No kreisās: Anna Ceipe, Vika Eksta, Līga Spunde, Līna Birzaka-Priekule. Foto: Paula Lūse

Zēns satiek meiteni 0

Ekspresintervija ar izstādes “MELOS” māksliniecēm un kuratori Līnu Birzaku-Priekuli izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā

Paula Lūse
18/01/2019

Vakar, 17. janvārī izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā tika atklāta izstāde “MELOS”, kas ir sadarbības projekts starp māksliniecēm Annu Ceipi, Viku Ekstu un Līgu Spundi. Grieķu vārda “melos” saknes jāmeklē indoeiropiešu valodu saimes vārdā “mel”, kas norāda uz daļu no veseluma. Vēlāk to sāka attiecināt uz melodiju vai lirisku dzejoli, kas paredzēts izdziedāšanai. Tieši šī vārda skanīgā nozīme saistāma ar melodrāmas jēdzienu, kas savukārt zināma kā specifisks, emocijām un jūtām piesātināts žanrs.

Melodrāmai raksturīgas nereti līdz absurdam reducētas personāžu attiecību shēmas – vai nu mīl, vai nemīl, vai arī ja viens mīl – otrs nemīl. Bieži vārds “melodrāma’’ lietots nievājošā nozīmē, saistoties ar pārspīlējumiem, banalitātēm un klišejām attiecībās, tomēr to attēlojums uzrunā apbrīnojami plašu auditoriju. Dažādu paaudžu kino pētnieki šajā no pirmā acu uzmetiena konservatīvajā žanrā saskatījuši jaudīgu sociālkritisku instrumentu. Izstādes pamatā ir pētnieciska vēlme dekonstruēt kino melodrāmu pamatelementus, un, apvienojot tos telpiskā kompozīcijā, ļaut apmeklētājam būt melodrāmas pasaulē.

Arterritory tikās ar māksliniecēm Annu Ceipi, Viku Ekstu un Līgu Spundi, kā arī ar kuratori Līnu Birzaku-Priekuli, lai mazliet vairāk uzzinātu par izstādi “MELOS”. 


Foto: Paula Lūse

Kā radās ideja par izstādi? 

Līna Birzaka-Priekule: Ideja šim projektam radās jau pirms diviem gadiem, kad to mazliet citādāku meitenes ar Tomasu Pārupu iesniedza Laikmetīgā mākslas centra kim? Open Call konkursam. Jāsaka viņiem liels paldies, ka ir tāds burvīgs projekts. Tomass Pārups toreiz meklēja vietu, kur šo projektu un ideju izpaust, jo bija skaidrs, ka tēma ir laba. Tagadējā projekta rezultāts ir nedaudz mainījies, bet palikām pie melodramatiskas tēmas gan kino, gan dzīvē. (Smejas.)

Līga Spunde: Svarīgi pieminēt, ka šis ir pirmais projekts mums visām kopā. 

L.B.P.: Jā, tas ir svarīgi, jo reti tā notiek, ka vairākas mākslinieces, kas nav grupa, kopā rada vienotu instalāciju. 


Foto: Paula Lūse

Katra no jums radīja savu darbu šim projektam? 

Vika Eksta: Jā, bet jau pašā sākumā mums bija svarīgi, lai tas būtu kopdarbs, konstruēta kā vienota telpa, kurā atrodas vairāki elementi un mākslas darbi, jo katrai no mums ir sava niša. Man jau projekta sākumā bija skaidrs, ka vienam no elementiem ir jābūt gultai, Annai bija skaidrs, ka viņas darbs tiks veltīts “ceturtajai sienai”. Arī ideja par video darbu radās diezgan drīz. 

L.S.: No sākuma bija nelielas diskusijas, vai tai ir jābūt gultai, jo principā šī epizode varētu notikt jebkur, bet bija jāizlemj, kas būs šī telpa, kuru mēs būvēsim, un izlēmām taisīt to kā improvizētu guļamistabu. Domājot par guļamistabas formātu, bija visnotaļ skaidrs, ka vienam no galvenajiem elementiem vajadzētu būt arī televizoram. 

V.E.: TV tiek izrādīts mans darbs - 10 minūšu video, kurā samontētas ainas no 22 melodrāmas filmām. Epizodes tika atlasītas, domājot par melodrāmas žanram raksturīgajiem vizuālajiem kodiem, kas tika sintezētas un kompresētas intensīvā video. 


Foto: Paula Lūse

Vai kopā atlasījāt filmas un to epizodes?

L.S.: Video ir Viktorijas darbs. Viņa šajā projektā vadīja mūsu pētniecisko pusi. Pie videodarba Viktorija strādāja pati, bet kopā mēs noskatījāmies kādas piecas filmas. Ik pa laikam pakomentējām viena otras darbu, tādā veidā, protams, arī viena no otras ietekmējāmies. 

Vai noskatījies visas šīs filmas?

V.E.: Jā, bet nu dažas es noskatījos fragmentāri, lai atlasītu intīmās epizodes, kuras ievietot montāžas programmā. 

L.B.P.: Gribēju piebilst, ka Viktorija mūs apgādāja gan ar video materiāliem, gan literatūru par šo tēmu. Ārkārtīgi daudz izlasījām par šo žanru. Melodrāma, kā jau jebkurš žanrs, teorijas ietvaros ir ļoti diskutabls, jo teorētiķiem ir dažādi uzskati par to, kas ir melodrāma. Būtībā tas ir ļoti piesātināts žanrs ar lielām gradācijām, visbiežāk viss notiek ļoti ātri - attīstās drāma. Gribējām saprast, kāpēc tik daudziem cilvēkiem interesē to skatīties. Vikas video ļoti uzskatāmi un secīgi parāda tos elementus - viss sākas mierīgi, tad ir skūpstu aina, tad seksuāls akts, tad ir peripetijas, bet beigās viss izbeidzas vai nu ar nāvi vai viss ir labi. (Visas smejas.)


Foto: Paula Lūse

Kāpēc bija interese tieši par melodrāmas žanru?

L.B.P.: Šķita interesanti, ka pirmais, ar ko man personīgi asociējas vārds “melodrāma”, ir meksikāņu seriāls, bet tieši, runājot ar Viku, man pavērās vesela melodrāmas pasaule kā kino žanrs. Otrkārt, kas var būt vēl aktuālāks par šo tēmu? Tā skar katra cilvēka dzīvi, šī tēma ir mūžīga. Varbūt izklausās klišejiski, bet mūsu instalācijā mēģinājām melodrāmu koncentrēti attēlot.

L.S.: Jā, varbūt tas skan klišejiski vai banāli, bet, ja runājam par tādiem jautājumiem - mīl vai nemīl -, tas taču īstenībā ir svarīgākais, kas dzīvē ir. Mani interesēja tieši tas, kā tiek skaidrotas attiecības vai kā tās tiek klasificētas. Gan stāstījums uz ekrāna, gan starp cilvēkiem dzīvē. Mans darbs - gultas galvgalis - tapa, atsaucoties uz Kurta Vonnegūta grāmatu par stāstu formām. Viņš izdala astoņas tipiskākās stāsta formas, kas sākas ar “normāli”, tad sižets attīstas uz labo pusi, tad norisinās dramatisks pavērsiens, kur viss tiek zaudēts, viss ir slikti, tad tikpat neticamā veidā atkal viss ir nenormāli labi. Tad vēl Vonnegūts aprakstīja versiju, kur sižets attīstās no slikti uz vēl sliktāk.  Vēl cits modelis tika pieminēts Hamlets, kur cilvēks dzīvo vienā taisnē, izpēta dažādas iespējas, bet īsti nenovirzās no trases. Es gultas galvgalī izvēlējos attēlot vienu no stāsta variantiem - “boy meets girl” jeb “zēns satiek meiteni”. Šī līkne ietver to, ka no normāla stāvokļa tiek piedzīvots pacēlums, siltas jūtas, kaisle, tad notiek dramatisks pavērsiens, kur galvenais varonis pazaudē pilnīgi visu labo, ko ieguvis, tad nonāk kritiski traģiskā situācijā, no kuras tomēr neticamā veidā viņš visu atgūst uz mūžīgiem laikiem, un ir pacēlums, kas visbiežāk ir laulība. Man šķiet šarmani, smieklīgi un fascinējoši vienlaicīgi, ka personīgas tēmas un intīmus stāstus ir iespējams ļoti vispārināt. Man šķiet fenomenāli, ka šīs līknes ir iespējams redzēt no malas katrās attiecībās, saprotot, ka tu beigās nemaz neesi nekas unikāls, ka visiem attiecībās ir vienas un tās pašas līknes.

V.E.: Svarīgi pieminēt, ka Līgas darbā personas attēlotas kā eņģeļu sirsniņas, lai attēlotu divus cilvēkus, nevis tiem piešķirt dzimumu. Tie ir divi mīloši cilvēki, kuriem savā starpā ir dzirksts. 

L.B.P.: Un, protams, šīs te sižetiskās līknes parādās arī kino. Mēs varam mainīt laikmetu, mainīt galveno lomu varoņus vai lokāciju, bet principā situācijas ir līdzīgas. Tad ir jautājums, kāpēc mūs interesē viena sižeta atkārtojums dažādos izpildījumos?

V.E.: Man patīk skatīties filmas, patīk melodrāmas, ne tikai šķietami sausi intelektuāli mākslas darbi. Interesē māksla, kurā attēlota kaisle un erotika. “Intelektuālā māksla”, manuprāt, bieži to nenovērtē. 

Tas varbūt tāpēc, ka šī tēma tiek saistīta ar cilvēka dzīvniecisko pusi. 

V.E.: Jā, iespējams. Man patika strādāt ar šo tēmu. Grāmatā par melodrāmu lasījām, ka šis žanrs, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti konservatīvs un virzīts uz māju, laulību un mierīgu dzīvi, patiesībā var būt diezgan radikāls un graujošs. 

L.B.P.: Ne velti šo žanru pēta un apraksta ļoti daudzi kinokritiķi, tam pievēršas psihoanalītiķi, arī feminisma un neomarksisma ietvaros.

V.E.: Gribēju vēl pieminēt, ka šīs izstādes laikā norisināsies Ingas Pērkones Rudovičas lekcija, kurā varēs uzzināt par melodrāmas teorētiskajiem aspektiem. 


Foto: Paula Lūse


Anna Ceipe. Foto: Paula Lūse

Anna Ceipe: Mans darbs šajā izstādē, iespējams, ir nedaudz tehniskāks, bet, domājot par šo darbu, sapratu, ka vēlos to attēlot vai asociēt kā filmēšanas laukumu un privāto telpu - guļamistabu, kurā no malas var ieskatīties. Kino leksikā tiek izmantots termins “ceturtā siena”. Tā ir siena, no kuras tiek filmēta, piemēram, istaba, jo visas sienas vienlaicīgi nevar parādīt. Tur ir tas skatītājs, kurš vēro šo ainu. Arī izmantotie krāsainie stikli darbā tiek asociēti ar kino - sarkanā krāsa simbolizē kaisli, zaļā - naidu. Viens faktors ir filmēšanas laukums, otrs - privātā telpa, kurā visiem gribas ieskatīties. Skatoties melodrāmu, tas ir ļoti intīms brīdis, bet vienlaicīgi tu esi klātesošs. 

Kā jums liekas, vai gadījumā literatūra un kino nav izveidojuši šos astoņus punktus jeb sižetiskās līnijas, nevis apskata situācijas, kas novērotas dzīvē? 

L.S.: Tā noteikti ir mijiedarbība. 

V.E.: Jā, arī es domāju, ka tā ir mijiedarbība. Ja netiek izdomāts nekas jauns, tas arī par kaut ko tomēr liecina. 

L.B.P.: Bet ir arī, protams, patērētāja aspekts, ka cilvēkiem patīk šie stāsti ar laimīgām beigām. Vienīgi man šķiet, ka šis modelis, kurā divi cilvēki satiekas, iemīlas, pa vidu viņiem ir problēmas, bet beigās apprecas, ir nedaudz atrauts no realitātes.

Tās laimīgās beigas bieži vien ir pārspīlējums. 

A.S.: Jā, bet šis pārspīlējums ir svarīgs. Mēs skatāmies melodrāmu, jo mums ir interesanti, iespējams, bieži vien interesantāk nekā pašu dzīve. 

V.E.: Vēl gribēju pieminēt, ka tas pārspīlējums, tā forma ir tuvāka zemapziņai, nevis racionālajai domāšanai. Arī zemapziņas procesos lietas ir sakāpinātas un nereālas. Neviens arī sevi nevar nosodīt par to, kas norisinās galvā.

L.S.: Es savos darbos mēdzu pētīt un risināt to, ka pārspīlējums ir nevis tur, kur tu to redzi, bet kur jūti. Jo tur, kur ir jūtas, tās ir neatkarīgi no tā, vai domā racionāli vai neracionāli. Uzskatu, ka pārspīlējums mākslā ir norma, bet vizuālais materiāls tikai paspilgtina to, kas ir balstīts emocijās. 

L.B.P.: Šī instalācijas tēma veidojās procesa laikā. Darbi netika radīti tikai pēc teorijas.

V.E.: Ik pa laikam jau tiek taisīti kopdarbi, kur sākumā tiek ievirzīts ideoloģiskais diskurss un tad tam tiek pielāgoti mākslas darbi. Mūsu gadījumā mēs vairāk koncentrējāmies uz savām sajūtām, analizēšanas procesa laikā pievērsāmies savām subjektīvajām sajūtām. Teorētiskā puse šajā gadījumā rodas tikai tagad, kad redzams ir kopdarbs, ar kuru var sākt spekulēt. 

A.C.: Spekulēt var daudz un vajag. Melodrāma ir tik daudznozīmīga, ka spekulācija ir neizbēgama. 


Foto: Paula Lūse

Vai iepriekš esat kopā strādājušas? 

Nē, bet mēs kopā mācījāmies Latvijas Mākslas akadēmijā.

Vai vēl kādreiz plānojat strādāt kopā? 

V.E.: Tas nav izslēgts, bija ļoti viegli sadarboties, nebija kašķu. 

L.B.P.: Jā, brīnišķīgi un neticami, bez neviena skandāla. 

A.C.: Mums bija jāstrādā ar melodrāmas tēmu, nebija vēl vietas pašām to dzīvē radīt, iztikām bez drāmas savā starpā, iespējams, mācījāmies no viņu kļūdām. (Visas smejas.)

Vai esat apmierinātas ar rezultātu? 

(Visas vienlaicīgi.) Jā!

V.E.: Man liekas, ka ir forši.

L.S.: Viss tiešām organiski salikās kopā.

L.B.P.: Es no sākuma domāju, kā būs, jo katrai no māksliniecēm ir ļoti izteikts rokraksts, bet tiešām kopā viss saskan. Tas ir saistīts ar to, ka viņas šī procesa laikā daudz komunicēja savā starpā, konsultējoties, ņemot vērā ieteikumus un idejas. 

L.S.: Es no savas perspektīves varu pateikt, ka bija svarīgi, lai izdevies ir viss, līdz ar to nebija iespēju lobēt savas personīgās ambīcijas. Bija skaidrs, ka darbam ir jāizskatās labi kā kopumam. Es biju priecīga dzirdēt par tiem stāstu modeļiem, ko Viktorija mums izstāstīja, kas arī man palīdzēja manā darbā. 

L.B.P.: Es biju pārliecināta, ka būs labs rezultāts, jo - kā no trīs labām māksliniecēm var sanākt kaut kas slikts?

L.S.: Tas tāpēc, ka mums netika iedota tēma, bet mēs viņu veidojām kopā. 


No kreisās: Anna Ceipe, Līga Spunde, Vika Eksta, Līna Birzaka-Priekule. Foto: Paula Lūse

Ko jūs katra par sevi sapratāt vai mācījāties šī darba tapšanas laikā? 

V.E.: Es sevi vēl joprojām nesaprotu. (Smejas.)

L.B.P.: Es varētu teikt šo frāzi, ka labāk piedzīvot mīlu dzīvē nekā kino. 

V.E.: Mēs to arī novēlam. 

L.B.P.: Visinteresantākais, ka no ārpuses tēma šķiet vienkārša, bet rokoties saproti, ka tas nav tik vienkārši, kā izskatās. 

L.S.: Viena no lietām, ko ievēroju, kāpēc šīs melodrāmas strādā, jo viss ir ļoti vienkāršoti, pat simboliskā līmenī. Ja mīl, tad mīl, ja nemīl, tad nemīl. Tāpēc plašai publikai ir viegli sasaitīties.

V.E.: Arī tāpēc, ka dzīvei trūkst konkrētības bieži vien. 

A.C.: Melodrāmā ir tas, ko mēs bieži vien gribam piedzīvot savā dzīvē, tikai iespaidīgāk, lielākiem kontrastiem. 

L.S.: Tas ir kaut kas, ar ko visi var asociēt sevi. Ja tas nav ar katru noticis, tad, iespējams, to gribētu. 

Paldies jums par sarunu!

Paldies tev!