Iedvesmu gaida amatieri
Intervija ar animācijas filmas “Saule brauca debesīs” mākslinieci Ilzi Vītoliņu
21/12/2018
Šī gada novembrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Rozes Stiebras veidotā animācijas filma “Saule brauca debesīs”. Tās stāsts balstīts latviešu tautasdziesmās, kurās apkopota gadsimtu gaitā krātā tautas gudrība. Pēc folkloras motīviem veidotais vēstījums ir piedzīvojumiem bagāts stāsts par Saules meitu, kura tiek nozagta ķekatu jampadracī, un viņas vecāki Saule un Mēness sauc palīgā cilvēkus. Nabašnieks apjož zobenu un dodas ceļā, stājoties pretī gan mošķiem un ērmiem, gan paša slinkumam un bailēm; tas ir briesmu un pārbaudījumu pilns ceļojums, kas gan lielus, gan mazus skatītājus aizved vairāk nekā stundu garā, krāšņā kino piedzīvojumā.
Šīs animācijas filmas māksliniece ir Ilze Vītoliņa – viena no Latvijas vadošajām kostīmu māksliniecēm, kas veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros, kā arī Maskavā, Sanktpēterburgā un Jekaterinburgā. Četras reizes ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā tērpu māksliniece. Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļu. 1996. gadā pilnveidojusi prasmes R. Viljamsa animācijas meistardarbnīcā Ebeltofā, Dānijā un 2000. gadā starptautiskā animācijas producentu meistardarbnīcā Baltic Media Centre Bornholmā, Dānijā. Ilze Vītoliņa ir māksliniece arī vairāk nekā piecpadsmit leļļu teātra izrādēm, vairākām animācijas filmām un grāmatām.
Arterritory tikās ar mākslinieci uz sarunu, lai uzzinātu mazliet vairāk par animācijas filmas “Saule brauca debesīs” tapšanas procesu.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Pirmkārt, vēlējos uzteikt, cik “Saule brauca debesīs” ir fantastiska filma! Var redzēt, ka ir ieguldīts milzīgs darbs, un rezultāts tiešām ir fantastisks. Cik ilgi norisinājās darbs pie šīs filmas tapšanas?
Finansējums tika piešķirts pirms trim gadiem, bet darbs jau aizsākās divus gadus pirms tam, lai būtu materiāls, ko iesniegt projektu konkursam.
Ar filmas režisori Rozi Stiebru bijāt strādājusi jau iepriekš?
1991. gadā es sāku strādāt animācijas studijā “Dauka”. Biju nesen pabeigusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, man bija 18 vai 19 gadi. Sāku strādāt kā melnstrādniece – sākumā krāsoju multfilmas, tad pārkvalificējos par animatoru, ar ko nodarbojos vairākus gadus. Pēc tam biju arī vairāku animāciju māksliniece. Liels darbs tika ieguldīts multfilmā “Neparastie rīdzinieki”, kuras mākslinieks bija Juris Petraškevičs, bet es biju otrais mākslinieks. Filmai “Saule brauca debesīs” nebija otrā mākslinieka.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Ko nozīmē otrs mākslinieks multfilmai?
Pirmais mākslinieks visu ģenerē, izdomā stilu un neiespringst uz tādām lietām kā situāciju zīmēšana, kas ir diezgan tehnisks darbs. Tā kā es to māku, tad pie šīs filmas visu darīju pati – gan radošo, gan tehnisko pusi. Ir jāsagatavo ļoti apjomīgs materiāls un situāciju zīmējumi, lai tos dotu tālāk animatoriem.
Tēli multfilmā “Saule brauca debesīs” bija tik dažādi, ka radās sajūta, ka pie tiem strādājuši vairāki mākslinieki, bet tas viss ir jūsu darbs – gan foni, gan tēli?
Jā, viss, viss. Tā jau praksē bieži nenotiek, ka vienai multfilmai ir vairāki mākslinieki. Iespējams, ka tēli likās dažādi, jo ir vairākas tēlu grupas – viena grupa, piemēram, ir ķekatnieki, otra – Saule un Mēness, tad pazemes valstības tēli. Kad tēli ir sazīmēti, tad tālāk jau ir darbs animatoriem.
Vai esat skaitījusi, cik fonu bija šai filmai?
Nē, precīzi nepateikšu, bet tie bija vairāki tūkstoši, jo foni ne reizi neatkārtojas, visu laiku kustas uz priekšu un mainās. Drīzāk varētu to pateikt kilogramos. (Smejas.) It kā darbība notiek tajā pašā vietā, bet tomēr nē. Tas ir arī Rozes Stiebras darba stils. Viņa nepiesienas kādai konkrētai vietai vai tās precizitātei, bet pēc vajadzības izmaina. Piemēram, zobens pazūd vienā vietā, bet parādās atkal citur. Mēs to darījām tīšām, nevis mums kaut kas sajuka vai montāžā pazuda.
Kāpēc tā? Lai noturētu skatītāju uzmanību detaļām?
Nē, nedomāju. Visu filmas laiku jau nav interesanti sekot līdzi precīzām detaļām. Domāju, ka tas ir Rozes Stiebras strādāšanas veids.
Ar kādiem materiāliem jūs gleznojāt?
Man tehniski ļoti patika strādāt pie šīs filmas, jo visus fonus gleznoju ar eļļas krāsām. Jau filmas tapšanas sākumā bija skaidrs, ka apjoms būs milzīgs. Ar datoru tādā līmenī es strādāt neprotu, bet arī apstrādei, protams, viss ir jāsagatavo. Es, piemēram, negribu sēdēt pie datora, bet sēžu ar eļļas krāsām. Sākumā izmēģināju gleznot gan ar akvareli, gan akrilu, taču man vajadzēja tehniku, ar kuru var strādāt ātri. Ja man nedēļā ir jāuztaisa divdesmit foni, tad man tas jādara lielā tempā. Strādājot teātrī, esmu iemācījusies strādāt ātri, arī šoreiz vajadzēja izdomāt racionālu veidu, kā ātrāk tikt uz priekšu. It kā eļļa ilgi žūst, taču vienlaicīgi tas attēls kļūst piepildīts un iedod dziļumu. Akvarelis ir jāklāj, jāklāj, jāklāj, kamēr uztaisi tādu riktīgu fonu. Beigās ar akvareli sanāktu pat ilgāk.
Filmas krāsu korekcija tika veikta datorā?
Jā, mums bija daudz ļoti talantīgu jauniešu, pat nezinu, no kurienes viņi tādi rodas, bet viņi visu to saražoto izejmateriālu koriģēja, lika kopā, es pat negribu zināt, cik smags darbs tas bija. Šis strādāšanas modelis mani pilnīgi apmierināja, jo diennaktīm nebūtu spējīga nosēdēt pie datora.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Vai bija kāds vismīļākais tēls, pie kura patika strādāt?
Man ir divi favorīti – lācis, kas dzied operu, un mans plankumainais zirgs. Nezinu, vai zirgu pamanīji. Gan lācis, gan zirdziņš nebija sākotnēji paredzēts, bet es ļoti gribēju viņu iegleznot. Teksta viņam nav, bet iezīmēts viņš ir.
Tad tēli tika radīti gan pēc scenārija, gan bija vieta brīvai interpretācijai?
Scenārijā jau arī tie tēli nav konkrēti pieminēti, jo tas top vienlaicīgi ar filmu. Tas viss veidojas procesā… Kas varētu dzīvot pazemē? Izdomā tēlus, kas ar to asociējas – sikspārņi, kurmji, gliemeži, kaut kādas aklas zivis varbūt. Kad izmaļu to galvā cauri, tad piedāvāju variantus un tie tiek atlasīti. Vai, piemēram, Saule kaut kur staigā, tad pamostas brālītis, un jādomā, ko viņš redz, atverot acis – aizlec sienāzis, kaut kas rāpo, kustas.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Animēšanas process. Foto: A. Zeltiņa
Gan vizuāli, gan tekstuāli man viena no interesantākajām epizodēm šķita runājošā siena un akmeņi, kur savijās tāds kā zināms absurds ar dzīves gudrību.
Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti šī epizode mainījās, salīdzinot ar sākotnējo ideju. Sākumā tā siena bija kā sievietes tēls, bet visādi izmēģinājos un tas nestrādāja. Manuprāt, tagad ir ļoti veiksmīgs risinājums. Kad filma ir gatava, tas viss liekas pašsaprotami, bet kad no nulles ir jārada kaut kas tāds… tas bija interesants izaicinājums. Par sienu runājot, ir jāsaka milzīgs paldies arī animatoriem, jo datorapstrāde ir fantastiska. Ļoti labi savienojas gleznotais ar kustībām. Man pašai arī tā siena patika.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Bieži vien multfilmās un arī filmās “ļaunais tēls” tiek parādīts gandrīz pārdabiski skaists. Patika, ka šajā filmā pazemes meita nav parādīta “skaista”, bet uzreiz redzams, ka tur mīt ļaunums. Vai par to speciāli tika piedomāts?
Viņai vienkārši tādai bija jābūt. Īstenībā man visi tie sliktie ķēmi baigi viegli radās, par sliktajiem filmu taisīt ir vieglāk, es nevaru tos labiņos.
Arī labiņie jau sanāca ļoti forši.
Jā, bet zobi un nagi man zīmējas vieglāk.
Kā vispār radās interese par animāciju?
Neviens jau nevar iedomāties, ka kādreiz taisīs animāciju, bet kaut kā dzīve noved pie tā. Kad man bija astoņpadsmit gadi, man nebija darba, vecajā Rīgas kinostudijā Šmerļa ielā staigāju pa gaiteņiem, vēru visas durvis vaļā un jautāju, vai nevajag darbinieku. Aiz vienām durvīm sēdēja animācijas filmu operators Nils Skapāns, un viņš mani aizveda pie Rozes Stiebras uz studiju “Dauka”. Viņiem vajadzēja kādu, kas strādātu, šķiet, pie multfilmas “Ness un Nesija”. Rozei Stiebrai tā ir ļoti laba īpašība – pieaicināt jaunos māksliniekus. Viņa neprasa nekādus pierādījumus vai jau paveiktos darbus, iedod darbu – ņem un mēģini! Arī pie šīs filmas viņa izvēlējās jaunus māksliniekus, kuri gribēja strādāt. Ja tev sanāk un esi atsaucīgs un čakls, viņa vienmēr ļauj jauniešiem pamēģināt. Tieši tā viņa mani tajā 1991. gadā paņēma. Ja aiz tām durvīm būtu sēdējis kāds cits, nezinu, vai man būtu bijusi kāda saistība ar animāciju.
Lasīju, ka gribējāt iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā uz gleznotājiem, bet netikāt. Interesanti, ka tagad esat māksliniece multfilmai, kas savā ziņā jau arī ir tā pati glezniecība.
Mana pamatnodarbošanās tomēr ir kostīmu māksla, pārsvarā es strādāju teātrī. Animācija mani vienkārši interesē un sanāk.
Bet interese par animāciju tomēr parāda vēlmi izpausties arī citā medijā.
Jā, tā kaut kā sanāca, bet es sevi neuzskatu par gleznotāju. Žēl, bet neesmu tik talantīga. Taču lietišķajā nozarē esmu – gan teātrī, gan animācijā, tur man spēju pietiek.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Veidojot animāciju, ir nepieciešama spilgta fantāzija. Man, piemēram, šī filma atgādināja tādu lielu kustīgu gleznu.
Jā, bet, redzi, animācijā vajag kaut ko citu nekā glezniecībā. Starp citu, es divas reizes stājos uz gleznotājiem un abas netiku, bet man bija vēlēšanās būt Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc iestājos Modes dizaina nodaļā. Ja būtu pavisam jukusi uz to gleznošanu, būtu varējusi pāriet uz gleznotājiem, bet ļoti labi, viss jau kārtībā.
Vai, zīmējot tēlus šai multfilmai, tika domāts arī par tērpiem? Tam ir kāda saistība?
Esmu veidojusi vairākas izrādes Latvijas Leļļu teātrim un uzskatu, ka šis ir medijs, kas atrodas tieši pa vidu starp teātri un animāciju. Tur ir jābūt tam materiālam kā teātrī, jābūt telpiskam, bet personāžiem, līdzīgi kā animācijā, jābūt apskatāmiem no visām pusēm. Arī animācijas filmām mēdz taisīt lellītes, lai animators tēlus varētu apskatīt no visām pusēm.
Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"
Kādai mērķauditorijai šī filma, jūsuprāt, ir paredzēta?
Domāju, ka tā ir paredzēta inteliģentiem un zinošiem bērniem. Pazīstu gan tādus, kam šī filma ļoti patiks, gan tādus, kam nepatiks. Šo filmu drīzāk uzskatu par tādu kā latviešu kultūras mantojumu, tā nekad nebūs komerciāla filma ar mērķi nopelnīt, bet tajā iemūžinātas nozīmīgas vērtības – Jura Kaukuļa balss un mūzika, Rozes Stiebras radošās idejas, ar roku zīmēta animācija.
Ņemot vērā, ka tik daudzus gadus intensīvi strādāts teātrī, kā izdevās pašai sevi disciplinēt šos trīs gadus, kamēr tapa animācija? Vai nebija dīvaini būt prom no teātra?
Bija dīvaini, bet ļoti to gribēju – mierīgi koncentrēties uz kaut ko jaunu. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka tā sagadījās. Pilnīga laime – vari sēdēt un nekur nav jāskrien. Pamosties, sagaidi, kad paliek gaišs, un strādā. Katru nedēļu mums bija tikšanās, kurās bija jāatrāda izdarītais darbs, pārrunājām, kas der un kas neder. Fiziski tas laiks bija mierīgs, bet domāšanā ļoti intensīvs. To ļoti izbaudīju.
Kādā intervijā dzirdēju, ka nekad neko neesat kavējusi, ka ar jums ir ļoti viegli strādāt un uz jums var simtprocentīgi paļauties. Vai tā tas vienmēr bijis? Sevi turēt rāmī?
Man tas ir asinīs, es to neplānoju, es vienkārši vienmēr esmu laikā, tas gandrīz vai ir hobijs. Līdz ar to, kad jātiekas ar mani, arī cits neviens nekavē pielaikošanu u.tml. Es ļoti cienu citu cilvēku laiku, es viņus nečakarēju un viņi nečakarē mani, tāpēc es, piemēram, nevarētu dzīvot dienvidu zemēs. Man ļoti patīk punktuāli un precīzi mākslinieki, ar kuriem var rēķināties.
Pašai ne pārāk patīk šis jautājums, bet kur jūs smeļaties iedvesmu?
Jā, man arī šis jautājums ne pārāk. Es šajā gadījumā runāšu par teātri, jo tur es tomēr daru vairāk. Piemēram, teātrī ir uzdevums – ir izrāde, režisora fantāzija par 12. gadsimtu, un ir zināms, kas tajā izrādē ir nepieciešams. Vajadzības jau ir skaidras, tikai jāizdomā risinājums, kā to realizēt, pēc tam – ņem un dari. Tas nav kā gleznotājam, kuram pašam viss jāizdomā. Arī šai filmai bija skaidri galvenie tēli, bija skaidra noskaņa, tad vienkārši piesēžos un daru.
Man ļoti patika Pablo Pikaso sacītais, ka iedvesma pie tevis atnāks, bet tai jāatrod tevi strādājot.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka iedvesmu gaida amatieri. Ja tas ir tavs darbs, tev tas ir jādara. Vai tad kasieri gaida iedvesmu? Taču nē, vienkārši iet un sēž kasē. Ko es režisoram teātrī, piemēram, teikšu, kad konkrētā datumā jābūt gataviem kostīmiem – ai, zini, man nav iedvesmas? (Abas smejas.)
Izklausās, ka jums arī ļoti patīk strādāt. Es, piemēram, zinu cilvēkus, kuri, ja nebūtu vajadzības, negribētu strādāt.
Man vienkārši sanāk. Šorīt pamodos pēc smaga darba, bet jūtos tik labi. Man tiešām nav grūti, tāpēc arī daru. Man ļoti patīk pilnveidot sevi, es principā teātrī ļoti labi jūtos, man patīk, ka tiek uzdoti sarežģītāki uzdevumi, pat ja uzreiz nezinu, kā kaut ko izdarīt, es noteikti izdomāšu risinājumu.
Vai ir kāds nepiepildītais sapnis?
Es ar sapņu piepildīšanu jau nodarbojos bērnībā, jau sen zināju, ko vēlos izdarīt. Astoņos gados izdomāju, ka gribu redzēt Niagāras ūdenskritumu un pasauli, iemācīties ielēkt uz galvas ūdenī, kā arī apgūt franču valodu. Gandrīz visu esmu izpildījusi, izņemot ielekšanu uz galvas ūdenī. Man ir bail. (Smejas.) Gribētu dzīvē darīt visu uzreiz. Lai nepaliek kaut kas nepadarīts līdz brīdim, kad, iespējams, to vairs nevarēs paveikt. Visu labāk izdarīt uzreiz.
Zīmējot animāciju, sanāk ļoti daudz laika pavadīt vienatnē.
Jā, mani tas nesatrauc. Man ar sevi nav garlaicīgi.
Vai animācijai ir nepieciešama valoda?
Absolūti nē, tieši otrādi. Animācijas bez valodas ir universālas, tieši tāpēc tās ir tik labas.
Jums ir no kaut kā bail?
Dzīvē? Bail varbūt ir būt bezspēcīgai un vairākus gadus gulēt gultā, ilgstoši kādam būt par apgrūtinājumu, visu pārējo var atrisināt.
Un pēdējais jautājums – par ko bija filma?
(Brīdi domā.) Filma ir par laimi. To, ko visvairāk vajag, bet ko nevar kādam iedot, jo viss pārējais ir materiālais.
Ilze Vītoliņa. Foto no personīgā arhīva
