Marī Elēna Masē-Bersanī. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Par tradīciju vitalitāti un patstāvīgo mainību 0

Intervija ar izstādes "Gobelēnu krāsas" kuratori, Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Parīzes, Bovē un Savonrī Gobelēnu manufaktūru ražošanas departamenta direktori Marī Elēnu Masē-Bersanī

Inese Baranovska
05/07/2018

Nesen starptautiskajos medijos parādījās ziņa, ka Francijas pirmā lēdija Makrona kundze plāno lielas pārmaiņas un mūsdienīgus uzlabojumus Elizejas pils interjeros. Šis jaunums vistiešākā veidā attiecas uz Mobilier National darbību. Mums Latvijas realitātē diezgan grūti apjaust, kādas tad īsti ir funkcijas šai Francijas valsts institūcijai Mobilier National – Nacionālajam mēbeļu fondam ar vairāk nekā četrsimt gadu vēsturi. Tulkojumā mobilier nozīmē mobilitāti, pārvietošanu vai pārvadāšanu. Karalim Luijam XIV piederēja pilis dažādos Francijas nostūros, viss galms nemitīgi pārvietojās no vienas vietas uz otru – lai visu pienācīgi grezni dekorētu, ceļoja arī mēbeles, pulksteņi un gobelēni. Šādā pārvietošanā bieži gadījās arī tā, ka priekšmeti pazuda. Tādēļ pēc tālaika Francijas finanšu ministra Žana Batista Kolbēra ieteikuma tika izveidota karaliskā mēbeļu krātuve, lai uzskaitītu, pārzinātu un rūpētos par karaļnamam piederošajiem dekoratīvās mākslas priekšmetiem, kas ir Mobilier National fonda pamatā. Neskatoties uz monarhu nākšanu pie varas un krišanu, Franču revolūciju un diviem Pasaules kariem, fonds vienmēr ir pastāvējis, spējot saglabāt savas unikālās tradīcijas un vērtības. Mūsdienās tā galvenā funkcija ir rūpēties par 600 valsts iestādēm, prezidenta pili, senātu, ministrijām, Francijas vēstniecībām citās valstīs, politisko samitu un valsts svētku ceremoniju noformējumu utt. Tā ir Francijas valsts prestiža zīme. Mobilier National krājuma uzskaitē šobrīd ir aptuveni 30 000 krēslu, 15 000 dažādu citu mēbeļu, 9000 tekstiliju (gobelēnu un paklāju), kas tapuši laikā no 17. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. Tomēr, lai cik arī liela būtu to antikvārā vērtība, tie nav muzeja eksponāti, jo ikvienam krājuma priekšmetam ir jābūt “lietošanas gatavībā”.

Tie, kas vairāk saistīti ar tekstilmākslu, noteikti būs dzirdējuši par leģendārajām Gobelēna manufaktūrām, kas ir iekļautas Mobilier National struktūrā. Šogad, pateicoties daudzām veiksmīgām sakritībām un Latvijas simtgades mākslas un kultūras programmai, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam ir izdevies realizēt sen lolotu sapni – noorganizēt Mobilier National kolekcijas izstādi. Izstādes mērķis ir ļaut skatītājiem novērtēt Gobelēnu manufaktūras nemainīgās tradīcijas un kanonus, kas tiek glabāti un loloti kā Francijas nacionālās kultūras dārgumi. Pat mūsu gadsimta spraigais dzīves ritms, nepielūdzami straujais tehnikas progress un mainīgā realitāte nespēj ietekmēt šo stabilo vērtību, kas, saglabājot autentiskas tradīcijas, pārsteidzoši spēj pielāgoties jaunāko laiku mākslas valodai. Izstādei “Gobelēnu krāsas” atlasīti darbi, kas tapuši 20. un 21. gadsimtā, to vidū tādi autori kā Anrī Matiss, Žans Lirsā, Huans Miro, Lekorbizjē, Raimons Enss, Patriks Tosani, Erro un ORLAN. Mākslinieku piedāvātās skices atšķiras no iepriekšējo gadsimtos realizētajiem darbiem, tās var būt gleznas, fotogrāfijas, kolāžas un dažādi digitālās drukas eksperimenti – meistarīgie manufaktūras audēji spēj realizēt jebkuru autora ieceri. Mūsdienās gobelēni tiek darināti ciešā sadarbībā ar mākslinieku un gobelēnu manufaktūras speciālistiem (dzijas krāsotājiem un audējiem). Šīs vērienīgās lielformāta kompozīcijas pārsteidz ar neierobežoto iespēju diapazonu – no ekspresīvām abstrakcijām līdz fotoreālismam un izsmalcinātam grafiskam zīmējumam. Gobelēnu materiālu plastika un specifiski dziļais krāsu spektrs spēj fascinēt arī mūsdienu skatītāju. Latvijā to varēs baudīt līdz pat 30. septembrim.


No kreisās puses: Dita Podskočija, Nikolā Patrizinskis, Māra Lāce, Odile Supizona, Žils Bonviāls, Dace Melbārde, Marī-Elēna Masē-Bersanī, Egils Rozenbergs, Inese Baranovska. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Izstādes tapšanā nozīmīga loma bija tās kuratorei Marī Elēnai Masē-Bersanī (Marie-Hélène Massé-Bersani), Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Parīzes, Bovē un Savonrī Gobelēnu manufaktūru ražošanas departamenta direktorei. Pirmo reizi pēc Francijas Institūta Latvijā un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja uzaicinājuma Marī Elēna Masē-Bersanī Rīgā ieradās 2017. gada janvārī, kad iepazinās ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja tekstilmākslas kolekciju un izstādi “Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība”. Viņa atzinīgi novērtēja vēsturiski unikālo 13. gadsimta romānikas arhitektūras pērli – Svētā Jura baznīcu, kas tagad kalpo par izstāžu zāli un deva piekrišanu izstādes organizēšanai. Otrs pozitīvais faktors procesa attīstības gaitā, protams, bija tas, ka jau tobrīd Gobelēnu manufaktūrā Parīzē un Bovē tika realizēti divi gobelēni pēc latviešu mākslinieka Egila Rozenberga skicēm. Man bija iespēja trīs reizes viesoties Gobelēnu manufaktūrā Parīzē, pārrunāt ar izstādi saistītos organizatoriskos jautājumus un iepazīties ar Egila Rozenberga gobelēnu tapšanas procesu. Tā bija konstruktīva sadarbība ar konkrētām sarunām un neskaitāmiem e-pastiem, klasiska profesionāla izstāžu organizatoriskā rutīna, kas tomēr vienmēr liek apgūt kaut ko jaunu. Marī Elēna Mobilier National strādā kopš 1991. gada un ir uzkrājusi nenovērtējamu pieredzi. Rīgas izstādes iekārtošanas laikā beidzot bija iespēja viņu izjautāt tiešāk par to, kā ir strādāt tik vēsturiski unikālā institūcijā.

Kā nokļuvāt Mobilier National?

Esmu studējusi mākslas vēsturi Luvras skolā, vēlāk Sorbonnā. Tolaik man nebija nekādas īpašas intereses par gobelēniem. Mobilier National mani uzaicināja strādāt pie viena konkrēta pētniecības projekta – tas bija terminēts darba līgums, to veicu tik labi, ka man uzreiz piedāvāja darbu pie kolekcijas zinātniskā kataloga izveides, vēlāk organizēju arī izstādes, līgumi tika pagarināti, mainījās uzdevumi, tā kā šobrīd es pārzinu mūsu institūciju no dažādiem aspektiem un visus darba procesus.

Cik darbinieku strādā Mobilier National?

Pie mums strādā 360 darbinieku. Mobilier National ir trīs galvenās misijas: pirmā – iekārtot Republikas vadītāju oficiālās rezidences, darba un reprezentācijas telpas; otrā – nacionālā mantojuma saglabāšana, uzturēšana un restaurācija; trešā – piedalīties un rīkot izstādes, veidot zinātniskās publikācijas. Mūsu pienākums ir ne tikai rūpēties par kolekciju, palīdzēt iekārtot valsts reprezentācijas telpas, bet arī veikt zinātnisko pētniecību un organizēt izstādes. Mobilier National vēsturiskajā teritorijā ir sava izstāžu galerija, kur rīkojam tematiskas izstādes no mūsu kolekcijām, vēl mēs deponējam savus darbus izstādēm, piemēram, 2017. gadā piedalījāmies 43 projektos – Tokijā, Losandželosā, Romā, Amsterdamā utt. Šogad mums ir šī īpašā izstāde Rīgā. Fondam ir septiņas restaurācijas darbnīcas – mēbeles, mēbeļu inkrustācija, mēbeļu tapsēšana, aizskaru izgatavošana un, protams, gobelēnu darbnīcas. Pateicoties šai misijai, tiek saglabātas senās amatniecības prakses, kas citur pasaulē jau izzudušas. Mums pašiem ir sava skola, kas gatavo jaunās paaudzes meistarus, restauratorus un citus speciālistus.


Skats no izstādes “Gobelēnu krāsas” LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Pastāstiet, lūdzu, detalizētāki par Mobilier National skolu!

Varu konkrētāk aprakstīt jauno audēju sagatavošanu. Skolā katru gadu uzņem kādus deviņus audzēkņus, parasti piesakās 20 vai vairāk cilvēku. Lai iestātos, viņiem jākārto eksāmens kultūras un mākslas vēsturē, jāiziet v krāsu atšķirtspējas tests, kā arī jāparāda savas prasmes zīmēšanā. Vēl notiek arī mutiskas pārrunas, kurās katram jāprezentē savas radošās spējas un jāformulē sava motivācija šai skolai. Cilvēki uz konkursu nāk ar visdažādāko pieredzi – gan no skolas sola, gan citādi, vecuma robeža ir 30 gadi. Apmācības notiek četrus gadus, un tās ir valsts finansētas ar normālu stipendiju. Tad tiek kārtots eksāmens un labākie tiek uzņemti darbā Mobilier National valsts ierēdņu statusā. Tas ir darbs uz mūžu (40 gadi), jo citur jau šo arodu neizmanto.  Savā veidā unikāla profesija.

Jūs Mobilier National strādājat jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Vai nebaidāties no darba rutīnas?

Esmu praktiķe un savas jomas profesionālis, saprotu realitāti, atšķirībā no daudziem citiem Mobilier National darbiniekiem neesmu valsts ierēdnis, daudz rakstu un nodarbojos ar pētniecību. Man patīk mans darbs, tas nav monotons, vienmēr uzzini kaut ko jaunu. Ir daudz neordināru situāciju, kurām jāatrod risinājumi, jābūt elastīgam, un tas man patīk. Manā pakļautībā strādā 120 cilvēku – tie ir dažādi raksturi, tāpēc svarīgi, lai visi darbotos ar entuziasmu un mērķtiecīgi, arī tas ir mans uzdevums, lai viss notiktu raiti un bez problēmām.


Skats no izstādes “Gobelēnu krāsas” LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Vairākas reizes viesojoties Gobelēnu manufaktūrā Parīzē, apbrīnoju ar kādu mieru, pacietību un maigumu audējas veic savu darbu. Ar viena autora ieceri viņām jāsadzīvo kādi divi, trīs gadi… Iznāk tā, ka viņas ir šo autoru idejas mediatori?

Pie viena gobelēna parasti strādā divas līdz trīs audējas, vajag izvēlēties tādu komandu, kur ir laba savstarpējā ķīmija. Noteikti jābūt vienam konkrētā darba vadītājam, audējas vēl var mainīties, bet vadītājs ir viens. Aužot vienu darbu, meistares var pēc kādiem trim mēnešiem mainīt vietu pie stellēm, lai nav tik monotoni. Ziniet, katrai audējai ir savs rokraksts, es pēc tik daudzu gadu pieredzes varu atšķir fragmentus, kurus audusi viena vai otra audēja.

Ļoti svarīgi ir atrast pareizās krāsas, kas atbilstu autora iecerei. Gobelēni tiek austi no augstas kvalitātes Jaunzēlandes aitu vilnas, kas tiek speciāli vērpta Francijā. Leģendārā gobelēnu manufaktūras krāsotava tika izveidota 1663. gadā, tā arī šobrīd atrodas turpat, tikai kopš 1950. gada mēs lietojam ķīmiskās krāsas. Šobrīd Gobelēnu manufaktūras krāsu katalogā ir vairāk nekā 16000 dažādu krāsu nianšu, kas visas tiek iegūtas no trim pamatkrāsām – dzeltenās, sarkanās un zilās. Jā kādam māksliniekam vajag jaunu toni, tas tiek sajaukts un nosaukts konkrētā autora vārdā. Ir gobelēni, kuriem nepieciešami tikai kādi 5–10 toņi, bet ir darbi, kuru paletē ir vairāk nekā 100 toņu. Krāsa ir ļoti svarīgs elements.

Vēl ir viena interesanta profesionāla detaļa: velku sagatavošana vienmēr jāuztic vienai personai, velku garums tiek skaitīts ar soļiem, katram jau tie ir citādi, arī apavi jāvelk tie paši, lai nemainītos velku izmērs. Katrs sīkums ir svarīgs, to var apgūt tikai ar pieredzi, skolā neiemācīsies.

Cik gobelēnu vienlaicīgi atrodas ražošanas procesā?

Šobrīd vienlaikus tiek austi 48 darbi (Bovē & Gobelēnu manufaktūrā un paklāji). Ik pa trīs mēnešiem es veicu paveiktā pārbaudi, ne visiem tas patīk, bet tas disciplinē. 

Tas ir kā mūzikā orķestra spēle – katrs ir individualitāte, bet ir jāpanāk labs kopējais skanējums.

Vienas audējas darba diena valstij izmaksā 280 eiro. Ja runā par Versaļas laika gobelēnu repliku izaušanu, tad tur 1 m2 vērtība ir 20 000 eiro. Tāds liela formāta gobelēns maksā aptuveni 2–3 miljonus eiro. Tas ir ne tikai audēju darbs, bet arī precīza kartona sagatavošana, kas var ilgt divus gadus un vairāk. Strādājot ar tik lielām vērtībām, jābūt atbildīgiem.


Skats no izstādes “Gobelēnu krāsas” LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Kā vēsturiski mainījās gobelēnu stils un raksturs?

Visspožākais periods nenoliedzami ir 17. gs., tās ir vērienīgas figurālās kompozīcijas. Tad bija meistari, kas specializējās figūru, ziedu, arhitektūras detaļu aušanā. Šie gobelēni ir arī kā vizuāla vēstures liecība par Luija XIV galma dzīvi un paražām. Parasti gobelēni tika veidoti sērijās, kā sava veida mūsdienu komiksu priekšvēstneši. 18. gs. Pompadūras kundzes laikā vairāk tika akcentētas nevis figurālās kompozīcijas, bet bagātīgs florālais rotājums ap tām, parādījās mitoloģiski motīvi. Gadsimtu mijā vērojama aizraušanas ar eksotisko ceļojumu iemūžinājumu. 19. gs. Napoleona laikā un vēlāk gobelēns sāk imitēt gleznas, zūd daiļais dekoratīvais ierāmējums, samazinās izmēri. Gobelēnu izkonkurē citi mediji un rodas zināms apjukums. Jauns uzplaukums vērojams 20. gs. sākumā, kad notiek atgriešanās pie klasiskajām tradīcijām, tomēr darbu tematika atspoguļo savu laiku, piemēram, gobelēni, kas veltīti Krievu baleta sezonām vai jaunajai Parīzei ar Eifeļa torni. Gobelēnu skices komplektā ar interjera mēbelēm tajā laikā veidoja slaveni mākslinieki–dekoratori kā Rauls Difī. Vēlāk tapa gobelēni pēc slavenu modernistu iecerēm – Pikaso, Matisa, Miro, Vazareli, Čilida u.c.

Cik noprotu, jums ļoti patīk, ka tiek realizēti gobelēni pēc mūsdienu mākslinieku skicēm?

Jā, noteikti, arī šie darbi ar laiku kļūs vēsture, mūsu laika liecība. Senā tehnika, bet mūsdienīga valoda, svarīga ir šī sasaiste. Tas ir izaicinājums, un ir ļoti aizraujoši šajā procesā piedalīties. Es neredzu šeit pretrunu, katra māksla sava laikā ir bijusi mūsdienīga, mēs saglabājam un bagātinām senās tradīcijas.

Kā bija strādāt pie ORLAN gobelēna?

Viņa ir liela zvaigzne un diezgan kaprīza, visu laiku vēlējās regulēt darba procesu, izvirzīja jaunas prasības, mainīja savas domas, tomēr beigās mēs darījām pa savam, jo paši vislabāk pārzinām savu lauku. Ar rezultātu arī viņa bija apmierināta.

Savukārt Šīla Hiksa, kas pati pārzina aušanas tehnikas, ļoti bieži apciemoja audējas, pat sēdēja blakus un regulēja, tas arī bija kaitinoši. Gobelēna tapšanas process ir sava veida kompromiss starp tradīciju un novatorismu, starp to, ko vēlas mākslinieks, un to, ko var realizēt audēji. Dažreiz audējas ir diezgan konservatīvas, citreiz ļoti atvērtas sadarbībai ar mākslinieku.

 

Kā tas bija Rozenberga gadījumā?

Ļoti pozitīvi.


Skats no izstādes “Gobelēnu krāsas” LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Didzis Grodzs, LNMM publicitātes foto

Vai Mobilier National izpilda arī privātus pasūtījumus?

Primārais mums ir izpildīt Francijas valsts pasūtījumus. Jau ilgus gadus mēs aužam gobelēnu sēriju ar vēsturiskiem sižetiem Dānijas karaļnamam. Ir interese no bagātiem Austrumu klientiem, bet viņiem nav pacietības, viņi domā, ka par naudu var visu un ātri, līdz galam nesaprotot, ka mūsu darbs ir skrupulozs un darbietilpīgs. Lai sanāktu labs šampanietis, tam jānostāvas piecus gadus. Labas, kvalitatīvas lietas netop ātri. Valsts pasūtījumi mums ir prioritāte. Mūsu darba kvalitāte ir Francijas valsts zīmols un identitāte.