Cīņa par niansēm. Saruna ar Rolandu Pēterkopu
Dāvis Eņģelis
17/07/2018
Radio raidījumu “Tīrkultūra” jau labu laiku pierasts dzirdēt vakaros, kad ārā pamazām satumst un radio aparāts uzgriezts “Klasikas” vilnī. Jūlija izskaņā “Tīrkultūra” Cēsu Mākslas festivālā veidos 36 stundu ilgu instalāciju “Negaidītie avoti”/Unexpected Sources, kurā uzstāsies virkne mūziķu no Latvijas un ārzemēm. Viņu skaitā Džons Mauss, Visible Cloaks, Motion Graphics, Džeims Benings, Andrea Belfi, dj Kolins Džonko un citi. Kas šos mūziķus vieno, ko nozīmē vārds “Tīrkultūra” – par šiem un citiem jautājumiem aicināju uz sarunu tīrkultūrieti, modes dizaineru Rolandu Pēterkopu/MAREUNROL'S.
Piesakot šo pasākumu, tu piesauci arī domu, ka vismaz daļa no šīs mūzikas varētu skanēt nākotnē jeb tā varētu būt mūzika, ko klausīsies paaudzes pēc mums. Kā tu domā, kādai mūslaikos jābūt mūzikai, lai tā būtu ilgdzīvotspējīga?
Man šķiet, ka tas ir sava veida patiesums, ko mākslinieks grib paust konkrētajā brīdī. Ietekmējoties vai neietekmējoties — viņš vienkārši zina, ka tajā mūzikā ir viņš pats. Mūzikā ir jābūt kaut kādam virzītājspēkam, tur jābūt tam pareizajam sajūtu, garšu, nianšu kopumam, ko vienā vārdā varētu saukt par kodu, kas mūs mudina izzināt un saprast to, ko klausāmies. Lielai daļai sabiedrības šāda mūzika un tajā ietvertie kodi nav pieņemami un saprotami. Ne tāpēc, ka cilvēkiem negribētos izprast, bet gan tāpēc, ka dzīves ritms to neļauj. Izprašana ir diezgan sarežģīts process, tur vajadzīga iedziļināšanās, laiks. Man ar klausīšanos ir tā — ja kaut ko nesaprotu, tas manī rada intrigu, man uzreiz rodas interese par to. Tiklīdz kaut ko saprotu no pirmā skatiena, pirmās 20 sekundes no dziesmas, tas vairs nav man, un viss.
Vai patiesumu var saprast kā mākslinieka godīgumu pašam pret sevi?
Nu ja, tas ir patiesums. Ir daudz mūziķu, kuriem es sekoju līdzi, un dažkārt redzu, ka pēkšņi kāda mūziķa daiļradē parādās kaut kādas ietekmes, ko viņš neapzināti ir pārņēmis, un tajā brīdī viņš, pašam nemanot, ir pazaudējis pats sevi, savu patiesumu. Tieši no tā es baidos savos darbos — man ir svarīgi apzināti vai neapzināti nepazaudēt sevi, savas domas un intuitīvo virzību. Es cenšos būt patiess, skatīties vidē, kurā esmu, cenšos domāt globāli.
Atgriežoties pie jautājuma par ilgdzīvotspējīgu mūziku, gribu uzsvērt intuīcijas nozīmi. Intuīcija mūzikā var būt arī brīdis, kad mūziķis pēkšņi sajūt, ka konkrētais strinkšķis vai skaņu kombinācija var pavērt viņam ceļu uz kaut ko jaunu. Ilgdzīvotspējīga mūzika ir patiesa, tajā ir jūtama vēlme radīt kaut ko nebijušu, pateikt kaut ko jaunu.
Dažkārt, meklējot jaunu mūziku, cilvēki paļaujas uz mūzikas apskatnieku gaumi. Taču ne vienmēr visas zvaigznes sakrīt tā, ka mūziķis, kas savā mūzikā un vārdos ir patiess un rada brīnumlietas, nonāk Pičforkā. Taču tas, ka viņš nav Pičforka topos, nebūt nenozīmē, ka viņš nav uzmanības vērts. Mēs viņu tāpat pētām un izzinām. Tā ir kaut kāda sakritība, kā kurā brīdī viss sakārtojas. Tāpēc nekad nevar paļauties uz mūzikas apskatniekiem, vienmēr jātur ieslēgts savs instinkts.
Mēs esam nonākuši pie patiesuma un godīguma, loģikas un instinkta. Vai, tavuprāt, mākslas darba vērtēšanā būtiska ir arī gaume?
Jā, noteikti. Pat ļoti.
Ir gaumes, par kurām zinu, ka tām var uzticēties – vai tas būtu mūziķis, mākslinieks vai literāts. Personības gaume ir kā pareģa spēja, kā intuīcija, kad mūziķis jūt, ka tuvojas kaut kāds vilnis. Mūziķis intuitīvi rada tādu skaņdarbu, kas — bāc! — izgaismo visu telpu. Tāds skaņdarbs kā ar bomi pa galvu man iedod skaidrību par to, kas notiek, kāda ir attīstība. Man vispār šķiet, ka labs skaņdarbs ir tāds, kas kaut kādā ziņā izkristalizē klausītāja uztveri. Un tas jau arī ir tas jaunais, ko visi meklē modē, mūzikā un mākslā — tas, kas apskaidro prātu. Tam pat nav jābūt nekam ultra sarežģītam, pārsvarā tas intuitīvais un jaunais ir vienkāršs. Bieži vien mākslinieks, lai nonāktu pie šīs vienkāršās lietas, atrodas radošos starpposmos, kad notiek malšanās pa sarežģīto. Skaistais savā ziņā ir tīrs un skaidrs bez liekām definīcijām – tas runā pats par sevi.
Sekojot līdzi mūziķiem un viņu gaumēm, visinteresantāk ir tad, kad nevar saprast, kas tas ir — kaut kas savdabīgs vai pat neglīts, kad tas ir nesaprotams. Gribas izprast, uz kā bāzes kaut kas tāds ir radies. Man bieži nesaprotamais šķiet interesantāks, nekā skaists un perfekti nostrādāts skaņdarbs, kas neko jaunu nepavēsta. Man skaņa, mūzika ir vizuāla lieta un bieži pastāsta daudz ko jaunu. Klausoties mūziku, caur skaņu uzreiz vizualizēju telpu. Tajā telpā ir kaut kādas asociācijas, kas labi saskan ar esošo situāciju, un tas man negaidīti iedod kaut kādas jaunas sajūtas, impulsus.
Vai tīrradnis kultūrā vispār ir iespējams?
Es pieņemu, ka tāds totāls tīrradnis sabiedrībā ir neizprasts, nepieņemts. Dažkārt ir patiešām dīvaini mākslinieki, kas pēc savas būtības neiekļaujas kaut kādā ierastajā kultūras shēmā. Viņi vienkārši negrib tur būt – rotēt, komunicēt, cīnīties. Un tādējādi tādai trauslai kultūrai, kur cilvēki nereti baidās atklāti paust savas sajūtas un domas, viņš ir riskants. Kā piemēru varu minēt Aivaru Neibartu, par kuru Alvis Hermanis ir iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī — viņš savā ziņā bija tīrradnis, ģēnijs, kurš neiederējās sabiedrībā.
Varbūt tīrradnis ir tas, kuram nav sabojāta intuīcija. Šodienas realitāte to bojā pamatīgi.
Mareunrol's
Ir mākslinieki, kuri sev paši piešķir tādu statusu.
Jā, bet to visbiežāk var no malas redzēt. Savā ziņā arī tīrradnis nevar pastāvēt bez pamata, bez zināšanu bāzes.
Tātad tīrradnis drīzāk nozīmē kvalitāti.
Jā, jo viņam ir liela pieredzes un zināšanu bagāža, kurai viņš ir izmalies cauri. Viņš apzinās savas spējas un darbojas jau citā līmenī, kurā masu ietekme viņu vairs neskar. Pārzinot visu, ir vieglāk saprast, kas esi tu pats, ir viegli no šīs masu ietekmes norobežoties. Tajā brīdī parādās šī tīrradņa darbspējība, erudīcija, kad viņš ir pašpietiekams un pilnīgs, kad viņš rada caur sevi. To brīdi es sauktu par tīrradnību. Kultūra tīrradnībā.
Man ir sajūta, ka liela daļa sabiedrības ir nogurusi būt neadekvāti pieklājīga un toleranta. Jūtu, ka cilvēki ir piekusuši no tā, ka nevar vai neuzdrīkstas paust savas patiesās emocijas un domas, ir saguruši no precīzi nodefinētas un pareizi iepakotas mākslas, mūzikas, kultūras un vides. “Skaisti” iepakot, definēt, piekarināt birku — daudz kas tiek novienādots un padarīts garlaicīgs. Tas vājina spēku un drosmi. Tīrradnis stāv tam visam pāri, nekodē lietas pēc kaut kādas gatavas definīcijas. Lielākā problēma mūsdienās ir tā, ka ar “smuki” iepakotām, sakodētām, izskaitļotām lietām mūzikā un mākslā tiek manipulēts, ar to pelna naudu. Pietrūkst patiesas mākslas komunikācijas ar sabiedrību, kad ir kvalitāte un ir saruna. Kad cilvēks jūtas nevis slikti, ja kaut ko nesaprot, bet viņam gribas apzināties sevi, gribas domāt, ieraudzīt, saprast. Ja es kaut ko nesaprotu, tad izpratīšu. Problēma ir tā, ka nereti mākslinieki komunicē tikai ar māksliniekiem – nenotiek saruna ar skatītāju, klausītāju.
Bet mēs nevaram izslēgt, ka cilvēks, kas raksta popmūzikas bleķi, savā mūzikā ir godīgs pret sevi.
Savā ziņā es popmūziku nevērtēju kā viennozīmīgi sliktu. Kādā “Tīrkultūras” intervijā tika runāts par to, kas man pašam vienmēr šķitis simpātiski — par komunikāciju caur popmūziku. Tas ir mākslas veids, ar kuru ļoti spēcīgi var ietekmēt sabiedrību. Tiem, kas rada popmūziku, ir liela atbildība. Cienu tos māksliniekus, kuri uzdrošinās attīstīt popmūziku, radīt kaut ko laikmetīgu, nevis iesēsties 2000. gadā un tur palikt ilgi un laimīgi. Nesaukšu konkrētus rādžiņus, kas visu laiku spēlē vienu dziesmu no viena albuma un pieradina sabiedrību būt bailīgiem — pasarg’ dievs, uzlikt kaut ko, kas izsitīs no ierastā. Popmūzika ir sava veida atbildība, ietekme, vara. Vēl viens būtisks aspekts — ko kura sabiedrība vispār uztver kā popmūziku. Rietumos tādus vārdus kā Bon Iver, Radiohead vai Blood Orange sauktu par popmūziku. Latvijā tā ir nišas mūzika. Ja Latvijā tādi vārdi nebūtu tik nišīgi, tie, iespējams, spēcīgāk ietekmētu šejienes popmūziku. Ne tāpēc, ka mēs skatītos, kā to dara viņi. Varbūt tas drīzāk mūs stimulētu meklēt jaunus ceļus, būt pašiem. Varbūt arī Rietumiem Latvijas popmūzika beidzot kļūtu interesanta.
Popmūzikai ir vara, un tā spēj virzīt sabiedrību skatīties uz pasauli no sava skatpunkta. Popmūzika ir vissaprotama, tā ir domāta visiem. Reizēm tas ir forši, jo dažkārt mākslā ir skumīgi, ka tā nerunā ar visiem, bet ir domāta tikai vienai sabiedrības daļai. Ir labi, ja tā runā ar visiem un savu intelektuālo vēstījumu un redzējumu komunicē vienkāršākos veidos. Negribētos, ka māksla paliek nišīga, veidojot diskusijas tikai mākslinieku starpā. Negribētos, ka māksla dzīvo mākslai. Būtu labi, ja ne tikai mākslinieks māksliniekam kaut ko gudru pastāsta, bet arī sabiedrībai – lai sabiedrībai no šīs komunikācijas ir kaut kāds pozitīvais pienesums.
Līdzīgu domu nesen izteica Jeilā studējošais komponists Krists Auznieks — ja mūsdienu komponisti vēlas uzrunāt lielāku sabiedrības daļu, viņiem jāizmanto tie kodi, kurus var atrast mūsdienu popmūzikā, nevis, piemēram, sonātes formā, kuru mūslaikos uztver un nolasa ļoti neliela sabiedrības daļa.
Nu jā, taisnība. Ietekme. Visi cīnās par varu. Tieši tāpēc mēs ar Jāni Šipkēvicu, Reini Semēvicu pirms pāris gadiem populārā raidstacijā sākām veidot “Tīrkultūras” raidījumu, jo apzinājāmies, ka ir kaut kāda daļa mūzikas, kas Latvijā netiek atskaņota vispār, un tas pat nav nekas ārkārtīgi avangardisks.
“Tīrkultūrā” veidojam saturu, ko es saucu par mūziku nobriedušām dvēselēm, — sākot no viegli saprotamas, alternatīvas popmūzikas līdz pat ļoti avangardiskiem eksperimentiem un atpakaļ uz nopietno popmūziku. Žēl, ka šādas lietas netiek novērtētas mazajā radio tirgū. Pirms nonācām “Klasikā”, mēs sapņojām par to, ka varētu būt kāds medijs, kas pret augstvērtīgu un kvalitatīvu mūsdienu mūziku attiektos tikpat nopietni un cieņpilni, kā radio “Klasika” attiecas pret savu raidīto saturu. Tāda attieksme mums šķiet svarīga, jo mūsdienu mūzika, kas ir virzoša un kas, mūsuprāt, ir būtiska, atklāj, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Tādu sabiedrības labā veidotu pārraižu ir ļoti maz. Tādēļ mēs ļoti novērtējam, ka mums šobrīd ir dota šāda platforma.
“Tīrkultūras” darbības princips ir meklēt un izcelt augstvērtīgo. Atklāt un parādīt mūziķus, kas veido mūsdienīgu mūziku, izmantojot visplašāko instrumentu amplitūdu, sākot no trokšņiem ar datora palīdzību līdz akustiskajiem instrumentiem. Cenšamies parādīt mūziķus, kas ignorē banālos ātrās patērēšanas kodus.
Skice "Tīrkultūras" 36 stundu skaņas instalācijas skatuvei Cēsu Mākslas festivālā
Vai tāpēc “Tīrkultūra” veido skaņu kolāžas, iepludinot vienu skaņas avotu citā?
Jā, mēs esam tādā kā mākslinieku lomā. Es to redzu kā mākslinieku stundu, kurā ir iespēja kaut ko pastāstīt ne tikai ar vienu konkrētu skaņdarbu, bet skaņdarbu kopumu, sapludinot to ar interviju. Tas, kā tiek kombinēta un montēta mūzika un vārdi, jau kaut ko pastāsta. Dažkārt nav būtiski, kas ir intervējamā personība, svarīgi ir tas, kādus vārdus šis cilvēks lieto, kādas domas pasaka, būtiska ir skaņa, ko rada teikto vārdu un mūzikas kombinācija. Skaņu nianses mūsu pārraidē spēlē būtisku lomu.
Līdzās augstvērtīgai mūsdienu mūzikai mums vienmēr bijis interesanti aicināt uz sarunu vecas dvēseles, kurās cilvēki ieklausās, tādā veidā kombinējot it kā atšķirīgo, taču līdzvērtīgo. Tā ir gan iespēja paraudzīties uz mūziku, gan ieklausīties teiktajos vārdos caur citu skatpunktu. Klausoties Knuta Skujenieka pārdomās līdzās Rjuiči Sakomoto mūzikai, ir liela varbūtība viņus abus sadzirdēt citādāk, nekā klausoties katru atsevišķi.
Skaņas kolāža ar “Tālavas taurētāju”, kuru jūs uztaisījāt 4. maijā, bija piemērota, manuprāt, ļoti plašai auditorijai.
Mūsu mērķis nav būt nišīgiem, bet radīt platformu, kur klausītājs mums uzticas un ļaujas ceļam, skaņu kolāžai, skaņu gleznām, kurās mēs dažkārt veidojam kakofoniju, pārklājot vienu skaņas materiālu ar citu, radot šo dzīvo sajūtu.
Ja iedziļinies un ļaujies klausīšanās procesam, tas atklāj citu skaņas pasauli. Latviešu popmūzikā, sevišķi tās vēsturē, ir ļoti daudz skaistu melodiju un vēstījumu, kurus arī gribam izcelt un parādīt citādāk, atšķirīgi no ierastā. Kādu simts reizes dzirdētu dziesmu, ko klausītājs jau gadiem uztver kā fona troksni, viņš pēkšņi izdzird citādi. Mēs spēlējamies ar skaņām, ar kurām latviešu klausītājam ir jau zināmas asociācijas. Tā ir maza nianse, bet būtiska nianse, tā dod klausītājam nebijušu mūzikas klausīšanās pieredzi.
“Tīrkulturā” mēs cenšamies pievērst uzmanību niansēm, kuru uztveršanai nereti nav laika vai tās paliek nepamanītas. Niansēm ir ļoti liela nozīme, un, manuprāt, tās nav pietiekami novērtētas. Nianses ir tie mazie kodi, kas ļauj ierasto kopbildi uztvert citādāk. Kaut vai tas, kā mūziku piesaka “Klasikā” un kā to dara citās raidstacijās. Tā, manuprāt, ir tā cieņpilnā attieksme, kad izproti skaņdarba vai dziesmas vērtību, nevis fonā dzirdi kārtējo kaut ko. Visas šīs problēmas, manuprāt, ir izveidojusi industrija, kas rada mūziku kaut kam un neveicina mūzikas valodas attīstību, neveicina komunikāciju par to, kādā laikā mēs dzīvojam.
Kaut kādā mērā komunikāciju par mūziku veido un uztur kritiķi. Cik daudz tu uzticies kritiķu vērtējumiem mūzikas medijos?
Kā kuru reizi. Agrāk cītīgi lasīju recenzijas, šobrīd vairs nelasu. Ir kaut kādas tabulas, kuras apskatos, lai redzētu, kas ir aktuālais dažādās platformās. Reizēm tā pat nav tikai mūzika. Šobrīd nav tik daudz laika, lai varētu sēdēt sociālajos tīklos, to visu nepārtraukti pētīt un meklēt jaunu mūziku.
Pašlaik ir tā, ka ir mans vai Reiņa [Semēvica] subjektīvais skatījums. Tad skatāmies, kādas aktualitātes notiek pasaulē, kas ir tas, ko mēs gribam ielikt raidījumā, ko vēlamies caur skaņu pastāstīt par globālajiem procesiem. Tas ne vienmēr ir kaut kas tāds, kas mums pašiem patīk. Lielākoties mūzika nav izvēlēta pēc kritērija “šī ir mana mīļākā grupa”. “Tīrkultūra” drīzāk līdzinās ziņu raidījumam, “Panorāmai”, kurā cilvēks uztver kaut kādu informāciju. Tas ir tieši tāpat kā “Panorāma”, kas stāsta par lokālajām ziņām vai “Panorāma”, kas cenšas iedot globālu skatījumu.
Nupat pārlasīju interviju ar pianistu Valēriju Afanasjevu, kurš saka, ka mūzika ir un paliek viļņi, kas iedarbojas fiziski. Kad ķermenis sāk runāt, kad sajusts mūzikas spēks, ir atrasts ceļš uz mūziku.
Bieži savos raidījumos uzdodu jautājumu par skaņu kā scenogrāfiju, jo skaņa ir gandrīz taustāma lieta. Man ir sapnis par tādu objektu, ko kādreiz realizēšu. Bet jā, faktiski ir iespējams uzbūvēt scenogrāfiju bez vizuālā materiāla, izmantojot skaņu. Koncertos citreiz var just, ka skaņa fiziski saspiež vai atbrīvo un iztēlē veidojas neredzama telpa. Tas man liek domāt, ka skaņa ir fiziska un to ir iespējams sajust. Protams, jāizvērtē, kā kurā brīdī šīs skaņas iedarbojas uz sabiedrību. Ir brīži, kad tās nav panesamas.
Ja vēl par skaņu — strādājot es neko sarežģītu nevaru uztvert, tas traucē darbam. Vislabākais ir klusums. Pieļauju, ka šuvējam cehā labāk uztvert to, kas skan apkārt, un tā jau ir scenogrāfija telpai.
Piemēram, šujmašīnu tikšķi?
Tas pats radio “Skonto” skan visās fabrikās. Tā ir scenogrāfija, ierasta lieta. Cilvēki atnāk uz darbu, un tur skanošā mūzika ir kā puķu vāze, ar kuru viņi rēķinās. Tas viņiem ir darbs, viņi tajā visā strādā. Pasarg’ dievs tajā brīdī kādu mocīt ar informāciju par to, ka pasaulē ir augstvērtīgāka mūzika. Protams, ka tajā brīdī tas nav svarīgi. Svarīgi tas ir melomāniem, kas iet uz koncertiem un cenšas izzināt un saprast mūsdienu mūziku.
Tā ir scenogrāfija, un nav ko šiem medijiem pārmest, ka viņi nespēlē kaut ko vērtīgāku. Auditorija savā veidā dzīvo no tā, kas skan. No tā viņi gūst dzīves krāsu. Es, protams, vēlētos, lai sabiedrībai tiktu piedāvāts daudz krāsaināks spektrs. Man personīgi ir škrobe, ka šīs krāsas medijos ir tik blāvas. Nevēlos kritizēt radiostacijas, kas raida popmūziku, tas ir viņu bizness. Taču tas, ka pie mums pietrūkst medijs auditorijai, kas vēlas izzināt mūziku, sajust tās globālo plašumu, nav jautri.
Nupat atsauci man atmiņā laiku, kad strādāju galdniecības cehā. Augšējā stāvā vienmēr skanēja “Skonto”, lejā no rītiem bija uzgriezts SWH, pa dienu “Eiropas hiti”.
Esmu bijis darbnīcās, kur klausās klasiku. Vai taksī. Tas ir forši. Rietumos bieži ir bijis tā, ka iekāpju taksī un skan akadēmiskā mūzika vai kaut kas ļoti nabveidīgs, eksperimentāls. Nemāku spriest par citām sabiedrībām un kultūrām, bet varbūt viņiem nav iedzīts stereotips par to, ka visa jaunā mūzika ir domāta tikai jauniešiem.
Man šķiet, ka socioloģijā ir pavisam normāli skatīt atsevišķas sabiedrības grupas pēc dažādiem kritērijiem un skatīties, kādu mūziku klausās tā un tā vecuma vai etniskā grupa.
Nu jā. Latvijā vienkārši tas procents ir mazāks. Tāpēc, iekāpjot organizēšanas vidē, apzinos, ka nevaru pārmest citiem organizatoriem, kāpēc pie mums brauc tas un ne cits mākslinieks. Saprotu, ka māksliniekus, kurus es šeit gribētu redzēt, organizatoriem ir liels risks vest uz Latviju.
Kad redzu, kas uzstājas citās valstīs, tas man diezgan daudz pastāsta par to valstu auditoriju un domāšanu. Kad sanāk braukt pa Eiropu ar mašīnu, vietējais radio ir pirmais, pēc kā spriežu, kādā vidē atrodos. Reizēm tas sagādā ļoti foršus pārsteigumus. Ko citu darīt, kamēr brauc — klausies mūziku un domā. Medijs daudz ko pasaka par vidi, par valsti, par sabiedrību. Savā ziņā skaņu medijs ir pirmais, kas būtiski to ietekmē. Tā ir kultūrvide, ar ko viņi baro savu auditoriju. Ko sēsi, to bērsi.
Šķiet, ka valstī ir kādas problēmas, taču beigu sākums slēpjas tajā, kas cilvēkiem tiek iebarots caur televīziju un radio. Tā ir ietekme. Bieži saprotu, ka ir kaut kāda daļa sabiedrības, kas atrodas turpat, kur pirms 20 gadiem. Kāds no tā ir ieguvējs, kāds atkal iegūst, no tā visa atslēdzoties.Tagad mums ir internets, it kā taču ir plašums un iespējas, kur atrast saikni ar labas gaumes platformu, taču lielākajai daļai cilvēku tas neizdodas, viņi dzīvo ar savu lokālo radio un šauro skatījumu. Šobrīd lielākā problēma ir atrast saikni ar to, kas ir vērtīgs. Tam vajag laiku, un daudziem laika nav.
Es radio sevišķi daudz vairs neklausos, bet no tā, ko dzirdu, varu secināt, kādā audio mediju vidē dzīvo Latvijas klausītājs, un man paliek nelaba dūša. Tad reāli nesaprotu, kādā valstī dzīvoju. Viss ir vienāds, ir supervienādas superhitu stacijas, ir retro, ir latviešu populārā mūzika, kur dzirdu vienas un tās pašas dziesmas. Mūsu mediju telpa diemžēl nepiedāvā dažādību, bet ko nu es te peros, par to jau sen ir apnicis runāt. Par laimi, mums ir “Klasika”, Latvijas Radio 1 un vārgā frekvencē uztverams “Radio Naba”, tā ka ir arī labas lietas.
Vai klausoties tu no pirmajām sekundēm vari novērtēt, vai šī mūzika tevi uzrunā, vai tā tev patīk?
Tā noteikti ir. Es mazliet atkārtošos, sakot, ka tad, ja skaņdarba pirmajās sekundēs saprotu, kas tas ir, kā tas veidots, kādi kodi tajā iestrādāti, es vairs neesmu šīs mūzikas auditorija. Tas nav nekāds noslēpums, ka liela daļa mūzikas šodien tiek kodēta, iepakota un ieprogrammēta ar tirgus kodiem, lai tā iepatiktos pēc iespējas plašākām masām. Tiklīdz es atkožu šos kodus, man kļūst neinteresanti, man tas neko jaunu nepasaka. Tas pat nav atkarīgs no mūzikas žanra, vairāk no uzbūves, no tā, ko šī mūzika grib vai negrib man pateikt. Ir skaņdarbi, kuri pirmajās 20 sekundēs neatklājas, noklausos visu kompozīciju un arī tad nav skaidrības, rodas intriga. Un tad pēc trešās, ceturtās klausīšanās reizes sajūtu tā vēstījumu, man tas iepatīkas. Es tik daudz runāju par vēstījumiem un konceptiem. Mūzikai taču savā ziņā ir jāpalīdz cilvēkam atbrīvoties, nedomāt, atpūsties. Bet tieši par to ir stāsts – kā to panāk, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem.
Mūsdienu mūzikas procesos ir divas lietas, kas man, latviski sakot, besī. Pirmkārt, tā ir mūzika, kura saražota, vadoties pēc pārgudro producentu “šis ies, šis neies” kalkulatora. Otrs ir pārspīlēta akadēmiskā kritika, kad pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts analīzei pēc definīcijas. Analizēt, protams, ir labi. Taču to var darīt, ja cilvēkam ir ne tikai zināšanas par definīcijām un teorijām, bet ir aktīva arī trešās un ceturtās dimensijas uztvere par to, kādā laikā mēs dzīvojam. Ir labi, ja viņš izprot vēl dziļāk un vairāk par vārdnīcā vai enciklopēdijā ierakstīto melnu uz balta. Ar 19. gadsimta definīcijām kritizēt mūsdienu mūziku — tur kaut kādā brīdī veidosies kļūda. Galvenais būtu apzināties, ka mēs dzīvojam tagad.
Vai tu pievērs uzmanību skaņas ainavām sev apkārt? Gan muzikālajām, gan ārpus muzikālajām?
Jā, ļoti. Skaņa katru dienu ko pasaka, tā paplašina manu telpas apziņu, realitāti, eksistenci. Pat klusums, kurš savā absolūtajā formā reāli nepastāv. Visas skaņas ir pakārtotas cita citai, un tās ļoti izkrāso ikdienu. Skaņa ir ar nozīmi vai iemeslu, tā par kaut ko signalizē, liecina. Ja
vien tai ir klausītājs. Dzīvas būtnes faktors, klausītājs piedod skaņai jēgu. Vai tā ir skaņa, ja kaut kur tālu Sibīrijas mežos, kur apkārt nav nevienas pašas dzīvas būtnes, nolūzt gigantiska egle?
Ļoti bieži esmu pārguris no mūzikas, no vēlmes dzirdēt vēl un vēl. Atpūsties no šīs pārdozēšanas palīdz klusums vai sadzīviskie ikdienas troksnīši, tie ļauj atslābt un sadzirdēt sevi. Tās gan ir diezgan personīgas skaņu ainavas, kurās nevēlos dalīties. Taču šad tad pie manis atnāk kāda ikdienas nejaušība, kuru vēlos parādīt arī klausītājiem. Tieši tā radās “Tīrkultūras” kakofonijas — ierakstot skaņu, uzlejot virsū vēl vienu skaņu, montējot pārraides saturu un ieraugot, ka viena skaņas asociācija iet kopā ar kaut ko citu. Tā arī ir tā negaidītā skaņa, ko sagaidu, kaut kur atrodoties. Pilsētā ir grūtāk, jo ir ļoti daudz mākslīgu skaņu. Reizēm cilvēks ir spiests klausīties mūziku, lai nebūtu jādzird sarunas uz ielas.
Tā citu cilvēku sarunu piespiedu klausīšanās mēdz būt diezgan brutāla.
Mūsu darbnīca atrodas centrā, un ļoti bieži esmu spiests klausīties mūziku, lai gan tajā laikā labprāt sēdētu klusumā. Klausos kaut ko tikai tādēļ, lai paslēptos no tā, kas izsit no ierastā. Kad motocikls ar nenormālu troksni aiznesas garām, tas ielaužas procesā, tas izsit no domas. Šādi trokšņi, protams, ir ok. Neesmu no tiem, kas strādā mežā un meklē iedvesmu putnu dziesmās. Dzīvā skaņa ir tas, kas “Tīrkultūrā” ir bijis vienmēr. “Tīrkultūra” ir par skaņu, par sarunu, par troksni, par jebko, kas strādā, jo tā ir daļa iedvesmas. Ne velti šī projekta nosaukums ir “Neparedzamie avoti”. Es kaut ko šobrīd vēl neredzu, taču skaņu kombinācijas savienojas un rodas ideja, ka tas ir jāieraksta, lai ar to varētu darboties atkārtoti.
Mūsdienu instrumenti vairāk ir stāsts par to, ka nevis tu pats radi skaņu, bet meklē skaņas, kuras piefiksēt, ar kurām darboties. Tas ir katra mūsdienu elektroniskās mūzikas mākslinieka identitātes simbols — šādi radīta skaņa. Tie ir citi instrumenti. Tāpēc es vienmēr esmu par to — saprast, kas ir mūsdienu instrumenti, lai kaut ko radītu. Un ja man kādam vecākam kungam ir jāpamato, kāpēc tā mūzika skan tieši tā, to ir viegli argumentēt.
Tādējādi sabiedrības dažādas daļas, dažādas paaudzes apvienojas, tie ir intelekti, kas nonāk vienā augstumā. Un viņiem ir par ko runāt. Mēs ceram, ka “Tīrkultūra” ir par to.
Gribas domāt, ka vecumdienās būšu gana atvērts jaunajam, lai nenoslēgtos no pasaules. Bet novecošana izskatās diezgan neparedzama. Gribas cerēt uz to, ka novecojot spēšu pieņemt pasauli, lai arī kā tā mainītos.
Protams, jā. Tās ir tavas iespējas. Šeit parādās, cik tu pats tajā visā esi spējīgs darboties. Runa ir par novecošanu. Bet kādā sakarā tu to teici? Ka nevēlies novecot?
Ir pierasts, ka, nomainoties paaudzēm, nomainās domāšana un uzskati par kultūru, mūziku.
Ja dzirdu, kādu mūziku spēlē raidstacijas vai redzu Latvijā populāru festivālu lainapu, tajā brīdī saprotu, ka savā ziņā esmu vecs, jo neko no tās mūzikas nezinu. Un tad es domāju – kāpēc? Protams, ka man ir skaidrs, kāpēc tas tā ir. Tajā brīdī ieslēdzas visi kritēriji, un tajā pašā vidē es atrodu kaut ko tik pat labu vai vēl labāku, kas nes mūzikas būtību tālāk. Tad saprotu, ka viss ir kārtībā, ka manā klausīšanās amplitūdā ir kaut kas līdzīgs, bet augstvērtīgāks. Un tad saprotu, ka ar mani viss ir kārtībā. Es laikam negribētu būt savā uztverē vecs onkulis, kurš negrib iedziļināties tajā, kas notiek pasaulē un pieturas pie savas “aizgājušās jaunības” laika mūzikas un sava mazliet iesūnojušā viedokļa par to, kas ir labs. Cilvēks nenoveco, ja dzīvo līdzi laikam, ja viņš interesējas par notiekošo, apzinās un izprot dažādus procesus, kaut vai sekojot līdzi savai sportiskajai veselībai.
Cita runa ir par to, kādu auditoriju katra raidstacija vai pasākums ir plānojis piesaistīt. To es, protams, saprotu un redzu. Taču tas man vēl vairāk liek apzināties, ka mans sapnis vai vīzija par to, kādus koncertus vēlētos apmeklēt Latvijā, šobrīd ir jārealizē, apmeklējot koncertus citur.
Protams, cepuri nost Positivus draugiem, kuri balansē starp populāro, ne tik izzināti populāro un kvalitatīvo, racionāli domājot par realitāti, tai pat brīdī turot vēlmi par augstvērtīgas kvalitātes muzikāliem notikumiem, organizē lielus koncertus un festivālu. Pateicoties viņiem, pa reizei pie mums atbrauc ļoti lieli vārdi, leģendas, kas paceļ šo koncertvidi nopietnā rietumu līmenī.
Kā lieliskus piemērus gribu minēt “Skaņu mežu” un “Zemliku”. Tie ir divi labi notikumi Latvijas mūzikā, ja runājam par domāšanas maiņu un uzdrīkstēšanos. “Tīrkultūras” notikumam Cēsīs nav ne ambīciju, ne vēlmes konkurēt ar “Skaņu mežu” vai “Zemliku”, jo apzinos, ka viņu piedāvātā mūzika mūsu platuma grādos ir zelta vērtē. Viņi atved tādus mūziķus, kurus, skatoties no racionālā skatpunkta, mēs nekad te neredzētu, mēs redzētu tikai to, kas tiek piedāvāts lielajos festivālos. Tas, ko šobrīd rada “Tīrkultūra”, savā ziņā ir kaut kas cits. Tas būs īpatnējs notikums. Lai gan tas ir darbs ar daudziem viesmāksliniekiem, tas nebūt nav mūzikas festivāls. Ceru, ka šis notikums izdosies tā, kā to redzam — kā mākslas objekts.
Tu iepriekš runāji par skaņu kā scenogrāfiju. Kā tas izpaudīsies “Tīrkultūras” instalācijā?
Mazliet jāpastāsta vēsture, kā radās doma par šo instalāciju ar viesmākslinieku piedalīšanos. MAREUNROL'S filozofija ir radīt ne tikai apģērbu vai vizuālās mākslas objektus un instalācijas. Mūsu dzinulis ir darīt ko tādu, kas ļauj gan skatītājam, gan mums pašiem domāt par daudz plašāku lauku — par modi, skaņu, mūziku, vizuālo mākslu, par vēstījumu un domas tīrību. Mana sena vīzija bija veidot notikumu, instalāciju, objektu, situāciju kopumu, kur vienā vietā satiktos šie dažādie aspekti, dažādās garšas, krāsas un domāšanas veidi, kas nes vēstījumu, apzīmējumu šim laikam, kurā dzīvojam. Es to redzēju kā notikumu, kurā var nolasīt, cik skaista ir domas tīrība, izkoptas prasmes un mākslas darba kodols.
Pirms pāris gadiem sāku šo ideju kustināt, sāku pulcināt ap sevi cilvēkus, kas laika gaitā veidotu plašāku domubiedru grupu. Sākām kopā izzināt un analizēt, kas tad ir šīs tīrās vērtības, tīrās kultūras. Mēģinājām saprast, kāda ir cilvēka uztvere, lai visiem saprotamā vienkāršā veidā runātu par lietām, kas vēl nav izprastas un šobrīd šķiet par sarežģītu, bet kuras, mūsuprāt, ir ļoti būtiskas labas gaumes, zināšanu un apzināšanās veicināšanai.
Runājot par scenogrāfiju, starp domubiedriem ir arī arhitekts Austris Mailītis. Sākotnēji mēs šo notikumu redzējām kā arhitektonisku objektu, telpu, kas palīdz visam iepriekšminētajam tikt saskatītam. Domājām par telpu — gan par to, ka nav tās telpas ne mākslai, ne mūzikai. Latvijā ir tikai dažas telpas ar cieņpilnu attieksmi pret šīm nozarēm, kuras ir tik ļoti būtiskas cilvēka intelektam un izglītotībai. Šobrīd vēl netikām līdz mūsu ieceres arhitektoniskā objekta realizēšanai, taču apzināmies, ka šis nav vienreizējs pasākums, esam pašā sākumā un nākotnē varēsim runāt jau par taustāmu vidi.
Tāpēc šī notikuma sakarā es negribētu runāt par skaņu kā scenogrāfiju. Mūsu scenogrāfija ir telpa, kuru vēlamies atstāt tik tīru, cik vien tas vispār ir iespējams. Mēs veidojam platformu, kurā var saskatīt skaņu un mūziku, kurā uzstāšanās un koncerti ir kā vizuālā māksla.
Kad mūsu ideja nonāca līdz Cēsīm, es ļoti augstu novērtēju organizatoru interesi un uzticēšanos — radīt ko tādu, kas vēl nav saprotams, jo nav pārbaudīts, kā tas īsti būs. Tas ir eksperimentāls mākslas projekts, šis nav mūzikas festivāls. Pat ja kaut kādā brīdī tas būs tukšs laukums, kur dažiem skatītājiem uzstāsies viens bundzinieks, tas būs vizuāli skaisti.
Cēsu Mākslas festivāls ir izcils notikums Latvijas kultūrvidē. Atceros, ka to apmeklēju jau pirms desmit gadiem. Ne viss ir domāts manai gaumei, bet tieši šī piedāvātā dažādība ir tā, kas ir interesanta. Šoreiz mēs gribam piedāvāt globāli daudzdimensionālāku kultūras uztveri, nekā tas ir bijis līdz šim. Mēs vēlamies piedāvāt vērtības, kas nav balstītas “pārsteidz mani, izklaidē mani vēl skaļāk un krāsaināk” kultūrā. Mēs vēlamies parādīt, ka domas tīrība un vizuālās valodas tīrība ir vērtības, uz kurām tiekties, par kurām atcerēties, kad nekas vairs nepārsteidz. Mēs gribam visus mūziķus redzēt kā uz baltas lapas. Tādā veidā ir iespējams niansēti izprast, kas ir tas, ko viņi rada, kādus instrumentus viņi izmanto, ir iespējams parādīt cieņu šiem instrumentiem, kaut vai mikrofonam. Instrumenti, mikrofons, tumbas — tie visi ir skaisti rīki, kas palīdz notikt brīnumam.
Par programmu runājot, gribu izcelt mūziķi, filozofu un lielu personību Džonu Mausu. Mums būs interesanti redzēt, kā viņš darbojas šādā platformā. Arī Visible Cloaks, kas apvieno elektroniku un dzīvos instrumentus. Kad pirms pāris gadiem uzgāju šo mūziku, domāju, ka tā ir eksperimentāla akadēmiskā mūzika. Biju pārliecināts, ka viņi ir japāņi. Pēc tam uzzināju, ka tie ir amerikāņi no Portlendas, kas ļoti ietekmējušies no Japāņu 80. gadu elektroniskajiem eksperimentiem. Viņi apvieno gan dzīvos instrumentus – flautu, klavieres, gan elektronisko mūziku, pašu radītas skaņas. Tā ir mūzika, kas apliecina mūsdienu izpratni par mūzikas instrumentu un to, kā rodas mūzika šodien. Tas mūsdienās varbūt nav nekas pārdabisks, bet mēs to gribam parādīt. Gribam dabūt visus šos vārdus kā mazas ikoniņas uz vienas platformas. Labi, ko es te, neesmu nekāds lielais mūzikas eksperts, lai spriestu un analizētu. Viss, kas šobrīd risinās ap šo notikumu, ir brīnums.
Fakts, ka Cēsīs uzstāsies tādi vārdi kā Džonss Mauss, Džeimss Benings un pārējie programmas mākslinieki, ir notikums pats par sevi. Man vienmēr licies, ka būtu forši Rīgu vai kādu vietu Latvijā padarīt par tādu hotspot vietu, kas mākslas pasaulē ļoti labi šogad izdevās Rīgas biennālei. Lai pievērstu Pitchfork un citu pasaules mediju uzmanību, mums ir jāpiedāvā kaut kas patiess, nebaidoties no savdabīgā, jo tas, kas saistīts ar mūsu pašu unikālo identitāti, reizēm ir spēcīgs motīvs, kas ieinteresē citus. Mums ir jāpiedāvā savdabīgi notikumi, ar kuriem lielie mediji laika gaitā sāktu rēķināties, jo tie iezīmē laicīgus un būtiskus virzienus lielajā mākslā. Mūzikas notikumi standarta formātā ir sevi izsmēluši, katrs meklē savu identitāti. Pašlaik tas jau ir modīgi — atrast savu konceptu, imidžu.
Kad radās “Zemlika”, tas bija pirmavots sapratnei, ka mūziku var klausīties citādā vidē — autentiskā. Mazā lauku ciemā. Nav brīnums, ka Nilss Frāms pirms dažiem gadiem bija “Zemlikā”, un tas Latvijas mūzikas pasaulē bija notikums. Tā es kaut kādā ziņā redzu mazu valstu attīstību — tās neseko lielu festivālu klišejām un standartiem, tur uzreiz ir citi noteikumi. Bet skaidrs, ka industrijā nauda ir viena, tu vai nu vari vai nevari atļauties.
Tāda Durbes baznīca pastāvējusi kopš aizlaikiem, bet tad kādam ienāk prātā tur sarīkot koncertus. Un izrādās, ka kaut kas tāds ir iespējams.
Tas ir Latvijas pluss — precīzi pastāstīt, kas mēs esam, kas ir tas unikālais mūsu zemē, nevis uzaicināt un iemest mākslinieku un klausītāju tipiskos standartos, ūberkrutā koncertzālē. Protams, ir forši, ja ir arī tādas vietas un notikumi. Bet, ja viens no mērķiem ir, lai uzaicinātais cilvēks izprot mūsu identitāti, kā mēs būvējam mums svarīgās lietas, tad ir forši viņam to parādīt, izceļot nianses.
Piemēram, Visible Cloaks ļoti maz koncertē un ir izvēlīgi, viņi ļoti izvērtē, kur uzstāties, un viņi šeit saskatīja ļoti interesantu notikumu. Vieniem mūziķiem koncerti ir izdzīvošanas avots, kamēr citi paši sev meklē pieredzi, notikumu, kaut ko jaunu. Ir visādi. Galvenais dzīvot līdzi laikam un ticēt instinktam, kā un par ko būtu jārunā, jārīkojas, lai spētu izdzīvot šajā kompromisu mākslā.
Pārsvarā gandrīz visi mākslinieki, kas atsaucās uz mūsu uzaicinājumu, kuri būs vai kaut kādu iemeslu dēļ tomēr netika pie mums, atsaucās tieši tādēļ, ka viņiem tas likās interesants projekts.
Tad nu atkārtošu, ka Cēsīs ar dzīvo uzstāšanos redzēsiet jau piesauktā avangarda mūzikas intelektuāļa Džona Mausa dziļās un emocionālās kompozīcijas, audiovizuālo performanču māksliniekus Visible Cloaks ar ambientiem ceļojumiem telpā un laikā, video mākslinieci Brennu Mērfiju, sintīpopa un interneta sapņu meistaru Motion Graphics, elektroakustiskās mūzikas meistaru, bundzinieku Andreu Belfi, kurš hipnotiskās skaņu ainavās mākslinieciski apvieno akustisko un elektronisko bungu skanējumu, dīdžeju un mūzikas producentu, draugu no Parīzes andergraunda scēnas Kolinu Džonko, ietekmīgu mūzikas mediju daudzinātos jaunos vārdus Lorenu Auderu un Visionist no Londonas, arhitektu un vizuālo mākslinieku Bredu Natu, kurš rada skaņu no dažādu materiālu dabiskajām īpašībām, spa-popmūzikas grupu Gents; noslēpumaino elektroniskā avangard popa duetu Domenique Dumont no Latvijas, drone noskaņas ģitārspēles ģēniju Edgaru Rubeni. Būs arī avangarda kino mākslinieka Džeimsa Beninga filmu seansi un avangarda video mākslinieka Makino Takāši video darbi, kā arī vizuālās mākslas darbus un instalācijas no Latvijas mākslas – skaistā tandēma Kristas un Reiņa Dzudzilo, Berlīnē dzīvojošā mākslinieka Ata Jākobsona un atsevišķu objektu no mums. Nakts noslēgumā dejas ar maģisku izcilā, pasaulē pieprasītā lietuviešu dīdžeja Manfredas klātbūtni. Svētdienas rītā kā 36 stundu nobeigumu mūsu sesijām publiski uz mūsu platformas ierakstīsim intervijas ar viesmāksliniekiem un draugiem.
