Pēters Killēi

Māksla ir vispasaules valoda 0

Intervija ar ungāru filantropu Pēteru Killēi

Una Meistere
19/07/2019

Ungāru uzņēmējs, filantrops un vizionārs Pēters Killēi līdz četrdesmit gadu vecumam bija investīciju baņķieris – sākumā Budapeštā, vēlāk Londonā. Savas karjeras zenītā viņš izlēma aiziet no biznesa pasaules, atgriezties Ungārijā un iesaistīties vairākos filantropiskos projektos. “Domāju, ka es biju labs investīciju baņķieris,” saka Killēi, “taču nozīmīga loma manos panākumos bija faktam, ka es atrados īstajā vietā un laikā, kā arī Centrāleiropā notiekošajām pārmaiņām. Tāpēc man šķita, ka kaut kā man šim reģionam ir jāatdara.” Killēi šobrīd ir Bátor Tábor (īpaša programma, kas paredzēta smagi slimiem bērniem) priekšsēdētājs, kā arī valdes loceklis Common Purpose labdarības trestā un bērnu labdarības tīklā SeriousFun, ko 1988. gadā dibināja leģendārais aktieris Pols Ņūmens. Viņš ir arī aktīvs ungāru un Centrāleiropas mākslas dzīves atbalstītājs, idejiski un praktiski sekmējot reģiona atpazīstamību globālā mērogā. Pēdējos sešus gadus Pēters Killēi ir arī Tate Krievijas un Austrumeiropas iepirkumu komitejas biedrs, pagājušajā gadā kļūstot par tās līdzpriekšsēdētāju.

Lai arī Killēi pieder neliela mākslas kolekcija, viņš neuzskata sevi par kolekcionāru, bet drīzāk par mākslas mīļotāju. Viens no autoriem, kas pārstāvēts viņa kolekcijā, ir Dora Maurere, 82 gadus vecā ungāru konceptuāliste ar starptautisku slavu, kuras retrospektīva izstāde šovasar tiks atklāta Tate Modern muzejā (2019. gada 5. augusts–2020. gada 5. jūlijs). “Esmu ļoti apmierināts ar šo izstādi,” saka Killēi, “tā ir īsta Doras Maureres kronēšana – par to, ka viņa ir tik fantastiska māksliniece un ka arvien bijusi gatava drosmīgiem eksperimentiem. Jo ļoti bieži ir tā, ka, kļūstot slaveni, mākslinieki aizmirst drosmi un sāk sevi atražot. Tas nav Doras gadījums. Viņa joprojām ir ļoti aktīva.”


Dora Maurera. Schautafel 4, 1972. Akrils, ķīniešu tinte, zari un grafīts uz dēļa, 91 x 63 cm

Apskatot Ralfa Rugofa atlasīto mākslinieku sarakstu šī gada Venēcijas biennāles galvenajai izstādei (šī saruna notika martā, divus mēnešus pirms biennāles atklāšanas – red.), redzams, ka tikai četri no vairāk nekā 70 tajā iekļautajiem māksliniekiem ir no Centrālās un Austrumeiropas. Viens lietuvietis, kurš ir arī jaunākais sarakstā, viens no Polijas, viens no Rumānijas un viens no Ukrainas. Tas arī viss. Turklāt vairums no viņiem vairs nedzīvo savā dzimtenē, bet gan Berlīnē vai Londonā. Kā jūs komentētu šo situāciju?

Es uz to skatos tā, ka no lielo muzeju skatpunkta šī reģiona māksla ir fascinējoša avangarda nozīmē. Šeit bija fantastiski mākslinieki pirms Otrā pasaules kara, arī vēlāk – 60. un 70. gados, kas bija avangarda turpinājums jeb jaunais avangards, kā to mēdz saukt. Tieši tur, manuprāt, šobrīd notiek lūzums. Lielie muzeji – Metropolitēns, MoMA, Tate, Pompidū – viņi iepērk vai pieņem dāvinājumā šo 60.–70. gadu mākslu. Un tas reģionam ir liels solis. Jo norāda uz vispārēju interesi par reģionu kopumā, ne tikai par dažām atsevišķām šeit dzimušām slavenībām. Tomēr ir nepieciešama virkne “nākamo soļu”, lai šis process turpinātos. Attiecībā uz mākslas kolekcionāriem mēs joprojām esam tikai sākuma stadijā. Lielo muzeju iepirkumi un viņu rīkotās izstādes neapšaubāmi palīdz pievērst uzmanību šī reģiona māksliniekiem, taču lielajiem kolekcionāriem ir grūti noticēt, ka tā ir izcila māksla, jo cenas joprojām ir relatīvi zemas. Ir jānotiek sava veida pārliecināšanai. Tiesa jāatzīst, ka cenas pamazām pieaug. Galvenokārt pateicoties faktam, ka šos māksliniekus pamanījušas arī tādas lielās starptautiskās galerijas kā White Cube, Hauser & Wirth un citas. Reģiona jaunākās paaudzes māksliniekiem nākas saskarties ar globālu konkurenci, līdz ar to tie ir pavisam citi apstākļi nekā 60. un 70. gadu mākslai. Viņiem, lai gūtu panākumus, ļoti svarīgi ir apzināties, ka runa nav tikai par mākslu. Runa ir arī par tavu tīklojumu, par to, kā tu veido savu zīmolu. Ar kādu komandu, ar kādu galeriju tu strādā. Kādi tev ir sakari. Tas ir bizness, kur tev jāzina spēles noteikumi un arvien vairāk tajā jāiesaistās. Manuprāt, Centrāleiropa šajā ziņā ir ļoti iekavējusies. Taču es patiešām ceru, ka arvien pieaugošā prestižo mākslas institūciju interese par reģiona 60. un 70. gadu mākslu, par ko pārliecinos strādājot ar Tate un arī sarunās ar citiem muzejiem, atvērs durvis arī uz jaunākas paaudzes mākslinieku novērtējumu. Es ticu, ka tā nav tikai modes lieta un ka mēs virzāmies pareizajā virzienā. Daudz kas notiek. Arī lokāli. Piemēram, fantastiskais čehu uzņēmējs Petrs Pudils pats par savu naudu Prāgā ceļ kunsthalli. Tā nebūs tikai izstāžu telpa, bet arī Centrālās un Austrumeiropas [mākslas] izpētes centrs. Arī tas mums ir trūcis. Henrijs Kisindžers reiz uzdeva jautājumu: “Ja man jārunā par Eiropu, kam man jāzvana?” Tas pats attiecas uz jautājumiem par Centrālo un Austrumeiropu – kur man jāmeklē? Mūs neuztver kā atsevišķas valstis, mūs uztver kā reģionu. Taču paši mēs to neuztveram kā reģionu. Mēs it kā uzskatām, ka mūsu valsts ir daļa no Rietumiem. Nē, tā ir daļa no reģiona, kas ir daļa no Rietumiem! Līdz ar to mums jāapzina, kāda veida domāšana ir nepieciešama un kādas izmaiņas mūsu prātā un mūsu pieejā ir jāveic, lai mūs saprastu labāk. Gan Rietumu pasaulē, gan arī šeit soļi jau tiek sperti – jā, viss dodas pareizajā virzienā, taču joprojām visai lēni. Protams, tā varbūt nav labākā atbilde tiem daudzajiem māksliniekiem, kas nonākuši grūtībās, taču tā tas vienkārši ir.

Tajā pašā laikā Indija Venēcijas biennāles kuratora sarakstā ir ļoti labi pārstāvēta. Tur pat ir mākslinieks no Butānas, kas izklausās ļoti eksotiski, taču kaut kā viņam ir izdevies tur ietikt. Protams, tas ir kuratora saraksts, līdz ar to tajā neapšaubāmi ir zināma subjektivitāte.

Tā ir privāta atlase, un tā ir atlase vienai konkrētai izstādei. Es negribētu to saukt par tendenci. Taču tas ir pamācoši. Mums ir jābūt klātesošākiem, atpazīstamākiem. Mums ir jāiekļaujas tīklojumā, jāizmanto esošie panākumi, mums arī savstarpēji vairāk jākomunicē un jāsaprotas, lai mēs kļūtu vairāk reģionāli, nevis lokāli.

Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē kolekcionāri. Darbošanās Tate un citu nozīmīgu institūciju valdēs, arī, protams, ir viens no veidiem, kā popularizēt reģionu un atsevišķas valstis.

Piekrītu. Uzskatu, ka ir cilvēki, kuri, esmu drošs, šādā veidā spēlē sava ego spēli, un tas viņiem liek justies svarīgiem. Taču patiesībā lielākā daļa, manuprāt, tur ir tāpēc, ka izprot šī darba lielo atbildību un lielās iespējas.

Attīstot transnacionalitātes un globālās mākslas apmaiņas ideju, ir mainījusies arī paša Tate pieeja kolekcijas veidošanai. Vai, atsaucoties uz Tate Starptautiskās mākslas kolekcijas vadītāju Gregoru Mjūru: “Mākslas atmiņas un zināšanu veidošanas nozīmē visa kolekcijas jēga tagad ir parādīt, ka māksla ir dzīva arī ārpus tā saucamā Amerikas un Eiropas mākslas kanona.”

Uzskatu, ka šajā ziņā Tate pilnīgi noteikti ir viena no vadošajām institūcijām. Lai gan visas četras Tate nodaļas atrodas Lielbritānijā, tas ir globāls muzejs. Un arī kolekcijai ir jābūt globālai. Iepriekš pārāk liels uzsvars tika likts uz Rietumeiropu un ASV, un šī iemesla dēļ tika nodibinātas [iepirkumu] komitejas. Šī iemesla dēļ viņi arī vairs neorganizē nekādus reģionālos izlaidumus; viņi organizē personālizstādes un globālas izstādes. Tā, manuprāt, ir pareiza pieeja – tā balstās 21. gadsimtā, un tā paver arī daudz iespēju reģionam.

Cik sen jūs jau esat saistīts ar mākslu? Lasīju, ka jūs pametāt biznesu 40 gadu vecumā, bijāt nopelnījis pietiekoši daudz naudas un sapratāt, ka ir pienācis laiks atdot kaut ko atpakaļ.

Runa nav par naudu. Saviem bērniem es nedodu naudu, jo tiek novērtēts tas, ko esi sasniedzis paša spēkiem, nevis tas, kas tev tiek iedots. Es vēlos “atdot parādu”, jo man paveicās; es biju investīciju baņķieris īstajā laikā un vietā. Es šajā jomā biju ļoti veiksmīgs, un, nenoliedzami, tam līdzi nāk arī atbildība. Mans ieguldījums lielākoties ir iesaistīšanās labdarības organizācijās un mākslā. Kad kopā ar domubiedriem uzsākām labdarības organizāciju ar vēzi slimiem bērniem, kuras vadītājs esmu nu jau 18 gadus, viens no naudas vākšanas veidiem bija laikmetīgās mākslas labdarības izsoles. Sākumā tās rīkojām Ungārijā, tad arī Polijā un Slovākijā, nākamgad pievienosies arī Prāga. Sākot ar 2020. gadu, izsoles notiks visās četrās vietās. Laika gaitā mūsu izsoles kļuvušas par TĀM laikmetīgās mākslas izsolēm – mēs uzaicinājām starptautisku žūriju, ieguvām viskvalitatīvākos mākslas darbus, un tas kļuva par notikumu. Pirms sešiem gadiem es iesaistījos Tate, un mazāk kā pirms gada mani uzaicināja kļūt par Krievijas un Austrumeiropas iepirkumu komitejas līdzpriekšsēdētāju. Tāda ir tā mana dalība mākslas pasaulē.

Vai jūsu vecāki kolekcionēja mākslu?

Mani vecāki mīlēja mākslu, un es uzaugu mākslas ieskauts. Ja mēs bērnībā kaut kur gājām, tad pārsvarā uz muzejiem. Protams, tolaik tā lielākoties bija ungāru māksla. Es joprojām esmu mākslas mīļotājs. Neesmu profesionālis šajā ziņā. Mani interesē abstraktā, konceptuālā un avangarda māksla; man tā lielā mērā ir prāta un sirds kombinācija. Es tā arī dzīvoju – prāta un sirds kombinācijā. Man ir ļoti paveicies arī ar to, ka šī reģiona māksla, kas kļūst arvien pazīstamāka pasaulē, ir arī māksla, ko visvairāk mīlu.

Tad var teikt, ka jūs vienmēr vairāk ir interesējis mākslas sniegtais intelektuālais izaicinājums, nevis tās estētiskais aspekts?

Absolūti. Un, ziniet, arī viss, ko es darīju biznesā, vienmēr bija starptautisks vai reģionāls, es nedomāju atsevišķu valstu kategorijās. Tāpēc arī šajā industrijā mana pieeja ir tādi pati. Aizmirstiet robežas – tās ir domātas tikai politiķiem, ko izmantot savos nacionālistiskajos nolūkos. Citur – ne biznesā, ne mākslā – tās nepastāv.

Vai jūs to sapratāt jau no paša sākuma?

Jā. Tā es tiku audzināts. Mani radi pārcēlās uz ASV. Es piedzimu 1960. gadā, un, man šķiet, 1974. gadā viņi mums atsūtīja pirmo Newsweek numuru. Līdz ar to starptautiskais skatījums man parādījās jau ļoti agri

Vai uzskatāt, ka šobrīd ir iespējams runāt par nacionālu mākslu? No jūsu kā pasaules pilsoņa perspektīvas?

Es domāju, ir abējādi. Pirmkārt, ja runājam par tiem 60. un 70. gadu māksliniekiem, viņi bija daļa no starptautiska koncepta. Viņi pamanīja Robertu Raušenbergu, un tā bija sensācija. Viņi, vismaz daži, apmeklēja 1964. gada Venēcijas biennāli. Notika informācijas aprite, taču bija arī vietējā māksla. Ilonas Keseri (1933. gadā dzimusi ungāru māksliniece – red.) tekstildarbs, kas tagad eksponēts Metropolitēna mākslas muzejā, balstījās vēlmē apvienot moderno abstrakciju ar atsaucēm uz ungāru tautas kultūru. Zobveida motīvs, kas ik pa brīdim parādās darba kompozīcijā, nāk no Budapeštas apkārtnes kapsētu izpētes, taču tas ļoti labi iederas arī starptautiskajā kontekstā.

Protams, pasaule ir kļuvusi ārkārtīgi atvērta, taču, manuprāt, ir apbrīnojami redzēt arī vietējo kultūru. To ir ļoti svarīgi saprast arī no globāla muzeja skatpunkta. Un, lai vietējā kultūra būtu veiksmīga, tai, manuprāt, ir tikpat svarīgi saprast, kas notiek globālajā arēnā. Ir jābūt abām pusēm.

Jūs teicāt, ka vairāk esat mākslas mīļotājs, nevis kolekcionārs. Taču “kolekcionārs” ir tikai vārds, etiķete. Kāda ir atšķirība starp abiem nosaukumiem, ņemot vērā, ka mākslas kolekcionārs nav profesija?

Ir iespējams izveidot sistemātisku kolekciju, kas koncentrējas uz kaut ko vienu. Mana kolekcija ir vairāk veidota ar sirdi, un ar prātu es tikai pārbaudu, vai nedaru kaut ko galīgi muļķīgu. Taču ja man kaut kas patīk... Pagājušā gada beigās mūžībā aizgāja mana sieva, taču līdz tam tas vienmēr bija mūsu kopīgs lēmums – vai kaut kas iederēsies vai neiederēsies pie sienas. Tas nenozīmē, ka visam ir jābūt tieši pie sienas, taču... Nedomāju, ka esmu sistemātisks kolekcionārs. Es mīlu mākslu, un reizēm es arī to nopērku.

Tomēr esmu dzirdējusi, ka jums ir neliela, bet ļoti laba kolekcija. Ko jūs pērkat, kas jums patīk?

Man patīk 60. un 70. gadu māksla un avangards. Man patīk ungāru, kā arī čehu, rumāņu, poļu un slovāku mākslinieki. Lielākoties tie ir Centrāleiropas mākslinieki, un ļoti nedaudz arī starptautiskā māksla.

Vai ticat, ka māksla spēj kaut ko mainīt cilvēkos? Vai mākslai piemīt, ja ne gluži dziedinošas spējas, tad vismaz pozitīva ietekme uz cilvēkiem?

Absolūti. Māksla ir dziedinoša daudzos veidos, un māksla kļūst arvien svarīgāka. Ja kāds man jautātu, kāda ir svarīgākā mācība, ko esmu sapratis 19 gados, kopš pametu biznesa pasauli, es teiktu, ka, ja spektra vienā galā ir emocionālais, bet otrā galā – racionālais, tad politika atrodas vistālākajā emociju galā. Tā nenonāk pie racionālā pat krīzes brīžos. Bizness daudz vairāk ir racionālajā pusē, taču šī puse aizvien vairāk un vairāk pārvietojas emocionālajā virzienā. Mūsdienās tev ir jābūt stilīgam, tev ir jābūt atbildīgam. Tās visas ir emocijas. Esmu pārliecināts, ka, piemēram, Apple produkti nav veiksmīgi tāpēc, ka tie ir inovatīvi. Nē. Patiesībā to veiksme slēpjas mākslā – kā tos lietot, kā komunicēt ar patērētāja prātu un sirdi, lai viņš izbaudītu produktu. Māksla kļūst arvien svarīgāka attiecībā uz biznesu, attiecībā uz to, kā izglītot un ko mācīt jaunajai paaudzei, attiecībā uz to, kas tev ir nepieciešams 21. gadsimtā, un viena no šīm lietām ir radošums. Radošums ir arvien nozīmīgāks kritērijs tam, kā izbaudīt savu laiku, kā dzīvē atrast līdzsvaru, kā pāriet no sirds uz prātu un atpakaļ, jo mums nepieciešami abi. Māksla palīdz, un tā var arī dziedināt. Viena no labdarības organizācijām, kur esmu iesaistīts, daudz strādā ar mākslas projektiem slimiem bērniem, un es redzu tā pozitīvo iespaidu.

Pastāstiet par šo projektu. Kā tur ir iesaistīta māksla?

Ir vairāki projekti. Piemēram, viens no tiem bija fotoprojekts bērniem, kas dzīvo audžuģimenēs. Daļa no viņiem vēlējās apgūt fotogrāfiju, un mēs noorganizējām viņiem nometni otrā Eiropas malā. Viņi uzņēma bildes, un pēc tam mēs sarīkojām viņiem izstādi. Domājām, ka viņi būs ieraudzījuši pasauli citādāk, taču kļūdījāmies – viņi redzēja pasauli tieši tāpat kā iepriekš, tikai ar lielāku jūtību. Šie bērni ļoti bieži jūtas nevajadzīgi, jo viņu māte vai tēvs viņus vienkārši pametuši. Taču ar šo [projektu] mēs iemācījām viņiem, ka viņi ir vērtīgi, viņi ir vajadzīgi un viņi spēj izdarīt kaut ko apbrīnojamu. Ir vēl kāds fonds, ko atbalstu un kas strādā ar autiskiem bērniem. Mums ir mākslinieks, kurš palīdz šiem bērniem nodarboties ar mākslu. Un pēc tam mēs rīkojam izsoli. Rezultāts patiešām parāda, ka, lai arī dažiem no šiem bērniem ir grūti sevi izteikt, dvēseles dziļumos viņiem ir kaut kas apbrīnojams, kam vienkārši ir grūti tikt laukā. Taču ar mākslas palīdzību, tas var kļūt ļoti interesanti. Un, protams, vissvarīgākais ir tas, ka viņiem pašiem patīk to darīt un tas viņiem sagādā prieku.

Kāpēc pirms 19 gadiem izlēmāt beigt savu investīciju baņķiera karjeru? Vai tas bija viegls lēmums?

Kā zināms, ir cilvēki, kas tā vienkārši nemaz nevar apstāties. Tas bija viegls lēmums tādā ziņā, ka 31 gada vecumā es biju izlēmis, ka beigšu karjeru, kad man paliks 40. Nezinot, cik daudz naudas man būs vai cik veiksmīgs būšu kļuvis. Kad mēs pārcēlāmies uz Londonu, es pateicu saviem bērniem, ka paliksim tur tikai trīs gadus, jo pēc tam es beigšu karjeru. Līdz ar to tas bija iepriekš izplānots lēmums. Taču grūti bija palaist vaļā šo sava svarīguma sajūtu, savu ego. Vēl gadu pēc aiziešanas no biznesa es joprojām biju lielas Londonas investīciju bankas padomnieks. Katra mēneša pirmajā pirmdienā es biju Londonā, taču drīz aptvēru, ka tajā visā vairs nav nekāda izaicinājuma. Turklāt pamanīju, ka daži biznesa partneri man tajā pašā dienā piezvana, taču citi nē. Tas bija brīnišķīgs filtrs. Varēju saprast, kurš tiecas pēc mana amata un kuram esmu svarīgs es pats. Jā, pagāja kāds pusgads, līdz ego palaida mani vaļā. Tas bija visgrūtākais, nekas cits. Man joprojām ir brīnišķīga dzīve, esmu iesaistījies labdarībā, mākslas pasaulē, vairākos amerikāņu stārtapos un dažādās valdēs. Bet, ziniet, kad aizgāju no biznesa, man likās, ka es pārceļos uz citu pasauli – mākslas un labdarības pasauli. Taču nācās saprast, ka tās nav nošķirtas, bet ir viena un tā pati pasaule. Labdarība ir bizness, tā ir jāvada kā uzņēmums. Vienīgā atšķirība ir cits panākumu mērs. Ja biznesā tā ir gūtā peļņa, tad te tie ir bērni, kam esi izmainījis dzīvi. Un tas pats ir ar mākslu. Arī muzejs ir jāvada kā uzņēmums. Un tā reizēm ir problēma. Labdarības organizācijā mēs sakām: “Mums iet labi”, un mēs to neuztveram kā biznesu. Arī mākslā tev liekas, ka iet labi, taču tu nesaproti, ka tas, ko tu kā muzejs vai kā mākslinieks veido, patiesībā ir zīmols.

Kā jums liekas, cik veiksmīgs jūs esat mākslas laukā?

Uzskatu, ka spēju mākslas laukam sniegt pienesumu. Viens no aspektiem varētu būt mana oriģinālā pieeja, kas, iespējams, ļauj man saprast mākslas pasaules pamatdzinuļus. Otra lieta ir mans amats Tate un fakts, ka esmu šajā tīklojumā. Taču es vairs netiecos pēc panākumiem. Man šķiet, ka esmu atradis savu līdzsvaru. Es ar to nodarbojos nevis tāpēc, ka pats vēlētos gūt panākumus, bet tāpēc, ka kaut kā varu palīdzēt citiem.

Mūsdienās mēs ļoti bieži runājam, ka pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem mākslas pasaule bija maza, kamēr šodien tā ir tik milzīga un tajā iesaistīti ārkārtīgi daudz cilvēku. Taču manuprāt, savā būtībā tā joprojām ir diezgan maza. Kā jūs uzskatāt?

Es piekrītu. Es nezinu, cik VIP kartes izsniedz topa mākslas meses. Taču patiesībā mākslas pasaulē ir ap simt svarīgo cilvēku. Tā ir ļoti maza. Galvenie kuratori, galvenie muzeji, galvenās galerijas, galvenie dīleri, galvenie kolekcionāri. Tie ir tie, kas visam liek notikt un notikt veiksmīgi. Vissvarīgākā lieta ir tīklošanās. Un māksliniekam ir jābūt šajā tīklojumā. Lai iemācītos, lai redzētu. Lai dotos uz mākslas mesēm un saprastu, kas notiek pasaulē. Lai nebūtu tā, ka man liekas, ka esmu radījis kaut ko pilnīgi oriģinālu, taču izrādās, ka Afganistānā kāds to sācis darīt jau pirms desmit gadiem. Bet kā to uzzināt? Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti būtiski būt daļai no šīs pasaules un to visu redzēt. Taču daudzās Centrāleiropas valstīs šāda attieksme diemžēl nav populāra, tur joprojām valda ļoti lokāli orientēts domāšanas veids. Kuratori tam pieiet tādā lokālā, nevis reģionālā kontekstā. Un arīdzan mākslinieki tic, ka, ja 50 vietējie kolekcionāri pērk viņu mākslu, tad viņi ir fantastiski mākslinieki. Taču tā nav tiesa. Šī ir globāla sacensība, un, ja gribi būt veiksmīgs, tev tajā jāpiedalās. Protams, tu vari izlemt nepiedalīties, taču šī spēle ir jāspēlē šādi. Un lai to spēlētu, tev tā ir jāsaprot. Tev tur ir jābūt un jāveido sakari. Taču dažiem māksliniekiem tas padodas ļoti grūti.

Runājot par mākslas kolekcionēšanu Ungārijā, vai ir tāda sajūta, ka arī jaunā paaudze sāk tajā iesaistīties?

Jaunā paaudze ir sākusi iesaistīties vairāk, taču ne pietiekami. Turklāt 60. un 70. gadu mākslinieku panākumi šobrīd apgrūtina ceļu jaunākiem māksliniekiem, jo galerijas fokusējas uz šiem vecākajiem autoriem – viņi tiek popularizēti, vesti uz mākslas mesēm utt. Līdz ar to jaunajiem māksliniekiem ir grūti gūt atzinību, turklāt arī valsts ir nedaudz iesaistīta mākslas vērtēšanā, nosakot, kurš ir labs un kurš ir slikts. Ja neatbilsti oficiālajam naratīvam, tad vietas, kur vari rīkot izstādes, ir ļoti ierobežotas. Tāpēc tas it nemaz nav viegli, taču ir daži kolekcionāri, kuri patiešām palīdz jaunajiem māksliniekiem. Ir arī vairākas galerijas, kas ir veiksmīgi izveidojušas jauno kolekcionāru bāzi. Pateicoties tīklojumam.

Cik šobrīd Ungārijā ir aktīvu kolekcionāru?

Nepietiekami daudz. Tādu īsti aktīvu kolekcionāru šobrīd varbūt ir kādi desmit. Desmit līdz piecpadsmit kolekcionāri, kas regulāri apmeklē mākslas meses. Taču to kolekcionāru skaits, kurus parasti var satikt lielo galeriju izstāžu atklāšanās, ir lielāks – no 30 līdz 50.

Parunāsim par pašas mākslas nākotni. Es atceros epizodi no nesenās dokumentālās filmas “Visa cena” (The Price of Everything), kur mākslas kolekcionārs Stefans Edlis rāda Endija Vorhola gleznotā Džekijas Kenedijas portreta kopiju, kas glabājas viņā mājās, kamēr darba oriģināls, kas arī viņam pieder, atrodas muzejā. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, mūsdienās visu ir iespējams nokopēt. Zinu, ka jūsu vīzija ir, ka performance kā žanrs nākotnē kļūs arvien nozīmīgāka, jo sniegs autentisku pieredzi.

Absolūti. Muzejs kļūs par teātri.

Kāpēc jums tā liekas?

Jo tas jau notiek. Paskatieties uz kino nozari, kur šobrīd vērojama tendence filmām kļūt nedaudz īsākām. 90 minūšu garu filmu ir jāveido no 30 trīs minūšu gariem fragmentiem. Jo cilvēka uzmanības noturības ilgums ir trīs minūtes, un tad viņš pievēršas kaut kam citam, un tad viņš vēlas redzēt nākamās trīs minūtes. Jā, apstākļi mainās, un, lai pievērstu sev uzmanību, ir jāparāda kaut kas vairāk par vienkārši aplūkojamu gleznu. Art Basel mesē ir ļoti skaidri redzams, ka viss dodas šajā virzienā. Daudzus no darbiem, kas tur apskatāmi, var iztēloties kā lugas uzvedumus teātrī. Tātad tendence ir cilvēku izklaidēšana. Un izklaidēšana nozīmē vairāk dzīvās performances un vairāk mijiedarbības. Impulsus, kas sniedz kaut ko vairāk, nekā vienkārša skatīšanās uz mākslas darbu.

Jūsuprāt, glezniecība izzudīs?

Nē, tā neizzudīs. Mums būs arī gleznas, taču šādu performances tipa darbu būs vairāk. It īpaši ņemot vērā mākslīgā intelekta ienākšanu. Liverpūles Tate redzēju izstādi, kur ar mākslas darbiem pie sienas mijiedarbojās vairāki dejojoši roboti – suns-robots, vīrietis-robots un sieviete-robots. Tā bija ļoti veiksmīga izstāde. Nesen noklausījos mākslīgā intelekta sacerētu skaņdarbu, un nebija iespējams pateikt, ka autors ir MI. Tas pats notiks ar mākslas darbiem. Šīs tendences pilnīgi noteikti tuvojas. Kā apmeklētājus piesaistīs telpa? Viena no atbildēm būs performance. Lai piedzīvotu kaut ko tur, uz vietas. Lai gūtu tūlītējus impulsus. Manuprāt, tas kļūst arvien svarīgāk.

Pagājušā gada oktobrī Christie’s izsoļu namā pirmo reizi tika pārdots algoritma radīts mākslas darbs – par 432 500 dolāriem. Kā jums šķiet, vai tā bija modes kaprīze, vai arī kāds tiešām domāja, ka darbs ir tā vērts?

Tas bija jaunums. Ziņkārībai ir cena. Patiesībā tas ir mākslas pasaules lielais jautājums – ko tas nozīmēs? Šis fakts, ka ar 3D printeri tu varēsi radīt apbrīnojumu viltus mākslas darbu. Tieši tādā pašā veidā, kā tika radīts jūsu minētais. Tas pazeminās oriģināldarbu vērtību. Tas pazeminās oriģināldarbu kā īpašuma nozīmi. Iespējams, ka vēl ir ilgs laiks priekšā, taču jebkurā gadījumā lielais jautājums ir: kas notiks, kad mašīnas spēs izdarīt visu tieši tāpat, kā to dara cilvēki? Es nezinu. Taču būs aizraujoši noskatīties.

Taču tajā pašā laikā ir sajūta, ka mūsdienās cilvēki arvien vairāk meklē īstumu, autentiskumu, ar roku radītas lietas. Piemēram, šobrīd renesansi piedzīvo tekstils.

Jā, tas ir abējādi. Mākslīgā intelekta radīta māksla ir tikai viena modes tendence; ir arī vairākas citas. Un pasaule mainās tik ātri. Es uzstājos ar lekcijām par digitālo revolūciju – galvenokārt dažādās kompānijās – un runāju par mūsdienu eksponenciālajām pārmaiņām, par šo pārmaiņu milzīgo tempu. Mikročipu ietilpība dubultojas ik pa diviem gadiem, un mūsu lineārajiem prātiem ir ārkārtīgi grūti aptvert šīs eksponenciālās pārmaiņas. Es teiktu, ka tas ir diezgan neiespējami. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Taču pārmaiņas ir tik straujas, ka cilvēkiem tās ir par strauju. Un tas noved pie bailēm, kas savukārt dod telpu politiķiem, kur svaidīties ar nepareizajām atbildēm. Un tā rodas Breksits, karš vai jebkāda cita no daudzajām nepareizajām atbildēm, kas balstās baiļu faktorā. Taču ir arī pilnīgi skaidra pareizā atbilde, it īpaši attiecībā uz jaunāko paaudzi. Un pareizā atbilde, manuprāt, ir pieņemt šīs pārmaiņas kā mūsu dzīves daļu. Līdz ar to vienīgā skaidrība un vienīgā drošība, kas ir manā dzīvē, ir mana konstantā spēja atjaunināt savas zināšanas, jo nekas nav stabils. Un vēl arī fakts, ka dzīvē ir jāatrod līdzsvars; ir jāstrādā gan ar prātu, gan ar sirdi. Un es ticu, ka šajā ziņā mūs gaida ļoti jauka nākotne.


Dora Maurera. 5 out of 4, 1979. Akrils uz koka, 3 x 5 paneļi, izmērs visam kopā 190 x 240 cm

Bet kā jums liekas, cik spēcīga šobrīd ir mākslas balss? Jo māksla ir iesaistīta visos procesos – vienalga, vai runājam par politiku, globālo sasilšanu vai jebko citu.

Esmu nedaudz izbrīnīts, ka šī balss nav spēcīgāka. Mēs dzīvojam pasaulē, kas piedzīvo ekoloģisku, finansiālu un morālu krīzi. Vēsturē ir bijuši brīži, kad māksla ir spēlējusi daudz nozīmīgāku lomu. It īpaši politiskajā laukā. Taču kustība šajā virzienā notiek, un es domāju, ka tā kļūs spēcīgāka. Viens no maniem pēdējā laika mīļākajiem mākslas darbiem iemieso deviņus palielinātus Newsweek vākus – sākot no nedēļas, kad Ruandā sākās slaktiņi, un beidzot ar to, kad tie nonāca uz žurnāla vāka. Kas pasaulē notika šo deviņu nedēļu laikā, kas bija svarīgāks par miljons cilvēku noslepkavošanu? Divos gadījumos tas bija O.Dž. Simpsons. Domāju, ka šādas vienkāršas formas spēj atstāt iespaidu. Šis mākslas darbs atstāja iespaidu uz mani, un esmu drošs, ka arī uz citiem. Šodien ir tik daudz veidu un līdzekļu, kā paust savu domu ar sociālo tīklu palīdzību, lai to ieraudzītu ļoti daudz cilvēku. Domāju, ka, turpinot dzīvot šajā krīzē, tas tikai pieaugs.

Sociālos medijus, protams, kā instrumentu izmanto daudzi mākslinieki. No vienas puses, tie palīdz, bet, no otras – tikai veicina uzmanības fragmentāciju.

Es piekrītu. Tajā pašā laikā, ja kaut kas ir ļoti foršs, tas tiek pamanīts. Manuprāt, to vajag izmantot. Ja gribi būt starptautiski atpazīstams, zini, ka cilvēki meklēs par tevi informāciju internetā. Tas ir kā CV. Ir jāpiedalās spēlē un jāzina spēles noteikumi.

Vai jūs pats izmantojat sociālos medijus?

Esmu LinkedIn, taču ne citos. Man nav nekādas vajadzības. Man ir savs tīkls, un man nav nepieciešamības taisīt karjeru, jo man jau tā ir bijusi. Šobrīd es, tā teikt, izbaudu kūkas glazūru, ne vairs pašu kūku. Šajā ziņā man ir ļoti veicies.

Šobrīd ir ļoti modīgi runāt par mākslas tirgus absurdumu un specifiskās nišas cenu burbuli. Ņemot vērā jūsu biznesa, kā arī mākslas pasaules pieredzi, cik šī situācija ir korekta? Vai vispār ir iespējams naudas izteiksmē izmērīt mākslas darba patieso vērtību? Un vai tā nosacītā cena patiesībā nav tikai šī brīža pasaules atspoguļojums?

Ziniet, ir kāds ungāru izcelsmes zinātnieks, kurš dzīvo Bostonā. Viņš ir viens no topa zinātniekiem tīklu zinātnē. Viņu sauc Alberts Lāslo Barabāši, un viņa pirmā grāmata bija Linked (Saistīts, 2002), ko izlasīja divi puiši, kas vēlāk izveidoja LinkedIn. Viņa trešā grāmata saucas The Formula: The Universal Laws of Success (Formula: universāli likumi, kā gūt panākumus, 2018), un tā ir par to, cik mūsu panākumi ir atkarīgi no mums pašiem un cik – no apkārtējo atzinības. Viņš ir izanalizējas lielu datu apjomu un izskatījis, kur šīs divas līnijas savstarpēji pārklājas. Un rezultātā bija iespējams izmērīt cilvēka veiktspēju. Piemēram, Rodžers Federers labi spēlē tenisu, ieņem augstu vietu rangā, pelna daudz naudas, daudzi cilvēki apmeklē viņa mājaslapu utt. Lūk, tur ir pilnīgi uzskatāma korelācija. Taču lielākā daļa lietu nav izmērāmas. Māksla ir viena no tām. Tātad kas ir nepieciešams, lai gūtu panākumus? Pirmkārt, tev ir nepieciešams sasniegums. Taču tev jāizmanto arī iepriekšējie panākumi. Piemērs, ko Barabāši izmanto savā grāmatā, rāda, ka, kad cilvēkiem tiek jautāts, kurš ir visslavenākais zinātnieks, gandrīz visi atbild – Alberts Einšteins. Un kāpēc tā? ASV Einšteins bija zināms un par viņu rakstīja jau 1910. gadā, vēl pirms viņš bija sarakstījis “Vispārējo relativitātes teoriju” (1915). 1921. gadā ar okeāna laineri viņš pirmo reizi ieradās Ņujorkā. Tā kā izdevumi The Washington Post, The New York Times un citi bija iepriekš par viņu publicējuši rakstus, tie nosūtīja savus žurnālistus zinātnieku sagaidīt. Taču tur, ostā, bija vēl 20 000 cilvēku. Tāpēc, kad Einšteins nokāpa no kuģa kopā ar vēl vienu vīru, iesēdās kabrioletā un aizbrauca, likās, ka viss šis bars uzgavilē viņam. Nākamajā dienā The New York Times un The Washington Post titulraksti bija par slavenā zinātnieka ierašanos Amerikā. Patiesībā šie 20 000 cilvēku, kas sagaidīja kuģi, bija ebreji, kuri gaidīja to otru vīru – kādas vispasaules ebreju organizācijas vadītāju. Līdz ar to Einšteina slava radās kļūdas rezultātā, kam pamatā bija iepriekšēji panākumi. Tā, lūk, ir otra lieta. Trešā lieta ir tīklojums. Un tad vēl, protams, ir komanda. Ir tas viens, kurš gūst panākumus un atzinību, taču aiz viņa vienmēr stāv arī vesela komanda. Un tad vēl ir veiksmes faktors – pamanīt pareizās iespējas, reaģēt uz dotajām iespējām. Līdz ar to panākumu gūšana ir kompleksa lieta, un, manuprāt, cilvēkam tas viss ir jāaptver. Nevar tikai teikt, ka pietiek ar to, ka es radu labu mākslu. Varbūt ar to pietiek, taču, lai gūtu panākumus, šīs lietas ir jāapzinās. Un tev ir jāstrādā komandā ar citiem – ar galeriju vai ko citu –, lai to visu uzbūvētu. Jo tāda ir spēle. Māksla diemžēl ir bizness. Tajā ir kaut kas pozitīvs, bet tajā ir arī daudz kas, kas man tiešām ļoti nepatīk. Teiksim, ja man, kad biju baņķieris, par kādu firmu bija kāda informācija, es nepirku viņu akcijas, jo tas būtu bijis likumpārkāpums. To sauc par iekšējo informāciju, un likums to aizliedz izmantot. Taču mākslā šī iekšējā informācija nosaka visu. Un tas man ļoti nepatīk. Tā ir pilnīgi necaurspīdīga pasaule, un tajā dominē iekšējā informācija. Taču tāda ir spēle. To ir jāsaprot un jāizmanto savā labā.

Vai mākslas pasaule kļūst caurspīdīgāka?

Uzskatu, ka tā kļūst caurspīdīgāka. Tas nenotiek ļoti strauji, taču līdz ar digitālo revolūciju ir redzams, ka tā kļūst caurspīdīgāka. Ja caur instagramu “dodies” uz Art Basel vai jebkuru citu mākslas mesi, uzreiz ir skaidrs, kuri ir vispopulārākie darbi. Jā, tajā ir daudz pozitīvu momentu, taču mākslas bizness joprojām ir ļoti netīrs.

Vai piekrītat, ka visai labajai mākslai ir jānonāk muzejā?

Nē, nepiekrītu. Es piekrītu tiktāl, ja tas nozīmē, ka visdažādākā veida mākslai būtu jābūt pieejamai, lai mēs varam izbaudīt būšanu ar to kopā. Vienalga, vai māksla ir tur, kur esam mēs – pie mūsu sienām vai citur –, taču ar to ir jādalās, tai ir jābūt daļai no mūsu dzīves. Un muzejs ir ļoti labs veids, kā daudzi cilvēki var piekļūt mākslai, taču ir arī citi veidi. Jā, esmu no tiem, kas tic, ka mākslai ir jābūt visās ēkās, parkos utt. Mākslai mūsu dzīvē ir jāieņem lielāka loma.

Kāda ir galvenā mācība, ko esat guvis no mākslas?

Ka prāta un sirds līdzsvars, iespējams, ir pati svarīgākā lieta dzīvē. Un māksla man ir sniegusi prieku. Ir bauda strādāt ar mākslu. Un tā ir man palīdzējusi saprast, ka mans viedoklis par biznesu un labdarību/mākslu kā šķirtām sfērām ir bijis aplams. Viss arvien vairāk kļūst vienots. Māksla ir daļa no tā, kā tu attīsti jaunu produktu, jaunu patērētāja pieredzi, jaunu nekustamo īpašumu. Savukārt daļa no mākslinieka darba ir zīmola veidošana. Tas viss ir savstarpēji saistīts, viss kļūst par vienu. Esmu vienmēr uzskatījis sevi par pasaules pilsoni, kam sanācis dzīvot Ungārijā. Taču pilnīgi skaidrs, ka māksla ir vispasaules valoda, tas ir vispasaules fenomens ar lokāliem elementiem. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man māksla tik ļoti patīk. Tai nav robežu.