Esmu praktisks cilvēks
Intervija ar Andri Breži
Vilnis Vējš
03/10/2018
Galerijā “Alma” līdz 16. novembrim apskatāma Andra Brežes personālizstāde “Īsie stāsti”. Šaurajā baltajā telpā cits citam blakus sarindoti nelieli objekti, kas uzkrītoši atgādina, ka galerija iemājojusi it kā padziļinātā skatlogā. Salīdzinot ar iepriekšējām telpām Rūpniecības ielā, kur varēja nokļūt, tikai spiežot zvana pogu, Tērbatas ielā “mākslas pasaule” ir daudz atklātāka – tā neslēpjas no nejaušiem garāmgājējiem, bet pati eksponējas un aicina.
Brežes objekti ir kā ironisks komentārs mākslas arvien pieaugošajai komercializācijai, kļūšanai par ātri un pavirši baudāmu preci, bet arī atgādina par senākiem laikiem un citiem ideāliem. Kā nekā autors ir viens no Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķiem, kurš 20. gadsimta 80. gadu vidū reizē ar Ojāru Pētersonu, Oļegu Tillbergu un citiem kardināli mainīja pieņēmumus, kā radīt un aplūkot mākslu. Tomēr izstāde nav nostalģiska, tā drīzāk atklāj, kādos negaidītos veidos dažādu laiku artefakti un teksti spēj mijiedarboties šodien. Andra Brežes publiskas parādīšanās pēdējo divdesmit gadu laikā notikušas reti, bet nav palikušas bez uzmanības: kritiķi un skatītāji novērtē viņa aso un reizē poētisko skatījumu uz lietām un, nebūs pārspīlēts, pat gaida to. Atgādināsim, ka Andris Breže ar pseidonīmu Žebers ir arī dzejnieks, izdevis dzejoļu krājumus “Tetovējumi” (1988), “Šņabji” un “Blaknes” (abi 2007). Intervijā mākslinieks vairākkārt uzsver, ka ir gana pragmatisks, bet viņa māksla apliecina, ka asredzīgums neizslēdz zināmu sentimentu.
Ekspozīcijas skats. Publicitātes foto
Ir pagājis kāds brīdis kopš tavas iepriekšējās izstādes galerijā “Alma” (2015. gada maijā–jūnijā). Tajā izstādītie darbi pēc tam parādījās Purvīša balvas kandidātu izstādē, starptautiskajos mākslas tirgos Vīnē un Londonā… Bet vēl pirms tam bija ļoti ilgs pārtraukums, kad tu neizstādīji neko. Cik gadu?
Pulka gadu – desmit, piecpadsmit.
Kam jānotiek, lai tevi izprovocētu uz izstādi?
Izstādes veidotājam vai galeristam, vai kas nu viņš arī nebūtu kaut kādā veidā jādabū no manis apsolījums. Es nesteidzos tos dot, bet, ja nu jocīgā veidā esmu apsolījis kādam izstādi, tad es to izveidoju. Citādi man nepatīk strādāt, esmu slinks cilvēks. Protams, strādājot jau ir interesanti. Bet es arī zinu, ka tā ir liela sevis piespiešana un ka daudz labāk ir nocirst saknē. Bet Astrīdai Riņķei kaut kādā jocīgā veidā izdodas mani piespiest. Kad esmu pateicis “jā”, vairs nav kur sprukt.
Es tevi ļoti labi saprotu, bet daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka mākslinieks strādā, jo nevar nestrādāt.
Nezinu, kā ir citiem māksliniekiem, bet es mierīgi varu nestrādāt. Es varu pastāstīt – skaidrs, ka iekšā kaut kas skrāpējas, bet ir tūkstoš veidu, kā to nemieru var novaldīt. Priekš tam ir galva uz pleciem, ir kaut kāda ikdiena. Tu vari savu ideju pārvērst jokā vai kaut ko pierakstīt, tu vari realizēties citādi. Ir sarunas ar cilvēkiem, kaut kas tāds, kas pašam liekas ļoti interesants – paņem un uzraksti pāris teikumus un liecies mierā. Bet nav tas lielais fiziskais darbs, kas jāiegulda pat šķietami mazajā objektā. Protams, var būt kāds spontāns akts, kad tu kaut ko uzskicē, bet – vai tas ir jāpārvērš tiešām reālā objektā? Kad tu esi jauns cilvēks, ir savādāk – gribas sevi apliecināt, viss liekas ļoti interesanti, gribas izmēģināt to un šo. Vēlāk, kad vulkāns iekšā pierimst un tu redzi, ka entropija skar visu… pasaule ir pilna visdažādāko mantu, un vai ir vērts to papildināt? Nav tā, ka tas ir kādam ļoti vajadzīgs. Varbūt tie ir daži cilvēki, kuriem tu strādā. Pēc tam tāpat tas viss ir kaut kur jānobāž. Ja tā nav plakana lieta, kuru var aizbāzt aiz skapja, var teikt, ka tas viss ir zudis. Pat mazas lietas, kopā ņemot, aizņem vietu. Vienkārši tādi sadzīviski apsvērumi.
Ierīce realitātes pārveidošanai. Publicitātes foto
Bet idejas taču tevi apciemo laiku pa laikam? Nav zaudējuma sajūtas, ka tās nematerializējas?
Saprotams, ka apciemo. Bet tādas sajūtas nav. Liela muiža! Pasaule ir pilna ar talantīgiem cilvēkiem, visiem viņiem ir idejas, iedomājies, kā būtu, ja viņi visi tās realizētu. Varbūt kādā lielā nācijā tā var, kur ir lielāks skaits cilvēku, uzreiz kāds pastiepj roku – jā, viņam to vajadzētu! Bet es nevaru iedomāties mūsdienās tādu Pikaso, kas saceptu daudzus tūkstošus darbu, mūsu vidē tas nebūtu iespējams. Ir daži cilvēki, kas varbūt kaut ko nopērk – tas ir viss, ko var darīt ar piezīmētiem plauktiem un kaktu kaktiem. Skaidrs, ja man būtu tāda ambīcija… bet ja cilvēkam nav ambīciju, viņu vispār var svītrot laukā no listes. Jaunībā tu iedomājies, ka viss ir interesanti, bet kādā brīdī tu zini, ka vari to izdarīt, un ar to pietiek. Kamēr ideja ir manā galvā, tā neaizņem vietu.
Ja nu priekšmets tomēr ir uztaisīts, vai tev rodas kādas jūtas pret viņu? Vai vari izmest laukā, aci nepamirkšķinot?
Nē, tā nekad nav. Protams, ka darbs kļūst tev tuvs, ja tu to esi uztaisījis vai tev tas ir pieņemams. Liekas – vai, vai, vai, ka tikai kaut kas nenotiek, es to ietīšu un nolikšu drošā vietā. Tu ar viņu auklējies, tur jau sākas tās nepatikšanas. Ja neesi uztaisījis – nav un miers. Beigu beigās darbam tāpat kaut kas tiek uzmests virsū, bet ar neuztaisītu lietu nekas nevar notikt.
Vai darbi, kas ir saglabājušies, joprojām ir pie tevis vai pa vienam vien aizgājuši?
Ko muzejs ir nopircis, tas ir pie viņiem, bet pārējie stāv šķūnī. Citas lieta – ja tie būtu jāvelk ārā, tad tajos atkal jāiegulda darbs, lai savestu kārtībā. Viena daļa ir prom un beigas, tās instalācijas. Bet kādu daļu es varētu sastutēt kopā.
Stacionāra iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Publicitātes foto
Varbūt jāsāk domāt par retrospekciju?
Tam ir vajadzīga vēl trakāka enerģija. Viss ir pa tādiem fragmentiem, ko neviens cits nevar salasīt kopā. Piemēram, to darbu, kas sen atpakaļ bija izstādīts Cēsīs, kur uz klavierēm krita virsū iepirkumu ratiņi. Lai cik tas arī nebūtu vienkārši, tur ir savs aprēķins, kā tas jāizveido. To neviens cits neizdarīs. Galu galā – uztaisīšu retrospekciju, nu un? Atkal ar to viss beigsies – katrs solis praksē ir pamatīgs ieguldījums. Ņemies, taisi, iepērc, izliec – un pēc tam izmet. Es esmu tāds praktisks cilvēks.
Daudzu šobrīd aktīvi strādājošu mākslinieku darbi joprojām ir viņu īpašumā, bet reizēm tas ir par smalku teikts.
Jā, ir skrupulozāki cilvēki, kas kaut ko īpaši glabā. Bet es esmu diezgan precīzs brīdī, kad darbs jādabū gatavs, bet pēc tam man krasi pazūd interese. Pirms izstādes dzen uz priekšu ideja un apziņa, ka viss jānoved līdz galam, bet ar to arī interesantā puse ir beigusies. Es netaisu katrai lietai īpašu kasti glabāšanai, vispār kaut kā savādāk skatos. Es redzu, cik daudz brīnišķīgu lietu cilvēki ir radījuši – bet vienkārši laiks paiet. Entropija ir entropija, tā skar pilnīgi visu. Nevajag lietām piešķirt… Pareizāk sakot, nevajag lietām atņemt to, kas tām piemīt.
Pārvietojama iekārta apkārtējās realitātes pārvietošanai. Publicitātes foto
Redzi, mēs jau mākslā darām savādāk. Nogaidām, kamēr gandrīz viss ir gājis bojā, tad velkam ārā kaut kādas driskas un sakām, ka tās ir vērtība, jo retums. Es pūlos saprast, kā tas notika, ka vesela paaudze – tagad latviešu laikmetīgās mākslas klasiķi – vienkārši pārtrauca nodarboties ar mākslu.
Kādreiz man likās savādi, kā vispār cilvēks var nodzīvot bez mākslas un bez dzejas. Kā vispār domājoša būtne var bez tā iztikt. Bet tagad es viņus labi saprotu.
Kā iet ar dzeju?
Līdzīgi. Laiku pa laikam kaut ko pierakstu. Kamēr neesi atmetis slidas, vienmēr liekas, ka visu vēl var paspēt. Man nav sajūtas, ka es pilnīgi no tās būtu izkāpis ārā.
Bieži esmu runājis ar cilvēkiem, ka mākslinieka un dzejnieka karjeras ļoti atšķiras. Dzejniekam bieži vien pirmais krājums ir un paliek nozīmīgākais. Tikmēr māksliniekam ir svarīga uzstājība – spēja pieradināt pie sevis, daudzus gadus viņu vienkārši novēro.
Tu jau atceries, kā padomju laikā dzejniekiem bija arī īpašs sabiedriskais statuss. Viņiem, atšķirībā no pārējiem, bija daudz brīva laika. Otrkārt, visai tai dzejas būšanai tika piešķirts tāds īpašs svarīgums. Kādreiz es arī tam ticēju. Tagad man liekas – paldies dievam, ka tā vairs nav, ka viss ir nostājies savās vietās. Tu esi tāds pats kā visi, tikai papildus vēl jāstrādā, lai varētu iztikt. Ļoti maz mākslinieku var pelnīt ar saviem darbiem, visiem tomēr ir jādara arī kaut kas cits. Es ar laiku emu sapratis, ka tu jau neko savādāk nedari kā citi cilvēki. Varbūt atšķirīgi ir iegrieztas bumbiņas galvā – citam tās varbūt traucē, viņš ar tām bumbiņām ir spiests ļoti darboties. Bet es spēju būt gana praktisks cilvēks – es tās bumbiņas varu pilnīgi mierīgi salādēt, sašaut uz galda tur, kur tām jābūt, līdz brīdim, kad tās jāizņem laukā. Bet visā pārējā laikā netradicionāla domāšana ļoti palīdz daudz ko asprātīgi atrisināt. Trakāk ir ar tiem, kas tiešām par mākslu stāv un krīt. Ir jau strīpa cilvēku, kas neko citu neprot darīt un arī nevēlas.
Tu uzdod tādus jautājumus, uz kuriem man jāatbild... Bet atbilde ir tāda: man nekas neskrāpē iekšā. Es varu to darīt, bet varu arī nedarīt, es nesalūzīšu no tā, ka neuztaisīšu kādu mākslas darbu. Nekāds ģēnijs es neesmu, vienkārši esmu spējīgs cilvēks, bet varu arī uzrakstīt vienu vārdu, kas ietver to visu, ielikt mapē un aizmirst. Kaut kad es mapi atveru, izlasu to vārdu, un viss nostājas savā vietā. Man iznirst bilde no vārda ārā. Tā tiešām notiek.
Labi, bet klasiķis tu esi! Tādēļ vieglā žanra jautājums. Pieņemsim, ka mums būtu laikmetīgās mākslas muzejs un tev jautātu, ar ko tu vēlētos tajā būt pārstāvēts?
Viens no tādiem pāriem, kas labi saderētu kopā un par ko man pašam nebūtu neērti, būtu ogļu kubs un otrs, kas bija no neona spuldzēm. Viņi abi ir vienos izmēros. Melnais kvadrāts un baltais. Tos es gluži labi redzu. (“Melnais kvadrāts”, 1997, darbs no personālizstādes galerijā “Alma”, 2015).
Es biju domājis kaut ko mazāku. Likās, ka tevi saista mazas, lakoniskas formas.
Nē, es esmu diezgan prāvu lietu taisītājs. Ar laiku vienkārši to vairs nevēlos. Mazās formas vēl var kaut kur nogrūst, bet ar lielām pilnīgi nav, ko iesākt.
Ekspozīcijas skats. Publicitātes foto
Vēl viens jautājums par jauno izstādi. Atklāšanā apspriedu ar kādu kolēģi, ka vienā no darbiem ietverta daļa no lozunga, ko par mums jaunāki cilvēki nemaz nevarētu atšifrēt. Kādēļ tu taisi darbu, labi zinādams, ka to sapratīs tikai savējie?
Katrs jau var strādāt tikai savai paaudzei. Un mūs jau, var teikt, arī apkalpo mūsu paaudze. Aiz mums nāk citi cilvēki, kurus apkalpos viņu paaudze. Tagadējiem četrdesmitgadniekiem jārēķinās, ka tad, kad viņiem būs piecdesmit gadu, maz kāds par viņiem kaut ko atcerēsies, jo būs uznākuši citi. Nu labi, ja tu nonstopā kaut ko ražo, visu laiku kaut kur iekrīti. Bet ja tu kaut ko uztaisi tikai laiku pa laikam, tad ar to jārēķinās. Bet arī iekšēji: es nevaru nonākt to cilvēku sajūtās, kuriem tagad ir trīsdesmit gadu. Viņi ir pavisam citi ļaudis, ar citu izglītību. Galu galā, priekšmeti, ko mēs lietojam, ir stipri mainījušies. Nemaz nerunājot par tehnoloģijām, jebkurš izstrādājums ir mainījies. Mēs esam uzauguši ar citām sajūtām pirkstos. Līdz ar to īsti tu vari uzrunāt tikai savējos. Ja kaut kādu nejaušību dēļ aktualitātes pārklājas, mēdz būt, ka arī citi kaut ko spēj saskatīt, bet tas ir diezgan reti. Tas pats ar aizgājušiem dzejniekiem: pati panta forma ir mainījusies; ja kādreiz brīvajā pantā reti kurš rakstīja, tad tagad saistītais pants liekas pilnīgs anahronisms. Ja tu neburbuļosi verlibrā, tūlīt iekritīsi opīša kategorijā. Māksla ir mainījusies tieši tādā pašā veidā.
Izstādes atklāšanā ar Regīnu Razumu. Publicitātes foto
