā, vai izstādē, kas veltīta aktuālām problēmām, tad mēs atklāsim tos pašus Kukriniksus, taču jau citā formālajā iepakojumā. Nav nekādas atšķirības, ja nu vien tas, ka Kukriniksi bija labāki, viņi ļoti jaudīgi zīmēja.

Vai tad jaudīgi zīmēt šodien ir aktuāli?

Varbūt arī nav obligāti, jēga no tā nemainās. Māksla vienmēr ir uzticīgs dominējošās ideoloģijas apkalpojošais personāls, tāpēc, ja dominējošā ideoloģija būs ekoloģiska, tad māksla to apkalpos.


Pāvela Peperšteina izstāde “Cilvēks kā ainavas rāmis” laikmetīgās mākslas muzejā “Garāža”. Foto: Ivans Jerofejevs

Varbūt mākslai vajadzētu iemēģināt Grētas lomu?

Māksla kaut kādā mērā cenšas spēlēt Grētas lomu, taču uz māksliniekiem es tomēr neliktu cerības. Mākslinieki domā tikai par sevi, viņi atrodas paši savā psihozē. Un tāpēc cerēt, ka viņi nopietni ķersies pie glābšanas, ir bezjēdzīgi. Kad gan mēs esam redzējuši, ka mākslinieki kādu glābtu? Nekad, nevienu – viņi nespēj izglābt pat paši sevi. Tie ir nacistiski un pamatīgi nojūgušies ļautiņi. Tieši otrādi, jāglābj ir viņi paši kā naftā salipušas kaijas, bruņurupuči vai pelikāni. Taču, ja viņiem dotu skaidru uzdevumu, ja viņiem pateiktu, ka, lūk, tagad ir pieņemta šāda partijas līnija, ņemiet un dzeniet ekopropagandu, tad, jā, viņi to darīs. Nu, protams, viņi izdomās ko skaistu, bars talantīgu ļautiņu ar bagātu iztēli, uztaisīs visu lieliski. Tomēr bez norādījumiem no augšas viņi neko nevarēs izdarīt.

Pēc būtības runājot, nepieciešams neatlaidīgi meklēt savu ceļu. Lūk, Grēta rīkojas pēc ļoti senas shēmas, viņa saskaras ar dziļiem arhaiskiem slāņiem, kur darbojas personāži, kas saka patiesību, – pītijas, sibillas, svētie muļķīši. Uzreiz prātā nāk Brēgela “Neprātīgā Grēta”. Viņā ieklausās, un paldies Dievam. Laikam jau biosfēra pastrādāja, izdomāja šādu meiteni. Biosfērai piemīt kolosālas spējas, tai ir savi aģentu tīkli. Piemēram, daudzi psihodēliskie preparāti maina cilvēka pasaules redzējumu un izpratni uz ekoloģijas pusi un dod iespēju sajust to, ko jūt Grēta. Vide cenšas stāties dialogā ar cilvēkiem. Tu vari būt tāda jūtīga meitene, bet vari arī apēst mušmiri. Es pašlaik ilustrēju “Alisi brīnumzemē” fonda V-A-C bērnu grāmatu izdevniecības programmas ietvaros. Ar šo pasaku es sagļukojos jau bērnībā, un tā kā reiz ir saistīta ar to problemātiku, par kuru mēs šodien runājam, – saziņa ar sēni, kāpuru; un meitenes kā kanāls saskarsmei ar Dievu arī tur ir. Es domāju, ka Dievam tā ir viena no patīkamākajām hipostāzēm.

Un tomēr kā mūsdienās, noraidot mistiskas atklāsmes un necerot uz pēkšņu ekosociālisma diktatūras nodibināšanu uz planētas, tikt galā ar mūs piemeklējušajām problēmām?

Planēta jau ir pietiekami globalizēta, un ir jārunā par internacionālām struktūrām. Vēl deviņdesmitajos gados manas ekoloģiskās apziņas formēšanos veicināja mana dzīve Eiropā, Vācijā, kur es vēroju, kā tiek darītas daudzas labas lietas, kā Rūra bija pārveidota par zaļu zālienu un universitāšu apgabalu, lai gan iepriekš tā bija briesmīga elle, līdz apvārsnim noklāta ar rūpnīcām. Un, lūk, no šīm paradīzei līdzīgajām vietām es divreiz ceļoju uz Taizemi, 1995. un 1997. gadā. Un es redzēju, kas tur bija noticis šajā pavisam īsajā laika posmā, par kādu totālu elli tās pašas korporācijas un koncerni, kas pārveidoja Rūru uz labo pusi, pārvērtušas šo ziedošo zemi.

Lūk, to visu var un vajag kontrolēt. Visas šīs korporācijas perinās Rietumos un neatgriezeniski dara savu lietu, jo kapitālisti ir nolemti mehāniskumam. Ļeņins teica, ka buržuji ir tik mehāniski, ka, ja paprasītu tiem pārdot virvi, lai tos pakārtu, – viņi ar prieku pārdos, viņi vienkārši citādi nevar. Viņi ir kā mehānisks putniņš, kas lēkā un lēkā, un lēkā. Tā ka ir nepieciešams radīt struktūras, kas viņiem neļaus to darīt. Tas ir, jānoliek siena, un mehāniskais putniņš aizlēks uz kādu citu pusi. Taču pagaidām sienas nav, putniņš lēks turp, kur ir vistiešākais labums, vistiešākā peļņa. Bet, ja ir siena, putniņš tūdaļ pat kļūs labs, izdomās ekoloģiski tīru ražošanu, lieliski tiks ar to galā.


Pāvels Peperšteins. Feja kā ainavas rāmis. 2018. Audekls, akrils

Bet mākslinieki palīdzēs.

Bet mākslinieki to visu noformēs, viņi ir noformētāji, neko pielikt, neko atņemt.