Filozofs Greiems Hārmans Transmediale festivāla laikā Berlīnē

Viss nav vienots 1

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
03/02/2012 

Ideja, ka viss ir vienots, ir kļuvusi par paradigmu mūsdienu cilvēka uztverē. Arī humanitārajās zinātnēs konteksts nozīmē visu. Taču pēdējā laikā no filozofijas avangarda nometnes izskan pretēji apgalvojumi – ka, gluži pretēji, viss nav vienots. Viens no zināmākajiem šīs jaunās idejas proponentiem ir metafizikas profesors Greiems Hārmans no Amerikāņu universitātes Kairā, Ēģiptē. Hārmans ir saistīts ar aktualitāti gūstošo tā dēvētā spekulatīvā reālisma skolu filozofijā. Februāra sākumā viņš sniedza ievadrunu digitālās kultūras un mediju mākslas festivālā Transmediale Berlīnē, kura centrālā tēma šogad bija nesavienojamība. Intervijā Arterritory.com Greiems Hārmans skaidro savu filozofiju, dalās novērojumos par Ēģiptē notiekošo un aizskar jautājumu par kreisuma kundzību intelektuālajā pasaulē.

Ir pierasts skatīt lietas holistiski, balstīties uz to, ka viss šajā pasaulē ir saistīts. Turpretim Jūs runājat par lietu nesavienojamību.

Jā, manuprāt, ideja, ka viss ir saistīts, ir kļuvusi jau par klišeju. Reiz tā bija noderīga, bet tagad vērtējama drīzāk kā neproduktīva. Ir iespējams runāt par intelektuālo ideju modi, kas laika gaitā zaudē aktualitāti - līdz pienāk mirklis, kad tā jānomaina pret kādiem citiem, pirms tam varbūt pat noliegtiem uzskatiem. Apstrīdot holismu, ir vēlme atgriezt to, ko tas reiz ir noliedzis – individuālo lietu autonomiju. Un es meklēju šai autonomijas idejai filozofiskus argumentus, raugoties Heidegera virzienā. Pamatā analizēju viņa darbu “Esamība un laiks”. Heidegera skolotājs [Edmunds] Huserls uzskatīja, ka filozofijai vajadzētu pētīt lietas to redzamajā veidolā. Mums nevajadzētu konstruēt teorijas par to, ko nevaram novērot, bet vajadzētu nodarboties tikai ar tām lietām, kuras spēj konstatēt apziņa. Heidegers izvirzīja ļoti pievilcīgo domu, ka mūsu apziņa bieži vien nekonstatē lietas, uz kurām mēs tik un tā paļaujamies. Piemēram, krēsls uz kura sēžat. Jūs par to nedomājāt, līdz es jums par to neieminējos. Tas pats attiecas uz ķermeņa orgāniem – kamēr jums nebūs veselības problēmu, jūs visdrīzāk tiem nepievērsīsiet īpašu uzmanību. Taču lielākoties tas, ar ko mēs saskaramies, ir neredzams un no mums apslēpts.

Vai Jūsu argumenti ir kādā ziņā atšķirīgi no Heidegera idejām?

Heidegera interpretācija būtu tāda, ka cilvēka apziņā lietas nav vienotas un ir izolētas, taču realitātē tās atrodas vienotā sistēmā un ir jāskata holistiski. Krēslam vajag grīdu, grīdai vajag pamatu, pamatam vajag zemi, un viss minētais kalpo cilvēka mērķiem, tātad arī mēs esam tam nepieciešami. Respektīvi, Heidegeram visi priekšmeti ir atrodas vienotā sistēmā. Es demonstrēju, ka viņš faktiski nepareizi interpretē pats sevi. Heidegers, cita starpā, runā par salauztiem rīkiem, taču rīki nevar salūzt, ja tie ir daļa no sistēmas. Ja ir holistiska sistēma, tad kādēļ lai kaut kas mainītos? Piemēram, ja es neesmu nekas vairāk kā vien ar manu vidi savstarpēji saistīta vienība – ar manu krēslu, grīdu, draugiem, ģimeni, – tad kālab lai es mainītos? Iemesls, kādēļ lietas pasaulē mainās, ir tas, ka objekti nekad nav pilnībā integrēti šajās holistiskajās attiecībās. Ir kaut kas lieks, kaut kas ārpus šīm holistiskajām attiecībām – sava veida pārsteiguma moments. Un man filozofija vienmēr grozās ap pārsteigumiem. Par to, kas es potenciāli varētu būt...

(Pienāk oficiante ar dzērieniem.)

Autentiska pieskaņa šai intervijai, tiek pienesti dzērieni! Tātad, runājot par Heidegera neredzamo lietu sistēmu – īsti svarīgi ir tie rīki, kas atrodas ārpus sistēmas, kas lūzt. Jo tikai tā ir iespējams, ka lietas pasaulē ir reālas, ka tās nav iespējams reducēt līdz savstarpējām attiecībām vien. Tas mums ir jāņem vērā. Piemēram, apspriežot klimata izmaiņas, ko parasti uztver par augstākajā mērā holistisku zinātni. Tiek apgalvots, ka, tikai lūkojoties holistiski, var izprast klimata maiņu. Bet es saku pilnīgi pretējo – ka te darbojas krietni specifiskāki mehānismi. Lietus meži, poli, mūžīgais sasalums – jā, tas viss ir savstarpēji saistīts. Bet nav arī tā, ka viss ir saistīts ar visu. Ja tā būtu, tad klimata izmaiņas nebūtu tik interesants fenomens. Par tādu to padara fakts, ka savstarpējā saiknē atrodas atsevišķi un ļoti bīstami mehānismi. Turklāt var arī būt tā, ka mēs nemaz nepārzinām situāciju. Ir taču iespējams, ka daži faktori, ko uzskatām par ļoti bīstamiem globālajai sasilšanai, patiesībā ir nekaitīgi, savukārt kaut kas it kā nekaitīgs izrādās bīstams. Mēs nezinām, kā globālā sasilšana īsti darbojas, zinām vien to, ka tā notiek. Apgalvojums, ka viss ir saistīts ar visu, veicina intelektuālu slinkumu. Šāda pārliecība rada sajūtu, ka nav jācenšas, lai atklātu, kas ir saistīts ar ko, jo būtībā jau viss ir savstarpējā saiknē. Manuprāt, ir pienācis laiks runāt par lietu izolēšanu.

Es tikko kā uzrakstīju eseju žurnāla Literary History jūlija numuram, kurā oponēju vairākām filozofiskām skolām. Viena no tām ir slavenais jaunais historicisms, kas cenšas literārus tekstus ievietot to sociālajā kontekstā un ražošanas materiālajos apstākļos. Manuprāt, tas ir aplami, jo teksts jau savā ziņā ir atrauts no tā vides. Mūsu vēsture mūs zināmā mērā definē, bet ne pilnīgi. Jums ir jūsu vecāku ģenētiskā vēsture, bet tā nesatur tādu informāciju kā, piemēram, jūsu vecāku un vecvecāku tikšanās. Daudz informācijas iet zudumā. Aizmiršana ir būtiska kategorija filozofijā, kaut arī ir izgājusi no modes. Mums tīk runāt par universālo atmiņu, ka viss tiek saglabāts ģenētiskajā vēsturē, bet es tam nepiekrītu. Šādas domas var atrast Bergsona, nedaudz Delēza darbos, bet es uzskatu, ka tā ir kļūda. Aizmiršana ir būtiska filozofiskā kategorija. Ja jūs sakāt, ka lietas pamatā ir visa tās vēsture, tad neesat pietiekami prasīgs pret sevi, jo tādējādi izvairāties runāt par it visām tām svarīgajām lietām, kas to faktiski veidoja. Piemēram, automašīnai nav būtiski  pilnīgi visi tās atsevišķo sastāvdaļu raksturlielumi. Tā izmanto tikai noteiktus detaļu aspektus, lai sasniegtu zināmu efektu, proti, kustētos uz priekšu kā automašīna. Ja tā reaģētu uz katru ikkatras sastāvdaļas aspektu, tā vairs nebūtu automašīna, bet gan sastāvdaļu kopums. Citos vārdos – tehnoloģiskajai ierīcei ir “jāaizmirst” daļa savu detaļu individuālo īpašību. To pierāda kaut vai tas, ka auto detaļas ir iespējams nomainīt. Noņemt vienu riepu, uzlikt otru, un noteiktās robežās tas neko būtisku nenozīmēs automašīnai kā veselumam. Jūs varat nomainīt atomus, bet tā tik un tā būs tā pati automašīna, vienota forma. Cilvēka ķermenis nomaina visus atomus katru septīto gadu. Visi tie atomi, kas ir manā ķermenī tagad, nebija 2004. gadā, tie ir jau pazuduši. Priekšmets vai cilvēks ir kaut kas pārāks nekā tā komponentes, un kaut kas dziļāks nekā to efekti. Mani nevar reducēt līdz manām komponentēm un manas esības efektiem.

Vai ir kaut kas pār materiālo realitāti stāvošs?

Es nezinu, bet, manuprāt, eksistē objekti viņpus materiālās realitātes. Es ticu radīšanai. Es ticu, ka, saliekot lietas kopā, tām rodas vienojoša īpašība, kas tām nepiemīt individuāli. Tai pat laikā domāju, ka automašīnu nevar reducēt līdz tās esošajiem un perspektīvajiem pielietojumiem, jo to vienmēr var pārvietot citur, vai nokrāsot, un tāpat tā būs tā pati automašīna. Savukārt līdz perspektīvajiem pielietojumiem to nevar reducēt tādēļ, ka lieta nav tās pielietojumu summa. Lietas var pielietot tādēļ, ka tās ir noteiktas lietas, bet – tās nav tādas tikai tādēļ, ka tās tiek tiek lietotas. Objektam ir jābūt kam dziļākam nekā tā efektam, bet arī kaut kam augstākam nekā tā sastāvdaļu kopumam. Tas manā redzējumā ir objekts – kaut kas starp šīm divām galējībām. Vairums filozofiju izvēlas vienu vai otru galējību – tās mēģina lietas reducēt līdz kādam dziļākam principam, vai arī mēģina atrasties pie virsmas, apgalvojot, ka nav nekā zem virsmas. Es esmu pret abām galējībām. Nepiekrītu nedz idejai, ka lietas ir tikai parādības, vai tieši otrādi – sīkas komponentes vai matemātiskas struktūras. Mani interesē atrasties starp šīm galējībām.