Foto

Nebaidīties no provinciālisma

Tomass Pārups

Saruna ar mākslinieku Armandu Zelču

11/12/2018

2014. gadā, kad kim? Laikmetīgās mākslas centra mājvieta vēl bija Spīķeru radošais kvartāls, tajā notika Armanda Zelča personālizstāde Trails of Fading Landscapes. 

Pēc četru gadu pārtraukuma, 6. decembrī, Zelčs kim? Laikmetīgās mākslas centrā Sportā ielā 2 atklāja savu personālizstādi “Kad šo lasīsit, nekas īpašs nebūs noticis”. Izstādes ideja izriet no vienas celtnes – bērnu slimnīcas Gaiļezerā. 20. gadsimta 80. gados celtā ēka iemieso padomju modernisma un funkcionālisma tradīcijas. Zelčs to izmantojis, lai izteiktu pārdomas par arhitektūras nespēju apkalpot cilvēka iracionālo dabu.

Izstādes darbus viņš apraksta kā apkārtējo apstākļu un personīgās pieredzes fiksējumus. Nosaukumam esot virkne dažādu nozīmju, un arī pats mākslinieks to uztver dažādi – atkarībā no sava prāta stāvokļa. Materiālu klāsts ir apzināti ierobežots. Zelčs nelabprāt piedēvē saviem darbiem konkrētu nozīmi, taču stāsta par tiem izvērsti.

Armandu Zelču mēdz raksturot kā jaunās paaudzes konceptuālistu, un tam var piekrist. Viņa darbiem piemīt pavisam viegla, neuzbāzīga asprātības un ironijas deva, kas attieksmes ziņā atgādina 90. gadu latviešu konceptuālistu – Ojāra Pētersona, Andra Brežes, Kristapa Ģelža un citu – darbus. Iespējams, šī asprātība ir visai loģiski iemantota – Zelčs beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu pie Ojāra Pētersona un šobrīd turpat ir arī pasniedzējs. 2009. gadā Zelčs studējis arī Berlīnes Mākslas universitātes Eksperimentālo mediju nodaļā.

Dažas dienas pirms izstādes atklāšanas uz sarunu tiekamies Latvijas Mākslas akadēmijā.


Foto: Kristīne Madjare

Domāju, ka varam sākt ar to, kas tevi novedis līdz šai izstādei pēc samērā ilgas pauzes. Šī ir tava pirmā personālizstāde četru gadu laikā.

Ar kādu jautājumu tad sāksim?

Kāpēc tieši tagad?

Varbūt kādu citu iesākumam?

Par ko ir šī izstāde?

Man nepatiktu stāstīt, par ko tieši ir izstāde. Tās nozīme ir atkarīga no katra vērotāja secinājumiem. Es spēju komentēt savas domas un situāciju, kurā es to esmu veidojis. Varu komentēt, vai tas, ko biju iecerējis, beigu beigās ir materializējies izstādes telpā. Tas gan man pašam vēl ir atvērts jautājums… Man nav plānota vēstījuma, kuru es vēlētos nodot skatītājiem. Šī izstāde drīzāk ir dažādu apstākļu, personīgu notikumu un apkārtēju lietu esence. Tās ir lietas, kuras es nez kāpēc esmu gribējis pārvērst mākslā.

No kā tad izrietēja izstādes sākotnējais impulss?

No vienas celtnes – bērnu slimnīcas Gaiļezerā. Tajā apkaimē gan šobrīd izteiktāks orientieris ir jaunais Ikea veikals. Ēka tika celta 80. gados padomju mērcē, ievērojot, tā šķiet, modernisma un funkcionālisma tradīcijas. Viens no iemesliem, kāpēc mani tā piesaistīja, ir personīga pieredze. Šajā slimnīcā man ir nācies pavadīt nosacīti daudz laika. Esmu tajā bijis bērnībā, būdams pacients. Tagad esmu tur atgriezies pavisam citā lomā, būdams tēvs. Līdz ar to, es ēkā esmu piedzīvojis vairākas attīstības stadijas. Gan savas, gan celtnes. Tiesa, ja bērnībā es sevišķi daudz par to nedomāju, tad tagad mani fascinē šīs ēkas arhitektūra un tās rafinētā funkcionalitāte. Tas ir brīnišķīgs darbs. 

Kā šīs ēkas klātbūtne ir novērojama izstādē?

Netiešā, pārnestā veidā. Respektīvi, mani šī ēka vedināja uz dažādām pārdomām. Vistiešāk ēkas klātesamība izstādē jaušana caur darba nosaukumu – “Horeogrāfija ideālai sabiedrībai”. Tāds vārdu savienojums radās, apzinoties faktu, ka šī ēka ir tik ļoti pārdomāti projektēta, ka sāk konfliktēt ar cilvēka iracionālo dabu. Tajā rodas sajūta, ka katrai indivīda kustībai ir pielāgota detaļa. Vai tā būtu telpa, vai logs, vai gaitenis – arhitekti visur par visu ir parūpējušies. No šīs jaukās atziņas es gan secināju, ka arhitekti neprojektē nelaimi. Piemēram, dzīvokļus depresīviem cilvēkiem. Arhitektūra vienmēr ir sterila. Tas pats attiecas uz Gaiļezera slimnīcu. Tur mēs šo vārdu, protams, saprotam burtiski, jo telpas ir atbrīvotas no baktērijām un visādiem vīrusiem. Šajā gadījumā gan es sterilitāti attiecinu uz arhitektu netieši modelētajiem priekšrakstiem par to, kā persona uzvedīsies telpā. Tajā visā pārliecinoši dominē pozitīvisms, kaut gan cilvēks daudz biežāk jūtas tieši nelaimīgs.


Foto: Kristīne Madjare

Tātad arhitektūra patiesībā ir necilvēciska?

Ne gluži. Projektā var tikt paredzētas un izplānotas katra cilvēka kustības, bet vienmēr atradīsies kāds indivīds, kurš nespēs funkcionēt uzstādītajos parametros. Kā jau iepriekš teicu, neviens apzināti neprojektē daudzstāvenes depresīviem cilvēkiem, lai viņiem būtu vieglāk izlēkt no piektā stāva loga. Tāpat arī alkoholiķis neietu pie arhitekta, sakot, ka viņa mājā vai dzīvoklī nepieciešams ieprojektēt kambari, kurā viņš varētu glabāt tukšas šņabja pudeles. Iespējams, daļai arhitektu būtu iebildumi pret maniem izteikumiem, bet es domāju, ka ēkās cilvēks savā veidā kļūst par traucējošu elementu. Tās šķiet labākas bez viņa klātbūtnes. Līdzīgi arī interjera žurnālos. Lielākoties to atvērumos nav cilvēku, vai arī tie ir ļoti skaisti, jo vide, kurā viņiem ar saviem krāmiem it kā būtu jādzīvo, vairs nav tik estētiska.

Taču laikā, kad tika projektēta Gaiļezera slimnīca, Latvijā bija vairāk vai mazāk autoritatīvs režīms, kas paredzēja dažādus cilvēka uzvedības standartus. Izstādes ideja radās tieši slimnīcā?

Jā, tas ir vēl viens svarīgs aspekts, bet, runājot par šo izstādi, nav nemaz tik būtiski izcelt konkrēto ēku. Varbūt vien tas, ka man šis pārdzīvojums radās slimnīcā, izklausās mazliet ekstravagantāk. Manuprāt, pilnīgi visa arhitektūra ir viegli utopiska. Es necenšos konfliktēt ar tās radītājiem, jo ne jau viņi spēj līdz sīkumiem paredzēt, ko tieši arhitektūras patērētājs ēkā darīs. Tomēr jāsecina, ka ēkas tiek projektētas, ņemot vērā tikai un vienīgi cilvēka dabas labvēlīgo pusi. Šis nav arī aicinājums kādu radīt ēkas, kuras apkalpotu cilvēku personīgos dēmonus un vājības. Tas varētu izvērsties katastrofālā scenārijā, lai arī šķiet kārdinoši. Mākslas ietvaros es šādas muļķības varu atļauties runāt. Tādēļ nebūtu prātīgi manis teikto sasaistīt ar īstu arhitektūru. Taču utopijas klātesamība arhitektūrā, man liekas, tiešām pastāv.


Foto: Kristīne Madjare

Gribētos gan zināt, kā tieši šīs pārdomas ir materializējušās telpā?

Esmu izveidojis objektu grupu… Materiālu klāstā dominē flīzes, kuras nes zināmu sterilitātes un tīrības sajūtu. Ir vēl daži simboli, kas uz to norāda. Tomēr, ja kāds tur ierauga zilu lampas apgaismojumu, tas uzreiz nenozīmē, ka izstāžu zālē cenšos atrast baktērijas un netīrumus.

Tātad tas viss tur ir, bet netieši?

Jā, tā es gribētu domāt.

Iepriekš teici, ka spēj komentēt to, vai tavas ieceres ir līdz galam atspoguļojušās izstādē. Vai, gatavojoties šai izstādei, nācās no kaut kā atteikties? Vai tas, kas bija tavā galvā, ir tagad redzams telpā?

Ātri jāizdomā, kā strukturēt atbildi… Protams, no daudz kā ir jāatsakās. Vienmēr. Visi darbi vairāk vai mazāk izriet no personīgās pieredzes. Nekā cita man nav. Vienkāršojot var teikt, ka šoreiz uztaisīju izstādi no tā, kas man bija apkārt.

Tā, kas tev fiziski bija apkārt?

Arī.

Materiālu klāsta ziņā?

Jā, bet tie nav ready-made objekti, kuros jau ir noteikta informācija. Tie nav priekšmeti, kas man kalpojuši iepriekš. Kad nonācu līdz lēmumam novest šo tēmu līdz objektiem, šķita, ka tai ir atbilstošs potenciāls. Vienkārši paskatījos uz materiāliem, kas man stāvēja mājās, un sapratu, ka ar tiem arī strādāšu. Vienkārši sakrita, ka man šis tas jau iesākumam bija.


Foto: Kristīne Madjare

Tātad tu centies ietvert piedzīvoto fiziskajā matērijā?

Neesmu no tiem, kuri spēj izdomāt kaut ko tik pilnīgi, lai pēcāk burtiski pārnestu fiziskā lietā. Pārsvarā notiek nemitīgas korekcijas, kas darbam piešķir pavisam jaunus vaibstus. Tas attiecas arī uz idejisko pusi. Darbu materiālā un idejiskā puse atrodas konstantā berzē. Bieži vien man pašam nav zināms, kura ņems virsroku.

Vai pastāv līdzsvara meklējumi starp šīm divām pusēm?

Domāju, ka līdzsvars rodas pats no sevis.

Vienmēr?

Es nemēģināšu uz šo jautājumu atbildēt! (Smejas.)

Ko izsaka izstādes nosaukums “Kad šo lasīsit, nekas īpašs nebūs noticis”?

Šoreiz nosaukumam var būt daudzas nozīmes. Es to uztveru dažādi, tas ir atkarīgs no manis paša noskaņojuma. Dažkārt man tas šķiet atbilstošs izstādes darbiem, dažreiz man liekas, ka tas vairāk ir par mani. Šis vārdu savienojums ir tāds kā mana psiholoģiskā stāvokļa fiksējums. Es nevēlos cilvēkus pārāk traucēt ar savas dzīves blakus produktiem. Nevēlos būt uzbāzīgs.

Kas tādā gadījumā ir uzbāzīgs mākslinieks?

Nu, provokatīvs mākslinieks. Tieši izaicina sabiedrību, un no tās saņem arī attiecīgu reakciju. Tas varētu būt viens piemērs, kas raksturotu uzbāzīgumu mākslā.

Ir jau arī tādi mākslinieki, kuri skatītājiem uzbāžas ar savām problēmām un pārdzīvojumiem.

Es saprotu, ko tu saki, ja runa ir par tādu kā publisku pašdziedināšanos, bet mākslinieks jau ir spējīgs operēt tikai un vienīgi ar to, kas notiek ar viņu. Saproti pareizi, es nenosodu provokatīvus māksliniekus, bet man personīgi ir vēlme būt mākslā tolerantam, necenšoties veidot tiešu dialogu ar skatītāju. Iespējams, ka tāpat tā ir egocentrisma izpausme, bet labāk nomaskējusies. Ja kāds manos darbos atrod ko sev noderīgu, tas ir labi. Ja neatrod, es neskumstu.

Runa ir par vienu, konkrētu stāvokli?

Tas pat vairāk raksturo manu nostāju pret lietām, kas saistītas ar mākslas darbu izstādīšanu, nevis radīšanu. Man liekas, starp šīm lietām ir skaidrs nošķīrums. Tās it kā ir saistītas, bet katrai ir sava specifika. Intereses ziņā manī iezīmējas lejupslīde brīdī, kad mākslas darbs ir pabeigts.

Kāpēc?

Man ne sevišķi patīk skaidrot savus darbus. Laika posms, kad tiek radīts darbs, ir saistīts tikai un vienīgi ar mani. Nākamais ietver sabiedrības līdzdalību. Tad mana interese sāk strauji un neatgriezeniski zust.

Tad, kad jāsāk vadīt tūres apmeklētājiem.

Jā, piemēram, tādos gadījumos. Es neesmu cilvēks, kuram patīk ap sevi pulcēt interesentus. Man nepatīk motivēt cilvēkus vai iedvesmot nodarboties ar to, ko daru es.


Foto: Kristīne Madjare

Tā kā esi ieturējis visai garu pauzi kopš savas pēdējās personālizstādes, vai šobrīd vari teikt, ka kaut kas tavā radīšanas pieejā ir mainījies?

Tā tam vajadzētu būt. Es gan nezinu, vai spēju izjust tās izmaiņas. Tu iepriekš jautāji, kāpēc ieturēju tik garu pauzi. Visticamāk, visām iesaistītajām personām, tostarp arī man, būtu izdevīgi, ja es, piemēram, teiktu, ka vienkārši esmu slinks. Varbūt pat tas varētu šķistu ekstravaganti un nedaudz koķeti. Man tas palīdzētu uzturēt zināmu tēlu, bet pārējiem ļautu saglabāt ilūziju, ka viss ir kārtībā. Tomēr, ja mēs sākam analizēt, tad dažas lietas kļūst drūmas. Pirmkārt, nav jau tik daudz vietu, kur rīkot izstādes, tāpat arī acu, kurām tās interesētu. Otrkārt, nav pietiekami daudz finansējuma, lai izstādes notiktu bieži. Un būtiski, ka solis ir limitēts arī tāpēc, ka nevienam nebūtu pārlieku interesenti redzēt vienu un to pašu. Piemēram, divpadsmit mākslinieku regulāri rotējošu sniegumu katru gadu. Tas kļūtu diezgan mokoši visām iesaistītajām pusēm. Tādēļ es, neteiksim, ka nelabprāt, ieturu un rēķinos ar pauzi. Visai pragmatiski.

Labs aprēķins.

Nu, tā arī gluži nav! Vēlamās iespējas atšķiras no faktiskajām.

Es pieņemu, ka mākslas radīšana tev agrāk bija svarīgāka nekā tagad.

Protams. Studējot man bija izteiktākas ekspektācijas pret mākslinieka profesiju un arī izteiktāks naivums.

Vai tev dažbrīd liekas, ka mākslas radīšana kā primārā nodarbošanās der tikai tiem, kas ir gadījušies ļoti veiksmīgi vai ļoti naivi? Saprotu, ka nevēlies izteikties par visiem.

Jā, skaidrs, ka nevaru komentēt par visiem māksliniekiem… Pamēģināsim ieskicēt divas mākslinieciskās prakses. Pirmā būtu tāda, kurā mākslinieks strādā pats savai rakstāmgalda atvilktnei, un neviens viņu nepiespiež radīt jaunus darbus. Vadoties pēc noskaņojuma, viņš izlemj, vai vēlas sākt pie kaut kā jauna strādāt, vai tomēr nē. Šī prakse mūsu videi šķiet vairāk nekā piemērota. Būsim godīgi, apzinoties, ka esam zeme, kas nav gluži toņa noteicēja, mēs varam atļauties būt piespiedu brīvi savās izpausmēs. Mūs netraucē lietas, par kurām mākslinieki bieži sūdzas ārzemēs. Piemēram, par agresīvu institucionālo ietekmi, par iespējām pārdoties komercijai. Māksliniekiem šeit vajadzētu justies kā zivij ūdenī. Viņiem nekas nedraud – zvani no kuratoriem, kuri viņus spiedīs radīt jaunus darbus, un pat iespēja bankrotēt. Pārsvarā tas jau ir noticis vēl nesācies.

Tas tomēr ir koks ar diviem galiem.

Kādā ziņā?

No vienas puses, mēs varam priecāties par to, ka mūsu vide ir tik brīva un nepiespiesta, taču mākslinieki allaž sūdzas par tās blaknēm. Institūciju iesaistīšanās mākslinieku darbībā taču to sekmē.

Jā, es tev piekrītu. Es gribēju uzburt tādu kā pastorāli, bet, protams, šī brīvība ir viegli rūtaina. Savukārt otra mākslinieciskā prakse, ko gribētu ieskicēt, ir diametrāli pretēja. Tās parametri drīzāk atbilst šovbiznesam. Tie ir pavisam citi nosacījumi, kas galīgi neatbilst perifēriem apstākļiem. Šādas prakses uzturēšanai ir nepieciešams pārticis sabiedrības slānis, kas patērētu mākslas “produkciju”. Jaunu mākslas vērtību parādīšanās pārsvarā iet roku rokā ar sabiedrības eliti, neatkarīgi no laikmeta. Arī akmens laikmetā alu zīmējumi, pieļauju, tomēr atradās tuvāk cilts virsaiša stūrītim, nevis pie dāmām, kuras lasīja ogas. Elite kontrolē resursus, kas tomēr ir nopietns komponents mākslas eksistencē. Ja sabiedrība ir tik turīga, lai rastos nepieciešamība pēc tādas greznības kā laikmetīgā māksla, šāda prakse ir iespējama. Diemžēl mūsu sabiedrība ļoti saprotamu iemeslu dēļ šādu klimatu nevar uzturēt. Tam vienkārši nav gana daudz resursu.

Kura prakse tevi vairāk uzrunā?

Tie bija teorētiski konstrukti! (Smejas.) Iespējams, es labprāt strādātu nupat aprakstītajā veidā, jo tas man ļautu apmierināt savas finansiālās vajadzības. Kāpēc gan ne? Tomēr māc aizdomas, ka reālā situācija ir tāda, ka pirmais modelis ir vienīgais variants. Tādēļ domāju, ka reālo situāciju būtu jāapzinās, nevis jādzīvo ilūzijās. Imitēt otru modeli varētu būt pārāk butaforiski. Diemžēl mēs bieži vien tieši to arī darām.

Tātad mums, iespējams, nepastāv reāla elite?

Nē, elite pastāv. Par to nav šaubu. Jautājums ir, vai šī elite ir ieinteresēta mākslas piedāvājumā. Ir jāņem vērā arī globalizācijas pavērtās iespējas. Cilvēki, visticamāk, vēlas piedalīties globālas “ēdienkartes” šķirstīšanā. Var arī saprast, kāpēc tas tā ir. Tagad it kā vajadzētu pievērsties provinciālisma tēmai, taču es to negribu patlaban iztirzāt. Ja nu vienīgi piebilst, ka no paša provinciālisma nevajag baidīties. Dažkārt studentiem saku, ka ar provinciālismu ir kā peldot iekļūt atvarā. Ja sāksi spirināties, tad ar tevi ir cauri. Labāk ievilkt elpu un laisties dibenā, gan jau tevi, ja būsi mierīgs, tas atvars kaut kur izmetīs.

Mākslas akadēmijas pasniedzēji bieži vien uzsver, ka viņi izjūt pienākumu radīt mākslu. Tas ir, pienākumu pret saviem studentiem.

Es neuztvertu mākslas radīšanu kā pienākumu. Pret nevienu, tostarp arī pret sevi. Tā izriet tikai no vēlmes. Par studentiem runājot, varbūt es te piesienos, bet man nav, tā sakot, “savu” studentu. Es pasniedzu konkrētus priekšmetus bez sekotāju aplausiem.

Taču pasniedzēja loma kaut ko tevī ietekmē?

Jā, kā jau pilnīgi viss pārējais! Tas būtu dīvaini, ja es no studentiem nekā neietekmētos. Šis darbs pieprasa intelektuālus resursus un piepūli. Bieži vien pēc nodarbībām vispār negribu nedz runāt, nedz domāt par mākslas tēmām. Kaut vai šis fakts vien liecina par kaut kādu ietekmi. (Smejas.)

Tātad tu nemēdz pēc nodarbībām būt pacilātā noskaņojumā.

Nu, ir bijuši arī tādi gadījumi, jā. Šim darbam ir sava specifika. Bet jebkuras profesijas pārstāvim pēc darba taču nevajadzētu gribēt domāt par darbu! Vismaz man ir nepieciešama atpūta. Māksla, iesaistītie to lieliski zina, pretēji stereotipiem nav pati vienkāršākā nodarbošanās.

Reāla domāšana par mākslu, cik esmu sevī novērojis, lielākoties notiek brīžos, kad ārēji apstākļi nespiež un laika ir pietiekami daudz.

Man ir grūti to komentēt. Tas, protams, nav universāli. Varbūt.


Foto: Kristīne Madjare

Saistītie raksti