JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Skats no izrādes "Darba augļi" © Reinout Hiel

Nopietna pasmiešanās 0

Intervija ar mākslinieci Mītu Vārlopu

Helmuts Caune
09/10/2019

Kā viņa norāda zemāk šajā intervijā, Mītai Vārlopai pašai un viņas darbiem ir problēmas ar ierindošanos žanru apcirkņos. Performances māksliniece, teātra režisore, scenogrāfe, aktrise – neviens no šiem mēģinājumiem Vārlopu “nosaukt” nav aplams, bet īsti arī netrāpa mērķī. Viņas daiļradē primārā loma ir idejai par kaut ko, ko vajadzētu pateikt un parādīt, nevis formai, kurā to ietvert, attīstās organiski, nekādi izteiksmes līdzekļi jau sākotnēji nav izslēgti. Absolvējusi KASK mākslas skolu Ģentē, 1978. gadā dzimusī flāmu māksliniece radījusi vairākus desmitus izrāžu-performanču, izstāžu un scenogrāfiju, kas savā starpā mēdz pārklāties. Ar šiem darbiem viņa regulāri dodas starptautiskās turnejās; Latvijā viņa pirmoreiz viesojās 2012. gadā ar izrādi-gleznu Springville. Šī gada teātra festivālā Homo Novus Vārlopa rādīja divas performances – “Darba augļi” (tika izrādīta divas reizes) un “Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze” (vienu reizi). “Darba augļi”, ko demonstrēja Rīgas Kinostudijas telpās, bija bangojoša, dzīva un skaļa mistērija-koncerts ar izteiktu perkusionistisko mugurkaulu un dažādu simbolu pārsātinājumu, kas caur pašas Vārlopas sarakstītiem dziesmu tekstiem veda publiku eksistenciālu meklējumu ekskursijā, ik pa brīdim pārsteidzot, sasmīdinot vai apšķiežot ar ūdeni. Izrāde tika demonstrēta divus vakarus pēc kārtas, un rītā pirms otrās izrādes man izdevās uz brīdi satikt Vārlopu īsai sarunai. Kā izrādās, ļoti satraucošā situācijā, jo fiziski visnotaļ prasīgā pirmā izrāde bija novedusi pie salauzta pirksta ģitāristam un sastieptas muguras pašai Vārlopai. Tomēr, kā noprotu, tie tika atzīti par pārvaramiem sīkumiem un arī otro reizi “Darba augļi” tika parādīti.


Skats no izrādes "Darba augļi" © Reinout Hiel

Man par izbrīnu daļa publikas vakar izrādes laikā ļoti daudz smējās. Vai darbs bija iecerēts kā smieklīgs?

Nedomāju vis. Tas bija iecerēts kā elpojošs darbs, kas atbrīvoti, relaksēti runā par dažādām lietām. Varbūt caur to arī radās smieklīgums. Mums uz skatuves publiku ir diezgan grūti dzirdēt, bet man likās, ka sākumā tā bija klusa, bet vēlāk sāka saprast, ko mēs darām, un atvērties.

Vai kā koncepcijas autore un izrādes režisore jūs varat atbildēt par ikkatru atsauci un simbolu, kas izrādē tika izmantoti, vai arī daži no tiem tur iekļuvuši nejauši?

Es domāju, ka varu gan.

Piemēram, mani ieinteresēja vairākkārt izmantotā griešanās meditācijas tehnika, kas parasti tiek asociēta ar sūfismu. Kāda bija tās jēga izrādē?

Viens no šīs “virpuļošanas” uzdevumiem ir tiekšanās pēc ekstāzes, un to es izmantoju daudzos savos darbos. Bet šajā izrādē es to nolēmu izmantot ne tikai kā rituālu, bet arī kā simbolu kaut kam citam. Virpuļojot tiek zīmēta zīme – aplis, riņķis, kustība ar kosmisku nozīmi, un pēdējā laikā to var atrast visos manos darbos. Es tajos arī mēģinu sasniegt kaut kāda veida ekstāzi – darboties ar visiem elementiem vienlaicīgi. Man šī kustība simbolizē visa Visuma virpuli, tā palīdz saprast dzīvi. Pirms mums reliģijas un citas jēgas meklējumu formas ir izdarījušas ļoti daudz, nemitīgi mainot, transformējot idejas un nozīmes. Šī izrāde vaicā – kādā situācijā tas mūs atstājis, kur mēs tagad esam, kādi ir rezultāti visam šim darbam, kas paveikts pirms mums? Tāpēc arī nosaukums – “Darba augļi”.


Skats no izrādes "Darba augļi" © Bart Vermaercke

Izrādē tiek runāts par nokļūšanu “viņpus valodas”. Vai jums ir izdevies tur pabūt?

Man tā šķiet. Man tas ir interesanti, jo es neuzskatu, ka valodas aprakstītā realitāte ir vienīgā.

Un ko jūs darāt, lai tur nokļūtu?

Redziet, lai to izstāstītu, man jāizmanto valoda, vai ne? Bet tas nav tik viegli. Varu mēģināt jūs vest. Atceraties ainu, kurā mēs balto kubu izmantojam kā vērsi toreadoru šovā? Kā teātris tas ir kaut kas izteikti slikts un banāls, bet mēs to darām tāpēc, ka mūs neinteresē tehniskā vai akadēmiskā kvalitāte. Mūs neinteresē toreadora atveidojuma kvalitāte vai stāsts, mēs šādā veidā cenšamies aizstiepties ne tikai viņpus valodas, bet varbūt pat attēla... Ne tikai šajā ainā, arī citās, kur ir atsauces uz reliģijām, terorismu, tradīcijām, krustā sišanu... Rādot un attēlojot visas šīs lietas blakus, turklāt veidā, kā nav pierasts tās attēlot – nedomājot par kvalitāti –, man šķiet, ka mēs sava ziņā “izraujamies”. Izraujamies no vajadzības runāt par kvalitāti, formas tīrību, skaistumu. Visas šīs konvencionālās, konservatīvās lietas tiek atmestas, un daudz interesantāks man šķiet tas, kas paliek pāri.


Skats no izrādes "Darba augļi" © Laurent Philippe

Kāds bija prāta stāvoklis, kurā jūs sarakstījāt dziesmu tekstus?

Jūs domājat – cik piedzērusies es biju?

Nē, ne gluži, drīzāk – vai varat ievērot sakarības, kādās situācijās tās pie jums “atnāk”.

Dažus no tekstiem es sarakstīju jau sen pirms šīs izrādes tapšanas. Bet tas stāvoklis man laikam ir tāds, kas raksturo eksistenci – vismaz cilvēka – vispār: apmulsums un bailes. Vai man ar galvu viss kārtībā? Vai šādi tam ir jābūt? Ir visas šīs lietas, viss šis mantojums, reliģijas un uzskati, viss, kur mums jāatrod sava attieksme un nostāja... Brīži, kad es rakstu šos tekstus, ir brīži, kad prātoju pati par savu pozīciju lielākās kopsakarībās, lielākā bildē. Mūsu stāvokli raksturo apmulsums. Mēs īsti netiekam tālāk par to.

Kā jūs kļuvāt par mākslinieci?

Es nedomāju, ka esmu māksliniece. Bet mani tā mēdz dēvēt.

Kāpēc jūs tā mēdz dēvēt?

Tas, ko es daru, laikam ir pieskaitāms pie mākslas pasaules. Bet es to neuztveru kā kaut ko īpašu.


Skats no izrādes "Darba augļi" © Miet Warop

Un kā jūs pasākāt darīt to, ko jūs darāt?

Vispār mani mazliet aizkaitina, ka mani mēģina ierindot tajā “mākslinieku” grupā. Es dzīvē gribēju būt pavisam kas cits, tas man neizdevās, es savos meklējumos nonācu pie šī, un tas sanāca. Tas man ir ļāvis būt man pašai. Protams, ne bez grūtībām. Bet man nepatīk, ka šāda notikumu secība liek man “izklausīties” pēc stereotipiskā mākslinieka – kaut kad agrāk dzīvē piedzīvo lielu vilšanos un nekas cits neatliek, kā pievērsties mākslai. Tas nav mans gadījums. Manī bija kaut kas, kas sevi pieteica un iznāca uz āru, bet citi tam grib uzlikt kaut kādu zīmogu.

Vai jūs neuztrauc arī grūtības jūs ierindot kādā žanrā?

Galīgi ne. Tas, ka tam vajadzīgs apzīmējums, ir prasība no ārpuses. Man ļoti patika pieeja, kādā notika manas studijas KASK skolā. Tur netika mācīts izpildīt dažādus uzdevumus, bet gan fiksēt savas idejas un tad, kad kāda ideja ir izkristalizējusies, meklēt veidus, kā to pēc iespējas precīzāk realizēt – vienalga, kādā formātā. Tas man ļoti patīk. Protams, ēnas puse tam ir tāda, ka tu īsti labi neiemācies nevienu konkrētu mākslas prasmi. Es, piemēram, labi nepārvaldu nevienu tehnisko prasmi – es nemāku dejot, nemāku dziedāt, nemāku spēlēt... Precīzāk, nemāku to darīt augstā, profesionālā līmenī. Es neko īsti nemāku darīt. (Smejas.) Man pietrūktu pacietības kļūt par tēlnieci. Tomēr man ir spēcīga vēlme kaut ko saprast un dalīties savos meklējumos. Un man pietiek prasmju, lai savu refleksiju un idejas pārnestu, piemēram, stundu garā izrādē. Ja to sauc par mākslu, man ar to nav problēmu. Māksla ir logs, caur kuru mēs skaidrāk ieraugām mums svarīgas problēmas.

Bet jā, lai gan alternatīvu vārdu neesmu izdomājusi, es izvēlētos netikt saukta nedz par teātra režisori, nedz par performances mākslinieci, nedz par vizuālo mākslinieci. Es noteikti neesmu režisore; sēdēt tribīnē un komandēt cilvēkus, kā viņiem labāk pavirzīties mazliet pa labi, nav mana lieta. Arī cilvēki, ar ko es savās izrādēs strādāju, nav aktieri. Jūs taču redzējāt manu bundzinieku – es viņu uzaicināju spēcīgās personības dēļ, nevis dēļ tā, ko viņš var nospēlēt. Un man viņš bija ļoti maz jāvada – viņš pats lieliski saprata, kā viņam jāpārvietojas pa skatuvi un kur viņam jābūt. Es nevienam necenšos likt kļūt par kaut ko citu, nekā viņš vai viņa ir.


Skats no izrādes "Darba augļi" © Reinout Hiel

Varbūt jūs varat padalīties ar to, kā notiek jūsu “tulkošanas” process – kā idejas pārtop mākslas darba formā?

Sākotnēji ideja ir vien transportlīdzeklis, ar kuru uzsākt nezināmu ceļu. Sākumā ideja ir tīra un skaidra, un tu pie tās turies kā pie mugurkaula, cenšoties nekam nepiekāpties un visu pielāgot tās realizācijai. Bet manā gadījumā vienmēr pienāk kritiskais brīdis, kad es saprotu, ka darba gaitā ideja neizbēgami jau ir pārlieku apaugusi ar ko citu vai pat kļuvusi par ko citu, un tajā brīdī es vienkārši ļaujos. Ļaujos visam, ļaujos jaunai tapšanai, lai nekļūtu par sākotnējās idejas vergu. Un tas ir brīdis, kurā viss atkal kļūst iespējams – turklāt vēl vairāk nekā sākumā, kad es vēl ļoti skrupulozi un sīki pieeju izpētei un plānošanai. Cilvēki, ko es piesaistu sākumā, allaž ir rūpīgi izvēlēti saskaņā ar šo izpēti, bet tie vienmēr nāk ar savu pienesumu un pārpilnību. Īsumā varētu teikt – sākumā ir mana ideja, tad sāk piedalīties cilvēki, kurus pati esmu piesaistījusi, tad es vēroju, kā viņi ar šo ideju saprotas vai nesaprotas, un tad, visbeidzot, es viņiem ļaujos un iekļauju viņus pilnībā. “Darba augļi” ir tipisks piemērs. Ja tajā brīdī, kad es ieraugu jaunu ideju pārpilnības kapitālu manā priekšā, es tam neļautos un stingri turētos pie savas sākotnējās domas, tas būtu muļķīgi un arī garlaicīgi. Dažreiz tas ir riskanti, bet arī tajā, protams, ir sava pievilcība.

Svarīgs notikums “Darba augļu” tapšanā bija Briseles metro sprādzieni pirms dažiem gadiem. Izrādē arī ir iekļautas atsauces uz terorismu. Es nolēmu, ka jāmēģina uz to atbildēt ja ne gluži ar smiekliem, tad ar prieku un dāsnumu. Tā ir labāka alternatīva bailēm. Elpot un varbūt pat pasmieties ir labāk, nekā dzīvot bailēs. Citādi būtu pārāk smagi dzīvot. Atbrīvotība mulsuma un baiļu priekšā, ko mēģinām parādīt, ir saistīta ar šīm pārdomām. Man, starp citu, ir ļoti svarīgi, lai darba gaitā man būtu jautri. Man vienalga, cik stulbi tas izklausās. Bez tā es nevaru.

Vai jūs sevi uztverat nopietni?

Jā, bet tas neizslēdz iespēju par sevi pasmieties. Arī pasmiešanās var būt nopietna. Humors palīdz mums labāk saprast citam citu, labāk saprasties. Es, piemēram, neticu, ka cilvēki bez humora izjūtas var būt gudri. Te, iespējams, var atcerēties, ko jūs sākumā teicāt par publikas reakciju uz izrādi. Kopīgi smejoties, mēs vienlaikus arī dodamies kopīgos meklējumos.


Mīta Vārlopa © Miet Warlop