Alnis Stakle

Klaidoņa pieraksti no Krimas 0

Saruna ar Alni Stakli, Jauno Austrumu foto balvas 2018 laureātu

Vilnis Vējš
19/10/2018

Par Jauno Austrumu foto balvas 2018 laureātu kļuvis Alnis Stakle no Latvijas – šī ziņa tik pavēstīta 11. oktobrī, kad durvis vēra balvas finālistu izstāde fonda Calvert 22 jaunajās telpās Londonas Šordidžā. Balvu reizi divos gados piešķir fonds, kura izdotais tiešsaistes žurnāls The Calvert Journal ir ieguvis popularitāti kā “ceļvedis pa Jaunajiem Austrumiem”. Izdevēji šādi apzīmē teritoriju, kurā ietilpst Austrumeiropa, Krievija, Kaukāzs, Balkāni un Vidusāzija – zemes, kuru kultūrā jaušamas politisko iekārtu maiņu pēdas. Žurnāls ir labi pazīstams arī Latvijas kultūrvidē, pateicoties tajā ik pa laikam publicētajiem latviešu fotogrāfu darbiem. Konkursā tika izskatīti ap 600 pieteikumu no 26 Jauno Austrumu valstīm, no kuriem finālam un izstādei atlasīti sešpadsmit, viņu vidū arī Vika Eksta ar sēriju “Velnezers”. Aļņa Stakles sērija Heavy Waters, kas tapusi 2011 gadā, tika apbalvota ar galveno balvu un naudas prēmiju. Sērijā atspoguļots fotogrāfa ceļojums pa Krimu, vēl pirms to bija anektējusi Krievija. Nozīmju uzslāņojumi, kas veidojušies gadu laikā, pārvērš it kā nevainīgos attēlus par tikšķošu laika degli, kas skaita sekundes līdz nozīmīgām ģeopolitiskām pārvērtībām. Ar fotogrāfu Alni Stakli tikāmies viņa darba vietā – Stradiņa Universitātē. 


Vispirms – apsveicu!

Nekas pārlieku dižs jau nav noticis…

Tomēr ir iemesls parunāt. Tava sērija Heavy Waters, kas fotografēta Krimā 2011. gadā ir saņēmusi balvu. Vai šodien tā neizskatās kā dubults retro – bijušais PSRS nozīmes kūrorts, kas iemūžināts vēl pirms Krimas aneksijas?

Viss, par ko pats nekautrējos, atrodas manā mājaslapā, un es mēģinu to laist apritē. Tas nav atkarīgs no gada. New East Photography balvas fokusā ir šis reģions un vēl tālāk uz Austrumiem, un, manuprāt, šī sērija tur iederējās. Tādēļ es pieteicos. Fotogrāfija jau ir mazliet perverss medijs ar to, ka pēc kāda laika posma tā kļūst arvien interesantāka, vienmēr rada sajūtu, ka rāda kaut ko antropoloģisku, lai gan patiesībā – ne vienmēr. Jo vecāka tā ir, jo šķiet, ka tās vērtība ir arvien lielāka. OK, tā ir fotogrāfijas manipulatīvā puse, bet man pašam tie darbi patīk un atsauc atmiņā patīkamas sajūtas. Šī sērija man liekas estētiski interesanta, un es to, protams, ekspluatēju. Kamēr tā nav publicēta fotogrāmatā, tā nepastāv. 

Vai tu gaidīji īsto brīdi?

Nē, darbi, tiklīdz tie tapa, acumirklī nonāca gan fotoaģentūrā Krievijā, ar kuru es tolaik biju saistīts, un vēl pāris konkursos, lielākās un mazākās izstādēs, tajā skaitā Mūkusalas Mākslas salonā. Sērija visu laiku ir bijusi apritē, cik nu tas bijis iespējams. Latvijas kontekstā, protams, nekas nav iespējams. Par fotogrāfiju interese ir ļoti maza. 


Šķiet, par labu šai sērijai spēlē politiskais konteksts. Vai, tavuprāt, aktualitāte ir augoša?

Man šķiet, ka Krima jau mazliet ir piemirsusies. Šobrīd jau visi ir aizmirsuši pat par Doņecku, nemaz nerunājot par Krimu, kur viss liekas noticis tīri draudzīgi. Globālā kontekstā, es domāju, Krima noteikti nav aktuālāka par Sīriju vai, teiksim, Irānu. Bet, protams, politika piešpricē kontekstu faktam, ka esmu tur bijis pirms aneksijas. Visiem ir jautājums, uz ko neviens nespēj atbildēt – kas tad tur noticis pēc 2015. gada? Man jautā intervijās, ko es domāju par Krimu šobrīd, un es atbildu, ka neko nevaru domāt, jo nav informācijas. Pēc pievienošanas Krievijai daži fotogrāfi tur ir bijuši, no Magnum ne viens vien, pats es esmu redzējis tikai attēlus un video rullīšus. Visi tomēr attiecas pret aneksijas faktu divējādi. No vienas puses, mēs vienmēr skatāmies no savām pozīcijām, ka esam apdraudētajā Latvijas teritorijā, un baidāmies, ka “lielais lācis” arī mūs varētu tā paņemt. Bet no otras puses, sātans slēpjas detaļās. Kad mēs bijām Krimā, veikalā jautājām: “Vai vietējais alus ir?” “Nē, vietējā nav, bet ir ukraiņu alus!”, mums atbildēja. Tas liecina, ka iedzīvotāju kontingents savu esamību Ukrainā vai Krievijā neuztver tik viennozīmīgi. Tur vēl bija liels procents cilvēku, kas bija nenormāli nabadzīgi. Protams, cenas bija zemākas nekā Latvijā, bet ne tik ļoti. Pensionāres, kas piepelnījās, izīrējot tūristiem istabiņas savos dzīvokļos – mēs arī tādās dzīvojām kā jau postpadomju cilvēkam pieņemamā ceļošanas formātā –, nedzīvoja šiki vai bagāti. Viņu realitāte bija diezgan skarba – vasarā kaut ko nopelnīja, un tas viņām palīdzēja nodrošināt iztikas minimumu. Tādēļ es domāju, ka nabadzība un bezcerība noteica attieksmi – varbūt pamēģināsim otrā pusē, sliktāk nebūs! Tiem, kam nav ideoloģiska skatījuma, droši vien arī nekas nemainījās. Viena lieta ir mūsu pozīcija pret Krimas notikumiem, cita – kā viņi paši to uztver. Protams, tatāriem sākās problēmas, viņus deportēja, esmu redzējis sižetus. Patiesībā es nedomāju, ka mana sērija stāsta par to.  


Tomēr pat šķietami nevainīgiem attēliem gribot negribot uzslāņojas nozīmes. Lasīju sērijas anotācijā, ka fotogrāfijas tapušas tev privāti laimīgā laikā – ceļojumā pēc kāzām. Kādēļ tāda maršruta izvēle?

Tas nebija medusmēnesis, taču – jā, tādā vilnī. Protams, man bija nodoms fotografēt un atpūsties arī – es atpūšos tā, ka vizuāli patērēju vidi ar fotoaparātu. Gulēt pludmalē man nav interesanti.

Bet kādēļ tieši Krima? Tas nebija aktuāls nostūris 2011. gadā!

Iemesls, protams, bija privāts. Es nekad tur nebiju bijis. Mani Krima interesēja kā mazliet laikā iekonservēta teritorija. Skaidrs, ka tur bija  Krievijas karaspēks, līdz ar to viss bija saglabājies stipri tuvu padomju ērai. 

Fotogrāfijās var redzēt, ka tūristu netrūka.

Jā, ļoti daudz. Bija interesanti it kā atgriezties Rīgas Jūrmalā pirms daudziem gadiem, kur visi guļ pludmalē blakus cits citam. Latvijā to vairs nevar izbaudīt. 


Man ir radies priekšstats par The Calvert Journal, ka tas rada postpadomju realitāti ar noteiktām vizuālām zīmēm gandrīz kā tādu filmu, kuru uzņemt varētu jebkur.

Ko tu ar to domā? 

Es domāju, ka tā ir konstruēta realitāte, kas top tāpat kā kopražojuma filmas. Ārzemju filmu ražotāji brauc uz Latviju un saka, ka vēlas filmēt, piemēram, Vāciju pēc kara, un mūsējie atbild: “Nav problēmu, atradīsim piemērotas lokācijas!” Tādas var atrast daudzās pasaules malās.

Domā, ka tās publikācijas ir ideoloģiski piesātinātas? Es uzskatu, ka manām fotogrāfijām līdzīgas var uzņemt daudz kur pasaulē. Nav šaubu! Es tik ļoti neesmu pētījis The Calvert Journal, lai varētu izdarīt viennozīmīgus secinājumus, bet viņi balstās to fotogrāfu darbos, kas strādā šajā reģionā. Tie, kas brauc no ārpuses uz šo reģionu… varbūt viņiem joprojām ir vēlēšanās sameklēt pēcpadomju garšu. Tad varbūt tiešām parādās kāds ideoloģisks, šaurāks rāmējums. Bet publicētās autorfotogrāfijas pārsvarā gadījumu ir personiski stāsti. Tas jāprasa žurnāla redaktoriem, vai viņi atlasa fotogrāfijas ar kaut kādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem. 


Vai tavas fotogrāfijas ir bijušas iepriekš publicētas The Calvert Journal?

Šķiet, ka ne, bet es atkal varu kļūdīties. Nedomāju, ka iepriekš esmu ar viņiem komunicējis. Varbūt sastapis kādos pasākumos. 

Tavā sērijā patiesībā padomju atribūtikas nemaz nav daudz. Drīzāk tāda sagurusi vide, šļauganas, relaksētas miesas, seju nav gandrīz nemaz. Kāda bija tava iecere?

Portretu nav, tas ir fakts. Viena lieta, ka vizuālo kodu nosaka kamera, un šajā gadījumā tā bija Hasselblad. Sērijas uzbūves principu visdrīzāk varētu saukt par klaidoņa pierakstu – pārvietojoties pa pilsētām, mēs izceļojām veselu apli. Gan pa jūras malu, gan lauku teritorijām. Sērija nav uzņemta vienā vietā. Ielidojām Simferopolē un no Sevastopoles aizlidojām. Mani darbi vairumā gadījumu ir tapuši klaiņošanas pieredzē, bet sekvence, protams, neveidojas, dokumentāli reproducējot kādu ceļojumu. Atlasu gan darbus, kas reprezentē teritoriju, gan foršas detaļas, kas to ļauj pietuvināt un attālināt. Es nevarētu teikt, ka man sērija bija kaut kā ideoloģiski ierāmēta brīdī, kad viņu atlasīju. Vienu apdrupušu ģerboni esmu ielicis, bet man nebija tāda mērķa. Balkons, kas aizvilts ar aizkaru… Tam nav konkrēti Krimas identitātes. Tas tikpat labi varētu būt jebkurā valstī, kur ir karsti. Cilvēki pludmalē, fragmentēti ķermeņi… Tas bija nedaudz tāds izaicinājums pieiet klāt maksimāli tuvu ar to Hasselblad un tad – “klakš!”.


Ā, kamera ir skaļa? 

Jā, tā ir! Liela kamera, četrarpus kilogramu, kurā jāskatās kā šahtā. Tas ļoti nosaka estētiku. Patiesībā arī palīdz – sabremzē, liek domāt par to, ko fotografē. Bija arī dažādi gadījumi. Piemēram, svētceļnieks, kas lūdzās jūras krastā – es viņu ievēroju jau autobusā, ļoti nervozēja, nevarēja nosēdēt cilvēks. Mēs ar sievu saskatījāmies – vai viņš taisās uzspridzināties? Bija ļoti stresaina sajūta. Tad viņš aizskrēja pie jūras un sāka krustīties, un mēs sapratām, ka nē, kaut kādi citi iemesli. Attēls, kur ir izvilkts slīkonis – viņš beigās atdzīvojās. Nabadziņu vilka pāri akmeņiem, plikā galva kūļājās – diezgan šausmīgi. Viņš viss bija balts, ap viņu baigi ilgi ņēmās, un tad viņš pēkšņi kļuva rozā. Saproti, viņš bija sācis elpot.

Cik šausmīgi! Pēc šīs sērijas tu esi radījis jau daudzas citas.

Jā, tās dzīvo savu paralēlu dzīvi. Kamēr nav publicētas grāmatās, tās ir atvērtas. 


Vai ir plāni publicēt?

Sarežģīts prieks. Ir tādas vēlmes, par agru runāt par plānu. 

Vai saņemtā balva tevi varētu kaut kā pamudināt – vismaz morāli?

Man pagaidām ir plāns citiem darbiem. Dabūju savu dopinga devu sociālajos medijos, būs dažas intervijas. Pēc balvas es nevarēju aizbraukt. Divas nedēļas iepriekš uzzināju, ka esmu finālā – aizsūtīju liela formāta failus izstādei. Tomēr nebraucu ģimenes apstākļu dēļ – septembrī piedzima puika, otrs iet bērnudārzā un mājās ir haoss. Turklāt novembrī būs divas izstādes – viena Bratislavā, otra Telavivā, uz tām es braukšu, bet visu salikt kopā likās mazliet par traku!