JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto: Soft Baroque

Soft Baroque. Savādās gadsimta lietas 0

Mākslas duets Soft Baroque rada priekšmetus, kādus mēs līdz šim nebijām spējuši iedomāties, un maina mūsu priekšstatu par attēla imaterialitāti

Sergejs Timofejevs
01/10/2019

Kādā no intervijām viņi skaidro: “Mēs nākam no dažādiem laukiem. Nikolass – no tradicionālās mēbeļu izgatavošanas, bet Saša no vizuālās mākslas, kas mūsu gadījumā kopā strādā lieliski. Nikolass – tās ir rokas, bet Saša – acis, tomēr mums ir viens ķermenis, kas domā vienādi. Pie darba galda mēs nākam ar dažādām prasmēm, tomēr mums interesē vienas un tās pašas idejas, lai gan Saša bieži zīmē lietas, kas reālajā dzīvē nemaz neturas kopā.”

Savukārt Kopenhāgenas galerija Etage Projects, kas abus pārstāv, savā vietnē raksta: “Dizaina duets Soft Baroque sapludina robežas starp pieņemtajām mēbeļu tipoloģijām un konceptuāliem, reprezentatīviem objektiem, pētot priekšmetiskumu un materialitātes uztveri digitāli tēlojošo kultūru laikmetā.”

Ko tas nozīmē? Laikam gan to, ka Saša Štucina un Nikolass Gārdners ir vieni no mūsu laika interesantākajiem māksliniekiem, kas smalki strādā ar to, kā mainās mūsu realitāte, un pa daļai cenšas ietekmēt šīs pārmaiņas. Tomēr to viņi dara ar pilnīgi vienkāršu lietu palīdzību – galdiem, krēsliem, soliņiem. Šos priekšmetus izstāda galerijās, muzejos (no V&A Londonā līdz Depot Basel Bāzelē) un dizaina forumos, tomēr vienlaikus tos var sastapt arī kādā privātā namā vai luksuss klases veikalā. Tos lielākoties var izmantot pēc to tiešās funkcijas, tomēr vispirms tie satrauc mūsu iztēli un pārbauda “pieļaujamā robežas”, ko mēs pierakstām lietām. Vai spogulis varētu būt aromatizētas miglas mākonis? Vai galvassega varētu būt miniatūra strūklaka vai ūdenskritums? Ko mēs redzam, kad skatāmies uz zīda audumu, uz kura uzdrukāta marmora vai granīta vizuālā virsma?


Corporate Marble Vase. 2019. No ekspozīcijas World of Ulteriors. Foto: Etage Projects

Mūsu pasaulē kļūst arvien nepopulārāk runāt par nākotni, jo pati realitāte ir tik plūstoša un mainīga, ka ir tik grūti saprast, kādas lietas tajā ir vienīgi šai dienai, bet kuras pārplūdīs rītdienā. Uz šīs smalkās robežas, šajā laikmetīguma vizuālajā nervā, kas, bez šaubām, izjūt informācijas digitālās uztveres gigantisko ietekmi, bāzējas vairums viņu objektu, kas sevī apvieno “avangarda” dizainu un konceptuālo mākslu. Tie ir sava veida “lakmusa papīri” laikmetam un mūsu vizuālajai domāšanai.

Tā bija milzīga veiksme, ka Sašu Štucinu un Nikolasu Gārdneru augusta vidū izdevās uzaicināt uz Latviju, uz vienu no valsts skaistākajām vietām – Siguldu, kur norisinājās kārtējā dizaina vasaras skola MAD. Tieši blakus Siguldas pilij bija izpleties liels, caurspīdīgs paviljons, kurā starptautiska studentu, jauno mākslinieku un dizaineru komanda kaut ko darināja, veidoja, līmēja un konstruēja. Soft Baroque tur nolasīja lekciju un pastrādāja plecu pie pleca ar nometnes dalībniekiem pie viņu projektiem. Ar Sašu un Nikolasu mēs tikāmies dienu pirms vasaras skolas beigām, kad visi darbi tuvojās noslēgumam un varēja apsēsties pie atklātās kafejnīcas galdiņa pāris desmitus metrus no paviljona un parunāt.


Saša Štucina un Nikolass Gārdners vasaras starptautiskajā dizaina skolā "MAD" Siguldā. Foto: Rihards Funts

Saša nāk no Slovēnijas, Nikolass – no Austrālijas… Un jūs satikāties Londonā?

Nikolass: Mēs mācījāmies vienā un tajā pašā Karaliskajā mākslas koledžā, taču dažādos novirzienos. Iesākumā mēs sākām kaut ko kopīgi darīt, realizēdami mazformāta idejas, nelielus atsevišķus projektus. Sašai vairāk interesēja trīsdimensiju objektu radīšana un ar skulptūru, instalāciju saistīta pieeja, bet es drīzāk koncentrējos uz lietu praktisko pusi. Un šajā interešu atšķirībā jau bija ielikts kāds svarīgs konceptuāls lūzums – visi mūsu darbi sevī ietver zināmu pretrunu… vai arī tie pretojas ierastajai plūsmai. Rezumējot – mēs vienkārši sākām strādāt kopā. Bet mūsu nosaukums, Soft Baroque, bija tāds kā pseidonīms, tāds kā apzīmējums mānīgajam stilistiskajam virzienam, kuru mēs domās asociējām ar sevi. It kā tā būtu kāda jaudīga mākslas kustība ar teju vai reliģioziem sekotājiem, jo pagātnē modernisms bija kas līdzīgs reliģijai. No otras puses, te klātesoša ir arī ideja par softpower, software, kas pretstatīta hardware, tāda jauno tehnoloģiju nokrāsa. Tas viss izklausās kā pretruna terminoloģijā, tomēr vienlaikus kaut kādā harmoniskā veidā tas stāsta par mūsu laiku, par to, kāds tas ir.

Saša: Jā, mums patīk šāda veida pretrunas un pretnostatījumi, kas no sākuma liekas aloģiski, taču, kad tu aizdomājies, tiem rodas kāda cita nozīme. Daudzi mūsu darbi savā būtībā ir tuvi tam. Turklāt reizēm tas var būt ļoti vienkāršs, tīrs, grezns objekts, tomēr aiz tā vienmēr slēpjas vēl kaut kas cits.

Par soft aspektu viss ir vairāk vai mazāk skaidrs, tomēr – kādi baroka elementi jūs tik ļoti saista, ka jūs nolēmāt izmantot šo vārdu sava projekta nosaukumā?

N.: Es domāju, ka mums interesē tas, kā dekorācijas, ornamenti, neparastas virsmas vai materiāli var objektam piešķirt citu vērtību. Tagad, šajā patērnieciskuma laikmetā, kas pēc būtības ir vēl vairāk baroks, nekā tas vispār jelkad bijis pagātnē, visiem produktiem tiek uzlikts šis mākslīguma nospiedums, kas tiem piešķir augstāku statusu. Londonā, teiksim, ļoti populārs ir lamināta grīdas pārklājums, kas pēc būtības ir plastmasa, taču to pārklāj ar šauru dekoratīva finiera kārtu, kas izskatās pēc veca koka. Un tā šis parastais lamināts iegūst vērtību un kulturālo nozīmību. Arī tas ir sava veida kultūras kapitāls, lai gan, protams, te tiek pielietota ļoti lēta un virspusēja asociācija. Es domāju, mūsu laikos mēs ieguldām vairāk līdzekļu, lai it visam pasaulē piešķirtu šo dekoratīvo aspektu, nekā ieguldām pašā lietu radīšanā.

S.: Man baroks patīk arī kā metafora… Jo, ja paraugāmies uz mākslas vēsturi, baroks ir tās visgreizāk saprastais un traktētais periods. Daudzi neaizdomājoties definē baroka stila virzienu kā kaut ko pārmērīgu, pārlieku dekoratīvu, taču, ja tu paraksies dziļāk, viss izskatīsies teju vai otrādāk. Baroks ir ļoti teatrāls, ar tumšām notīm…

N.: Ar grotesku…

S.: Jā, ar grotesku. Un man tas ārkārtīgi patīk. Pat ja baroks bija iekļauts baznīcas funkcionēšanā un kaut kādos sociālos tālaika rāmjos, tajā vienalga paliek šis iekšējais baismīgums. Kā Bellīni un Karavadžo – visos viņu darbos, kas radīti pēc pasūtījuma, ir kaut kas grotesks, ir redzama jaudīga viņu pašu ideju izteiksme. Un tas ir tuvi manai sirdij. Un tas viss ved pie tā, ka baroks tiek traktēts greizi…


Kafijas galdiņš Malaparte, kura dizains iedvesmots no Žana Luka Godarda filmā “Contempt (1963) iekļautās Villa Malaparte Kaprī salā. Foto: Soft Baroque

Nesen mēs publicējām interviju ar mākslinieku grupu no Krievijas AES+F, un viņi tajā runā par to, ka mēs dzīvojam neobaroka laikos. Viņi ar to domā vispārējo vizualitāti un iepriekšējo laikmetu stilu kombināciju, kas mūsdienās tiek pielietoti tikai kā vizuāli, dekoratīvi elementi.

N.: Arī mēs esam daudz domājuši un runājuši par – kaut kādā ziņā – stilistisko kustību un virzienu nāvi, piemēram, dizainā. Mēs vairs nevirzāmies no vienas idejas pie citas, drīzāk noris stilu pavairošana. Šajā ziņā pasaule ir tik ļoti pārpilna, tik ļoti bagāta ar saturu – vai tas būtu labs vai slikts. Valda tāda neticama stilu un gaumju daudzveidība, ka, pat ja kādos punktos notiek aglomerācija, viss kopumā vienalga ir diezgan izkaisīts.

Un pastāv šīs alkas pēc kaut kā, kas uzbudina vai piesaista uzmanību dinamiski vai arī savā veidā pārliecinoši un kas tajā pašā laikā arī alkst pēc mūsu uzmanības. Mums patīk spēlēties ar to savos darbos, piemēram, uztaisīt kaut ko ļoti dinamisku vai optiski savādu. Un no pirmā acu uzmetiena mums liekas – jā, tā ir forša lieta. Tomēr mums tas viss stāsta arī par to, ka tagad objektiem jābūt arvien vairāk un vairāk izaicinošākiem, kliedzošākiem, tiem jāprasa jūsu uzmanība, cenšoties to visu paveikt arvien velnišķīgākos un velnišķīgākos veidos. Un mēs ar to spēlējamies un daļēji kritizējam notiekošo. Mēs bieži vien ņemam kādu bezgaumīgu lietu un apspēlējam to mākslinieciskākā kontekstā.


Lenticularis. 
Foto: Soft Baroque

Tomēr vai šajā pasaulē, kur visa kā jau ir tik daudz, ir iespējams kaut kas jauns, pati ideja par jauno? Vai arī mēs varam tuvoties jaunajam tikai caur jau pastāvošo lietu hibridizāciju.

S.: Protams, mēs bieži strādājam ar kaut ko pazīstamu un ierastu, pievienodami tam kādu pavisam “svešu” elementu, lai iegūtu ko jaunu… Tomēr mēs arī daudz domājam par mūsu pasauli kā iespēju parādīties jaunām uzvedības manierēm un ieradumiem, mēs cenšamies iztēloties jaunus personību tipus vai kaut kādas jaunas vajadzības.

Mums ir darbu sērijas, kurās mēs strādājam ar mājas vides ainavas rekontekstualizācijas ideju. Piemēram, mēs taisījām spoguli ar mitrinātāju otrā pusē un iesmaržinātu virsmu, rezultātā sanāk kaut kas līdzīgs miglas mākonim, un turklāt šis mākonis ir arī iesmaržināts. Tā ka, ieskatoties šajā spogulī, jūs, gaidīdams ieraudzīt skaidru savu atspulgu, tiekat ietīts šajā miglā. Te mēs it kā nonākam pretrunā spoguļa tradicionālajai funkcijai, vienlaikus radīdami jaunu personības tipu, kas tagad pielietos šo priekšmetu pavisam citā veidā.

N.: Es domāju, ka uz jūsu jautājumu varētu atbildēt arī tā, ka mēs nemeklējam kaut ko, kas līdzinātos ideāliem risinājumiem. Mēs cenšamies apšaubīt dažādas jau pastāvošās funkcionālās struktūras. Teiksim, visiem mājās ir dīvāns, visiem ir galds, un, ja mēs mainām šo ierasto mājas vides ainavu, tas savukārt var ietekmēt to, kā mēs šajā vidē uzvedamies. Tā ka kaut kādā ziņā mēs darbojamies tāpat kā tradicionālie rūpnieciskie dizaineri – mēs domājam par funkcijām, materiāliem, par to, kā viena vai otra lieta tiek uztverta cilvēku kultūrā. Tomēr mums ir arī cita darbības programma – iztraucēt vai satricināt šo tradicionālo – ne obligāti tradicionālo –, bet jau pastāvošo formu un funkcionalitāti. Ne vienmēr šajā ziņā var gūt sekmes, reizēm mēs vienkārši “iemetam” savas lietas un skatāmies, kā tām sekmēsies. Un reizēm tas nostrādā.

No otras puses, mūsu laikos mums visiem ir nepieciešama lielāka izpratne – kam mēs ļaujam ienākt savā dzīvē, kur mēs ieguldām sevi, kāda tam ir jēga? Un tas, ko mēs darām, – mēs it kā cenšamies iedarbināt tam paredzēto muskuli, mēģinām neļaut tam kļūt slinkam, nemitīgi to vingrinām. Ko šis objekts nozīmē un kāda ir tā jēga pastāvošajā patērētāju sabiedrībā? Un tas viss nav par kaut kādiem izdomātiem scenārijiem, bet par to, kas notiek pasaulē mums apkārt.

S.: Ar visiem tās Amazon Prime, Alibaba un Ebay. Arī tā ir realitāte.


World of Ulteriors Kopenhāgenas galerijā Etage Projects. Foto: Soft Baroque

Kaut kas līdzīgs muskulim, kas atbildīgs par objektiem…

S.: Jā… Niks jau ir nedaudz noguris no tā, ka es to saku. Taču es bieži vien attiecos pret mūsu objektiem kā pret mājdzīvniekiem, saprotiet – tie ir mēmi, taču tie nesaplūst ar visu tos ieskaujošo apkārtni kā kaut kāds IKEA galdiņš, tie savā būtībā ir gana apņēmīgi “izteikumi”. Un es tos redzu kā kompanjonus, kā tādas pusdzīvas radības ar diezgan dinamisku eksistenci. Tas ir kā kaķis jūsu mājā – kāds, kas dzīvo kopā ar jums.

Dvēseliskoti objekti?

S.: Iespējams… Taču tiem pavisam noteikti ir sava aura. (Smejas.)


Desktop shelf. Foto: Soft Baroque

Bet kā jums izdevās sasniegt to, ka jūsu objekti ir atrodami gan mākslas muzejos, gan galerijās, un vienlaikus tādās luksuss klases vietās kā Balenciaga veikali?

S.: Es domāju, ka mums jābūt pateicīgiem tiem dažiem cilvēkiem no iepriekšējās paaudzes, kas attīstīja šo ideju, bet mēs savukārt arī paplašinām telpu nākamajām paaudzēm. Kad mēs sākām, pati ideja izstādīt dizaina objektus galerijā vēl likās kā kaut kas diezgan savāds un neierasts. Un daudzi to vispār neuztvēra nopietni, īpaši cilvēki no fine art puses. Tomēr tagad tā jau ir kļuvusi par ierastu parādību, arvien vairāk cilvēku interesējas par visām šīm lietām, kas atrodas “starp” ierastajiem formātiem. Sākumā es jutos ļoti neērti, kad cilvēki man jautāja, piemēram, kas jūs esat – dizaineri vai mākslinieki? It kā būtu obligāti jāizlemj viens vai otrs. Un mēs nevarētu paralēli būt gan vieni, gan otri. Bet mūsu darbi taču neierakstās ierastajos dizaina principos. Būtu diezgan problemātiski tos palaist masveida ražošanā, tie ir veidoti ar rokām, un tas, kā mēs tos izgatavojam, nevar būt pavairots tūkstošs eksemplāru mērogos. Šie ir unikāli objekti.

Tajā pašā laikā es sevi neuztveru arī kā “tīru mākslinieku” (pure artist). Savā praksē es ne tik daudz izsakos par sevi, cik komentēju apkārtējo vidi.

N.: Laikam jau mēs varētu aprakstīt sevi kā māksliniekus, kas veido darbus par dizaina industriju un patērēšanas sabiedrības kultūru. Tas gan, protams, arī ir diezgan neveikls, sviestains apraksts.

S.: Un tomēr tas novieto mūs šajā pozīcijā “starp”, vidū.

N.: Var teikt, ka mēs esam mākslinieki, tomēr mūsu izteiksmes līdzeklis, mūsu medijs ir funkcionāli objekti. Audeklu un krāsu vietā mēs izmantojam mēbeļniecības objektus un tamlīdzīgi…

Un viens un tas pats objekts var atrasties savā vietā gan galerijā…

S.: …Gan kāda mājās, gan veikalā Balenciaga.


Puffy Bricks. Foto: Soft Baroque

Jūs strādājat ar dažādiem materiāliem, tostarp ar diezgan futūristiskiem vai otrreiz pārstrādātiem…

N.: Jā, mēs reizēm izmantojam arī pārstrādātu plastmasu, tomēr vispār mums tuvāka ir ideja, ka materiāli, kuriem jau ir sava nostabilizējusies identitāte, pēkšņi tiek pielietoti pavisam citādāk. Piemēram, oglekļa šķiedra – tai ir maskulīnas konotācijas, tāds kā absolūts high performance materiāls. Bet mēs tam pievienojam nesistēmisku, haotisku noti – kombinējam to ar kaut ko, kas nepavisam neienāk prātā, kad domā par šādu materiālu: piemēram, ar bambusu vai pērlēm. Tādas, lūk, maskulīnas oglekļa šķiedras kopā ar sievišķīgajām, daiļajām pērlēm un bambusu – sava veido pseido-videi-draudzīgu materiālu.

Šie trīs materiāli principā varētu atrasties līdzās kāda mājā: pērles pie rotām, bambuss – galda formā, bet oglekļa šķiedra – kajakā vai slēpēs. Tomēr, kad tos sakombinē vienā objektā, tas runā par kādu citu vērtību sistēmu, kuru jūs tai pievienojat.

S.: Par simbolisko vērtību. Un bieži vien mums patīk šo kontrastu uzsvērt, to pastiprināt. Kad visapkārt ir tāda materiālu daudzveidība, vienmēr pastāv neremdināma ieinteresētība, vēlēšanās pamēģināt kaut ko jaunu. Taču, kā saka Niks, šos materiālus mēs izmantojam kā mūsu valodu. Mēs dzīvojam un strādājam Londonā, un te var atrast visu, ko vien gribas. Tajā pašā laikā mēs it kā esam gaužām tālu no materiālu avotiem. Ja mēs dzīvotu te, Siguldā, mēs, visticamāk, strādātu ar to, kas atrodams mums apkārt. Londonā šajā ziņā nav uz kā balstīties. Viss tā vai citādi ir atvests no kādas citas vietas.


New Surface Strategies. Foto: Soft Baroque

Taču jūs abi nākat no ļoti dažādām un Londonai diezgan tālām vietām, un katrai no tām ir raksturīga sava pagātne un sava īpašā materialitāte. Kā jūs to kombinējat savos darbos?

S.: Londonā mēs dzīvojam jau deviņus gadus, protams, mēs visu laiku atgriežamies – es uz Slovēniju, Niks – Austrāliju. Tomēr mēs jau esam iekārtojušies šajā “starpposma” universā, kurā mēs ņemam kaut ko no šejienes, kaut ko citu no turienes.

N.: Iespējams, tava pagātne bija vairāk saistīta ar attēliem.

S.: Tomēr tas nav tik ļoti saistīts ar to, ka es nāku no Slovēnijas… Lai gan tieši Slovēnijā es pabeidzu Mākslas akadēmiju, kur man, protams, bija jāstrādā ar attēliem, bet Niks Austrālijā pabeidza mēbeļu izgatavošanas kursus. Tā ka mēs kaut kādā ziņā nākam no dažādām sfērām.

N.: Tomēr tas mūs atveda arī pie tā, ka sākām strādāt ar attēliem kā materiāliem, pielietojot 3D. Mēs tādā veidā pat taisījām mēbeles. Un man vispār patīk šī ideja par attēlu kā jaunu materiālu.

S.: Jā, mēs izdrukājam marmora virsmas attēlus un līmējam tos uz plastmasas, bet pēc tam no tā visa saliekam kopā struktūras, kas izskatās kā īsts marmors. Un te uzreiz rodas jautājums – kas šajā gadījumā ir attēls, bet kas – materialitāte?

N.: Tā vispār ir gana izplatīta mūsu vizuālās ainavas daļa, visi šie milzīgie baneri, un tā pamatā, protams, ir reklāma. Bet pat kādā nelielā dārzeņu veikalā uz loga visdrīzāk uzlīmēs milzīga tomāta vai zemenes attēlu, nekā atstās šo virsmu vienkārši tukšu. Vai arī te var atcerēties tos aizklājus, ar kuriem Londonā nosedz ēkas celtniecības laikā. Būvnieki uz šo ēku aizklājiem nodrukā pilna mēroga interjerus, būvniecības stadijā esošās konstrukcijas ārējā pusē, lai šādā veidā reklamētu interjeru, tas ir, to, kas atradīsies iekšā.

Vizuālā ainava arvien vairāk iegūst augstas izšķirtspējas iezīmes. Reprezentācijas, fotogrāfijas. Attēli aizņem arvien vairāk un vairāk vietas ainavā mums apkārt. Un mēs gribējām izmantot šo tendenci kā izejas materiālu. Sākt no tā kaut ko konstruēt.

S.: Tēls kļūst trīsdimensionāls, to var salocīt vai saritināt. Tajā ir noteikta poētika un ārkārtīgi jaudīgs simbolisms. Šis mūsu interešu un iepriekšējo dzīves pieredžu krustojums – no manas puses tas ir vairāk saistīts ar attēliem, un Nika pieredzē – drīzāk ar materiāliem objektiem.


Superbench. Foto: Soft Baroque

Man patīk, ka daudzi jūsu darbi kaut kādā ziņā ir futūristiski, tomēr vienlaikus tajos ir sava porcija ironijas par “futurizāciju”, kurai tiek pakļauts viss pēc kārtas. Man šausmīgi patika jūsu Supersoliņaapraksts, kuram pēc koncepta nav ne USB uzlādes portu, ne Wi-Fi mākoņa. “Būt superīgam nozīmē būt ideoloģiski tīram, taču vienlaikus iracionālam, ar fantāzijas elementu.”

S.: Es domāju, tas ir labs apraksts visam, ko mēs darām. Es pati vairs neatceros šo tekstu, taču projekts bija ļoti interesants.

Bet vai jūs domājat par nākotnes elementiem mūsu realitātē? Uz kuru pusi tie ved?

N.: Es domāju, ka mēs šajā ziņā drīzāk domājam par kādu ne pārāk tālu un pārredzamu nākotni, mums raksturīgā veidā reaģējot uz to, ko mēs redzam. Mēs vispār neizvirzām tāda veida spriedumus kā “šis ceļš ir pareizs, bet šis – nepareizs”. Mēs nedomājam, ka kaut ko imitējošie materiāli vai plastmasa vienmēr ir kaut kas nepareizs. Te viss ir daudz kompleksāk un sarežģītāk. Mēs drīzāk radām dažādus apgabalus, kuros novērotājam var rasties jautājumi par mūsu vizuālo kultūru, par mūsu objektu kultūru. Vienlaikus mūsu objekti ir vienā eksemplārā, tos neražo masveidā, citādi mums būtu pavisam cita atbildība un mēs par tiem domātu pavisam citādāk.

S.: Es tev piekrītu. Protams, mans personiskais skatījums uz nākotni ir pesimistiskāks, tomēr, iespējams, tam pie vainas ir tieši mana Austrumeiropas izcelsme. Lai kā arī būtu, mūsu kopīgajos darbos mēs patiešām vairāk uzdodam jautājumus, nekā sniedzam atbildes par viena vai otra scenārija pareizību.

N.: Tāpat tas ir saistīts ar stilu un estētiku. Pat universitātēs daudz biežāk spriež par priekšmetu funkcionalitāti, par to, cik laika tie varēs mums ieekonomēt, par to, no kādiem videi draudzīgiem materiāliem tie veidoti, nekā par to, kā mēs redzam objektus, kā mēs sevi asociējam ar priekšmetiem kultūrā, kāpēc šīs objekts mums liekas vērtīgāks par citu, kas notiek mūsu prātos, kad nonākam pie šāda veida spriedumiem. Par estētiku un stilu vispār nav viegli izvirzīt spriedumus, visiem šajā ziņā ir savi uzskati. Tādas lietas ir daudz grūtāk apzināt un analizēt. Tomēr, kad cilvēki apskata kādu mākslas blogu, tas ir tieši tas, kam viņi pievērš uzmanību – viņi nelasa aprakstus, viņi uzreiz vienkārši nolemj – “lūk, šis ir cool, bet šis ne”. Mēs tomēr dzīvojam ļoti vizuālā pasaulē.

S.: Mūsu pēdējā ekspozīcija – tā kaut kādā ziņā kā reiz ir reakcija uz šādām lietām. Uz to, ka paši mākslas projekti nonāk mūsu redzeslokā kā attēli, kā bildītes – Instagramā vai kur citur. Mēs cenšamies aiziet no plakana tēla, padarīt to trīsdimensionālu. Tomēr pēc tam vairums cilvēku tāpat gūst priekšstatu par to, ko esam paveikuši, ar bildīšu, attēlu palīdzību.


World of Ulteriors Kopenhāgenas galerijā Etage Projects. Foto: Etage Projects

Tā ir kā necaursitama siena.

S.: Tā gan, itin viss atlec pret to ar to pašu frustrāciju. Un mēs centāmies to apspēlēt mūsu izstādē galerijā Etage Projects Kopenhāgenā – galerijā, kas mūs pārstāv. Mēs domājām par to, ka, piemēram, kad tiek publicētas fotogrāfijas ar kaut ko, lai kas tas arī būtu, tad tās liek uz pelēka vai balta fona. Uz kura tām principā nav nekāda konteksta. Tās vienkārši pastāv šajā bezgalīgajā fonā. Un tad tās noliek blakus citiem darbiem, kas pastāv uz tāda paša fona, un tas ir kaut kāds vesels nemanāmu attēlu visums.

Tāpēc ar kādu mūsu draugu arhitektu mēs norunājām, ka viņš radīs sava veida “mākslīgās vides”. Un mēs tās nodrukājām viens pret viens. Un novietojām uz tām mūsu objektus. Turklāt tas izskatījās pēc renderinga, kad tos fotografē. Tā ka tas pat neizskatījās pēc kaut kā reāla.

Lūk, sava veida komentārs par visu šo situāciju – kāpēc gan mēs radām objektus, ja tie tāpat kļūst par bildītēm, attēliem, mēs taču vienkāršu būtu varējuši to visu norenderēt.

N.: Mēs ņemam galerijas balto kubu, izvietojam tajā mākslīgu divdimensiju interjeru un uz tā izliekam trīsdimensiju objektus.


World of Ulteriors Kopenhāgenas galerijā Etage Projects. Foto: Etage Projects

Sanāk, ka mūsu pasaulē uztvert jebko kā materiālu objektu kļūst par īstu greznību. Luksuss produktu. Un jūsu darbi ir reakcija nevis uz to, kā mēs radām lietas, bet uz to, kā mēs par tām domājam?

Laikam jau tomēr gan viens, gan otrs.

Jūsu ekspozīcija Kopenhāgenā bija aplūkojama šajā vasarā?

Jā, tā tika slēgta vien pirms dažām nedēļām.

Un kādi projekti jūs nodarbina pašlaik?

N.: Mēs gatavojam dažus darbus drīz gaidāmajam Londonas dizaina festivālam, izstādei, ko veidojām kopā vēl ar citiem cilvēkiem – mēs tur izstādīsim maskas. Un arī kaut ko no mēbelēm. Kaut kādi darbi tiek izstādīti Losandželosā, burtiski vakar bija atklāšana, kaut kas šobrīd ir tikai izstrādes stadijā.

S.: Ir arī daži vairāk tā kā pētnieciski projekti. Ir priekšlikums no kāda Milānas izdevēja piedalīties projektā par “funkcijas/disfunkcijas” tēmu.

N.: Publikācija, kas iznāks gada beigās, būs veltīta visādiem niekiem, ko tirgo ielās, ko pārdot tūristiem. Kā tieši šīs lietiņas tiek tirgotas un kas tās pārdot. Un kādas funkcijas tajās ir svarīgākas – vai tām būtu jāpatīk bērniem, vai tajās obligāti jābūt kādam trikam…

S.: Tāpat tas ir saistīts ar spiestas (karu vai politikas dēļ) migrācijas tēmu. Un atkal jau parādās divu it kā savstarpēji nesaistītu tēmu sakabe – šīs savādās, gana banālās, Ķīnā ražotās lietiņas un šo cilvēku likteņi, kuri tās pārdot.

N.: Un tas viss vēl piedevām notiek kaut kādā Itālijas pludmalē.

S.: Mēs to pētām, tomēr domājam par tādas lietas radīšanu, kuru arī mēs varētu palaist “ielās”. Un palūkoties, kā tā šajā pasaulē izdzīvos.

Bet vai jūs nevarētu pastāstīt par maskām, ko veidojat dizaina festivālam? Tā taču arī ir ļoti aktuāla lieta cilvēki arvien biežāk nodarbojas ar sevis “pārdizainēšanu” nevis ar plastiskās ķirurģijas, bet kā reiz ar tāda veida objektu palīdzību…

N.: Mums ļoti interesē visvisādas kosmētiskās maskas, ko liek uz sejas kā gēlu – tie ir ļoti savādi objekti. Mums gribētos aizvietot to šķidrumu ar kādu trakāku sastāvdaļu. Tā ir viena no idejām. Bet otra ir saistīta ar kādu mūsu senāku uzmetumu – sistēmu, kas pārvērš cilvēku par strūklaku. Tā ir tāda cepurīte, pa tās nagu tek ūdens, un tas veido tādu kā plīvuru jūsu sejas priekšā, un ap kaklu ir tāda tvertne, kurā ūdens satek, un pēc tam sūknis to aizsūknē atpakaļ.

S.: It kā jums sejas priekšā būtu ūdenskritums. Mums pagaidām ir bijusi vien šīs idejas skice, mēs to vēl neesam realizējuši kā objektu. Tā kā varam pamēģināt to paveikt.

Te slēpjas tik daudz iespēju un variāciju par atpazīšanas – noslēgtības tēmu. Būt atklātam vai slēpties. Tikt atpazītam nevis pēc sejas, bet pēc ārējā tēla.

S.: Laikos, kad tik izplatīta ir selfiju kultūra, tas ir ļoti laikmetīgi.


Saša Štucina un studenti vasaras dizaina skolā «MAD»

Tad pēdējais jautājums būs šāds: ja jūs veidotu masku sev, kāda tā būtu?

S.: Jā, tas nav vienkāršs jautājums, mums ir daudz visvisādu ideju. Man, protams, ļoti patīk ideja par ūdenskritumu. Bet, kad es mācījos, mums ar draugiem bija ideja par cepuri mākoni, kas ieskauj tevi miglā, kad tu to uzliec galvā. Un, lūk, tu ej, bet aiz tevis pa ielu velkas šī miglas mākoņa šalle. Man ļoti imponē ideja par cilvēku mākoni, bērnībā man patika zīmēt cilvēkus uz mākoņiem. Man tā patīk arī kā metafora – “dzīve uz mākoņa”…

N.: Ko gan iesāktu es… Iespējams, tie varētu būt tādi lāzeri, kādi ir, piemēram, lāzeriem rādāmkociņiem, un tie spīdētu tieši no…

S.: …Sejas porām? (Smejas.)

N.: …Apkārt sejai, lai neviens nevarētu tevi ieraudzīt. Neviens nespēs uz jums paskatīties, citādi kļūs akls. (Smejas.) Tomēr tas drīzāk ir uzbrukuma, nevis aizsardzības līdzeklis. It kā sakot: “Neskaties uz mani! Citādi, ka ņemšu un uzspīdināšu ar lāzeri.”

S.: Mēs jums vēl paziņosim, ko galu galā būsim uztaisījuši…

Norunāts!

Intervija notika aizvadītajā vasarā