Tims Mārlovs vada izstāžu programmu Londonas White Cube galerijā. Foto: Arterritory.com
Tims Mārlovs – “Baltais kubs” izplešas 1

Intervē Elīna Zuzāne
23/02/2012

Tims Mārlovs vada izstāžu programmu Londonas White Cube, vienā no pasaules prestižākajām mākslas galerijām. Šogad galerija pirmo reizi bija pārstāvēta Indijas laikmetīgās mākslas mesē, kuras laikā Arterritory.com bija tas gods ar Mārlovu tikties un uzzināt viņa domas par laikmetīgās mākslas tendencēm, India Art Fair un iemesliem, kāpēc White Cube atver filiāli Āzijā.

Mūs ļoti interesētu jūsu domas par Indijas laikmetīgās mākslas mesi (India Art Fair). Kāds ir jūsu iespaids par šo forumu?

Tas atgādina samērā daudzus starptautiskus mākslas gadatirgus, ko esmu apmeklējis, bet man patīk tā vietējā, reģionālā smarža. Diezgan daudzas no pārstāvētajām galerijām ir no Deli un Indijas vispār, un es gribu veltīt krietni daudz laika sīkākai šo ekspozīciju izpētei. Tā būs lieliska izdevība gūt iesākumam zināmu priekšstatu par šejienes procesiem. Es ar lielāko prieku atgrieztos un izbraukātu šo zemi krustu un šķērsu, lai pamatīgāk izpētītu piedāvājumu. Un kādu dienu es to arī izdarīšu. Bet pagaidām ir lieliski vienkārši atbraukt uz mesi, kur kopā sanākušas pašas labākās un pašas vērienīgākās mākslas galerijas. Tas ir vesels mikrokosms.

Vai jūs varētu aprakstīt White Cube ekspozīcijas stendu?

Pats par sevi saprotams, ka mēs gribējām parādīt virkni interesantāko mākslinieku, ar kuriem sadarbojamies. Mūsu galerija ir ļoti internacionāla. Mēs izlēmām, ka savā pirmajā Indijas mākslas mesē izstādīsim britu māksliniekus, kuri ir pazīstami arī citur pasaulē – Demjenu Hērstu, Gariju Hjūmu, Treisiju Eminu, Marku Kvinnu, Gilbertu un Džordžu, Antoniju Gormliju un Sāru Morisu.
Tas ir iespaidīgs piedāvājums: no Demjena Hērsta briljantu vai cirkoniju skapīšiem un zīmējumiem un Antonija Gormlija ķermeņa atlējuma vai vides skulptūras, līdz Marka Kvinna gleznu un skulptūru kombinācijām.

Un kāds ir cenu diapazons?

Zīmējumi maksā 8000 mārciņu. Es vienu jums rezervēšu. Par Hērsta skapīti jāmaksā 525 000 mārciņu. Jūs varat to dabūt, tikai nedrīkstat pārāk ilgi domāt (smaida).

Jūs pieminējāt, ka visi White Cube stendā izstādītie mākslinieki ir briti. Kā jums liekas, vai mākslā pastāv nacionālā identitāte?

Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem – ļoti interesants jautājums. Nacionālā identitāte pilnīgi noteikti pastāv, bet man liekas, ka tā ir lieta, ko mākslinieki ļoti bieži analizē. Masu komunikāciju pasaulē tā bieži vien ir visai izplūdusi. Daudzi mākslinieki rotaļājas gan ar šo ideju, gan ar tās robežu izkropļošanu. Paradoksālā kārtā, staigājot pa šādas mākslas meses ekspozīciju, var redzēt daudz mākslas, kas runā starptautiskā valodā, tomēr tajā pašā laikā, ja ieskatāmies dziļāk, tā cīkstas ar kādas konkrētas kultūras ideju. Pirms 20–30 gadiem būtu bijis daudz vienkāršāk, staigājot pa šādu forumu (bet nekas tāds, protams, tad vēl nepastāvēja), norādīt – tie ir briti, tie – amerikāņi, indieši, itāļi, utt. Tagad tas ir sarežģītāk. Jāteic gan, ka Indijas māksla, šķiet, uztur izvērstāku un sarežģītāku dialogu ar zināmām savas kultūras tradīcijām.

Vai tas būtu raksturīgi Indijas laikmetīgajai mākslai?

Es neteiktu, ka Indijas mākslai vairāk nekā citām. Tas vienkārši ir novērojums, kas dzimis pēc pirmajām pāris stundām šajā mākslas mesē. Redzēju ārkārtīgi interesantu mākslu, kas, šķiet, risina dialogu ar indiešu vizuālajām tradīcijām.

Kā jūs parasti atrodat jaunus talantus?

Mēs ar kolēģiem tos pastāvīgi meklējam. Mēs gribam uz savām Londonas galerijām aizvest pašu interesantāko, vērienīgāko un aizraujošāko mākslu. Un mēs veram vaļā jaunu galeriju Honkongā. Mēs visu laiku sekojam tam, kas notiek apkārt. Mēs neizvirzām sev uzdevumu atrast mākslinieku no Indijas, tad kādu no Ķīnas, no Austrālijas. Tā jau tas gluži nenotiek. Bet man liekas, ka būtu neiespējami neinteresēties par to, kas notiek šeit – pasaules lielākajā demokrātijā, zemē, kura ir tik sarežģīta, dzīva un drāmas pilna. Indijā ir ārkārtīgi interesants mākslas tirgus, un šķiet, ka pamazām veidojas arī spēcīgāka interese par Rietumu mākslu. Tas gan prasīs laiku.

Kādu jaunu mākslinieku esat pēdējā laikā atklājis?

Nedrīkstu teikt (smejas). Kamēr neesam izstādījuši. Jaunajā galerijā Bermondsijā mums ir programma, kas saucas Inside the White Cube, un tās ietvaros mēs izstādām Marietas Kirulesku, Nikolasa Gambarofa un Mērijas Korsas darbus. Šī programma pievēršas darbiem, kas vēl nav tikuši piedāvāti publikai vai arī kuru autori vēl nav izstādījušies Londonā.

Kad šī programma sākusies?

Tā darbojās vienu gadu apmēram pirms desmit gadiem. Bet pērnajā oktobrī programma atkal atsākās, jau nedaudz citā veidolā.

Vai mākslinieki var uz to pieteikties?

Nē. Mēs paši skatāmies, apspriežam un veidojam dialogu. Interesanti, ka līdzdalība programmā nenozīmē, ka mēs vēlamies ar šiem māksliniekiem noslēgt līgumu vai ka viņiem jākļūst par White Cube māksliniekiem ar visu no tā izrietošo drāmu un pienākumiem. Tas vienkārši ir uzaicinājums izstādīties – bez kādām saistībām. Kas zina, kas notiks tālāk. Programmā var piedalīties arī mākslinieki, kuri sadarbojas ar citām galerijām, strādā citā kontekstā un citā stilā. Doma nav tāda, ka mēs tagad jūs pārstāvēsim un taisīsim augšā vienu izstādi pēc otras. Attiecības ir nedaudz brīvākas – abām pusēm.

Bet kāda tad ir šī drāma? Kā var kļūt par White Cube mākslinieku, kā tas notiek?

Vajag taisīt spēcīgu mākslu, nevajag taisīt spēcīgas izstādes. Ja jūs gribat padomu, kā izstādīties tādā galerijā kā White Cube – vienkārši strādājiet tik labi, cik vien spējat. Mākslinieki, kas mēģina pielāgoties kādas galerijas stilam (kā viņi to saprot) cerībā sākt ar šo galeriju sadarbību, agri vai vēlu nonāk strupceļā. Man liekas, vajag vienkārši strādāt tā, kā to diktē jūsu talants, un lai galerija pati domā, ko ar to iesākt. Nav tādas lietas kā White Cube firmas stils. Mēs daudziem asociējamies ar YBA (Jaunajiem britu māksliniekiem), bet 70 % no visām mūsu izstādēm tapušas sadarbībā ar ārzemēs dzīvojošiem māksliniekiem. Mēs sadarbojamies ar vairāk nekā 50 māksliniekiem, un atšķirība starp viņu stiliem ir acīmredzama. Mums patīk šāds eklektisms. Bet ir arī galerijas – ļoti labas galerijas –, kurām ir daudz stingrāka kritiskā pieeja; tās savukārt pieturas pie zināmas gaisotnes vai vadās pēc kādiem citiem kritērijiem.

White Cube nesen paziņoja par saviem plāniem atvērt jaunu filiāli Honkongā.

Jā, 1. martā! Un galerija vērsies vaļā ar Gilberta un Džordža izstādi. Pasaules pirmizrāde! Jauni darbi! (smaida)

Kāpēc tieši šobrīd?

Pagāja gads, kamēr mēs atradām pareizo vietu. Honkongā ir grūti atrast piemērotas telpas ēkas pirmajā stāvā, kur varētu dabūt iekšā darbus. Un, ja jūs nevarat nodrošināt atbilstošas telpas, tad jūs pienācīgi neaizstāvat savu mākslinieku intereses. Mēs esam secinājuši, ka Honkonga ir interesanta vieta. Mūs tā intriģē kā postkoloniāls centrs, reģiona centrs, un saista tās attiecības ar Ķīnu. Par šo ēku mums ir līgums uz trim gadiem. Tad jau redzēsim, kā šajā laikā veiksies, un izlemsim, kā rīkoties tālāk. Varbūt mēs tur paliksim tikai īsu brīdi, bet varbūt uz visu mūžu.

Kāpēc tieši Honkonga? Kāpēc ne Ņūdeli vai Maskava?

Interesanti, ka jūs piesaucāt tieši šīs divas valstis. Tās attiecības, kas pastāv starp mums, mākslas galeriju, kuras bāze atrodas Londonā, un tādu postkoloniālu vietu kā Honkonga, ir ļoti interesantas. Šeit ir viegli kārtot darījumus. Honkonga ir brīvosta. Tāpēc vien šī reģiona ietvaros tā ir lieliska vieta, kur strādāt. Es nedomāju tikai mākslas tirgošanu. Kad jārīko izstādes, uz šejieni viegli nogādāt darbus. Ar Maskavu šajā ziņā ir ļoti sarežģīti. Ņūdeli arī ir zināmas problēmas. Mēs gribējām apmesties Āzijā, lai varētu sekot šejienes procesiem tuvplānā. Būs jau vēl arī citas vietas... Iespējams, ka tādas, kur apmetīsimies uz palikšanu, bet varbūt radīsies jauni projekti. Mēs vienmēr domājam par to, kā varētu strādāt dažādās vietās.

Kādas ir jūsu attiecības ar Krievijas laikmetīgās mākslas ainu?

Krievija mani interesē. Tā ir zeme ar ļoti interesantu kultūru. Pateicoties vēsturei un faktam, ka māksliniekiem nācies strādāt totalitārisma un cenzūras apstākļos... un zināmā mērā arī satriecoši izcilajam agrīnā modernisma uzplaukumam, Krievijai ir potenciāls kļūt par vietu, kur notiek aizraujoša kultūru sajaukšanās. Bet tajā pašā laikā es redzu, ka māksliniekiem tur nav viegli.
Pagājušajā gadā es biju Kandinska balvas žūrijā. Manuprāt, tur bija pārstāvēta arī patiešām spēcīga māksla, un man tas patika. Tomēr Krievijas mākslas pasaule sāpīgi izjutusi recesijas triecienu. Neraugoties uz  to, šajā valstī vērojami arī daži teicami komerciālu mākslas galeriju aizsākumi, piemēram, laikmetīgā kultūras centra Garāža plāns Sanktpēterburgā apgūt veselu salu. Krievijā ir izcili muzeji. Honkongai šādas priekšrocības nav. Es ar prieku braucu uz Krieviju un esmu cieši sadarbojies ar turienes muzejiem, piemēram, ar Ermitāžu. Bet biznesam tā ir smaga vide.

Kurp, jūsuprāt, virzās mākslas tirgus?

Tas soļo pāri pasaulei un kļūst arvien daudzveidīgāks. Domāju, ka tirgus elitārais gals izrādījies krietni elastīgāks nekā cilvēkiem likās pirms trim vai četriem gadiem. Lejasgals – jaunās mākslas tirgus – recesijas gados vienmēr kļūst tikai spēcīgāks. Kolekcionāriem patīk pievērsties kaut kam svaigam. Tas arī saistīts ar mazāku risku un piesaista jaunus kolekcionārus. Turklāt kolekcionāri diezgan lielā mērā iedalāmi paaudzēs,  tāpēc būs cilvēki, kas pieaugs un sāks kolekcionēt savas paaudzes māksliniekus. Toties Rietumu mākslas tirgus viducis gan, manuprāt, diezgan spēcīgi cietis. Tomēr arī šeit vērojama zināma elastība. Tad jau redzēsim. Domāju, ka pats interesantākais ir globalizācija – fakts, ka pie mums Rietumos tagad atceļo patiešām laba māksla no citām pasaules malām. Un pastāv arī cerība, ka arī šajās pasaules malās ir interese par labāko mākslu, kāda top Rietumos.

Vai jūs kolekcionējat mākslu?

Jā, eklektiski un neprātīgi. Man nav nekāda izcilā kolekcija, bet tai nav ne vainas.

Vai jūs to neaprakstītu sīkāk? Kādi mākslinieki tajā pārstāvēti?

Redzēsim, vai jūs uzminēsiet (smejas). Kuru mākslinieku darbus es pirktu? Man ir daudz britu mākslinieku, turklāt daudz britu mākslinieku, ar kuriem es pats nestrādāju. Bet, protams, ir arī Antonijs Gormlijs, Garijs Hjūms, Marks Kvinns, Treisija Emina...

Es arī būtu nosaukusi Treisiju. Man tā liktos gan.

Jā, visnotaļ. Starp citu, pirmo Treisijas zīmējumu es iegādājos 1997. gadā, kad vēl nestrādāju White Cube – kad es vēl biju maģistrantūras students.

Vai ar to sākās jūsu kolekcija?

Jocīgā kārtā – nē! Sešus gadus pirms tam es kādā grafikas gadatirgū biju iegādājies Kristofera Lebrēna ofortu. Lūk, tas bija mans pirmais pirkums, bet droši vien varētu teikt, ka tieši ar Treisijas zīmējumu mana kolekcionēšana uzņēma zināmus apgriezienus.

Izklausās, ka jums ir spēcīga kolekcija.

Tie nav ļoti ievērojami darbi. Man ir viens tiešām izcils Gilberta un Džordža darbs. Taisnību sakot, es par savu kolekciju nekad neesmu runājis, bet tagad, jums to aprakstot, es redzu, ka tā ir ļoti britiska.

Vai jūsu gaume ar gadiem ir mainījusies?

Es no sirds ceru, ka jā. Viena no laikmetīgās mākslas īpatnībām ir tāda, ka, strādājot šajā jomā, visu laiku iznāk saskarties ar kaut ko jaunu. Pēc izglītības es esmu mākslas vēsturnieks, un man ir tāda kā paralēlā dzīve: es vadu televīzijas raidījumus par vecmeistaru mākslu. Es mīlu vecmeistaru mākslas izstādes, un labas izstādes tik tiešām ir spējīgas mainīt mūsu uztveri. Bet pēc tam es ar lielu prieku atgriežos laikmetīgās mākslas pasaulē ar tās enerģiju un sparu. Es nebūt nedomāju, ka tā ir labāka – tikai citādāka. Cilvēki jautā par mākslas tirgu un recesiju, bet jaunu, daudzsološu mākslinieku nekad netrūkst. Mākslas tirgus vienmēr pašatjaunojas. Kultūras aspektā tas ir ļoti interesanti, jo pastāvīgi rodas kaut kas jauns. Cilvēkiem laikam ir tāda nepārvarama vajadzība atrast jaunus veidus, kā paskatīties uz pasauli vai kā izpaust to, kā viņi pasauli uztver. Tas nozīmē, ka mūsu biznesam un mūsu pasaulei nekad nevajadzētu kļūt garlaicīgai. Man šķiet, ja sāk kļūt garlaicīgi, tad jāsatin makšķere. 


Tims Mārlovs vada izstāžu programmu Londonas White Cube, vienā no pasaules prestižākajām mākslas galerijām

krix --- - 24.02.2012 16:40
Latvieši jau, protams, nejaudā nokomentēt, ka tas vienkārši ģeniāli, ka šādu interviju mēs varam lasīt latviski un latviešu portālā. Milzīgs paldies, Arterritory. Tā turpināt! Un pārliecinājos, ka Mārlovs tiešām ir sakarīgs čalis.