Prātā tikai darbs
Ekspresintervija ar Amsterdamā dzīvojošo latviešu mākslinieci Evitu Vasiļjevu
Auguste Petre
30/10/2018
Līdz 25. novembrim Tallinas Pilsētas galerijā (Tallinn City Gallery) skatāma Amsterdamā dzīvojošās latviešu mākslinieces Evitas Vasiļjevas jaunāko darbu izstāde Still Stands and Resilient Nows, kur māksliniece dažādos materiālos tiekusies radīt paliekošu formu. Pati autore izstādi raksturojusi kā sarežģītu un abstraktu garīgu veidojumu: “Mālu saplaisā metāla stieņi, caurvij un raksturo konstrukcijas. Still Stands ir mūžīgās dualitātes emblēmas, kur nemateriālais ir savijies ar skulptūru.”
Foto: Evita Vasiļjeva
Pašlaik Tallinn City Gallery skatāma tava personālizstāde Still Stands and Resilient Nows. Kā tu tulko šo nosaukumu un ko tas sevī ietver? Kāda iecere pamatā veidojusi šo izstādi?
Man pašai bija ļoti interesanti redzēt, kā tiks iztulkots šis nosaukums. Parasti darbu nosaukumus domāju angliski. Angļu valodā man patīk distance, tāda kā novērotāja poza, kas ļauj vērot, kā katrs vārds izskatās un kas notiek, ja tos pamaina vietām. Šo taktiku laikam esmu pārņēmusi no Ģertrūdes Stainas. Latviski izstāde ir saucas “Klusie stāvi un elastīgās tagadnes”.
Pamatā es gribēju apvienot betona liešanas tehniku ar atsevišķiem keramikas darbiem. Abos forma ir kaut kas paliekošs pēc visiem procesiem, kas ar to noticis. Tos es saucu par klusajiem stāviem. Elastīgās tagadnes radās no intereses par laiku un to, kā daudzas tagadnes veido laika posmu. Vai vispār ir tādas atsevišķas tagadnes?
Foto: Evita Vasiļjeva
Tavos darbos, šķiet, saplūst divējādas uztveres principi – no vienas puses, izmantotais materiāls un forma liekas fiziski smagnēji, turpretī darbu konceptuālā puse un nosaukumi uzrunā ar savu vieglumu. Vai dualitāte radošajā procesā tev ir klātesoša un svarīga?
Jā, noteikti! Es bieži domāju par monētas otru pusi un gandrīz neiespējamiem kontrastiem kā, piemēram, vienlaikus smags un viegls. Man patīk apvienot smagus darba radīšanas procesus ar vieglu attieksmi, lai tas viss beigās nav pārāk dramatisks.
Foto: Evita Vasiļjeva
Vai ir materiāls, ar kuru tev patīk strādāt vislabāk?
Laikam tāda īsti nav. Visdrīzāk man patīk pamatmateriāli – metāls, koks, plastmasa, gumija, kartons, betons, māls, attēls. Metāla stieņiem, kartonam un betonam laikam dotu priekšroku, jo ar tiem var ātri un viegli manipulēt. Māls mani sākumā padarīja traku, jo tas ir tik cimperlīgs un prasa tik ļoti daudz pacietības un rūpju. Man patīk materiāli, kurus man nav bail salauzt.
Vai tev kā māksliniecei ir būtisks arī sociālais aspekts – kā konkrētais darbs vai izstāde uzrunās un iespaidos skatītāju?
Kādā ziņā – sociālais aspekts? Jā, es bieži izrunāju ar draugiem, kādas asociācijas un sajūtas viņiem rada mani darbi. Mani interesē tas, kādas nianses tiek pamanītas un kādas nē, kā tas variējas atkarībā no skatītāja paša interesēm. Jūtīgākiem skatītājiem patīk vienas nianses, mačo tipa cilvēkiem – citas.
Foto: Evita Vasiļjeva
Kādu iespaidu, tavuprāt, jaunākā izstāde Still Stands and Resilient Nows atstās uz tās apmeklētājiem?
Cerams patiks, cerams kaut kas piesaistīs, padarīs ziņkārīgu un saintriģēs.
Izstādēs tu aktīvi piedalies jau kopš 2013. gada, turklāt arī personālizstādes esi organizējusi dažādās pasaules vietās. Kā līdz ar šiem notikumiem ir mainījusies tava daiļrade un personīgā izpratne par mākslu?
Laikam mani aizvien vairāk un vairāk interesē meklēt savu ceļu, mazāk iziet uz kompromisiem. To pašu es ļoti augsti vērtēju citos mākslinieks, kas nododas savas prakses izkopšanai ar ļoti personisku pieeju un neseko trendiem vai sociālam spiedienam. Mana uztvere ar laiku ir saasinājusies un intereses palikušas konkrētākas. Pieredze arī iemācījusi censties maksimāli strādāt ar cilvēkiem, kurus es cienu un ar kuriem gribu sadarboties, un teikt vairāk “nē” tam, kas neliekas interesants.
Foto: Evita Vasiļjeva
Vai padomā jau nākamie projekti?
Jā! Jau nākamajā rītā pēc izstādēs atklāšanas domāju par betonu un lillā krāsu. Bet, pirmkārt, tomēr atkal jānobāzējas Amsterdamā, lai var tikai strādāt un nekur nebraukt.
Foto: Evita Vasiļjeva
