Ēriks Bingers lekcijā/performancē pie sava video darba “The Third Man” (2010)

Mūzika kā sabiedrības odere 0

Intervē Anna Iltnere
17/02/2012

“Vai tiesa, ka jums Latvijā nav laikmetīgās mākslas muzeja? Tas ir tik neticami…” man jautā zviedru mākslinieks Ēriks Bingers (Erik Bünger, 1976), kurš līdz ar vēl diviem amata brāļiem ir ieradies Rīgā, lai uzslietu savus darbus Vācijas laikmetīgās mākslas apbalvojuma Ars Viva 2011/12 laureātu izstādei Rīgas mākslas telpā, kas atklāšanu piedzīvo 17. februāra vakarā un būs apskatāma līdz 22. aprīlim. Rīgā Ēriks nav pirmo reizi. Pirms kādiem 12 gadiem viņš te dzīvoja vairāk nekā nedēļu kādas radošās stipendijas ietvaros. Toreiz pilsētvide šķitusi raupjāka, bet dekādes laikā Rīga esot krietni pārvērtusies un ļoti sakopta, atzinīgi secina Bingers.

Trīs skates, tostarp viena ārpus Vācijas, ir Ars Viva 2011/12 balvas sastāvdaļa līdzās 5000 eiro naudas prēmijai un katalogam ar māksliniekiem veltītām esejām. Uz nacionālo apbalvojumu var pretendēt ikviens Vācijas iedzīvotājs, jaunāks par 35 gadiem. Balvas laureāti ir Filips Goldbahs (Philipp Goldbach, 1978), Jurgens Štāks (Juergen Staack, 1978) un zviedrs Ēriks Bingers, kurš jau desmit gadus dzīvo un strādā Berlīnē. Ieguvis maģistra grādu Stokholmas Karaliskajā mūzikas augstskolā, viņš nekļuva par komponistu, bet gan aizrautīgu mākslinieku, kurš kopš studiju beigšanas ir veltījis sevi tikai un vienīgi mākslai.

Sākotnēji jūs studējāt literatūru un filozofiju, tad mūziku un tikai vēlāk pievērsāties mākslai?

Jā, bet man nav nekāda grāda vizuālajā mākslā, tikai mūzikā. Bet, jau studējot Stokholmas Karaliskajā mūzikas augstskolā, es sāku interesēties par kaut ko konceptuālāku.

Kas Jūs mudināja akadēmiski apgūtās zināšanas transformēt mākslas praksē, nevis turpināt izaugsmi kā komponistam?

Tas noteikti nebija uzreiz apzināts lēmums. Taču kā vienu no iemesliem var izcelt to, ka redzēju, cik ļoti noslēgta ir akadēmiskās mūzikas vide. Tā ir īpaša cilvēku grupa, kurus interesē tikai viņu nodarbošanās, kas plašākā ziņā citus nesasniedz. Proti, viņi sevi nenodarbina ar jautājumiem par apkārt reāli notiekošo. Savukārt mani vienmēr interesējis, kā funkcionē sabiedrība, mani saista filozofija un politika, un to nav iespējams ietilpināt kompozīcijas studiju rāmī. Un tas ir savādi, jo mūzika, manuprāt, ir viens no tiem laukiem, kas uz ikvienu no mums iedarbojas nemitīgi, pat, ja mēs to neapzināmies; tā uzsūcas zemapziņā. Tālab ir ārkārtīgi svarīgi mūziku izprast gan politiski, gan filozofiski. Un man šķiet smieklīgi, ka profesionālā vide ir no pārējām jomām tik norobežojusies un neapzinās šo nesaraujamo saikni. Jau agrāk ir bijuši laikmetīgi mākslinieki, kas darbojušies kā vidutāji un runājuši par mūzikas saikni ar citām jomām, piemēram, Džons Keidžs. Bet kopš viņa nekāda būtiska attīstība nav notikusi. Studējot mani arvien vairāk nomāca apziņa, ka, apgūstot komponista izglītību, nevienu neinteresē, kas mūzika patiesībā ir, ko tā nozīmē; ka valda tik liela skepse un ignorance par tās plašāku ietekmi.

Pieminējāt Keidžu. Kas vēl ir Jūsu elki starp tiem māksliniekiem, kurus interesē mūzika arī filozofiski?

Keidžs pilnīgi noteikti nav mans guru. Protams, viņš ir nozīmīga figūra, taču mūsdienu problēma ir tā, ka Keidža epigoni ir pārpratuši viņa vēstījumu. Piemēram, ir skaņu māksla (sound art), kas, manuprāt, ir kroplīga. Tā pēta skaņu tikai kā materiālu, proti, pieeja atkal ir abstrakta un nebūt ne inovatīva vai jēgpilna. Kaut kur tiek ievietots mikrofons, lai kaut ko sadzirdētu skaļāk, bet ko gan tas maina? Ko tas pastāsta par mūzikas nozīmi? Man šķita būtiski par to runāt, tālab arī virzījos no izglītības par kompozīciju pie konceptuālākas domāšanas.

Runājot par “valodu” kā tēmu mākslā un Ars Viva 2011/12 laureātu atlasē. Vai valodas jautājumiem vienmēr bijusi būtiska loma Jūsu darbos?

Jā, jo man šķiet, ka valoda (visplašākajā tās nozīmē) ir tas puzles gabaliņš, kas pietrūkst akadēmiskajās mūzikas studijās, jo arī mūzika ir sava veida valoda. Turklāt pirms pievērsos kompozīcijai, es studēju valodas filozofiju un pieļauju, ka arī tas ir ietekmējis manu mākslu.