Kautrīgais puisis stūrī 0

Intervija ar igauņu gleznotāju Kaido Oli

Vilnis Vējš
06/06/2019

Izstāde “Kaido Ole. Dejas vientuļo siržu klubā” izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 25. augustam

Izstāde jau ir gandrīz gatava, lai gan līdz atklāšanai palikuša vairākas dienas. Igauņu mākslinieks Kaido Ole pats vada darbus. Intervijas laikā gan viņš ir ģērbies švītīgi – baltās biksēs un tumši zilā kreklā. Iepazīstoties viņš izvadā īsā ekskursijā pa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” divām milzīgajām telpām, kurās iekārtota viņa retrospektīvā personālizstāde “Dejas vientuļo siržu klubā”. Nonācis pie gleznām, kurās iekļauti citāti no pazīstamiem sižetiem, viņš saka: “Gleznošana ir labs veida, kā stāstīt stāstus. Var nolikt pats sevi stāsta centrā!” Vienā no darbiem attēlota fotogrāfija, kurā redzams slavenais Ļeņina baļķis. Kaido, redzot, ka es pazīstu šos atsauci, saka – jaunāki cilvēki par mums nezina, par ko ir runa, viņiem joks jāizstāsta. Tādēļ atkārtosim leģendu – proletariāta vadonis piedalījās kādā talkā Kremlī, kurā pozēja fotogrāfam, kopā ar citiem cilvēkiem nesot baļķi. Pēc Ļeņina nāves parādījās milzīgs daudzums cilvēku, kuri apgalvoja, ka arī viņi piedalījušies baļķa nešanā – tikai otrā galā, kas fotogrāfijā nav redzams. Kaido Ole runā aizgūtnēm, asprātīgi, ļoti atklāti. Kā intervētājs uzreiz varu teikt, ka man tur nav nekādu nopelnu. Es nezinu, kādēļ viņš man stāsta, piemēram, kā iet ar seksu – es pat neprasīju! Kaido Oles gleznas ir viscaur pilnas ar viņa personību – uzjautrinošas, spožas, aizkustinošas. 


All together III. Audekls, eļļa un akrils. 295 x 275 cm. 2019. Autora īpašums.

Vai jūs vienmēr pats piedalāties savu izstāžu iekārtošanā?
Parasti es visu daru pats. Esmu tā saucamais kontrolfrīks. Es ne visai labi māku strādāt demokrātiskā veidā – diskutējot, apspriežoties. Bet esmu arī pieklājīgs – man gribas būt labam pret citiem cilvēkiem. Tādēļ ir labi, ja varam vienoties sākumā – lūk, šī ir man smilšu kaste, šī – tavējā. Tad viss ir skaidrs. Pat ja man kaut kas nepatīk, tas ir izlemts iepriekš. Piemēram, šī izstāde – no vienas puses, tā ir mana retrospektīva, mans pašportrets, no otras – tā ir arī Māra Vītola izstāde, viņa kuratora darbs. Tā ir viņa iecere. Tādēļ svarīgi, ka mums bija šīs sarunas. Mūsu personības atšķiras, viņam ir citas intereses, cits fokuss. Viņš, izmatojot manus darbus, paskaidro arī savu domāšanu – sadala tos naratīvos, izvēlas virsrakstus. Bet tā nav nekāda traģēdija, jo neviens nevar just tāpat kā es, tāpat kā neviens nevar būt tāds pats kā Māris, visi ir individualitātes. Tas šobrīd vienkārši kļūst publiski redzamāks, bet jebkurā gadījumā – kad kāds cilvēks ienāk manā izstādē, es nezinu, kas notiek viņa galvā. Katrs manus darbus saprot citādi, un neviens tos nesaprot tāpat kā es. Tas ir OK. Es neteiktu, ka uztveru to viegli – varbūt salīdzinu mākslu ar programmatūru. Es to piedāvāju, bet katrs var lietot, kā grib. Nevar dzīvot savā “burbulī”, nevar visu laiku kontrolēt, lai manis radīto visi lietotu tieši manis paredzētā veidā.

Jo tas nav iespējams…
Daudzi mākslinieki saka – ne tikai saka, bet arī domā –, ka viņi liek skatītājam domāt. Tā ir varas pozīcija – kā skolā, kur viens ir skolotājs, bet citi – skolēni, un skolotājs zina, ko skolniekam vajadzētu sasniegt. Es neieredzu šo frāzi. Nepatīk, ka kāds mēģina likt man domāt. Es domāju visu laiku, nepārtraukti, kā es to gribu! Mākslinieks var vienīgi nolikt man kaut ko priekšā, atstāt uz galda, un, ja man tas patiks, es paņemšu. Es to lietošu tā, kā gribēšu, nevis, kā tu man teiksi! C’mon, kas tu tāds esi?  Man aizbildnieciska attieksme nepatīk nemaz. Kad šo izstādi sāka iekārtot, es satikos ar tehnisko komandu – ļoti jaukiem puišiem. Viņi ņēma nost iepakojuma plēvi no maniem darbiem pavisam savādāk, nekā es to parasti daru. Es darbus vienmēr arī izpakoju, bet man nemaz nebija laika – intervija vai kaut kas tāds, un es tikai ieraudzīju, ka viņi jau tin vaļā plēvi. Es gribēju iesaukties – pagaidiet, pagaidiet! Bet tad es paļāvos – viņi to izdarīja labi, tikai citādāk, nekā būtu darījis es.

Vai kaut ko sabojāja?!
Nē, viss bija labi, tikai citā stilā. Droši vien es esmu pārāk uzmanīgs, domājot, ka pats visu izdarīšu labāk. Bet viņi ir citi cilvēki, nevis es. Tā bija mācība.


The Band. Skats uz izstādi. Vaal gallery, Tallina.2003

Kā radās iecere sarīkot plašu retrospektīvu Rīgā, Latvijā?
Man kāds to jau jautāja, un es sapratu, ka nemaz skaidri neatceros. Satikos ar kolekcionāru un šīs izstādes kuratoru Māri Vītolu pēc tam, kad viņš bija iegādājies vairākus manus darbus. Tas bija sākumpunkts. Apsvērām vairākas telpas – Latvijas Nacionālā muzeja izstāžu zāli “Arsenāls”, Rīgas mākslas telpu. Es patiešām esmu priecīgs, ka nonācām “Arsenālā”, jo man patīk muzeji, patiešām. Iespējams, jaunāki cilvēki “ielu cīņu” gados  neieredz muzejus, jo tie ir tik tradicionāli, viņi vēlas izstādīties garāžās. Bet patiesībā muzejs ir īstā institūcija, kas rūpējas par mākslu. Pat ja cilvēki tajā saņem mazu algu un ir neapmierināti, viņi saglabā mākslu. Gatavojoties šai izstādei, man vajadzēja griezties pie vairākām mākslas institūcijām, lai aizņemtos darbus, un es redzēju, ka ne visur tas tā ir. Ir kolekcijas, kur vienkārši ir nomainījušies cilvēki, un jaunie ir aizvākuši manus darbus uz noliktavām un neliekas par tiem ne zinis. Tie pat var būt bojāti. Bet tā nekad nenotiks muzejā! Muzeju darbinieki patiešām ir mani cilvēki. Viņi daudz zina par mākslu, viņi zina, ko ar to darīt. Muzejā es jūtos kā mājās. Ir arī patīkami, ka darbi ir privātās kolekcijās, ka tie karājas kādās mājās pie sienas. Bet svarīgi, kas tos iegādājies. Ja cilvēks nomirst, var gadīties, ka bērniem māksla neinteresē, darbus pārdos vai tie kaut kur pazudīs. Tas patiešām ir bēdīgi. Toties muzejā darbs būs arī pēc simt gadiem, un tas kaut ko nozīmē! Vienkārši fakts, ka esmu pirms divdesmit gadiem nopelnījis lielu naudu, kādu darbu pārdodot, šodien nenozīmē pilnīgi neko.  

Kad es izstādē jautāju, vai jums patīk dejot, atbildējāt, ka nemaz nedejojat.
Precīzāk – es nemāku dejot, man šķiet, ka man patīk dejot, man ļoti patīk, ka cilvēki dejo un man patīk to skatīties. Bet es nemāku.

Kad ballītē skan mūzika, jūs taču kaut kā kustaties?
Es kustos, kad mūzika skan darbnīcā un esmu viens pats. Kādreiz, tīņa gados, kad vienīgā iespēja iepazīties ar meitenēm bija iet uz diskotēku, vajadzēja dejot. Tas bija kā rituāls. Protams, tad es dejoju, bet biju šausmīgi slikts dejotājs. Es deju zālē sev neticēju. Domāju, ka lielais jautājums ir par to, ka es neuzticos savam ķermenim. Vienīgā kustība, ko es vairāk vai mazāk normāli protu, ir iet pa ielu, piemēroti apģērbies. Tādēļ drēbes man ir ļoti svarīgas. Tās nosedz manu ķermeni un padara to pieņemamu man pašam. Man nepatīk mans ķermenis, kad tas ir kails, un es tam neuzticos. Tādēļ es arī nepeldos un nesauļojos, man nepatīk pludmales kultūra. Kad esmu izģērbts, es sev neticu. Tas ir tāpat kā ar mākslas darbiem – vienam es ticu, bet citam ne. Līdzīgi ir ar ķermeni. Tas sakās, protams, kad biju pusaudzis – laikā, kad saproti, ka tu esi kāds, kam ir ķermenis, un iegūsti jaunu skatījumu uz sevi. Dejošana, peldēšana ir cieši saistītas ar to, kā tu izskaties, kā kusties. Protams, viss atkarīgs no uztveres, jo, paskatoties, kādi cilvēki atpūšas pludmalē, daudziem varbūt labāk būtu apģērbties. Bet viņiem nav nekādu problēmu. Tā ir mana kaite – liekas, ka neesmu pietiekami labs. Neesmu pietiekami labs, lai izģērbtos, nepietiekami labi kustos, neizskatos pietiekami labi. Jā, es būtu gatavs filmēties pornofilmā, ja mans ķermenis būt mazliet labāks! Bet ne tagad.


At the Art Exhibition. Audekls, eļļa un akrils. 240 x 190 cm. 2015. Autora īpašums.

Vai tas kaut kā izpaužas jūsu glezniecībā – piemēram, pašportretos vai darbos, kur attēlos penis?
Es uzticos sajūtai, kad domāju, vai es varu šo vai to uzlikt uz audekla. Un, ja šī sajūta ir pozitīva, es to daru. Vispārinot es domāju, ka… Kādreiz, kad es biju pasniedzējs un man bija studenti, es viņiem jautāju – kādēļ tu dari tā vai citādi? Un viņi ļoti bieži atbildēja, ka viņiem tā patīk. Es teicu – nu, nē taču, tā ir pārāk vienkārša atbilde, analizē mazliet dziļāk! Ka “patīk” neko nenozīmē. Bet tagad es atzīstu, ka es daudz ko daru tādēļ, ka man tā patīk, un tas ietver daudz ko. Tik daudzus iemeslus – ja es sāktu uzskaitīt, es tiktu tikai līdz pusei. Bet es nebūtu pārliecināts, ka spētu nosaukt vissvarīgākos cēloņus. Tie vienkārši būtu pirmie, kas ienāk prātā. Es izvēlos vieglāko ceļu, sakot, ka man vienkārši tā patīk. Sajūtai jābūt skaidrai un stiprai. Es arī ticu, ka labs mākslas darbs vienmēr ir gudrāks par pašu autoru. Pat Pikaso labākie darbi ir gudrāki, nekā bija viņš. Nevar visu izplānot – labākā gadījumā tikai pusi un pēc tam vienkārši lidot – tad darbs sāk izglītot autoru. Tādēļ visas kailās un seksuālās ainas – reizēm tā ir vēlēšanās būt atraktīvam, bet pa pusei. Taisnība, man ir problēmas pieņemt savu ķermeni un man arī šķiet, ka esmu diezgan slikts seksā. Es nemāku īstajā brīdī palaist vaļā savu “iekšējo zvēru”, es to pārāk stipri kontrolēju. Bet citās situācijās, ļoti muļķīgās, zvērs iznāk ārā pats no sevis. Kad es braucu ar mašīnu, man reizēm pat kauns.

Jūs kliedzat?
Jā, es kliedzu, esmu agresīvs, braucu pārāk ātri un tamlīdzīgi. Tad es nespēju sevi kontrolēt. Tas ir dīvaini, es bieži pats sevi pārsteidzu. Bet ar laiku arī saprotu, ko es varu mainīt un ko ne, tā tas ir. Man šķiet, ka pats galvenais ir būt draugos pašam ar sevi. Es domāju, ka liela daļa cilvēku nav paši sev draugi. Pat ja man reizēm nepatīk mans ķermenis, man patīk tas kautrīgais puisis, kas tajā mājo. Kurš neprot dejot un ir slikts seksā. Man savā veidā patīk lūzeri un man patīk lūzeris sevī. Piemēram, izstāžu atklāšanās – pats par sevi saprotams, ka tajās ierodas daudzas svarīgas personas un man vajadzētu spiest rokas ievērojamiem kuratoriem. Bet man nepatīk to darīt! Es sameklēju kādu, kurš sēž stūrī. Mani kolēģi saka: “Kādēļ tu runā ar viņu? Tas ir bezjēdzīgi! Tev jārunā ar lielo kuratoru.” Bet man nepatīk runāt ar lielo kuratoru, jo es zinu, kādēļ ar viņu runāju: viņš mani varētu iekļaut izstādē Ņujorkā vai tamlīdzīgi. Man no viņa vajag kādu labumu. Bet puisis stūrī ir vienkārši cilvēks. Protams, es gribētu izstādīties Ņujorkā, lai mani izstāda MoMĀ. Varbūt kurators ir labs cilvēks, bet kaut kas ir starp mums. Dažreiz pēc tādam sarunām ar lieliem kuratoriem es sevi ienīstu. Tās līdzinās pornogrāfijai.


Ballheads III. Untitled CLIX. Audekls, eļļa. 200 x 190 cm. 2000. Privāta kolekcija.

Ja jūs nedejojat, kā tad radās izstādes nosaukums? Protams, no Bītlu dziesmas, bet vēl?
Es piedāvāju kuratoram vairākus nosaukumus, līdz mēs nonācām pie šī. Kuratorus bieži interesē sociālas, politiskas problēmas. Veidi, kā māksla palīdz padarīt pasauli labāku. Laikmetīgajā mākslā to dara diezgan tieši: ierauga problēmu un piedāvā risinājumus. Bet es īsti neticu šai pieejai tieši tagad, šajā savas dzīves periodā. Tā izskatās efektīva, bet nav. Es ticu kvalitātei: ja kaut ko dara tiešām labi, tad šī kvalitāte paceļ cilvēkus citā līmenī. Viņi kļūst par labākiem cilvēkiem, nevis tikai iemācās – darīt to vai nedarīt šo. Līdzīgā veidā ar cilvēkiem runā politiķi, policisti. Bet jautājums, kā kļūt labākam cilvēkam? To jūs varat sajust, ja esat noklausījies labu simfoniju vai bijis labā izstādē.

Mazliet par jūsu darbu formālo pusi. Latvieši jūs nereti pieskaita igauņu popārta mantiniekiem – vai nu tāpēc, ka igauņiem tāda tradīcija ir, vai tādēļ, ka mēs darām savādāk. Vai tas ir galīgi aplami?
Deviņdesmito gadu darbi, kas nav izstādīti šajā izstādē, varbūt ir popsīgāki. Es esmu liels popkultūras fans, bet neesmu Endija Vorhola un citu popārtistu pielūdzējs. Ir vēl cita lieta, kas varbūt liek tā domāt: tā sauktā cieto malu (hard edge) glezniecība, ģeometriskās formas. Tās man ir svarīgas. Tas ir saistīts ar manu kontrolfrīka dabu. Cietās līnijas ir vienīgā man atbilstošā forma, es to patiešām izbaudu. Starp maniem darbiem ir daži, kas ir drusku ekspresionistiski, bet vairāk kā joki. Es neesmu pārāk labs arī ekspresijā, varu tikai izlikties. Bet īsti ekspresionisti nekad nevar gleznot ar cietām līnijām. Patiesībā nav lielas starpības starp ekspresionistisku glezniecību, kas izskatās dabiskāka, un ļoti kontrolētu, kas izskatās mazāk dabiska, bet svarīgi ir vienkārši pagriezt savu jūtīgāko pusi pasaulei. Tad var iegūt informāciju, just, kas notiek ārpusē, un otrādi – kas notiek tevī pašā. Es ļoti skaidri apzinos, ka nevaru uzgleznot tik precīzi, cik gribētu, bet no otras puses – glezniecība ir cilvēka izpausme. Un cilvēks ir vāja būtne. Es varu būt tik labs, cik es spēju, bet gleznā ir pazīmes arī no mana vājuma.

Mēs runājām par ļoti nopietnām tēmām, bet izstādē man nepārtraukti nācās smaidīt. Tā likās gaiša. 
Es to esmu jau dzirdējis, pat daudzkārt – šo “viņš patiesībā runā par nopietnām lietām, nav ko smieties!” Tas notiek arī mana drauga Marko Mētama izstādēs: katrs, kas ienāk, kļūst priecīgs, vienmēr ir jautras sarunas un tā tālāk. Jo viņš ir vēl lielāks klauns par mani, pat ja patiesībā cieš. To nevar mainīt – kaut gan attēlotas briesmīgas lietas, puse no sejas nevar beigt smaidīt! Jo viņam ir tāds talants. Es uzskatu, ka tas ir patiešām labi, jo vienīgi tā ir cerības izdzīvot. Pat ja ir sūdīgi, ir iespējams par to pasmaidīt. Mums ar Marko ir vienāda humora sajūta, mēs saprotam viens otru no pusvārda. Tātad, ja jūs tā sakāt, ka izstāde izskatās gaiša, es esmu līdzīgs gadījums. Es to nevaru mainīt, un nav pat ko censties. Es taču neteikšu – beidziet smieties, šī ir nopietna izstāde!


Ballheads IV. Untitled CLIX. Audekls, eļļal. 200 x 190 cm. 2000. Privāta kolekcija.