Ieva Epnere uz Tower studijas (Tower studio) jumta terases Shoal Bay, Fogo salā, Kanādā

Vientulība ir ļoti vajadzīga 0

Saruna ar mākslinieci, Purvīša balvas kandidāti Ievu Epneri

Daiga Rudzāte
19/02/2019 

Ieva Epnere ir viena no spilgtākajām personībām šodienas Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Viņas izteiksmes veids ir  fotogrāfija un video. Lai arī sākotnēji Ieva Latvijas Mākslas akadēmijā studēja tekstilu (2001. gadā viņa ieguva bakalaura grādu šai jomā), jau otrajā kursā sapratusi, ka… gribas kaut ko citu. “Es nokļuvu fotogrāfa Andreja Granta studijā. Un tas bija pirmais īstais sānsolis no tekstilmākslas. Āķis bija lūpā. Taču, ja meklē vēl tālāk, tad atceros vectēva mazo koka kastīti – pilnu ar mazām fotogrāfijām (apmēram pieci reiz septiņi centimetri), kuras viņš pats uzņēma un arī kopēja. Es vienmēr tās skatījos – neprātīgi patika. Pati no žurnāliem izgriezu un līmēju kladēs attēlus; mamma man pasūtīja kino žurnālus. Tā interese par attēlu un filmām vienmēr bija līdzās. Arī krusttēvs daudz fotografēja – viņš man arī savu “Zenītu” atdeva.” Šķiet, likumsakarīgi, ka maģistra grādu Epnere ieguva, absolvējot Vizuālās komunikācijas nodaļu un vēlāk mācības turpināja HISK Ģentē Beļģijā. 

Ieva Epnere ir starptautiski aktīva māksliniece. Viņa ir regulāra mākslas rezidenču dalībniece visdažādākajās pasaules malās; piedalās starptautiskās grupu izstādēs – tostarp How to Live Together Vīnes kunsthallē, 6. Maskavas starptautiskajā biennālē; notikušas personālizstādes Fogo Island Gallery Kanādā, HIT Gallery Bratislavā, Zachęta Project Room Varšavā; vairākkārt demonstrējusi darbus starptautiskajā Oberhauzenes īsfilmu festivālā; Maskavas Starptautiskajā eksperimentālo filmu festivālā utt. 


Skats no izstādes "Dzīvo atmiņu jūra" 
 "kim?" laikmetīgās mākslas centrā (08.12.2016.–15.01.2017.). Foto: Ansis Starks

2016. gadā notika Ievas Epneres pirmā personālizstāde ASV – “Dzīvo atmiņu jūra” Art in General Ņujorkā – laikā, kad viņa ieguva kim? Rezidenču balvu un divus mēnešus uzturējās ASV Starptautiskajā darbnīcu un kuratoru programmā (ISCP). Pēc tam “Dzīvo atmiņu jūra” bija skatāma arī kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā, un māksliniece par šo darbu tika izvirzīta Purvīša balvai 2019. Tas ir stāsts par Latvijas sarežģīto padomju pagātni un tās attiecībām ar tagadni. Šī darba pamats ir dziļi privāts – Ievas pašas ģimene, pieredze un emocionālais fons. Darbā redzamo jūru, vēloties iemūžināt visas iespējamās tās krāsu nianses, laikā no 2016. gada februāra līdz vēlai vasarai viņa filmēja Liepājā, kur pati piedzimusi un kur joprojām dzīvo viņas vecāki. Jūra esot simbols – tā kaut ko spēj paslēpt un kaut ko tā izskalo krastā.

Ja cilvēks varētu dzīvot divas dzīves vienlaikus, būtu fantastiski. Tad vienā es būtu kopā ar ģimeni, savukārt otrā – dotos radošajos ceļojumos. Kad pirms diviem gadiem pirmo reizi nokļuvu Kanādā, Fogo salas rezidencē, atklāju sievieti vārdā Edīte S. Vatsone. Amerikāniete no četru bērnu ģimenes. Abas ar māsu Amēliju, kas bija arī Edītes labākā draudzene mūža garumā, viņas bijušas akvarelistes. Iesākumā kopā apceļojušas Jaunangliju  izstādot un pārdodot savas gleznas dažādās galerijās. Vēlāk Edīte klejojumos devās viena. 19. gadsimta 80. gados viņa pievērsās fotografēšanai un turpmākos 40 gadus vasaras mēnešus pavadīja Kanādā (Ņūfaundlendā un Labradorā), fotografējot lauku cilvēkus (visbiežāk sievietes). Viņa pārdeva šīs fotogrāfijas laikrakstiem un žurnāliem – pelnīja iztiku kā fotožurnāliste – vēl pirms šāds termins eksistēja. Mani fascinē spēcīgi cilvēki un viņu dzīvesstāsti, es sajūtu kaut ko radniecīgu. Esmu mamma divām meitām – viņas ir vēl salīdzinoši mazas un šobrīd diktē manu dzīves ritmu, tādējādi pagaidām nevaru atļauties doties tālos ceļojumos ilgstoši. Varu izrauties uz kādu mēnesi, lai gan pārsvarā uz rezidencēm meitenes ņemu līdzi. Taču tā vientulība radošam cilvēkam laiku pa laikam ir ļoti vajadzīga.


Ieva Epnere. “Potom” (“Vēlāk”) kadrs no video.

Tev ir virkne darbu, kas tapuši, uzturoties visdažādākajos pasaules nostūros, – tie vienmēr ļoti tieši saistīti ar tavu konkrēto atrašanās vietu, dažkārt pat pārņem izbrīns, cik vienkārši tu atbrīvojies no savas iepriekšējās bagāžas un kļūsti daļa no tābrīža ģeogrāfiskā punkta mentalitātes. Sajūta, ka tevī ir tāds klejotāja gēns. Piemēram, lai radītu darbu Four Edges of Pyramiden, tu devies uz Krievijas pārvaldīto teritoriju Norvēģijai piederošajās Svalbardas salu arhipelāgā – gaidot otro mazuli.

Studiju laikā Ģentē es satiku Sāru Geracu – mākslinieci no Nīderlandes, kas ilgu laiku dzīvoja Beļģijā, kur arī studēja. Viņa bija pilnīgi apsēsta ar ziemeļiem, ar aukstumu un ar ziemu. Viņa gandrīz vienmēr ģērbās zilās drēbēs. Mēs kaut kā saderējām kopā. Es vēl pēdējo gadu studēju HISK, kad viņa pirmo reizi aizbrauca uz Svalbardu – pirms tam jau gāja kursos, lai kļūtu par polārlāču gidi. Pēc kāda laika viņa man atrakstīja – “Ieva, tev te būtu ko darīt…” Viņa kopā ar savu toreizējo draugu performanču mākslinieku bija nodibinājuši mākslinieku rezidenci. Abas kopā jau bijām uzrakstījušas pieteikumu Ziemeļvalstu projektu konkursam, taču, kad saņēmām pozitīvu atbildi, es jau biju gaidībās ar otro meitu. Sākumā bija tāds apjukums – ko tagad darīt…? Bet tad pieņēmām vienkāršu lēmumu – gan jau viss būs labi. Lai arī pirms pašas braukšanas Sāra atsūtīja ziņu, ka Piramīdā (ciemata nosaukums – red.) nav nekādu komunikācijas iespēju – interneta nav, un telefonam zona ir tikai vienā punktā… Jāatzīstas gan, ka šo momentu par komunikācijas iespēju neesamību es ģimenei noklusēju. Kad aizbraucu, pirmo nakti gulējām teltī – tās viducī sakurināta krāsniņa, uz paletēm saklātas briežādas…

Piramīdas video un arī foto sērijas atsevišķi kadri un attēli izceļas ar īpašām estētiskajām kvalitātēm – teju bezgalīgu skaistumu. Līdzīgi kā video darbs “Atteikšanās” (Renunciation) par katoļu priesteri. Vai tas ir apzināti?

Es pat esmu mēģinājusi būt pēc iespējas minimālistiskāka. Bet tā sanāk. Es noteikti nevēlos nekādus izskaistinājumus. Bet… katrs redz kadru tā, kā redz. Savādāk vienkārši nav iespējams. Patiesībā vairumā gadījumu tie kadri jau ir tādas dieva dāvanas, kas tev tiek piespēlētas, atliek vien saskatīt.

Kā vējš vienā no “Atteikšanās” kadriem.

Jā, jo vēju jau pasūtīt nevar. Tā ir filmētāja veiksme. Daudziem, kas skatās šo darbu, šķiet, man ir bijis pieejams liels budžets. Kā, piemēram, aina baznīcā, kur caur dūmiem spīd gaisma. Patiesībā – tas ir dabas dots. Iepriekšējā dienā bija neprātīgs vējš, kurināja krāsni, jo svētdien dievkalpojums, un vējš dūmus bija sadzinis baznīcā. Nākamajā rītā bija paredzēta filmēšanas aina baznīcā, viss piedūmots, un pa logu iespīdēja saule. Sanāca tāds kadrs…


Ieva Epnere. “Potom” (“Vēlāk”) kadrs no video.

Vai tu filmē pati?

Ir reizes, kad filmēju pati, kā, piemēram, Piramīdas darbs, bet pie nesenākajiem, lielāka apjoma video darbiem mēs strādājam kopā lieliskā tandēmā ar operatori Baibu Kļavu. Mūsu pirmais kopdarbs bija “Atteikšanās”, tad sapratu, ka ar viņu vēlētos strādāt vēl, Baibai ir ļoti laba gaismas izjūta, un viņa ļoti precīzi uztvēra to, ko vēlējos konkrētajā darbā panākt. Tā ir liela veiksme, ja atrodi savu operatoru, kurš ir ne vien talantīgs profesionālis, bet arī patīkams cilvēks.

Ar Baibu mums ir perfekta saderība, vienīgi – mums ir augumu atšķirības. Tā dēļ ir bijuši vairāki kuriozi. Īpaši izstādes “Dzīvo atmiņu jūras” kontekstā. Bija situācijas, kad izrunājam nākamo kadru, es kamerā apskatos, kā tas varētu izskatīties, tad Baiba nofilmē, bet… izrādās kaut kas nav ar kadra proporciju. Un tikai vēlāk sapratām, kas par lietu – viņa taču ir gandrīz galvas tiesu īsāka par mani.


Ieva Epnere. “Potom” (“Vēlāk”) kadrs no video.

Tā ir improvizācija vai ļoti strukturēts process? 

Katra reize ir savādāka. Potom gadījumā bija kadru plāns. Protams, secība mainījās atkarībā no apstākļiem. Kādā mirklī – “O, ir gaisma, skrienam uz turieni! Pēc tam filmēsim šito!”. Operatori vīrieši diezin vai tā darītu. Viņiem visu vajag darīt pēc plāna. Bet es tā nevaru. Man patīk intuitīvs process, domāju, ka ar to arī atšķiras mākslinieki no režisoriem. Jo dažreiz tas, kas novirza no plāna, atnes īsto situāciju un kadru. Esmu runājusi ar vairākām video māksliniecēm, tostarp ar Jumanu Manna – arī viņa atzina, ka beigu beigās palikusi pie operatores sievietes. Kaut kur vīriešiem zemapziņā guļ tā pārliecība – mēs zinām, kā jādara. Vīriešiem pie kameras gribas valdīt laukumā. 

Bet vispār… ideālā filmēšanas grupa sastāv no manis, Baibas un skaņinieka. Gaismošana mani neinteresē, dodu priekšroku dabiskajam apgaismojumam, lai arī ir atsevišķas reizes, kad tā bijusi nepieciešama. Potom tā bija nepieciešama tikai vienai epizodei – kad virsnieki un jūrnieki pulcējās lielajā zālē. Man gribējās palsu, izkliedētu gaismu.

Kas tevi tik ļoti saista video mākslā? Galu galā – tu esi studējusi tekstilmākslu.

Process. Tā jau ir tāda pati aušana. Ieaust to stāstu darbā. Tur ir materiāla vākšana, izpētes procesa posms, pēc tam jāpārbauda visi fakti (tas man ir ļoti svarīgi) – pēc tam var būvēt savu versiju, bet rāmim ir jābūt patiesam. Un man ļoti patīk komunikācija ar cilvēkiem. Tas man sagādā baudu. 

Tu vairākkārt pieminēji “Dzīvo atmiņu jūru”. Tas ir ļoti privāts darbs – pētījums, kura būtisks atskaites punkts ir tava ģimene.

Jāatzīstas, ir grūti runāt par to, kas tapis pirms tik ilga laika. Tās emocijas un satraukums, kas bija mani pārņēmis tajā laikā, protams, tagad vairs nav aktuāls. Bet – mēģinot sevi atgriezt atpakaļ toreizējā stāvoklī un domājot, kālab es to darīju… Tas bija vairāku sakritību kopums, kas rezultējās šajā darbā. 2014. gadā sākās visas Krimas peripetijas. Pati esmu nākusi no Liepājas – mans tēvs ir bijušais padomju armijnieks, krievs no Sibīrijas, savukārt mamma ir latviete. Banāls un klasisks stāsts – krievu flotes oficiera un latviešu medmāsas mīlestība. Ar tēti pēc Krimas notikumiem mums sākās karstas diskusijas. Patiesībā, par politiku mēs abi vairs nedrīkstam sarunāties, tad ir erors uz vairākiem mēnešiem. Man tikko bija  piedzimusi otrā meita, un es neprātīgi sāku baidīties. Likās… ka viss ir cauri un nākamā būs Latvija. Un laikam jau nebiju vienīgā, kas mocījās ar šādām domām. Toreiz pat bērnus iereģistrējām savās pasēs – visādam gadījumam. Krimas aneksija bija ierosinātājs, trigers šī darba tapšanai. Piepeši uzskalojās kaut kādas bērnības atmiņas un pārdomas par mūsu salīdzinoši neseno pagātni – kā es, maza būdama, reiz lepni staigāju pa karakuģi ar uzlakotu mazā pirkstiņa nagu, piemēram… Pārņēma dīvaina sajūta. Man visapkārt draugi, tādi īsti latvieši, kas nāk no latviskām ģimenēm, bet  es – medaļas otrā puse. Jauktenis. Un fonā tas, ka krievi ir sliktie… No vienas puses, es daudz kam varu piekrist, no otras… viss tomēr nav tik melnbalts. Tā tas viss krājās un krājās… Un tad sekoja piedāvājums taisīt izstādi Art in General Ņujorkā. Vispār sākumā šaubījos, vai kāds šo stāstu sapratīs. Taču vēlāk – dzirdot jautājumus, kurus man uzdeva, sapratu, cik ļoti vispār cilvēki ārpus Latvijas par mums un mūsu vēsturi neko nezina, sapratu, ka ir svarīgi runāt par šādām tēmām. Tā kā šis darbs kopš pirmās izstādīšanas reizes vēl joprojām turpina ceļot, tad laikam kaut kas ir “nostrādājis”.


“Dzīvo atmiņu jūra” ir multidsiciplināra parādība – filma, dokumentālie video stāsti, gobelēns, fotogrāfiju sērija... dažkārt katra no šīm vienībām tiek izstādīta arī kā atsevišķs darbs.

Sākumā man bija doma tikai par vienu video darbu/filmu, kurā savītos fiktīvais un dokumentālie stāsti. Bet tad darba izpētes procesā es sāku apbraukāt Baltijas jūras piekrasti, sākot no Liepājas līdz Pāvilostai, un uzklausīt cilvēku stāstus par dzīvi pierobežas zonā. Tur bija ģimenes, kuru vēsture līdzinājās manējai – par dažādu tautību vecākiem, no kuriem viens  Latvijā nokļuvis dienesta laikā un palicis šeit, izveidojis ģimeni ar latviešu sievu. Stāstu bija daudz un varēja turpināt tos filmēt bezgalīgi, bet, tā kā tuvojās izstādes termiņš, vajadzēja kādā brīdī apstāties. Diemžēl vairāki krāšņi stāsti palika izstādē neiekļauti, un beigās kopā ar izstādes kuratori Zani Onckuli nolēmām palikt pie atsevišķiem (sešiem) dokumentāliem stāstiem.

Atšķirībā no centrālā darba, 20 minūšu ilgā video projekcija Potom ir īstenībā balstīta fikcija.

Kādā mirklī es sāku domāt par savu tēti, kam šobrīd ir jau astoņdesmit gadi. Neba viņš vienīgais tāds – bijušais atvaļinātais armijnieks, kas ģimenes dēļ palika Latvijā. Pēc neoficiāliem datiem šobrīd Latvijā uzturas ap 14 000 bijušo demobilizēto personu. Liela daļa no viņiem fiziski ir šeit, bet mentāli viņi joprojām ir tur – Krievijā vai citās bijušās Padomju Savienības teritorijās. Viņi ir tādi kā pazaudējušies. Jo vairāk iedziļinājos, jo skaidrāk sapratu, ka šī ir atsevišķa darba tēma, kur galvenais varonis, tēl  būtu kā aliens simbols – viņiem nav šīs valsts pases, viņu nepilsoņu pase ir ne šis, ne tas. Viņi to ir izvēlējušies dažādu iemeslu dēļ, viens no tiem, lai atvieglotu sev ceļošanu pie radiem uz dzimteni, dažiem iemesls ir bailes nenokārtot naturalizācijas pārbaudījumus, bet līdz ar to viņi atņēmuši sev balss tiesības… Uzreiz bija skaidrs, ka šo tēlu iemiesot varētu Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš. Jo viņš perfekti spēj notēlot spoka lomu – kas it kā ir un vienlaikus nav klātesošs. Pēc tikšanās ar viņu sapratu arī to, ka nav nepieciešams teksts. Ģirts spēja stāstu iznest arī bez tā. 


Ieva Epnere. "Dzīvo atmiņu jūra". Gobelēns. Foto: Ansis Starks

Viens no elementiem ir arī tevis austais gobelēns. Kas notika – kālab atgriezies pie aušanas?

Tā bija tāda iekšēja nepieciešamība darīt kaut ko ar savām rokām, atgriezties pie materiāla. (Es arī joprojām fotografēju tikai ar analogo fotoaparātu.) Filmu veidošanas procesā jau “esi iekšā”, bet līdz galam, ar saviem pirkstu galiem to materiālu nesajūti. Un arī, domājot par pašu nosaukumu – dzīvo atmiņu jūra –, viļņi, daudzie slāņi… Tekstils, aušana kā nodarbe nes sevī iespaidīgu vēsturisko bagāžu. Un vēl – tā man bija sava veida terapija, domāšanas process. Aušana aizņēma veselu mēnesi. Man bija grafiks: aužu pa dienu, vakaros montēju. Aušanas process man ļoti palīdzēja strukturēt darbu kā kopumu. Tas viss tapa ļoti intuitīvi. Es nezināju, vai gobelēns iederēsies vai neiederēsies, bet bija sajūta, ka vajag. Filmā ir kadrs, kurā redzami Ziemeļu forti, un šis cilvēks – nepilsonis, militārpersona, okupācijas simbols (es esmu atvērta visdažādākajiem šī tēla tulkojumiem). Trausls cilvēka stāvs, kas atrodas starp divām varām – starp jūru un betonu. Un man radās pārliecība, ka tieši šī aina ir īstā, kam būtu jāparādās arī gobelēnā.

Un jūras zvaigžņu un koraļļu fotogrāfiju sērija – kā tā iederas šai stāstā?

Tie, kuriem kāds no vecākiem ir “gājis tālajās jūrā”, uzreiz sapratīs, kas tas ir. Jo… atgriežoties noteikti atveda, piemēram, vaļa ilkņa fragmentu. Un par koraļļiem vispār nav ko runāt – man gan laukos sekcijā ir koraļļu kolekcija, gan Liepājā. Labi, ka neviens tos neizmeta ārā. Tās fotogrāfijas – tas ir tāds kā atmiņu kosmoss, no kura iznirst šīs “trofejas”.

Šai darbā ir vairāki – sākotnēji pat it kā nepamanāmi – kodi. Piemēram, sienas krāsas tonis.

Tā ir zemūdeņu jūrnieku un ūdenslīdēju kamieļvilnas apakšveļas krāsa. To es dabūju no tēta – tādu pavisam kožu saēstu komplektu, kuru viņam savulaik kāds čoms bija uzdāvinājis. Viņš nebija ūdenslīdējs, bet armijā jau viņi visi tur čupojās un viens otram dāvināja šādas dāvanas.

Tēvs ir redzējis šo darbu?

Fragmentāri. Uz izstādi kim? Rīgā viņš neatbrauca. Esmu datorā rādījusi. Viņam patika dokumentālie stāsti – dažus varoņus viņš pazīst personīgi. Viņam patīk, ka es par to runāju, taču tēvs visu redz pavisam citādāk. Viņā tā ir tāda kā nostalģija. Un, iespējams, ka viņš savādāk izprot to, kas man bija svarīgs šajā darbā.