Sandis Aispurs. Foto: Didzis Grodzs

Skulptūrām vajag dzīvot 0

Ekspresintervija ar tēlnieku Sandi Aispuri par izstādi “utt.” 

Paula Lūse
18/10/2018

Vakar, 17. oktobrī, Rīgas Doma dārzā tika atklāta tēlnieka Sanda Aispura personālizstāde “utt.”. Izstādē aplūkojamas 12 apustuļu skulptūras, kuras mākslinieks veidojis, par modeļiem un prototipiem izmantojot savus draugus un laikabiedrus. Katrai no skulptūrām piemīt sava personība, savs stāsts un, varētu teikt, arī attieksme. 

Sandis Aispurs pie šīs izstādes strādājis sešus gadus. Iepriekš dzirdot, ka skulptūras veidotas no betona un armatūras, varētu likties, ka tās neiederēsies vai īpaši izcelsies Doma dārzā, bet, aplūkojot izstādi dzīvē, rodas sajūta, ka tās tur bijušas jau sen, un grūti pat iedomāties tās tur neesam. 

Arterritory tikās ar mākslinieku neilgi pirms izstādes atklāšanas, lai uzzinātu, kā radusies izstādes ideja, kāpēc 12 apustuļi, kādi materiāli izmantoti un kāpēc izstādes nosaukums ir “utt.”.


Foto: Didzis Grodzs 

Kāda bija galvenā ideja šai izstādei? Kāpēc divpadsmit apustuļi?

Ideja nāca no garīgā tēva Andreja Mediņa. Viņš sacīja, ka cels baznīcu Bruknā par godu apustuļiem. Aptuveni divus gadus par šo ideju domāju, līdz nonācu pie koncepta izveidot divpadsmit apustuļu skulptūras. 

Vai apustuļu skulptūrām ir kāda saikne arī ar bībelisko attēlojumu un to simboliku? 

Nē, par modeļiem es izvēlējos savus draugus, bet tie netika pielāgoti konkrētiem apustuļiem. Apustuļi šajā izstādē ir nevis vēsturiski tēli, bet drīzāk psiholoģiski portreti. Vēsturiski apustuļi jau arī bija tikai cilvēki, kuriem piemita tādas pašas īpašības kā mums, tikai šeit viņi tiek mūsdienīgi attēloti. 


Foto: Didzis Grodzs

Vai draugiem ir kāda “misija”, ko viņi dzīvē vēlas darīt? 

Grūti pateikt, viņi ir ļoti dažādi, bet noteikti katram ir savs dzīves ceļš.

Divpadsmit izvēlētie ir tuvi draugi?

Jā, tie ir cilvēki, ar kuriem es labprāt uzturos vienā telpā un ar kuriem man ir laba komunikācija. Kamēr viņus veidoju, viņi nāca pie manis uz darbnīcu. Ne visiem bija laiks vairākas stundas tam nodoties, bet uz portreta veidošanu gan es viņus piespiedu. 

Kāpēc izvēlējāties tieši šo materiālu? 

Tam ir vairāki iemesli – pirmkārt, tas kaut vai izmaksu ziņā ir pieejams materiāls, otrkārt, izvēloties citu materiālu, piemēram, akmeni, tas aizņemtu daudzreiz ilgāku laiku. Vēlējos, lai materiāls ir lejams un ar to varu rēķināties, jo darbu pats izpildu no sākuma līdz beigām.


Foto: Didzis Grodzs

Vai jums ir iebildumi, ka pieskaras skulptūrām? 

Nē, esmu absolūti par pieskaršanos tēlniecībai. Uzskatu, ja gribas lietām pieskarties, tad tās ir labas. Ja skulptūras stāv muzejā un tām nevar pieskarties, domāju, ka tās ir nedzīvas. Skulptūrai vajag dzīvot, caur pieskārienu tā iegūst savu īpašo auru. 

Kā radās izstādes nosaukums “utt.”? Vai tas tika piešķirts pēc darbu radīšanas? 

Nosaukumu izstādei deva sieva jau pēc darbu radīšanas, un man tas šķiet ļoti atbilstošs. Vārda saīsinājumu “utt.” liek teikuma beigās, kas nozīmē, ka tiek uzskaitīts kaut kas visiem zināms, bet nepateikts, kas pārmantojas arī mūsos. Līdzīgi kā apustuļiem piemita gan stiprās, gan vājās īpašības, tās nekur nav pazudušas un piemīt arī katram no mums.

Bet kas ir tas “turpinājums”, kas ir tas “un tā tālāk”? 

Tas turpinājums jau arī esam tie “mēs”. Nekas jau nav mainījies mūsu ērā, tie paši jau mēs esam. Varbūt šim darbam ir noteikts rāmis, jo tas ir sakrāls sižets – apustuļi bija mocekļi, bet arī viņi bija tikai cilvēki, tāpat kā mēs, ar savām vājībām. Tev nav jābūt katolim vai luterānim, viss jau ir tevī, tā ir fundamentāla lieta, un pēc tam man tas saslēdzās arī ar materiāla izvēli. Pirms tu cel māju, tu ieliec kārtīgu fundamentu, un betons un armatūra ir tas, ko mēs liekam pamatos, kad ceļam mājas. Un apustuļi arī ir tie fundamenti, kas veido katra cilvēka pamatu, lai arī katrs no mums ir nedaudz ticīgs, nedaudz neticīgs, nedaudz nodevīgs. 


Foto: Didzis Grodzs

Kura no skulptūrām ir Jūda? 

Tas ir mans pašportrets. 

Kāpēc tā? 

Kāpēc nē? Viņš jau arī manī “sēž”. Viņš “sēž” ļoti daudzos. Attēloju viņu pārdzīvojumā, virzībā prom no visiem; viņam pie kājām ir 30 monētas, kuras viņš saņēma par Jēzus nodošanu. Vēlējos attēlot nodošanas brīdi, kuru pats apustulis pēc tam ļoti pārdzīvo, apzinās, ko izdarījis. 

Vai draugi gribēja zināt, kura apustuļa tēlā viņi tiks iemiesoti? 

Es viņus, protams, informēju. Cits vairāk interesējās, cits mazāk, bet nevienam nebija iebildumu. 

Aprakstā teikts, ka šī izstāde domāta 21. gadsimta cilvēkam. Kas ar to bija domāts? Kāpēc tieši 21. gadsimta cilvēkam? 

(Domā.) Varbūt tāpēc, lai pievērstu uzmanību visam tam, ko es vēlos pateikt un kas arī ir tas “utt.”. Šī izstāde ir par mums, par tagadni, par šodienu, tas nav tik daudz par vēsturi. Apustuļus arī attēloju mūsdienīgā apģērbā, lai cilvēki var identificēties ar sevi, lai tie nav nepieejami tēli. 


Foto: Didzis Grodzs

Tad jau kādam apustulim vajadzētu būt arī sievietei, lai visi spētu identificēties ar sevi. 

(Smejas.) Nu, diemžēl starp divpadsmit apustuļiem nebija nevienas sievietes. Nevēlējos radīt pretrunas, vēsturi vajag respektēt, bet tas jau nenozīmē, ka šīs tēmas neattiecas arī uz sievietēm, jo tāpat jau būtība, ko apustuļi gribēja pateikt vai ko es vēlējos caur viņiem nodot, ir arī sievietēs. Nav tā, ka tikai vīrieši lūdz, tic un nodod. (Smejas.)

Vai, veidojot skulptūras, jau zinājāt, kur tās tiks izstādītas? 

Nē, galvenā motivācija nebija izstāde, bet nojautu, ka izstāde būs. Darbi tapa, domājot par Bruknas baznīcu, kur tie arī atradās līdz šim un, visticamāk, pēc izstādes beigām dosies atpakaļ. Bet, protams, ja kāds vēlēsies darbus vest izstādīt uz Versaļu, es neatteikšos. (Smejas.)