Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainīte, Lina Lapelīte. Foto: © Andrej Vasilenko

Aizved mani uz pludmali 0

Auguste Petre
26/04/2019

Iztēlojieties siltu (vai pat karstu) vasaras dienu. Visu nepieciešamo – dvieļus, ūdens pudeli, saulessargu, peldkostīmu, cepuri un našķus – jūs saliekat somā un tad labā noskaņojumā dodaties uz pludmali. Tur jūs pavadāt mierīgu, saules pielietu brīvdienu. Gadu desmitiem pludmale ir bijusi absolūtas laimes un relaksācijas simbols, vieta, kur mākslas vienkārši var laiskoties un baudīt nekā nedarīšanas. 58. Starptautiskajai Venēcijas mākslas biennālei Lietuvas paviljons sagatavojis tieši šādu hipnotisku un kārdinošu ainu – operu un performanci “Saule un jūra (marīna)”, kas tiks izrādīta nekad iepriekš biennālē neizmantotā vietā – vēsturiskā kanālmalas ēkā pie Marina Militare (armijas osta).

Projekta autores ir kino un teātra režisore Rugile Barzdžukaite, māksliniece un mūziķe Lina Lapelīte un rakstniece, dramaturģe un dzejniece Vaiva Grainīte; viņu performancē, kas norisināsies mūzikas, gaismas un ēkas īpašās arhitektūras radītā mākslīgā pludmalē, darbosies 20 dalībnieki-dziedātāji. Kamēr “atpūtnieki” gulēs uz sakarsušās zemes, skatītāji viņus vēros no augšas – no saules skatpunkta. Taču šis darbs nav tikai atgādinājums par “labākiem laikiem”, tā pamatideja saistīta ar aktuālām ekoloģiskajām problēmām – kamēr daži gulšņā pludmalē, sociālā un apkārtējās vides krīze turpina pieņemties spēkā.

“Saule un jūra (marīna)” iepriekš tikusi izrādīta Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā un kā “mikroopera” – Palermo galerijā Štutgartē. Venēcijā izrādītā adaptācija būs šīs izrādes pirmā versija angļu valodā. Performances kuratore ir Lučija Pjetrojusti, Londonas Serpentine galerijas kuratore.


Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainīte, Lina Lapelīte. Sun & Sea, 2017. Opera-performance. Foto: © Neon Realism

Jūsu darbs “Saule un jūra (marīna)” ir opera-performance, kas notiek iekštelpās izveidotā pludmalē, un tajā darbojas tipiski atpūtnieki. Kāda ir darba ideja un kā jūs pie tās nonācāt?

Vaiva Grainīte: Šī bezrūpīgā pludmales situācija ir tikai virskārta. Atkailinātais laiskums un vieglums ir tikai čaula tādām tēmām kā cilvēka miesas laicīgums un Zemes pārgurušais ķermenis. Brīvdienas iemieso priecīgu planētas resursu patērēšanu un mūsu ikdienišķo pakļautību antropocentrismam.

Lina Lapelīte: Mums reiz palūdza darbu raksturot vienā teikumā, un tas varētu skanēt kaut kā šādi: blīva 30 ķermeņu un balsu miesiska performance jūras viļņu, “šķības” bossa nova vai tavas mīļākās popdziesmas ritmā – beigas, kas varētu būt laimīgs sākums.

Rugile Barzdžukaite: Atpūtnieki nav tipiska tādā ziņā, ka šeit viņi dzied. Gan solo, gan korī… Dziedošā pludmale ir darba bezrūpīgais un izklaidējošais formāts, tomēr ir apakšā ir sajūtams šis beigu tuvums, kas slēpjas zem degošā laika un degošās ādas virskārtas. Ideja aizsākās ar pludmales tēlu, kas vērots no augšas, kā arī tika izmantota cilvēka un Zemes ķermeņa paralēle… 

2019. gada Venēcijas biennāle nebūs pirmā reize, kad darbs tiek eksponēts – tas jau ticis izrādīts Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā un Palermo galerijā Štutgartē. Vai ir kādas izmaiņas, ko “Saule un jūra (marīna)” piedzīvojusi pirms dalības Venēcijas biennālē?

Vaiva: “Saules un jūras” Palermo galerijas versija, ko izpildījām Schloss Solitude akadēmijas rezidences ietvaros, bija tikai izmēģinājums, pirmais treniņš šim skatpunktam no augšas ar visām dziedošajām un guļošajām figūrām – to noteica galerijas specifiskā arhitektūra. Tur vēl nebija īsta satura, tikai dažas frāzes cilpā, ko, uzņemoties atpūtnieku lomu, izdziedāja mūsu rezidences biedri. Pirmizrāde Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā patiesībā bija īstā “Saules un jūras” dzimšana, kur varoņi, viņu stāsti, mūzika un horeogrāfija savienojās operas-performances formātā. Viena no galvenajām “Saules un jūras” izmaiņām Venēcijā, es teiktu, būs valoda – biennālē atpūtnieki dziedās angliski. Partitūra tika pārrakstīta atbilstoši libreta tulkojumam, ko veica Rims Užgiris. Nemaz nerunājot par to, ka sešu mēnešu garumā rotācijas veidā performanci izpildīs vietējie itāļu dziedātāji, kas nozīmē, ka katrā izrādē varoņu traktējums, akcents, ķermeņi un enerģija mazliet atšķirsies.

Rugile: Bez Palermo galerijas versijas bija vēl viena vācu versija – Drēzdenē. Darbs ir ap 70 minūšu garš, ja dzied bez pauzēm, taču šeit mums vajadzēja atrast smalku veidu, kā ieiet un iziet no dziedošā režīma, ja paviljonā kādos brīžos nav apmeklētāju. Turklāt tur ir arī daudz naratīva slāņu, tāpēc jāsaprot, kā to uztvers tāds apmeklētājs, kas telpā pabūs vien kādas piecas vai desmit minūtes…

Lina: Man lielākās izmaiņas un izaicinājums bija darba ilguma jautājums, jo biennāles laikā performance tiks izrādīta no rīta līdz vakaram. Jau no paša sākuma mēs to vairāk redzējām kā instalāciju, nevis performanci ar skaidru sākumu un beigām. Mēs vēlējāmies radīt kaut ko, kas liktos mūžīgs, kas funkcionētu kā diena karstā saulē ne tikai formāli, bet arī fiziski.


Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainīte, Lina Lapelīte. Sun & Sea, 2017. Opera-performance. Foto: © Neon Realism

Katra no jums pārstāv savu radošo nozari. Kā jūsu skatījumā tas ietekmēja jūsu darba rezultātu?

Rugile: Šim darbam ir vizuālie, naratīvie un muzikālie slāņi, un, ja kāds no tiem tiktu noņemts nost, tad pazustu arī viss darbs. Katra no mums savu radošo darbību ir attīstījusi citā sfērā: Vaiva ir rakstniece un dzejniece, Lina ir skaņu māksliniece, kas paplašinājusi savu radošo praksi līdz daudz plašākam kontekstam, un es esmu kino un teātra režisore, kas nonākusi arī līdz scenogrāfijai. Tajā pašā laikā mēs visas trīs esam iesaistītas visos darba aspektos. Mēs par visu diskutējam un “lienam ne savā lauciņā”, līdz ar to kādā brīdī es pārstāju dalīt mūsu lomas darba izveidē.

Vaiva: Radošajā procesā mēs dalāmies ar idejām un izdiskutējam kopā katru soli, neskatoties uz katras konkrēto kompetences lauku un individuālajiem uzdevumiem, kas tiek veikti atsevišķi – piemēram, pēc teksta vai mūzikas daļas sacerēšanas mēs to kolektīvi izanalizējam. Tā ir “trīsgalvainā pūķa” metode, kas prasa daudz laika, enerģijas, cieņas un pacietības, bet iznākums ir kaut kas vairāk nekā tīrs “destilācijas” produkts.

Lina: Es domāju, ka lielākā daļa šāda mēroga mākslas darbu ir vairāk nekā viena cilvēka radīti. Dažādās jomas bagātina cita citu, un kopā darbošanās palīdz noturēt ego veselīgā līmenī. Mūsu darbā savienojas kinorežisores asredzība, improvizatores īpašā dzirde un ļoti labas klausītājas teksts.

Vai “Saule un jūra (marīna)” ir jūsu pirmais kopdarbs?

Lina: Patiesībā mēs strādājam kopā no 2010. gada – jau gandrīz desmit gadus.

Rugile: Pēc mūsu pirmā sadarbības projekta “Lai jums laba diena!” bija ilga pauze līdz nākamajam, taču, tā kā ar pirmo darbu mēs daudzu gadu garumā intensīvi braukājām apkārt pa pasauli, nebija sajūtas, ka sadarbība šajā laikā būtu pārtrūkusi.

2019. gada Venēcijas biennāles Lietuvas paviljona kuratore ir Lučija Pjetrojusti, kas ir publisko programmu kuratore Londonas Serpentine galerijā. Kā sākās jūsu sadarbība?

Lina: 2104. gadā man bija personālizstāde DRAF (Deivida Robertsa mākslas fonds); Lučija bija atnākusi to apskatīt un drīz pēc tam pasūtīja man jaundarbu Serpentine paviljonam. Jau tās pašas vasaras beigās es pasūtījumi izpildīju – radīju jaunu performanci ar nosaukumu Hunky Bluff. Līdz ar to saruna turpinājās… 


Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainīte, Lina Lapelīte. Sun & Sea, 2017. Opera-performance. Foto: © Neon Realism

Jūsu darbs Venēcijā tiks izrādīts vēsturiskā kanālmalas ēkā pie Marina Militare – telpā, kas nekad iepriekš biennālē nav tikusi izmantota. Šis fakts jau tagad ir izraisījis diskusiju profesionāļu vidū. Ko jūs domājat par šo vietu un kādas vispār ir jūsu sajūtas par tuvojošos biennāli?

Rugile: Meklējot īsto telpu ar nepieciešamo leņķi no augšas, mēs apskatījām ārkārtīgi daudz vietu: kāpņu telpas, pamestas baznīcas, bankas, noliktavas, kuģu būvētavas, privātus dzīvokļus, iekšpagalmus utt. Skatītājiem ir jāredz darbs it kā no saules perspektīvas. Lai arī izvēlētajā vietā griesti nav tik augsti, cik vajadzētu, tur ir daudz citu priekšrocību. No loģistikas viedokļa dažbrīd liekas, ka visi cīnās, lai neiespējamo padarītu iespējamu – projekts ir neprātīgi ambiciozs visos aspektos, ja ņem vērā kontekstu un formātu…

Lina: Ekspozīcijas vietu mēs atklājām, paturot prātā vienu specifisku nosacījumu – telpai jābūt tādai, lai nevajadzētu celt nekā no jauna… “Saule un jūra (marīna)” prasa, lai skatītāji to vērotu no augšas, tas arī bija galvenais nosacījums. Marina Militare patiesībā bija teju vienīgā vieta, kas varēja piedāvāt šo skatpunktu. Turklāt apkārt ir skaista, pamesta un mierpilna militārā teritorija pie paša kanāla.

Vaiva: Es ļoti gaidu Venēcijas pieredzi – ar kortizola stimulētu degsmi un dopamīna izsauktu (vieglu) bezmiegu.