Foto: Andris Zieds

Vietu vairāk nav 0

Ekspresintervija ar Brigitu Zelču-Aispuri un Kristapu Grundšteinu par izstādi “Vietu vairāk nav” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā 

Paula Lūse
26/03/2019

Pagājušajā nedēļā LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā tika atklāta izstāde “Vietu vairāk nav”, kuras autori ir Brigita Zelča-Aispure un Kristaps Grundšteins. Izstādes pavadošajā tekstā tiek minēti piemēri, ar kuriem bieži vien saskaramies ikdienā – vietu lidmašīnā vairāk nav, vietu uz izrādi vairāk nav, vietu pirmskolas izglītības iestādē vairāk nav, uz cietā diska vietas vairāk nav, valsts apmaksāto studiju vietu vairāk nav. Izstādes autori uzdod jautājumu: “Ko darīt, kad vietu šķietami vairāk nav? Kādam tas ir izdevīgi, bet lielai daļai sabiedrības jārisina situācija, kā iekļauties jau noslēgtās struktūrās.” 

Izstāde sastāv no vairākām daļām, kas spēlējas ar jēdzienu par noslēgtām, tomēr atvērtām sistēmām. Galvenā ekspozīcijas daļa ir “Arsenāla” Radošajā darbnīcā, bet to papildina instalācija “Arsenāla” pirmā stāva foajē, kā arī ēkas šķērsgriezuma zīmējums un ekrāns, kurā, tieši virsū skatoties, neko neredz, bet novēršoties paveras kāds elements. 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” ir Vecrīgas ansambļa “Ziemeļu vārti” sastāvdaļa. Un, lai gan šī ir viena no arhitektoniski visplašākajām telpām Rīgā, arī te vietas vairāk nav. Kolekciju glabāšanas apstākļi ir ļoti šauri. Telpās tiek izmantots katrs kvadrātcentimetrs. Par spīti telpu trūkumam Brigitas Zelčas-Aispures un Kristapa Grundšteina izstāde būs mēģinājums iespraukties vairāk nekā 186 gadu senās ēkas arhitektūrā, to lietojot nevis kā ietvaru saviem darbiem, bet kļūstot par tās sastāvdaļu. Mākslinieku kopdarba rezultātā tika izveidots objekts, kas burtiskā nozīmē iziet cauri visai “Arsenāla” ēkai, pētot robežas starp vizuālo mākslu, arhitektūru un dizainu.

Arterritory.com tikās ar māksliniekiem, lai uzzinātu mazliet vairāk par izstādi, tās tapšanas procesu un vietu trūkuma problemātiku. 


Brigita Zelča-Aispure izstādes "Vietu vairāk nav" izstādes atklāšanā. Foto: Andris Zieds


Kristaps Grundšteins izstādes "Vietu vairāk nav" atklāšanā. Foto: Andris Zieds

Kā jums radās ideja šai izstādei? Kas tieši lika aizdomāties par vietas jautājumu? 

Brigita Zelča-Aispure: Ar Kristapu ilgi domājām par izstādes variantu. Man bija gadījums, kad, braucot ar mašīnu, uz autobusa ievēroju uzrakstu ar lieliem burtiem – “Vietu vairāk nav”. Tad par šo tēmu aizdomājos jau vairāk, runājām ar Kristapu, viņš izstāstīja par datorspēli, ko spēlējis bērnībā. 

Kristaps Grundšteins: Jā, tā ir tāda drumsla no emocionālām piezīmēm. Bērnībā spēlēju datorspēli, kuras būtība bija tāda, ka ir dota caurule un ierobežots laukums. Bija noteiktā laika posmā jāsavieno caurules gabali, lai tie iekļautos dotajā laukumā; vienā brīdī pa caurulēm tika iepludināts ūdens – vai nu tu paspēj, vai nepaspēj to cauruļu sistēmu kaut kā noslēgt. Domājot par vietas jēdzienu, atcerējos šo spēli. Tas bija impulss, kas lika doties šīs izstādes tehniskās realizācijas virzienā, bet tas ir tikai viens aspekts. 

B.Z.A.: Šajā brīdī arī saslēdzās visi tie stingrie noteikumi, stingrais režģis un posmi, visam jānotiek precīzi. 


Foto: Andris Zieds

Kā izstādes aprakstā minētās noslēgtās struktūras sasaucas ar šo izstādi? 

K.G.: Mēs aizdomājāmies par Latvijas kultūras ainu, kurā saskatījām noslēgtību, jo viss jau ir nokomplektēts. Šķietami viss jau ir gana un viss ir gatavs. Vari stāvēt, kur stāvi, bet upe turpina tecēt. Piemēram, visinteresantākie amati kultūras sfērā ir aizņemti. Tad atkal nonāc līdz tam, ko vēl vairāk var darīt, un tajā brīdī atliek vai nu saskumt un sašust, vai radīt jaunas disciplīnas, jaunas lietas un vietas, kurās vari būt noteicējs. 

B.Z.A.: Un mākslas sfēra ir tā, kas to ļauj darīt. “Arsenālu” pavisam drīz rekonstruēs, un muzeja darbinieki arī runā par to, ka vietas vairāk nav. Arī tā iemesla dēļ mēs izvēlējāmies pēc izstādes instalācijas elementus izdalīt. Cik var ražot, veidot kompleksus, kuros likt un uzglabāt mākslu. Tas ir nebeidzams process. 

K.G.: Šajā gadījumā arī – paskatījies, pietiek. Visas šīs lietas iegūs jaunu pielietojumu.


Foto: Andris Zieds


Foto: Andris Zieds

Vai jūs kādā veidā ietekmēja tas, ka “Arsenāls” vēl nav rekonstruēts? 

K.G.: Jā, mēs saskārāmies ar fantastiskām grūtībām, jo izrādās, ka šādā publiskā iestādē nav nekādas iespējas pacelties uz otro līmeni deviņu metru augstumā – ne cilvēkiem ratiņkrēslā, ne māksliniekiem ar smagiem darbiem. Mēs kā pusaudži sēžam savā štābiņā kokā, un mums var piekļūt tikai tie, kas māk rāpties augšā pa koku. 

Tas arī savā ziņā sasaucas ar izstādes nosaukumu, jo cilvēki, kuriem ir grūtības uzkāpt uz otro stāvu, šeit neatradīs “savu vietu”. 

K.G.: Jā, šajā gadījumā vieta ierobežo izstādes apmeklētāju skaitu. Vēl bija interesanti uzzināt, ka ir noteikumi, kas nosaka, cik augsts drīkst būt darbs, metrāža, ko nedrīkst pārsniegt. Rezultātā noteikumi saskaras ar noteikumiem. Dzīvojam noteikumos, bet tomēr ir realitāte, kas atšķiras. 

Vai tiltiņam ir kāda simboliska nozīme? 

K.G.: Tiltiņš, neskatoties uz tā nozīmēm un kvalitātēm, funkcionāli ir nepieciešams, lai skatītājs varētu apiet apkārt un darbu apskatīt arī no augšas, no cita rakursa. Kādreiz pilsētu fotoalbumos vienmēr bija fotogrāfijas no putna lidojuma. Šie dažādie līmeņi nāk uztverei tikai par labu. 

B.Z.A.: Jā, ornamentu var redzēt, arī neuzkāpjot uz tiltiņa, bet tas noteikti ir labāk uztverams skatā no augšas. 


 Attēls no mākslinieku personīgā arhīva

Vai bija vairāki varianti ornamentam, kas veidots no caurulēm? 

B.Z.A.: Jā, šis bija kāds desmitais variants. Reāli jau arī tika spēlēta tā spēle, lai tiktu panākta maksimāla dinamika. Kā spēļu kultūrā, kur vajag ātri, trāpīgi un stratēģiski visu aprēķināt un noklāt laukumu. 

Arsenāla ēkas šķērsgriezums. Attēls no mākslinieku personīgā arhīva

Izstādē apskatāms arī “Arsenāla” ēkas šķērsgriezums, tādā veidā parādot vairākus slāņus un kā šī instalācija turpinās. 

K.G.: Viens no uzdevumiem, ko pašā sākumā uzstādījām, uzzinot, ka izstāde būs apskatāma “Arsenālā”, bija strādāt ar visu ēku. Radošajā darbnīcā tiek izstādīti noteikta veida mākslinieku darbi, tas ir kaut kas vairāk nekā mākslas galerijām raksturīgā pieeja. Ja esam augšā, vēlējāmies, lai par mums zina arī lejā. Izdomājām, ka ir jārada struktūra, kas attiektos uz visu ēku kopumā – ne tikai mākslinieciskā, bet arī arhitektoniskā dimensija. Viens no paskaidrojošajiem elementiem, ko esam radījuši, ir ēkas šķērsgriezuma zīmējums, kur redzams, kā esam burtiski tai izurbušies cauri. Daļa ir redzama apmeklētājiem, bet zīmējumā redzams arī turpinājums. 


Foto: Andris Zieds

Bet fiziski tas turpinājums tur arī atrodas, lai gan apmeklētājs to neredz? 

K.G.: Jā, protams. Visam ir vairāki līmeņi, un tādi tie ir arī izstāžu zālei “Arsenāls”.

Vai jūs šo tēmu apskatāt ar veselīgu ironiju? 

B.Z.A.: Par Latvijas kultūras ainu tas bija sekundāri un mazliet jokojoties, bet… Grūti atbildēt. Domājot par struktūrām dzīvē, ar kurām katru dienu saskaries, ar kādu vietas esamību vai neesamību, par to vienkārši ir interesanti padomāt arī bez jokiem. 

Ko jūs vēlaties apmeklētājam pateikt ar šo izstādi vai kādu reakciju sagaidāt? 

B.Z.A.: Domāju, ka šī izstāde uz katru apmeklētāju iedarbosies individuāli. Būtu interesanti uzzināt, ko katrs no šīs izstādes spēs nolasīt, par ko aizdomāsies. Jo katram jau ir savas “vietas” problēmas. 


Grafiskais attēls no mākslinieku personīgā arhīva

Kad jūs paši esat saskārušies ar situāciju, ka vietu vairāk nav? 

K.G.: Tas ir jautājums vairākos līmeņos, jo ikdienas dzīvē to esam varējuši pārvarēt – ka vietu vairāk nav… Taču dziļākā līmenī tomēr nākas uzdot tos nezināmos, sevi izzinošos jautājumus par savu vietu un tās esamību, par vietu, kur tu pats atrodies. Ik pa brīdim attopies domājot, kas tad ir tas cilvēciskās kapacitātes līmenis, cik tālu var iet. 

B.Z.A.: Es saskāros ar vietas neesamību galvā, kad ir mazs bērniņš. Pēkšņi saproti, ka ir tikai viens kanāls, un tas ir paredzēts bērnam, nekam citam vietas vairāk nav. 

Tas arī ir interesants vietas faktors – bērns piedzimst brīdī, kad viņam vairs nav vietas vēderā, lai pēc tam aizņemtu visu vietu galvā. 

B.Z.A.: Jā, tiešām! Tā ir ļoti forša doma, nebiju par to tā aizdomājusies.  

Paldies jums par sarunu!