Rasa un Raitis Šmiti. Van Abbe Museum

Jutekliski aptaustīt datus 0

Saruna ar Purvīša balvas kandidātiem Rasu un Raiti Šmitiem

Helmuts Caune
12/02/2019

Purvīša balvai šogad pirmo reizi izvirzīti jauno mediju mākslinieki un kuratori Rasa un Raitis Šmiti. Balvas žūrijas ievērību izpelnījusies viņu 2017. gada izstāde “Mikropasauļu svārstības”, kas pievērš uzmanību purvus apdzīvojošo baktēriju dzīves praktiskajiem un estētiskajiem aspektiem.

Šmiti, kas 1993. gadā kopīgi absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, ir bez ierunām atzīstami par jauno mediju kultūras celmlaužiem Latvijā. Ātri sapratuši, ka savas mākslinieciskās intereses vēlas saistīt ar nupat dzīvē ienākušo informācijas tehnoloģiju pavērtajām iespējām, Šmiti, par spīti sabiedrības atbalsta un resursu trūkumam 90. gados, 1996. gadā dibināja Elektroniskās mākslas un mediju centru E-LAB, kas 2000. gadā pārauga par joprojām pastāvošo un krietni izaugušo Jauno mediju kultūras centru RIXC. Šobrīd centrs darbojas kā mezglu punkts praktiski visam, kas Latvijā notiek jauno mediju mākslas jomā: centra telpās Lenču ielā 2 nemitīgi notiek jauno mākslinieku izstādes, RIXC gādībā Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē dibināta Mākslas pētniecības laboratorija MPLab, ik gadu tiek rīkotas starptautiska mēroga izstādes, konferences un RIXC jauno mediju kultūras festivāls, kurā allaž piedalās vērienīgs ārvalstu mākslinieku un vieslektoru klāsts. Jau savas karjeras sākumā, 1998. gadā, Šmiti ieguva Ars Electronica balvu par interneta mākslas projektu Xchange Net.Radio Network, un pēc tam viņu darbi bijuši izstādīti Ars Electronica centros Šveicē un Austrijā, KUMU muzejā Tallinā, Van Abbe muzejā Eindhovenā, Stokholmas Zinātnes un tehnoloģiju muzejā, RAM galerijā Oslo un citur. Šobrīd Rasa ir arī pasniedzēja Liepājas Universitātē, savukārt Raitis – LMA. 

Raitis un Rasa joprojām “tur roku uz pulsa” RIXC un ar to saistītajiem notikumiem, aktīvi darbojoties gan kā centra vadītāji, gan kā menedžeri un pasākumu organizatori, gan arī kā izstāžu kuratori. Tomēr pirmkārt viņi abi joprojām ir un paliek mākslinieki, kas starp visu minēto un pašu ģimenes dzīves vešanu atrod laiku arī savu projektu realizācijai. Viens no tiem – “Mikropasauļu svārstības” – šoreiz izpelnījies Purvīša balvas komisijas atzinību, varbūt savā ziņā simboliski apliecinot, ka Šmitu pāru vairāk nekā divdesmit gadu ilgais darbs jauno mediju mākslā vainagojies ar paliekošas vietas atzinības izcīnīšanu Latvijas mākslas ainā.


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC

Kāpēc, jūsuprāt, no visa jūsu veikuma tika nominēts tieši šis darbs?

Rasa: Man liekas, ka šī nominācija izsaka to, ka tu jau esi kaut kādu lielu posmu nogājis tajā ceļā. Mēs vairs galīgi neesam nekādi iesācēji mākslinieki, bet tas pirmais uzrāviens parasti ir visvieglākais. Tikko mēs 90. gados sākām, tā arī uzreiz dabūjām Ars Electronica balvu, visi ceļi bija vaļā… Likās, ka visa pasaule ir tāda skaista, gaiša, brīnišķīga. Un tad nāk tie grūtie gadi, kuriem tu mēģini tikt pāri, meklē sevi no jauna, kad tu vairs neesi tas jaunais iesācējs. Tas posms man liekas visgrūtākais. Un ja tevi pēc tam novērtē, ka tu tomēr esi izturējis to posmu, tad tā nominācija iegūst pavisam citu nozīmi.

Raitis: Tas darbs ir tapis ilgā laika posmā. Tam ir bijušas dažādas stadijas, kas dažādos veidos tikušas izliktas vairākās izstādēs, bet šeit bija konkrēti divas daļas. Vienā no tā mēs paņēmām tās mikro… Kā tas ir latviski?

Rasa: Mikrobu degvielas šūnas.

Raitis: Jā, teiksim tā. 

Rasa: Baktēriju baterijas!

Raitis: Tad viena mums ir tāda galerijas, iekštelpu versija, un otra, kas mums visvairāk interesē, var darboties ārā – tīrā, nepastarpinātā vidē. Mēs sākām ar dīķiem, un tajā izstādē ir instalācijas materiāli, kas tapa, strādājot pie Eindhovenas Van Abbe laikmetīgās mākslas muzeja – viņiem tur blakus muzejam tek upe, un tai upei ir tāda kabata, kas piegulst tieši muzeja ēkai, un tajā kabatā mums bija iespēja izlikt to instalāciju dabā – dzīvajā veidā. No turienes tapa viena daļa – gan no savāktajiem datiem, gan video. Un no tiem datiem mēs uztaisījām attēlus, izdrukas un skulptūru. Un otrs posms ir, kad izmantojām purvus tepat, Latvijā. Tā no tiem purviem faktiski viss tika atvasināts – nevis savākti dati, bet tika paņemtas un atvestas reālas baktērijas no dubļiem, no purva, kuras tad arī reāllaikā darbināja to otru instalācijas daļu, kas ir attēla un skaņas manipulācijas un virtuālās realitātes 360 grādu video. Šis bija laikam visplašākais atrādījums tam procesam, ar ko nodarbojamies jau kopš 2012. gada.

Rasa: Jā, bet vēl man šķiet, ka tieši “Mikropasauļu svārstības” bija piemērotas Purvīša balvas nominācijai tāpēc, ka ar šo izstādi mēs no tā fokusa uz tehnoloģijām pārkāpām vairāk tādā starpdisciplinārā lauciņā. Šī izstāde apliecināja mūsu interešu un darbības daudzveidību – mēs taisām festivālus, konferences, mēs domājam, lasām grāmatas, sekojam līdzi jaunumiem, jaunām idejām ekoloģijas teorijās; tāpat, protams, arī tam, kas ir jauns mākslā. Un šajā postmediju situācijā pastāv tendence veidot objektus, vienalga, vai tā būtu tēlotājmāksla, vai mediju māksla. Šīs it kā nošķirtās jomas sāk saplūst, mediju izmantošana arvien vairāk pārklājas, nav vairs tā, ka tikai digitālo mediju mākslinieki izmantotu digitālos medijus. Un mēs to visu mēģinājām interpretēt savos darbos, reprezentēt to, veidojot skulptūru. Tāpat arī tas timelapse video… ir tik interesanti apskatīties astoņu, septiņu mēnešu periodu desmit minūtēs! Agrāk mūs fascinēja tieši tas, ka varam sekot kaut kam līdzi reālajā laikā, bet tagad liekas, ka reāllaiks taču nav tik dinamisks, tas neatbilst… nu, neatbilst laikam. Tas deviņdesmitajos gados bija interesanti. 

Raitis: Šausmīgi garlaicīgs.

Rasa: Šausmīgi garlaicīgi skatīties! Nē, nu ir jau interesanti naktī pamanīt, ka dīķī uz tā elektroda ir uzsēdušās pīles, un tu nezini, ko darīt – vai skriet uz botānisko dārzu viņas dzīt nost, vai gulēt tālāk. Vai ka tur naktī ložņā zirnekļi, vai ka katru rītu var redzēt, kā atkūst vai neatkūst dīķis. Taču foršāk ir to apskatīties desmit minūtēs. Bet bija arī tāds brīdis, kad mums kā māksliniekiem, kas strādājam ar tehnoloģijām, bija jādomā par jautājumu – kāda īsti ir tā tehnoloģiju loma mākslā? Un, kad nāk jaunā estētika, kas ir tehnoloģiju unikālais pienesums? Tad mēs sākām nojaust, ka nu tiešām ir iestājies tas pagrieziena punkts, kad tehnoloģija vairs nevar būt tik pašpietiekama, kāda tā mēdz būt avangardā, kamēr vēl ir jauna. Kad tehnoloģija ir māksla pati par sevi. Avangards ir tikai īsu brīdi. Un tad mēs sākām apskatīt ne tikai visas mākslinieciskās un estētiskās vērtības, kādas var atklāties datu vizualizācijas procesā, bet arī pakāpjoties atpakaļ – aiziet prom no baktēriju, mikrobu vides un paskatīties, kā viss izskatās lielākā mērogā. Mēs filmējām purvus ar droniem, iztēlojoties, kā tāda liela, tukša ekosistēma varētu kļūt par kaut kādu, varbūt pat, inteliģentu organismu, kam piemīt mums kā sabiedrībai tik nepieciešamās lietas, piemēram, baktērijas, kas rada elektrību. Un varbūt tajā brīdī mums tas manifestējās tādā kopīgā mākslinieciskā vīzijā, kuru arī acīmredzot uztvēra cilvēki un komisija. 


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC

Jūs abi ieguvāt normālu, klasisku mākslas izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā. Kā tas nācās katram no jums, ka 90. gados jūsu interešu un darbības virziens aizgāja tieši digitālajā un jauno mediju mākslā? Jūsu atbildes droši vien ir atšķirīgas.

Raitis: Droši vien, ka nē, vai ne? (Abi iesmejas.) Mēs sapazināmies jau akadēmijas laikā, un tad mēs abi aizbraucām pirmajā apmaiņas braucienā, kas bija tāda pirmā sadarbības skola Nīderlandē.

Raitis: Bija nodibināti kaut kādi pirmie starptautiskie akadēmiju kontakti, jā.

Tieši kurā gadā tas bija?

Rasa: 1994. gadā. Viens semestris.

Raitis: Nu jā, mēs bijām Nīderlandē, un tur bija datoru klase. 1994. gadā!

Rasa: Tas bija pirmais, ko mēs izvēlējāmies.

Raitis: Es apguvu to, kas īsti ir tie datori. Arī internets bija pilnīgi jauna lieta. Tas laikam bija tas pirmais intereses moments. Un tad otrais bija tad, kad mēs aizbraucām uz Tallinu, kur, šķiet, bija…

Rasa: Tur Sorosa mākslas centrs rīkoja konferenci Understanding Interactivity, un mēs uzreiz sapratām, ka mums turp jābrauc, viss. Vienalga, lūst vai plīst. Ka tas ir kaut kas, kas mūs interesē. 

Raitis: Un tā bija pirmā reize, kad satikām daudz cilvēku ar tieši tādu pašu interesi. Toreiz tā pārsvarā attiecās uz mākslu internetā, jo internets bija pilnīgi jauns medijs. Datoru māksla jau pirms tam bija bijusi. Mums nebija nekādu programmēšanas māku, mēs tikai tādā interface līmenī drusku mācējām strādāt ar programmām, un mēs arī īsti neko nebijām redzējuši. Bet tad pēkšņi parādījās internets. Droši vien nostrādāja arī komunikatīvais aspekts – ka mēs visi, te aiz dzelzs priekškara ilgi sēdējušie, bijām ārkārtīgi izsalkuši. Un pēkšņi viss kļūst tik pieejams, un tam tev vajag tikai datoru un modemu. Pirmajā brīdī bija tas milzīgais grūdiens – ka tu vari caur tīklu sazināties un atrast cilvēkus, atrast māksliniekus citur, kuri interesējas par to pašu. Būtībā tas, ko Kastels domā, sakot, ka tev ir rīks, ar ko tu vienkārši uztaisi tādu burbuli, kur kopā dzīvo cilvēki ar vienām interesēm – neatkarīgi no viņu fiziskās dzīvesvietas.

Rasa: Kā reiz teica telekomunikāciju mākslas pionieris Roberts Adrians: “Ir tādi mākslinieki, kuri vairāk par visu grib komunicēt. Un tie ir tie, kuri vēlāk kļūst par interneta māksliniekiem, kuriem ir ļoti svarīgi, ka viņi var komunicēt.” Bet es atceros to sajūtu Mākslas akadēmijā – tu tā kā esi absolvējis, gribi kļūt par mākslinieku, esi daudz ko apguvis, bet ir tāds nemiers iekšā, jo atduries pret jautājumu – kā lai kļūst par avangardistu? Es atceros to sajūtu, kad domāju – bet kā tad van Gogs par tādu kļuva, bet kā Leonardo, vai viņiem bija tā pati sajūta… Kā var ņemt un iesākt jaunu virzienu? Es atceros, ka man visu laiku fonā bija šī doma, un es sapratu, ka tas vispār ir vienīgais, kas mani interesē. 


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC

Būt avangardistei?

Rasa: Jā. Bet nebija izpratnes, kā to izdarīt. Un tāpēc mēs arī metāmies viss kaut kur – bijām uz Ameriku aizbraukuši, visus muzejus apmeklējām, tad bija tā Holande… Mēs sākām ārkārtīgi strauji meklēt visādas iespējas, divos gados uztaisījām piecas personālizstādes. Beidzot akadēmiju, tu tā uzreiz nesaproti, kā tas notiek. Kā tā māksla vispār notiek. Tāpēc jautājums par atzinību vai nomināciju ir ļoti vietā. Ja nav kritiku, nav recenziju – vienalga, pozitīvu vai negatīvu – tu reizēm pats vispār nesaproti, ko dari. Ir tāda sajūta, ka darbojies vakuumā. Tā sajūta bija viena no visnepatīkamākajām. 

Raitis: Jā, tas ir visgrūtāk, jo nav nekādu atskaites punktu. Ja ir kritika, ir forši, ja ir atzinība, ir vēl foršāk, bet tāda vienaldzība… Man liekas, reiz kāds mākslinieks to salīdzināja ar darbošanos pa vati.

Rasa: To var saprast, jo ilgu laiku mūsu konteksts bija pārāk tālu no tā, kā citi sagaida. Tā ir tomēr ļoti konkrēta kopiena. Starptautiski tas mazākais loks mums ir kaut kādi 10 000 cilvēki, ne vairāk. Tas viennozīmīgi ir mazāks nekā kaut kāds vispārējais laikmetīgās mākslas loks. Latvijā viss ir vēl mazāks, kādi desmit cilvēki varbūt. Bet arī citur nav tā, ka tas tā baigi aiziet. Ir valstis kā Vācija, Austrija varbūt, varbūt Nīderlande, kas ir specifiskas un kur tehnoloģiskās mākslas tradīciju ir vairāk... Bet tie ir drīzāk izņēmumi.


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC

Vai vispār pienāks brīdis, kad jauno mediju māksla padarīs klasisko – ar to saprotot materiālam un oriģinālam piesaistītu – mākslu nenozīmīgu?

Raitis: Es domāju, ka kaut kas no tās klasiskās paliks vienmēr. Nekas nav vienkāršāk, kā izlikt pie sienas attēlu – piederēšanas, saglabāšanas un arī baudīšanas nozīmē –, tev tikai uz to jāpaskatās. Tāpēc tā līnija, kas saistīta ar grafiku, glezniecību, fotogrāfiju, pastāvēs vienmēr. Ir arī jauno mediju māksla, kas izpaužas dažādos digitālos attēlos. Ir visdažādākie procesi, reāllaika instalācijas un kas tik vēl ne, un tad pēkšņi viens kaut kāds griezums tajā visā, un – tu vari dabūt no tā ārā attēlu. Un ir mākslinieki, kas pavisam apzināti strādā šajā virzienā. 

Rasa: Es domāju, ka tas, kas drīzāk mainīsies, būs pati jauno mediju mākslas loma. Tā var aiziet gan uz praktiskāko risinājumu galu, gan arī daudz vairāk saplūst ar plastisko mākslu, jo arī plastisko mākslu šodien ļoti ietekmē tehnoloģijas. Fotošops noder katram māksliniekam, tāpat arī fotokamera. Pēc mūsu pieredzes drīzāk jāteic, ka mākslā atkal dominē tieši plastiskā māksla. Šobrīd īsti nav tādas avangarda formas, vairāk ir tāds object-hood periods, tāda objektu veida māksla, kuru var izlikt galerijā, aizvest uz Venēciju vai vēl kaut kur. Mums pašiem bija interesants kopdarbs ar Lietuvas paviljonu Venēcijas arhitektūras biennālē. Lietuvieši bija uztaisījuši purva paviljonu, kur mūsu instalācija bija faktiski centrālā – ap to viņi organizēja dažādus pasākumus. Bija ļoti interesanti, kā viņi turpināja to purvu konceptualizēt – gan caur dažādām kultūrteorijām, gan caur arhitektūru, gan arī caur pašu purvu. Tā mums bija interesanta pieredze. Un, godīgi sakot, Venēcijas kontekstā mūsu darbs izskatījās diezgan avangardisks. Tas tur izskatījās tā, ka bija pilnīgi skaidrs, ka jauno mediju māksla tomēr vēl aizvien ir ļoti jauna joma.

Vai jūs pašus tā aiziešana no object-hood reizēm nemulsina vai nebiedē? Tomēr ir ārkārtīgi pierasts domāt par mākslas darbu kā par laikā un telpā fiksētu lietu, kamēr, piemēram, virtuālās realitātes darbi apkārtējā vidē tā nekur īsti nepastāv. 

Raitis: Kad mēs sākām strādāt kopā un nodibinājām E-LAB, tad mums galvenais fokuss bija uz procesu. Mēs visu laiku deklarējām, ka pats galvenais mums ir process, kā arī bija. Bet, darbojoties jebkurā mākslas sistēmā, kaut kas no tevis pieprasa gan rezultātu, gan tā materializāciju. 

Rasa: Lai būtu kaut kāds atskaites punkts.

Raitis: Ir jau forši strādāt arī pavisam analogos materiālos. Apgrūtinoši ir tas, ka rezultātā tiek saražots milzīgs daudzums ar materiālām lietām.


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC

Stuff. 

Raitis: Tieši tā, tu sataisi vienkārši daudz visāda stafa. Tā ir tā mūsu Rietumu tradīcija, mēs pārmantojam zināšanas, saglabājot daudz ko no iepriekšējā. Un tas saglabāšanas jautājums ir problemātisks arī mediju mākslā, tas ir problemātisks pat video mākslā, un vēl sarežģītāks tas kļūst digitālajiem medijiem, jo tehnoloģija, kā zināms, mainās un noveco. Šobrīd izmantotās VR brilles, visticamāk, pēc 10 gadiem ar kaut ko nesaderēs. Tūkstošiem problēmu, kas jārisina baram inženieru, padara to grūtu. Un tas savā ziņā ir tās Rietumu tradīcijas dēļ, ka mēs glabājam lietas. Mēs uzzinām, izglītojam nākamo paaudzi ar to, kas ir bijis saglabāts līdz šim. Mēs tā nododam zināšanas. Vismaz daļu no zināšanām. Un tam ir apgrūtinoši blakusefekti. Nupat es lasīju vienu rakstu par MoMA – par to, ka tur noliktavās glabājas milzīgs kvantums mākslas darbu, kas varbūt vienu reizi tikuši izstādīti, bet varbūt – nevienu. Viņiem ir milzīgas noliktavas, darbus, kas tur krāj putekļus, ir redzējusi tikai ļoti maz cilvēku. Bet tā ir muzeja kolekcija, nemaz nerunājot par to, kas vēl ir māksliniekiem pašiem. Tāpēc bija šis ideālisms par virtuālo formātu, kur būtībā viss ir nemateriāls. 

Bija. Pagātnes formā.

Raitis: Nu, kad mēs sākām darboties, jā. 

Rasa: Jā, muzejs bez sienām. Bet arī mūsdienās, kad mēs pievērsāmies tām neredzamajām baktērijām, mums likās, ka tas ir interesanti līdzīgā veidā kā savulaik ar elektromagnētiskajiem viļņiem vai virtuālo telpu – tā nematerialitāte mums vienmēr ir uzdevusi kaut kādus jautājumus un virzījusi kaut kādas idejas. Jo vēl viena lieta, ko mēs šodien ar digitālajiem līdzekļiem varam izdarīt, ir padarīt neredzamo pasauli redzamu. 

Raitis: Ja runā par bioloģiju, man liekas, ka tur gan ir potenciāls īstam sprādzienam, tostarp arī mākslā. Jo tas ir tas, no kā mēs sastāvam, un mēs ļoti daudz ko par to nezinām, un ķermenis un bioloģiskie procesi ir kaut kas tik interesants un tik ietilpīgs, ka ne velti daudzi mākslinieki mēģina strādāt ar ģenētiku. Tur ir ļoti liels potenciāls.

Rasa: Mēs nevaram tik vienkāršoti pateikt, ka tie ir tikai tīri bioloģiski procesi, kas tur notiek. Interesantākais, pie kā šīs tehnoloģijas mūs ir pievedušas, ir tas, ka mēs mēģinām saskarties ar to citu dzīvo – neredzamo un redzamo – dabu mazliet citādāk. Sajust to mazliet citādāk. Vai ieraudzīt citādāk.

Raitis: Mūsu draugs, mūziķis Deivids Rotenbergs, strādā un spēlē kopā ar dabu – ar putniem, ar cikādēm, ar kokiem un vēju, un viņa doma ir tāda, ka procesi dabā nenotiek tikai tā, kā tas ir pieņemts racionālistiskajā vai tehnokrātiskajā pasaules ainā – ka tā ir tikai vairošanās un izdzīvošana. Viņaprāt, skaistums pastāv skaistuma pēc. Piemēram, pāva aste – labi, mēs droši vien varam racionalizēt, ka tas ir tēviņa riests un vēl nezin kas, bet tā var būt skaista arī skaistuma pēc. Vai, piemēram, vaļu dziesma, sasaukšanās vienam ar otru. Viņa var būt skaista tīri skaistuma pēc. Un tas ir kas tāds, ko tu nevari ne pierādīt, ne apgāzt. Bet mākslā tas ir ārkārtīgi labs materiāls pārdomām. 

Rasa: Un tas ir tas, ko mēs izdarījām ar baktērijām. No tā, ka viņas ražo elektrību, mēs uzsvaru pārlikām uz to, cik viņas brīnišķīgi svārstās, ka viņas ir dzīvie radījumi, kas papildus tam, ka ražo mums tik vajadzīgo elektrību, veido arī brīnišķīgas vizuālas dabas struktūras. Viņas dzīvo tajā ekosistēmā – ūdenstilpņu dibenā vai purvā –, kas ir veidojusies gadu tūkstošiem, kur ir visi tie slāņi… Un tajā pašā laikā tas purvs ir arī tāda mūsdienu paradīze, oāze, kurā nekas īsti nenotiek. Iespējams, ļoti, ļoti sensenos laikos tur viss ir izskatījies tieši tāpat, kā šobrīd. Un varbūt arī izskatīsies vēl ilgi nākotnē. Mēs plikām kājām staigājām pa purvu, mēs performējām un filmējām tur savus jaunākos darbus… Saproti, tas viss kustās. Tā ir unikāla sajūta – tu vairs nesaproti, kur īsti atrodies. Tā sensorā, ķermeniskā saskarsme ar dzīvo dabu ir atkal kļuvusi par jaunu pieredzi, ko mēs gribētu parādīt arī savā mākslā. Caur to reālā laika instalāciju un arī visām pārējām interpretācijām. Tā, lai var jutekliski aptaustīt, kādi izskatās dati.


Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes "Mikropasauļu svārstības" atklāšana 2017. gada 9. septembrī. © RIXC