Stelio Faitaki darbs "The New Religion" bijušās LU Bioloģijas fakultātes ēkā. Foto: Kristīne Madjare

Ja es būtu dzejnieks, es rakstītu grieķiski 0

Saruna ar RIBOCA1 dalībnieku Stelio Faitaki par ielu mākslas un bizantiešu ikonu ietekmi uz viņa glezniecību

Sergejs Timofejevs
11/07/2018

Stelio Faitaka darbus man pirmoreiz paveicās ieraudzīt pirms gada Kaseles documenta 14 – vienā no Fridericianum muzeja zālēm, kur uz baltas sienas bija redzams milzīgs darbs ar bagātīgu zelta lietojumu, kas pirmajā mirklī radīja iespaidu par grandiozu ikonu. Kas tas īsti bija? Svēto tēvu un mocekļu vietā bija attēlotas pavisam mūsdienīgas sievietes – šortos, īsos svārkos un ādas zābakos ar krāsotiem matiem un kaklarotām. Tām pretī – grupa vīriešu, no kuriem daļa uzbrūk sievietēm. Tā acīmredzami bija aina no mūsdienu politiskās dzīves… Sievietes, kas iestājas par kontroli pār saviem ķermeņiem? Demonstrācija, kas izvērsusies sadursmē? Grieķu mākslinieks Stelios Faitakis dzīvi redz kā cīņu, taču viņa darbos tā izvēršas gluži debešķīgos mērogos. Mistiskajās debesīs – pilnās ar zelta un sudraba toņiem, raksturīgiem Krētas ikonu glezniecības skolai, kas ir bizantiešu reliģiskās glezniecības tradīcijas mantiniece. Pasaulīgajās debesīs – viņa darbos kolīzijas un konfrontācijas savā episkumā atgādina šķiru sadursmes 30. gadu meksikāņu sienu glezniecībā un Djego Riveras gleznojumos.


Stelios Faitakis. Fortunately absurdity is lost (but they hoped for much more) (2014). Fragments. Foto: Sergejs Timofejevs

“Jau no paša sākuma es nolēmu izmantot naratīvus attēlus, gluži kā skatus no teātra uzveduma: personāži kaut kādā vidē izdara kaut kādas darbības. Visvienkāršākais scenārijs, kas iespējams… Ar slēptām nozīmēm kā papildus slāni vērīgākam skatienam,” stāsta Stelios Faitakis vienā no savām retajām intervijām. Publicētu interviju tiešām ir maz – Stelios tiecas pēc iespējas mazāk uzturēt tiešus kontaktus ar presi, atsakās fotografēties (“Nekādus portretus!”) un uz žurnālistu jautājumiem atbild rakstiski.

Taču man ar viņu izdevās aprunāties Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles pirmajās dienās. Biennālē viņš piedalās pēc savas tautietes ar starptautisku vārdu – galvenās kuratores Katerīnas Gregosas – uzaicinājuma. Grieķijā Faitakis pazīstams jau sen – sākumā viņš iekaroja atpazīstamību kā ielu mākslinieks ar tagu Bizzare, taču jau 2007. gadā piedalījās Atēnu biennālē, 2011. gadā – Venēcijas biennālē, 2012. gadā – Kijevas biennālē, bet 2016. gadā – apgleznoja sienas Parīzes Palais de Tokyo (par ko tika nominēts Žana Fransuā Prā balvai). Līdztekus ielu mākslai, kas bija viņa pirmā mākslas prakse, viņš ieguva arī pavisam klasisku mākslas izglītību Atēnu mākslas skolā, kur iestājās par spīti savu vecāku skepsei.


Stelios Faitakis. Elegy of May (2016) Parīzes Palais de Tokyo. Mākslinieka un Rabouan Moussion Gallery īpašums. Foto: Aurelien Mole

Savas zemes vēsturisko tehniku pārvaldīšana un to pārveidošana jaunos veidos ļāva Faitakim atrast savu personīgo stilu. “..Mani zīmējumi ir par cilvēci un tās attieksmi pret mani… tāpēc mani personāži lidinās zeltainā pasaulē… Vienkāršas, ikdienišķas krāsas līdzās metāliskām, gaismu atstarojošām… Zelts mūs  aizved pie mūžības, pie universālā laika.”

Faitaka darbā “Jaunā reliģija”, ko līdz 28. oktobrim iespējams apskatīt Rīgā – bijušās Bioloģijas fakultātes ēkā, kur izvietojusies viena no RIBOCA1 astoņām ekspozīcijām –, dominē sudrabainie toņi, kas pārsteidzošā veidā saskaņojas ar pašas ēkas interjeru (kā arī ar Andra Vārpas metāla molekulas skulptūru, kas 2003. gadā tika novietota pie ēkas ieejas). Darbā atkal ir daudz sieviešu, taču šoreiz viņas nav šortos, bet baltos halātos (ka ne visai cieši nosedz kailas krūtis). Runa ir par zinātni, zināšanām, cīņu par tām, kas, galu galā, novedusi pie to dievišķošanas – no mākslinieka skatpunkta.


Stelio Faitaki darbs "The New Religion" bijušās LU Bioloģijas fakultātes ēkā. Foto: Vladimirs Svetlovs

Ar Stelio satikāmies pie fakultātes ieejas un devāmies uz blakus esošo kafejnīcu “Pagalms”, kur var iedzert kafiju, vērojot raketes vicinošos spēlētājus blakus esošos tenisa kortos. Stelios ir vidēja auguma, tērpies sporta tērpā, uz jautājumiem viņš atbild nesteidzīgi un īsām frāzēm. Brīžiem viņš iepauzē un noskatās tenisa spēlētājos, it kā tie varētu pateikt viņam priekšā viņa domu pareizo formulējumu.

Es šeit agrāk spēlēju junioru sacensībās. Vai jūs bērnībā spēlējāt tenisu?

Jā, netālu no mūsu mājas bija tenisa korti – ielas pretējā pusē.

Tas bija Atēnās? Kādā rajonā?

Jā, tas bija Atēnu rietumdaļā, strādnieku rajonā.

Vai jūs bērnībā zinājāt, ka tas ir strādnieku rajons? Vai šķirojāt cilvēkus bagātākos un nabagākos?

Nē, bērnībā ne. Es drīzāk esmu viens no tiem, kas daudz ko sāk uztvert un saprast krietni vēlāk nekā citi. Taču, aptverot šīs lietas, tās kļūst ļoti personiskas. Tajos gados visiem dzīve bija mazliet labāka, neviens īpaši nesūdzējās.

Un jūsu vecāki – vai viņi bija kaut kā saistīti ar radošo vidi?

Nē, viņi strādāja zelta ķēdīšu rūpnīcā. Un var teikt, ka tolaik manā dzīvē ienāca zelts (smejas). Bērnībā es redzēju ļoti daudz zelta. Es apbrīnoja tā krāsu un metālisko spīdumu.

Vai jūsu vecāki nodarbojās ar ķēdīšu dizainu?

Nē, nē, mana māte strādāja rūpnīcas birojā, bet tēvs nodarbojās ar ķēdīšu sastiprināšanu kopā.


Stelios Faitakis. Moloch. 2013. Audekls, jaukta tehnika. 245 x 193 cm

Vai jūsu rajonā bija daudz grafiti?

Ne īpaši… Tikai dažu futbola klubu fanu uzraksti. Taču kādus divus gadus pirms skolas beigšanas parādījās kāds puisis, kurš sāka zīmēt grafiti. Un tas bija ļoti interesanti – man patika, kā izskatījās tie burti, turklāt es pats visu laiku zīmēju. Tolaik mēs par grafiti nezinājām gandrīz vispār neko, varbūt kaut ko mazliet bijām redzējuši televīzijā. Taču, kad kaut ko līdzīgu ieraudzīju dzīvē, man pašam arī sagribējās kaut ko tādu darīt. Sāku ar to nodarboties sistemātiski, divas reizes nedēļā. Un, galu galā, nolēmu iegūt grādu vizuālajā mākslā.

Es sāku savā rajonā, taču pāris gadus vēlāk biju “izpleties” pa visām Atēnām.

Kādas bija jūsu grafiti tēmas?

Ļoti dažādas. Tolaik man vēl nebija sava taga. Es rakstīju vārdus, kas man likās interesanti. Man grafiti nozīmēja tikai vārdus.

Jūs ieguvāt grādu vizuālajā mākslā, bet ne tikai to…

Universitātes otrajā kursā es sāku nodarboties ar austrumu cīņām. Un abas šīs lietas – zīmēšana un austrumu cīņas – ir bijušas ar mani kopā visu turpmāko dzīvi. Cīņu prakse palīdzēja man saprast daudzas lietas mākslas pasaulē, un ne tikai tur.

Tieši ar kādām austrumu cīņām jūs aizrāvāties?

Nindžutsu un džudo. Taču es nedaudz nodarbojos arī ar boksu un brazīliešu džiudžiutsu, ķīniešu kung fu utt. Man ir melnā josta nindžutsu, un tagad es cenšos sadziedēt smagu traumu un iegūt melno jostu arī džudo. 

Vai jūs trenējaties katru dienu?

Kad vien iespējams. Kā redzat, arī tagad man mugurā ir treniņtērps. Kad pabeigsim interviju, es došos uz parku patrenēties. Šeit starp kokiem ir absolūti satriecoša vieta treniņiem. Tas viss man dod veselību, līdzsvaru, kā arī daudzas idejas.

Vai var teikt, ka glezna arī ir sava veida cīņa – cīņa par savu ideju?

Bet ar ko tā cīnās?

Ar cilvēku nevēlēšanos domāt… ar domāšanas stereotipiem?

Grūti pateikt. Man glezniecība un māksla vispār nenozīmē tikai domāšanu.


Stelios Faitakis (centrā) RIBOCA 1 apmeklētāju vidū atklāšanas dienā. Foto: Kristīne Madjare

Mani interesē, kā viena jūsu darbības joma ietekmē otru. 20. gadsimtā bija daudz dzejnieku-bokseru. Un Latvijā es zinu vairākus māksliniekus, kuri daudzus gadus nodarbojas ar karatē.

Viss ietekmē visu! Tā es uzskatu. Man viss ir viens un tas pats. Bet, protams, “viss” ir veidots no daudziem fragmentiem. Un ar dažiem apkārtējās vides elementiem kontakts veidojas vieglāk un dabiskāk nekā ar citiem. Tie tev ir tuvāki. 

Mani interesē arī, vai bizantiešu ortodoksālā māksla arī bija kaut kas “tuvāks”? Kā izveidojās jūsu kontaktu ar šo mākslas tradīciju?

Agrāk man tā māksla galīgi neinteresēja. Var teikt, ka es no tās pat vairījos. Taču pēc grafiti pieredzes es par šīm lietām sāku interesēties aizvien vairāk un vairāk. Un tagad šī mākslas disciplīna man ir viena no saistošākajām visā pasaulē. Agrākos laikos tā palīdzēja radīt īstus pasaules brīnumus.


Stelios Faitakis. Bouncer. 2013. Papīrs, jaukta tehnika. 28 x 19 cm

Vai jums kādā brīdī bija tāda kā atklāsme – konkrēta apzināšanās, ka “jā, tā ir mana lieta”?

Tam bija vairāk sakars ar tehnisko pusi, ne teorētisko. Es zīmēju tumšākus slāņus, tad pamazām gaišākus un gaišākus. Tādā pašā veidā tas tika darīts Bizantijas tradīcijā. Tajā pašā laikā mani interesēja arī citu valstu reliģiskā glezniecība. Kādā brīdi es sapratu, ka ir pareizi – sekot mākslas tradīcijas kursam, kas radusies un formējusies manā dzimtenē, uz manas zemes. Ja es būtu dzejnieks, es rakstītu grieķu valodā. Es nerakstītu angliski, cerot, ka tā mani sapratīs maksimāli daudz cilvēku. Tā es sāku gleznot grieķu manierē, kam ir vairāk nekā 15 gadsimtus sena vēsture.

Šai glezniecībai bija specifiska funkcija dievnamos, tā bija iecerēta, lai izsauktu īpašas sajūtas draudzes locekļos. Vai tiecaties izsaukt kaut ko līdzīgu arī savā auditorijā?

Protams, es vēlos izsaukt emocijas, varbūt ne tik specifiskas kā baznīcā, taču emocijas. Es nevēlos likt cilvēkiem saprast savu mākslu. 90 procenti no iespaida ir saistīti sar sajūtām un varbūt tikai kādi 18 – ar saprašanu.

Man tas izklausās kā paradokss, jo parasti jūsu darbi ir ļoti piesātināti ar informāciju. Tie vienmēr saistīti ar kādu kontekstu. Turklāt vēl pašos darbos ir ļoti daudz teksta…

Es daudzās savās gleznās rakstu tekstus tā, ka beigās pat pats vairs nevaru tos salasīt. Es tos kodēju… Ja jūs parādītu kādu manu vecu gleznu ar tekstu, es nespētu to izlasīt. Jūsu minētā informācija ir kompleksa un neved pie kādas specifiskas nozīmes, skaidras un visiem vienādi saprotamas.


Stelios Faitakis. The New Religion. Fragments. Foto: Vladimirs Svetlovs

Tad tekstam šeit ir simboliska loma?

Jā, simboliska. Un tas ir šis šifrējums, sava veida nepieejamība. Arī tikai ar burtu attēlojumu ir pietiekami, lai kaut ko sajustu. Tie nav jāsaprot. Reiz es Parīzē biju uz lielu senās Ķīnas mākslas izstādi, un tur bija milzīgs papīra tīstoklis ar ķīniešu kaligrāfiju. Es tur neko nesapratu, taču man pietika ar šo vizuālo iespaidu.

Kad skatos uz jūsu darbiem, man liekas, ka tie atgriež mūsu dzīvēs kādu izzudušu dimensiju. Apkārt tik daudz kas notiek nepārtraukti ir tik daudz jaunu ziņu, ka tās visas mums jau liekas nenozīmīgas. Taču jūs atgriežat tam, ko zīmējat, diženumu un nozīmību…

Jā, es piekrītu. Esmu izvēlējies šādu pozīciju, un, šķiet, ka tā strādā.

Freskām, ko gleznojāt bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, jūs izvēlējāties zinātnes tēmu un tās lomu mūsu sabiedrība. Vai tēmas izvēli kaut kādā veidā noteica pati vieta, vai arī jūs šo ideju bijāt lolojis jau sen?

Šai idejai pieķēros kādu laiku atpakaļ un domāju, ka turpināšu ar to darboties vēl kādus pāris nākamos gadus. Un, kad ieraudzīju ēku, sapratu, ka šeit ir iespējams pasniegt diezgan lielu un “pamatīgu” tēmas izvērsumu. Šī ir ideāla vieta, kur sākt lielu ciklu.


Stelios Faitakis. The New Religion. Fragments. Foto: Vladimirs Svetlovs 

Jūs nosaucāt šo darbu “Jaunā reliģija”…

Jā, jo, manuprāt, zinātne patiešām ir mūsu sabiedrības “jaunā reliģija”. Visi tai tic. Taču man liekas, ka nevajag visam ticēt un ka vajag saglabāt kritisku skatījumu. Neuzskatu, ka zinātnieki zina visu vai ka viņi zina labāk, ko un kā mums vajadzētu darīt ikvienā dzīves sfērā. Viņi nevar zināt visu par visumu, jo zinātnes serdē ir loģika. Un loģikai ir robežas. Tas nozīmē, ka zināšanu uzkrāšana ar loģikas palīdzību ir galīga.

Daudzi no Rīgas darbos attēlotajiem zinātniekiem ir sievietes.

Jā, man tas bija svarīgi. Tas saistīts ar faktu, ka, cik man zināms, sieviešu-zinātnieču loma šeit bija milzīga laikā, kad citās Eiropas daļās tas nebija ierasts. Šeit viņas spēlē tādu kā svēto lomu… Zinātnes svētās.

Bet ja mēs vēlamies izprast pasauli un tajā pašā laikā mums jāskatās uz zinātni ar kritisku skatienu, kas mums šajā situācijā var palīdzēt?

Intuīcija. Loģikas un intuīcijas sajaukums, līdzsvars. Un es personiski intuīciju uzskatu par būtiskāku. 


Stelios Faitakis. The New Religion. Fragments. Foto: Vladimirs Svetlovs

Vai savā karjerā esat pieņēmis intuitīvus lēmumus?

Daudzkārt. Un daudzas reizes tas ir izrādījies veiksmīgi. Turklāt intuīcija laika gaitā attīstās.

To var uztrenēt?

Jā. To var kultivēt un padarīt “precīzāku”. Lai gan simtprocentīgi tai uzticēties nevar. Šajā jomā var atrast gan skolotājus, gan metodes. Tās ir elpošanas un meditācijas prakses.

Sava veida garīgās un fiziskās prakses sajaukums…

Jā.

Un kā jūsu gleznas vērtē reliģiozā pasaules uzskata pārstāvji?

Līdz šim es pats neko kritisku neesmu dzirdējis. Taču nešaubos, ka ir cilvēki, kas pret tām varētu izjust nepatiku. Tur es neko nevaru darīt. Žēl, ja kādam izteikti nepatīk tas, ko daru, taču es daru, kas man jādara, un eju uz priekšu.

Un ja grieķu pareizticīgā baznīca lūgtu jūs izgleznot jaunu dievnamu ar sienu gleznojumiem, vai jūs piekristu?

Es teiktu, ka viņiem jāatrod kāds cits, kāds piemērotāks. Es zīmēju savas idejas, nevis kanoniskās tēmas. Man daudz kas patīk pareizticīgajā baznīcā, bet es neesmu ticīgais, tāpat kā es nesekoju nevienai citai reliģijai.

Bet ja viņi jums teiktu, ka jūs drīkstat zīmēt pats savus stāstus, nevis Bībeles motīvus?

Tad kāpēc to darīt baznīcā? Vietā, kur tiek atkārtoti ārkārtīgi stingri rituāli? Nē, to nevajadzētu darīt.


Stelios Faitakis. Fortunately Absurdity is Lost (Part II: Not quite dead). 2014. Koks, latekss, akrils, krāsa. 300 x 231 cm

Mūsu laikos ir diezgan daudz cilvēku, kas uzskata sevi par reliģioziem, bet nepieder nevienai konkrētai konfesijai. Daudzi no viņiem, teiksim, tic, ka realitātei ir mums neizprotams slānis…

Jā, es viņiem piekrītu. Un arī manas gleznas savā veidā ir reliģiskas. Kā jau teicu, tas ir par sajūtām, nevis saprašanu.

Kādā ziņā reliģiskas?

Patiesību var sajust tikai dažreiz. Patiesību, kam es ticu, nevar izteikt vārdos, lai kādi arī būtu šie vārdi. Šī pasaule ir radīta tā, ka cilvēki arvien atrodas konfliktā. Un tam nav universāla risinājuma. Iespējams, ka pasaule mainīsies, taču pilnīgi pretējā virzienā, nekā aicina revolucionāri un politiķi. Neviena politiskā sistēma nav perfekta. Pārmaiņām ir jānāk no iekšpuses. Citādi mēs arvien uzvarēsim vienā kaujā, bet zaudēsim citā.