Būt nenozīmē tikai domāt
Intervija ar apvienības Slavs and Tatars dalībnieku
Helmuts Caune
28/09/2018
Slavs and Tatars, mākslinieku un pētnieku grupa, kas dibināta 2006. gadā, ir viens no starptautiski pazīstamākajiem šīgada festivāla Survival Kit dalībniekiem. Festivāla atklāšanas dienās Rīgā bija ieradies viens no šīs grupas biedriem, lai uzstātos ar publisku lekciju-performanci. Noskaidrot viņa vārdu, visticamāk, nevarētu būt grūti. Bet, kā viņš daudzkārt uzsvēra mūsu sarunas laikā, viņa vārdam nav nozīmes, jo “māksla jau tā pārāk bieži ir par personālijām, nevis idejām”. Lai gan Slavs un Tatars nav strikti anonīma grupa, tās biedri – kuru rindas visai bieži mainās – izvēlas savu identitāti paturēt ēnā, lai nenovērstu uzmanību no grupas kopējām idejām un aktivitātēm.
Slavs and Tatars darbojas cikliski, un šos ciklus nosaka viņi paši un viņus interesējošās lietas. Dažkārt cikli izpaužas mākslas darbos, dažkārt – grāmatās un citos izdevumos. Viss viņu arhīvs ir brīvi pieejams internetā, jo grupas mērķis jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis atklāt un izplatīt jaunas zināšanas. Viņi izmanto teritoriju “starp divām sienām – Berlīnes mūri un Lielo Ķīnas mūri” kā “platformu, kas ļauj apšaubīt Apgaismības pieņēmumus”. Ir grūti apšaubīt Apgaismību no ģeogrāfiskajiem centriem, jo “centri vienmēr ir izkurtējuši. Interesanti paliek impēriju un zināšanu robežreģionos. Identitātes ziņā robežas ir ļoti interesantas.”
Šie impēriju un zināšanu robežreģioni tik tiešām nosaka Slavs and Tatars dažādos darbības ciklus; šī gada Survival Kit viņi ir izvēlējušies parādīt darbus, ko var uzskatīt par rezultātu viņu interesei par transliterāciju un alfabētiem to rakstītajā formā, un to, kā alfabēti, kas bieži tiek uzskatīti par nevainīgiem lingvistiskiem elementiem, patiesībā ir instrumenti, ar ko būvēt impērijas. Ar Slavs and Tatars grupas dalībnieku piesēdām uz diemžēl ļoti īsu, taču dzīvīgu sarunu īsi pirms viņa lekcijas-performances.
Slavs and Tatars, Last of the Eurasianists, 2008. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018, screenprint on paper; 100×70 cm
Slavs and Tatars definē sevi kā mākslinieku grupu, kas koncentrējusies uz teritoriju starp divām sienām – Berlīnes mūri un Lielo Ķīnas mūri. Tā ir trešdaļa pasaules. Vai šai plašajai teritorijai vispār var būt kaut kas kopīgs?
Protams, tajā ir kaut kāds absurds. Mēs tīšām izvēlējāmies reģionu, kas ir pārāk liels, lai būtu homogēns. Par šādu milzu teritoriju nav iespējams pateikt neko individuālu. Taču, godīgi sakot, es uzskatu, ka tas joprojām ir visinteresantākais mākslinieciskais žests, ko līdz šim esam nodemonstrējuši. Šāda plaša reģiona izvēle, pirmkārt, jau norāda uz mūsu darbos ietverto humoru. Tas ir žests, kas saka – mēs sevi neuztveram pārāk nopietni! Šī izvēle ir pretstats idejai par specializāciju, un mēs patiešām esam ļoti pret to. Mēs esam pret zināšanu specializāciju, mums zināšanas šķiet daudz interesantākas, kad tās ir vairāk vai mazāk sazarotas. Vertikālākas. Taču arī… Mēs bieži uzstājamies ar lekcijām – tā, kā šovakar. Katru mēnesi mums ir divas vai trīs lekcijas pa visu pasauli. Un cilvēki mūs jau pieņem kā šī reģiona speciālistus, taču te jau atkal jājautā: kā gan iespējams specializēties tik plašā reģionā? Mēs neesam eksperti, mēs pat neesam pedagogi. Pedagoģijas ideja ir, ka viens cilvēks zina un otrs cilvēks nezina.
Viens cilvēks ir vadošs.
Jā, tieši tā. Pašā sākumā mēs bijām grāmatu klubs, un grāmatu klubā nav līdera – tā ir dalīšanās visiem kopā. Un tā ir viena no lietām, ko cilvēki bieži aizmirst – mēs neesam speciālisti, bet esam sevi atdevuši šim reģionam, jo to nepazīstam. Mākslas pasaulē cilvēki un jo īpaši mākslinieku grupas parasti nodarbojas ar lietām, ko jau pazīst. Pat šeit, festivālā Survival Kit, paskatoties uz grāmatām, kas tiek prezentētas un pārdotas, var redzēt, ka pārsvarā ir tie paši vecie buki – Gijs Debors, Boriss Groiss, Rolāns Barts utt. Tie ir vārdi, kurus mēs visi zinām. Mākslas pasaule ir pilna ar šāda veida pašcitējošu muldēšanu vienu un to pašu ļaužu starpā. Nevienā mūsu grāmatā nekad nav pieminēts kāds no šiem autoriem. Nepārprotiet mani, mēs esam to visu lasījuši, taču mēs neredzam jēgu citēt to, kas jau ir zināms. Kāda jēga? Kad lasu, man daudz vairāk interesē tās lietas, ko es nezinu. Mēs uzsākām Slavs and Tatars, lai censtos atrast tādas zināšanas, kādas nemāca universitātēs. Visur pasaulē – Maskavā, Teherānā, Ņujorkā – universitātēs ir viens un tas pats sasodīti redakcionistiskais piegājiens. Tas ir bēdīgi. Nedomāju, ka tā ir sazvērestība, tā ir tikai tāda savveida konsolidācija, domāšana slinkums, kas saka… teiksim, ka tas viss ir zināšanu Apgaismības laika forma. Tas sākās ar Dekartu un tad turpinājās, turpinājās un turpinājās vienā taisnā pēctecības rindā. Bet zināšanu formām būtu jābūt tikpat daudzām, cik ir zināšanu krātuvju. Vai tās būtu pirmsmodernā laika zināšanas, vai pagānu zināšanas, vai teozofija, vai anti-apgaismības domāšana… Kāpēc viss ir viena liela pēctecība?
Manuprāt, tāpēc, ka vispārējais uzskats ir tāds, ka secinājumi, pie kuriem nonāca Apgaismība, ir universāli. Ka cogito, ergo sum ir vienlīdz patiess apgalvojums gan Holandē, gan Irānā, gan Japānā.
Bet mums arī jāsaprot, ka šīs “apgaismības” rezultāti ir arī koloniālisms, ģenētiski modificēta pārtika un ekoloģiskā katastrofa, kādā mēs tagad dzīvojam. Tā ir ideja par cilvēku kā galveno. Es, starp citu, neticu cogito, ergo sum. Uzskatu, ka sum, ergo cogito ir vienlīdz svarīgs atzinums. Būt nav tikai domāt!
Labi.
Mūsos ir kāda metafiziska būtne, tāda būtne, kas ir fenomenoloģiska. Tikpat lielā mērā kā ir šī racionālā būtne. Nav tā, ka ir tikai viena vai otra. Taču Apgaismība paziņoja, ka pats primārais ir prāts. Un tāpēc… Tagad cilvēki Rietumos sāk izprast visu šo ajūrvēdisko medicīnu, to, cik liela nozīme ir kuņģim… Tas ir sācies, vai ne? Taču cilvēki Indijā to ir zinājuši jau tūkstošiem gadu! Viņi ir zinājuši, ka šis (rāda uz vēderu) ir tikpat svarīgs orgāns kā šis (rāda uz galvu). Taču mēs 600 gadus esam koncentrējušies tikai uz galvu, domājot, ka viss pārējais ir pupu mizas. Taču tagad mēs aptveram, ka patiesībā tā nav, arī tas cits ir svarīgs! Nav tikai viens vai otrs.
Man liekas, ka mēs kaut kā ļoti ātri attālinājāmies no mana pirmā jautājuma.
Par kopīgajām lietām šajā reģionā? Labi. Varbūt es varu nosaukt dažus mikrofenomenus. Viens ir tāds, ka šajā reģionā, kā likums, netiek dalīti vakariņu rēķini.
(Smejas.)
Vai ne? Tā ir taisnība! Man tā liekas viena no depresīvākajām lietām pasaulē, ko var novērot Rietumos – kādi seši cilvēki kopā ēd vakariņas, un tad pie rēķina viens no viņiem saka – ak, es nedzēru šo vienu vīna glāzi, tāpēc maksāšu mazāk. Tā ir visnomācošākā cilvēces forma. Dalīt šos sasodītos divdesmit centus turp vai šurp. Mūsu reģionā tā parasti nenotiek. Taču tā notiek Rietumos. Kas vēl? (Domā.) Jā, var teikt, ka kopumā mūsu reģionā mazāk ir jūtams Apgaismības atstātais mantojums. Piemēram, šeit joprojām ir izdzīvojusi tāda māņticīgi mistiska pieeja augiem – visas tās vecmāmiņas slepenās zināšanas par ārstniecības zālītēm utt. Tas nav zinātniski, taču tās nav arī pilnīgas muļķības. Tas novērojams Baltijas valstīs, Krievijā, Polijā. Un saistībā ar Austrumeiropu man īpaši interesanti liekas tas, ka Austrumeiropa bija pirmie “austrumi”. Vēl pirms visas šīs Eiropas valstis ņēma un sadirsa Āfriku un Tuvos Austrumus, par kaut ko austrumniecisku, “orientālu” tika uzskatīti slāvi un balti, un…
Krustnešu laikā? Vai agrāk?
Patiesībā mazliet vēlāk. Tas notika tad, kad Voltērs un Ruso diskutēja, piemēram, par to, kuri ir civilizētāki – poļi vai krievi? Viņi bija tās pirmās “mežoņu” tautas. Un pat nacisti – arī viņiem bija visas šīs teorijas par slāviem kā zemākas rases pārstāvjiem, un viņi esot ļoti labi dejotāji tāpēc, ka sajaukušies ar citām rasēm – viņiem esot gluži vai āfrikāņu ķermeņi, taču balta āda. Tāda ārprātīga rasu teorija.
Esmu dzirdējis, ka tagad neonacisti Rietumos vērtē slāvus daudz augstāk, ko ļoti ietekmējis Putins kā alfa figūra.
Jā, protams, un Putins ir gana labi paspēlējies ar viņiem. Taču realitātē, protams, Krievija ir ļoti daudzveidīga zeme – zeme, kas iepazinusi islāmu krietni pirms Rietumiem. Daudzi uzskata, ka pēc 11. septembra, kad ASV uzsāka “karu pret teroru”, Krievijai bija iespēja parādīt pasaulei, ka ir alternatīvi ceļi līdzāspastāvēšanai. Taču viņi palaida šo iespēju garām. Islāms ir dziļi integrējies Krievijas kultūrā; patiesībā ir tādi, kas uzskata, ka islāms Krievijā nonāca vēl pirms kristietības, tas ir vēl pirms 10. gadsimta. Domāju, ka tā vienmēr bijusi Krievijas stiprā puse – būt gan Rietumiem, gan Austrumiem. Tā nav tikai rietumnieciska un nav tikai austrumnieciska. Protams, tā ir ģeopolitiska priekšrocība, taču tā ir arī intelektuāla priekšrocība. Ja pret to godīgāk attiektos un šī attieksme nebūtu tik ciniska, to varētu labi izmantot. Taču skaidrs, ka Krievijas neveiksme ir tās ārkārtīgā tiekšanās būt rietumnieciskai.
Tātad – neniekošanās ar vakariņu rēķiniem, ārstniecības augi… Kaut kas vēl?
(Smejas.)
Es pievienotu sēņošanu.
Pareizi. Tagad sākas, vai ne?
Jā, sezona ir sākusies. Kad rietumnieki uzzina par šo fenomenu, viņi parasti pārbīstas, jo nespēj noticēt, ka šeit ikviens spēj atšķirt ēdamās sēnes no neēdamajām. Bet, iespējams, ir arī kādi “lielāki” saskares punkti?
Hmm… Domāju, ka mūsu reģionam kopīgais ir ideja vai sajūta, ka senvēsture ir tikpat svarīga kā nesenā vēsture. Ka tas, kas notika pirms 4000 gadiem, ir tikpat nozīmīgs kā tas, kas notika pirms 40 gadiem. Jo dziļāk dodies Rietumos, jo cilvēki šķiet amnēziskāki par senlaiku vēsturi. Tā ir pagātne, pagājusi un viss.
Slavs and Tatars, Kidnapping Mountains (Over-Here), 2009. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018, screenprint on paper; 176×120 cm
Patiešām? Man liekas, ka cilvēki Rietumos joprojām uzskata Seno Grieķiju un tās mantojumu par supersvarīgu.
Jā, bet tie ir meli. Tā ir fikcija.
Kā to saprast?
Šī [grieķu] kultūra nonāca pie mums lielākoties caur islāmu. Nebija tiešas saites. Mana Rietumu izglītība šīs muļķības man ir mācījusi visu mūžu. Ka Amerika tiešā veidā ir pārmantojusi seno grieķu ideālus utt. Tās ir muļķības. Pat ideja, ka eiropieši ir grieķu un romiešu pēcteči, ir muļķības. Tā ir fantāzija.
Taču mums ir jānodala vispārējā, populārā senlaiku vēstures izpratne kā kaut kas būtisks no daudz šaurākas, zinātniskākas pieejas tās nepārtrauktībai.
Problēma ir tieši šīs nepārtrauktības idejā. Sengrieķu sabiedriskie, ētiskie vai vēl kādi ideāli neturpinājās tiešā pēctecības līnijā no hellēnisma pasaules līdz Eiropas sabiedrību tapšanai. Lielāko daļu savas vēstures Eiropas sabiedrības ir bijušas šo ideālu pretmets. Es pat apgalvotu, ka ir joprojām. Taču kaut kādu iemeslu dēļ mēs paši tā vēlamies sevi pasniegt. Tas ir kā Irānā, kur viņi ir apsēsti ar Firdousī (10. gs. persiešu dzejnieks – red.) un viņa “Ķēniņu grāmatu”, kas ir tāda kā persiešu literatūras “Iliāda”. Taču patiesībā tā bija sarakstīta par to Irānas jeb Persijas daļu, kas mūsdienās ir Afganistāna. Tā stāsta par iebrukumu šajos reģionos un galīgi nav par to, kas ir mūsdienu Irāna.
Labi, bet pieturēsimies pie idejas, ka jūs interesējošajā reģionā cilvēki senlaiku vēsturi uzskata par vienlīdz svarīgu. Kā tieši tas atklājas?
Labi, došu jums vienu piemēru. Kad pirmoreiz uzturējos Krievijā, kas bija 90. gados, Jeļcina laikā, cilvēki mēdza, runājot par politiskajiem jautājumiem, pieminēt Ivanu Bargo vienā teikumā ar Jeļcinu. To nevar kvalificēt kā spriedumu, tas nav nekas labs vai slikts, taču šeit parādās kaut kāda bezpalīdzība vēstures priekšā. Sakāvnieciskums, sajūta, ka tu cietīsi neveiksmi. Ka vēsture tevi vienmēr sitīs, bet tu tāpat mēģināsi. Tur nav tāda pozitīvisma, kāds ir izteikti anglo-amerikāniskajā idejā, ka “es to varu”. Es to varu paveikt. Esmu savas dzīves noteicējs. Man ir spēks.
Progresa ideja?
Jā, ideja par to, ka būs labāk. Es neticu, ka būs labāk. Ja viss kļūtu labāk, kā var izskaidrot faktu, ka 16. un 17. gadsimta Polijas un Lietuvas vēlētajā pārvaldē bija vairāk islāmpiederīgo nekā jebkurā mūsdienu Eiropas valstī? Sasodītus 400 gadus atpakaļ! Vai tas ir progress? Es nezinu. Pati moderno laiku ideja, kas it kā mums devusi tik daudz jauna… Nedomāju, ka modernais 20. gadsimta cilvēks būtiski atšķiras no iepriekšējo gadsimtu cilvēkiem. Arī internets nav mainījis to, kas mēs esam. Tiek uzskatīts, ka šobrīd saistībā ar internetu mēs dzīvojam tādā kā paradigmas maiņas laikmetā. Vai tie paši [Emīls] Dirkems un [Kārlis] Markss, un [Zigmunds] Freids, un [Maksis] Vēbers… lai ko arī viņi visi būtu teikuši, ka industrializācija un zinātne atnesa mums modernos laikus un ka mums vairs nav vajadzīga tradīcija un ticība… Es tam neticu. Es ticu, ka mums ir vajadzīga tradīcija un mums ir vajadzīga ticība. Jautājums tikai – kāda ticība? Patiesībā šobrīd viens no lielākajiem trūkumiem mūsu politiskajā sabiedrībā ir tas, ka tādi cilvēki kā jūs un es uz ticīgajiem skatāmies no augšas, paziņojot, ka viņi ir tie nezinošie…
Es tā nedaru.
Labi, ne jūs un es burtiski. Taču, teiksim, kopumā mūsu vidē mēs uzskatām reliģiju par kaut ko masām domātu, par kaut ko, kas ir reakcionārs, labējs. Bet mūsu atbildība ir… atrast kaut kādu progresīvu domu šajā ticības idejā.
Bet, pagaidiet, kāpēc? Kāpēc mums to vajag?
Tāpēc… (Domā.) Ja paskatāmies uz… Vispirms es laikam varu sniegt stratēģisku, pragmatisku, teju cinisku atbildi. Ja paskatāmies uz veiksmīgiem pilsoniskās nepakļaušanās piemēriem 20. gadsimtā… Teiksim, trim piemēriem – Marinu Luteru Kingu, Gandiju un komunisma krišanu. Visos trijos reliģija spēlēja milzīgu lomu. Mēs paši sev šos gadījumus esam pasnieguši sekulāri. Taču Kings nebija melnādains sekulārais līderis, viņš bija baptists, dziļi ticīgs cilvēks.
Tātad jūs teiktu, ka pastāv korelācija starp veiksmīgu nepakļaušanos un ticības klātbūtni?
Nav runa tikai par korelāciju… Mums ir nepieciešami visi iespējamie instrumenti, lai cīnītos pret netaisnību. Un tāpēc ignorēt to, kas bezgalīgi ilgi bijusi daļa no cilvēces vēstures, nolikt to malā un turēt karantīnā, ir kā izmantot tikai pusi… Tas ir nesaprātīgi. Mēs tiecamies domāt pretēji – ka reliģija ir bijusi viens no netaisnības veicinātājiem. Bet patiesībā tā mūs ir atbrīvojusi tikpat lielā mērā, kā jebkas cits. Galu galā reliģija un ticība arī ir zināšanu krātuve – varam to ignorēt, cīnīties pret to vai arī izmantot savā labā, sekmējot tos uzskatus un ideālus, kam ticam.
Skaidrs, bet tā bija pragmatiskā atbilde.
Jā, tā bija pragmatiskā atbilde.
Vai ir vēl kāda atbilde?
No filozofiskākas perspektīvas raugoties, manuprāt, ir svarīgi, lai būtu citas zināšanu formas – tādas, kas nekoncentrējas uz analītiskajām spējām. Un šīs zināšanas var būt gnostiskas, tās var būt atšķirīgu tradīciju garīgās zināšanas… Un pat ja paskatāmies uz konkrētām personībām, kas pieder Rietumu filozofijas kanonam – es neticu, ka jūs varat saprast, piemēram, Hēgeli, Heidegeru vai Delēzu tīri analītiski. Tur ir vajadzīgas arī citas sastāvdaļas. Un ir tik daudz… Piemēram, nesen mēs publicējām grāmatu par džentelmeni vārdā [Johans Georgs] Hāmanis…
Jūs domājiet to filozofu?
Jā.
Viņš kādu laiku ir dzīvojis Rīgā. Mums ir maza ieliņa Pārdaugavā, kas nosaukta viņa vārdā.
Tiešām? Tas ir loģiski, jo Bērensu ģimene, kas viņu sponsorēja, dzīvoja Rīgā… Viņš patiesībā ir ārkārtīgi interesants puisis. Ziniet, viņš bija draugos ar Kantu, taču būtībā bija pirmais anti-apgaismības domātājs. Viņš nolēma pievērsties Apgaismības kritikai, taču no ļoti duālas perspektīvas, kas ir liels retums. Viņa kritika bija no luterāņu teoloģijas perspektīvas, taču arī ar spēcīgu seksualitātes piejaukumu, kur bija daudz izteikumu par ģenitālijām. Kad lasu viņa sacerētos veltījumus savu darbu ievadā, ir skaidrs, ka šis puisis atradās pilnīgi citā līmenī, viņš noteikti kaut ko pīpēja. Viņa veltījums varēja skanēt, piemēram, šādi: “Garlaicības mīlētājs to velta publikas garlaicībai”. 18. gadsimtā, kas bija apsēsts ar skaidrību, viņš pilnībā nodevās miglas pūšanai! Vēl bija tāda epizode – kāds intelektuālis bija izdomājis uzbrukt burtam ‘h’ vācu valodā un pieprasīja, lai visus ‘h’, ja tie netiek izrunāti, no valodas izvāc. Izvākt no rakstiem. Tad nu Hāmanis nolemj sacerēt aizstāvības rakstu burtam ‘h’! Un pēc tam viņš sacer vēl turpinājumu – burta ‘h’ aizstāvības rakstu no paša ‘h’ perspektīvas!
(Smejas.)
Viņš nostāda sevi burta ‘h’ lomā. Manuprāt, tas ir vienreizēji. Tas ir 18. gadsimta superavangards. Un, to lasot, man rodas jautājums – kāpēc man nekad neviens nebija stāstījis par Hāmani? Un tas nav tikai par mani – vairums intelektuāļu Vācija nezina Hāmani. Jo, atkal jau tas jāsaka, mums ir šī zināšanu konsolidācija – viņš neiederas šajā ģenealoģijā. Lai gan pat Kirkegors ir nosaucis viņu par “lielāko humoristu vēsturē”.
Jā, pieņemu, ka lielākajai daļai cilvēku, kas brauc pa Hāmaņa ielu, nav nojausmas, kā vārdā šī iela nosaukta. Un ko tieši jūs par viņu publicējāt?
Mēs publicējām dažus viņa darbus bilingvālā izdevumā un uzrakstījām īsu ievadu.
Tas ir ļoti jauki. Taču pakāpsimies soli atpakaļ – nedomāju, ka līdz galam nesniedzāt nepragmātisko atbildi uz jautājumu: “Kāpēc mums ir vajadzīga ticība”? Ja šāda atbilde vispār ir iespējama.
Uzskatu, ka ticība var darboties kā tāds mūsu sekulārā laikmeta toniks. Un tas ir svarīgi. Lai padarītu mūs vairāk… Ak, visi vārdi, ko šajā sakarā cenšamies lietot, izklausās šausmīgi! Pat tāds vārds kā ‘holistisks’. Taču ‘holistisks’ savā patiesajā nozīmē – būt pilnīgam. Kā mūsu pārējo spēju papildinātājs.
Slavs and Tatars, ekspozīcijas skats, 2018. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018
Diemžēl šī saruna nenovēršami tuvojas beigām, tāpēc varbūt varam ātri atgriezties pie mistērijas, kas slēpjas aiz jūsu apvienības. Kāda bija sākotnējā Slavs and Tatars dibināšanas ideja? Jūs minējāt, ka sākāt kā grāmatu klubs.
Jā, un mēs galīgi nebijām plānojuši kļūt par māksliniekiem. Mūsu motivācija bija tulkot to, kas iepriekš nav bijis iztulkots, pārizdot to, kas jau ļoti ilgi nav bijis izdots, aizpildīt šīs zināšanu plaisas… Mūsu mērķis patiešām bija padarīt pieejamas tās zināšanas, kas līdz šim bijušas grūti atrodamas. Tāda bija sākotnējā ideja. Nebijām domājuši kļūt par māksliniekiem. Patiesībā tā bija mākslas pasaule, kas mūsu izdevumus ieaicināja savā telpā, tāpēc ka tie neiederējās citās kategorijās… Ja paskatās uz mūsu grāmatām, var redzēt, ka tās ir analītiskas, taču nav zinātniskas. Tās nav akadēmiskas. Tās ir žurnālistiskas, taču tā nav žurnālistika… Tās it kā atrodas kaut kādā starptelpā. Grāmatas, ko vairums izdevēju atsakās izdot. Un tas ir būtiski… Mēs jau atkal pie tā atgriežamies… Māksla vienmēr mums ir bijusi platforma, taču nekad nav bijusi tēma.
Kā to saprast?
Ar to es gribu teikt, ka mūsu darbi reti, ja vispār kādreiz, pievēršas mākslai kā tādai. Mākslas medijs mums ir valoda, tas ir instruments, bet tas nav… Ir daudz mākslas, kas ir par mākslu. Kā percepcijas mācība un… Mums tas neinteresē. Mēs nesakām, ka tas nekam neder, vienkārši – mūs tas neinteresē. Mūs interesē valodas politika, viduslaiku padomu literatūra, transliterācija un tādas lietas. Mums māksla ir veids – savā ziņā līdzīgi reliģijai –, kā saāķēties ar šīm idejām tādā ne tīri analītiskā manierē.
Tātad var teikt, ka, tā kā jūsu intereses ir tik neordināras un neiederas nekādās iepriekš noteiktās kultūrdarbības sfērās, jūs vienkārši esat atraduši mākslas mediju kā sev vistuvāko, vislabāko iespējamo līdzekli?
Jā, tieši tā. Līdzekli, kā izglītot sevi un tos, kas vēlas būt ar mums kopā. Un mums ir diezgan liela piekrišana – to varu pateikt pēc auditorijas, kas nāk uz mūsu lekcijām, un pēc reakcijas sociālajos tīklos. Un par to esmu diezgan lepns.
Liels paldies jums!
