Berlīnes digitālās kultūras un mākslas festivāla Transmediale centrālās izstādes “Dark Drives” kurators Jākobs Lilemūzs

Tehnoloģiju dēmoni – Jacob Lillemose 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
28/02/2012

Ikgadējais Berlīnes digitālās kultūras un mākslas festivāls Transmediale šogad noritēja skandināvu zīmē – tā mākslinieciskais direktors Kristofers Gansings (Kristoffer Gansing) ir zviedrs, bet centrālās izstādes Dark Drives jeb “Tumšie dzinuļi” kurators ir dānis Jākobs Lilemūze (Jacob Lillemose). 

Tāpat kā iepriekšējos gados – tikai vēl lielākā mērā, izstādē bija atvēlēta vieta arī darbiem, kurus nevar tieši saistīt ar digitālo mākslu. Taču, tieši pateicoties atvērtajam piegājienam, kuratoram Lilemūzem bija tik apskaužami veiksmīgi izdevies iedzīvināt tehnoloģiju laikmeta dēmoniskās enerģijas.

Šogad gan festivāla mākslinieciskais direktors, gan izstādes kurators ir skandināvi – Jūs nācāt tandēmā?

Mākslinieciskais direktors pēc izcelsmes ir zviedrs, bet viņš ir dzīvojis Kopenhāgenā jau vairākus gadus. Kristofers [Gansings] tika izvēlēts par māksliniecisko direktoru, un viņš uzrunāja mani, vai es vēlos veidot izstādi, kas balstīta viņa idejā.

Kad viņš piedāvāja kļūt par kuratoru – Jūs piekritāt uzreiz vai arī to pārdomājāt?

Es piekritu uzreiz. Esmu labi pazīstams ar Kristofera darbu kultūras producenta ampluā, kā arī ar viņa intelektuālo darbību. Ideja, ko viņš man prezentēja, kliedēja jelkādas šaubas.

Kādu ideju viņš Jums prezentēja?

Nesavienojamības tēmu par lietu nesaderības stāvokli.

Vai “nesavienojamība” ir Kristofera Gansinga izdomātā tēma?

Jā, un es nācu ar savu atbildi – ideju par tehnoloģiju raisīto diskomfortu. Var teikt, ka diskomforta enerģijas ir nesaderības rezultāts, bet var arī sacīt otrādi, ka šīs enerģijas rada nesaderību. Ir sava veida atgriezeniskā saite starp festivāla tēmu un izstādes koncepciju.

Vai līdz šim Jūs esat strādājis ar mediju mākslu vai ar vizuālo mākslu?

Nāku no laikmetīgās vizuālās mākslas, precīzāk – konceptuālās mākslas vides. Bet kopš tūkstošgades mijas esmu darbojies digitālajā laukā. Esmu dāņu kolektīva Art Node dalībnieks, kas pastāv kopš 20. gs. 90. gadu vidus. Savulaik publicējām grāmatu par tīmekļa mākslu, mans doktora grāds ir par programmatūru mākslu, un esmu bijis kurators vairākām digitālās kultūras un mākslas izstādēm.

Vai, Jūsuprāt, mediju māksla joprojām ir atsevišķs mākslas lauks, vai arī tas saplūst ar vizuālo mākslu?

Man bija svarīgi veidot izstādi, kas ieplūst vispārējā mākslas kopainā, tostarp, eksponējot priekšmetus, kas nav identificējami ar digitālo mākslu un mediju mākslu vien. Piemēram, Krisa Bērdena fotogrāfija ir kaut kas, kas nav acumirklī identificējama kā jauno mediju māksla vai digitālā māksla. Bet tas ir darbs, kas apspēlē attiecības starp ķermeni un elektrību. Protams, elektrība ir moderno tehnoloģiju pamatnosacījums, un tādā ziņā tas netiešā veidā ir darbs par digitālajām tehnoloģijām.

Iepazīstoties ar izstādes programmu, redzēju tur vairāku pazīstamu mākslinieku vārdus, kas netiek saistīti ar digitālajām mākslām – kā Viljamu Borouzu, Krisu Kaningemu un Aphex Twin, Steinu un Vudiju Vasulku. Proti, māksliniekus, kas ir pazīstami kā pēckara eksperimentētāji. Tālab šķita, ka izstāde ir pieejamāka vispārējai auditorijai.

Es nezinu, es tā ceru. Tai pašā laikā man tas nebija pieejamības jautājums, lai gan, iekārtojot jebkuru izstādi, par to ir jāpiedomā. Mans uzdevums bija atainot tehnoloģiju funkcionalitātes pretrunas un kritisko attieksmi pret problemātiskiem tehnoloģiju aspektiem. Vienlaikus parādot, ka ar šiem jautājumiem neaizraujas tikai mākslā vien, bet ka to dara arī ārpus laikmetīgās mākslas disciplīnas – respektīvi, ka tas notiek populārajā mūzikā, kinematogrāfijā, sociopolitiskajā līmenī, vides jomā. Tas nav ekskluzīvi māksliniecisks lauks, bet gan vispārējs kultūrprodukcijas un sabiedrības jautājums.

Tādējādi Jūsu piegājiens iekļaujas Transmediale festivāla redzējumā, ko vienmēr raksturo plašāka sociokulturāla perspektīva.

Kā kuratoram man bija būtiski, lai izstādes naratīva fundaments nebūtu tehnoloģiju godāšana caur mākslu, bet drīzāk kritisks stāstījums. Es to sauktu par mēģinājumu atklāt dīvainās, “iekaisušās” sižeta līnijas, kas dzimst tehnoloģiju kultūras “sānielās” un strupceļos. Tendence, ko var novērot jauno mediju festivālos, ir tehnoloģiju godāšana, un tas, manuprāt, šobrīd nav produktīvs ceļš, turklāt jau pārāk bieži izmantots. Jo īpaši nesavienojamības kontekstā bija svarīgi akcentēt tehnoloģiju problemātiskos aspektus: ar tiem ir jāstrādā, lai tos pārvarētu, un tie arī liek pārdomāt mūsu uztveri un mūsu attiecības ar tehnoloģijām – kādas tās ir un kādas tās var būt.

Kritiska un pesimistiska attieksme pret tehnoloģijām ir laikmeta garā. Tajā pašā laikā patērētāji jūsmo par tehnoloģijām, un kritika ir diezgan bezspēcīga, jo cilvēki tehnoloģijas patērē maniakāli un nedomājot par kontekstu.

Jā, bet lai gan iecere ir skatītāja maņas pakļaut traucējošam efektam, es izstādi tomēr neuztvertu kā pesimistisku vai antiutopisku. Manuprāt, mākslas izstādei ir jādod iespēja piedzīvot diskomfortu, bet vienlaikus jāpiedāvā konceptuāla telpa, kur to pēcāk pārdomāt. Cerams, šī kombinācija ļaus cilvēkiem paplašināt sapratni par to, kas viņi ir. Un tas, cerams, ļaus artikulēt problēmas un potenciālu, ko diskomforta enerģijas reprezentē. Šai ziņā izstādes saturam var būt kādas tumšas dziņas, bet tās kā kultūras produkta mērķis ir konfrontēt mūs ar minētajām diskomfortablajām enerģijām, jo tās nepazudīs līdz ar nākamo tehnoloģisko ierīci. Mums vajag tehnoloģijas izprast, un es ceru, ka caur mākslas vizualizāciju un konceptualizāciju mēs spēsim šo sapratni veicināt. Savā ziņā to var dēvēt par tehnoloģisku “lasītprasmi” – spēju konfrontēt tehnoloģiju kritiskā, sociālpolitiskā un estētiskā līmenī.

Cik saprotu, Jūs izstādei primāri nemeklējāt digitālus darbus?

Izstādē ir gana daudz digitālo darbu, bet man bija svarīgi kombinēt dažādus žanrus – parādīt, ka līdzās [Viljamam] Borouzam var atrasties digitālie darbi, līdzās zīmējumiem – digitālie priekšmeti. Parādīt, ka formālais dalījums starp darbiem nav svarīgs.

Tehnoloģijas tomēr ir izstādes centrālā ass, ne tā?

Jā, bet ne formālā izpratnē. Drīzāk tehnoloģija kā stāvoklis, ko māksla pēta. Gluži kā māksla pēta vidi, politiku, dzīvniekus.

Varbūt tas ir nepareizais jautājums, ko uzdot kuratoram, bet, kurš no darbiem ir Jums pievilcīgākais?

Ir daudzi tādi darbi, kas man patīk. Taču šoreiz jo īpaši esmu ieinteresēts tieši vēsturiskajos darbos, un uzskatu, ka izstādes tēmas kontekstā ir svarīgi tādus piedāvāt. Spilgtākā man šķiet 1899. gadā uzņemtā Nikolā Teslas fotogrāfija. Tas pat nav mākslasdarbs, bet fotogrāfija, ko ieguvām kādā arhīvā Kolorādo. Tajā ir redzams Tesla, sēžot iepretim tā dēvētajai Teslas elektrības spolei un lasot.  Veidojot šo izstādi, es lasīju Teslas rakstus, un viņa domu gājiens par izgudrojumiem ir bijis nozīmīgs manai koncepcijai par tehnoloģiju neērtajām enerģijām. Manuprāt, šis darbs, kas patiesībā nav mākslas darbs, bet gan arhīva foto, ir ļoti svarīgs kā tehnoloģiju nemierīgo enerģiju ilustrācija.

Vai ir iespējams apgalvot, ka Tesla un Maršals Makluens ir divi pīlāri, bez kuriem nevar iztikt, runājot par mākslu, kas apcer tehnoloģiju?

Es nezinu. Es teiktu, ka man Makluens un Tesla ir svarīgi atskaites punkti, bet, protams, ir iespējams uzrakstīt vēsturi arī bez viņiem. Viens veids, kā Makluens ienāk izstādes kontekstā, ir caur savu pret medijiem vērsto kritiku, kurā viņš pauda, ka jaunā vide, ko mediji rada, mūs apstulbina. Un es redzu, ka daudzi darbi šeit dara tieši to, ko Makluens cerēja sagaidīt no mākslas – respektīvi, tie ļauj mums apjēgt vidi, ko rada jaunie mediji.

Bet Jūs tomēr esat izvēlējies veidot izstādi, balstoties uz tradīciju un pierādītām vērtībām, ne tā?

Jā, protams, izstādē ir sastopami zināmi mākslas pasaules kanoni. Steina un Vudijs Vasulka, Viljams Borouzs un Entonijs Balks, Kriss Bērdens, Ant Farm. Šie ir svarīgi agrīnas konceptuālās mākslas tēli. Bet tajā pašā laikā eksponēti ir arī pilnīgi jaunu, uzlecošu mākslinieku darbi, kas man bija ļoti būtiski. Savā ziņā es uzbūvēju pīlārus ar jau atzītu mākslu, bet vienlaikus tas man ir ļāvis iekļaut jaunus, nepazīstamus autorus. Tā šī izstāde darbojas – konstanti sev rodot alibi. Ja tu atļauj sev darīt vienu, tad tu arī vari darīt pretējo. Ja tu iekļauj zīmējumus, tad līdzās var tikt likti arī digitālie darbi, ja tu iekļauj foto, tad var parādīties arī objekti. Tā ir dinamika, kas bijusi svarīga, lai uzturētu šo lauku atvērtu.

Vai primāri esat ieinteresēts konceptuālajā mākslā un tikai tad digitālajā mākslā?

Digitālajā mākslā nonācu caur konceptuālo mākslu. Un tieši mana interese par konceptuālās mākslas mantojumu arī aizveda līdz digitālajai mākslai, kur saskatīju daudz lielisku darbu, turklāt savā ziņā to var uzskatīt arī kā 1960.–70. gadu konceptuālās mākslas meklējumu turpinājumu.

Festivāla muzikālā daļa – Club Transmediale – šogad prezentē tēmu Spectral, kuras fokusā ir rēgi mūzikā. Cik lielā mērā jūs saskaņojāt tēmas?

Mēs savstarpēji esam daudz runājuši un šogad arī īstenosim kopēju pasākumu, kurā savā veidā summēsim attiecības starp izstādi un muzikālo daļu, starp abām idejām. Ja ir kāda atšķirība mūsu piegājienā, tad tas ir fakts, ka es cenšos izvairīties no tumsas spocīgā, nemājīgā un psiholoģiskā lasījuma, dodot priekšroku materiālākam piegājienam, bet Club Transmediale vairāk gremdējas garīgajos un dziļi psiholoģiskajos aspektos.

Mūzikas festivālā tik konceptuāla pieeja ir grūtāka kaut vai tālab, ka mūzikā reti domā tik konceptuāli kā mākslā. Taču Jūs esat ielaidis izstāžu zālē daudz mūzikas.

Izstādē ir trīs klausīšanās “punkti”, kuros var apsēsties un klausīties noteiktus albumus. Man tas bija ļoti svarīgi. Var uzrakstīt ļoti pamatīgu vēsturi par nemiera enerģijām mūsdienu mūzikā.

Jūs redzat mūsdienu mūziku kā daļu no laikmetīgās mākslas?

Jā.

Kā Jūs jau noteikti zināt, laikmetīgās mākslas vide ir visai nezinoša par eksperimentālo mūziku. Savukārt eksperimentālās mūzikas vide vienmēr ir bijusi labi informēta par mākslu un alkusi laikmetīgās mākslas leģitimitāti un atzinību.

Man tas ir pašsaprotami, ka šajā izstādē ir mūzika. Jau pirmais darbs, ko redzat ienākot, ir mūzikas jeb skaņas instalācija. Manuprāt, iekļaut skaņu ir tikai dabiski. Pieredze, kas tiek pausta mūzikā, kritika, ko mūzika satur, padara skaņdarbus līdzvērtīgus laikmetīgās mākslas darbiem. 


Berlīnes digitālās kultūras un mākslas festivāla Transmediale centrālās izstādes “Dark Drives” kurators Jākobs Lilemūzs. Foto: Tanja Katharina Lindner, Transmediale

Arhīvā lasi:
28/02/2012 - Recenzijas :: Prognozējami tumši – Transmediale 2012