Tā jums nav nekāda bezmērķīga klikšķināšana! 0

Intervija ar fotogrāfijas eksperti un kuratori Annu Telgrēnu

Auguste Petre
30/05/2018

Ir pagājuši gandrīz 180 gadi, kopš fotogrāfijas izgudrošana ierakstīta vēsturē, un tā aizvien ir viens no straujāk evolucionējošajiem medijiem. Foto kā stabila mākslas komponente ik gadus uzrunā aizvien lielāku cilvēku loku, apliecinot savu nozīmi mākslas vēsturē gan kā dokumentējošs, gan kā estētisks elements. Digitālajā laikmetā daudz tiek runāts par fotogrāfijas nozīmes un tendenču maiņu, kā arī foto saistītu pasākumu pieaugumu visā pasaulē. 

Jau kopš 2014. gada Latvijā norisinās festivāls Rīgas Fotomēnesis, kur publika tiek iepazīstināta ar aktuālo Ziemeļeiropas un Austrumeiropas fotomākslā. Šogad festivāla ietvaros norisinājās arī Portfolio skate, kur viena no ekspertiem bija Ziemeļeiropas fotogrāfijas speciāliste un kuratore Anna Telgrēna. Jau vairāk nekā desmit gadus viņa Zviedrijas Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā Moderna Museet atbild par fotogrāfijas kolekciju un fotoizstāžu rīkošanu sadarbībā ar vietējiem un ārvalstu autoriem. 

Mūsu sarunā Anna Telgrēna atklāj izmaiņas fotogrāfijas tendencēs un attīstībā, kā arī savus iespaidus par Rīgas Fotomēnesi un Baltijas foto ainu. 


Inta Ruka. Rihards Stibelis. No sērijas "Amãlijas iela 5a", 2006. Darbs atrodas Moderna Museet kolekcijā

Vai šī ir pirmā reize, kad viesojaties Rīgā?

Nē, pirmo reizi šeit biju pirms aptuveni desmit gadiem, kad mani šurp uzaicināja Inta Ruka. Bet šī ir pirmā reize, kad esmu Kongresu namā.

Man šķiet, ka šī ir diezgan interesanta vieta, kur organizēt izstādes. Ēkas specifika tomēr diezgan izteikti diktē savus noteikumus.

Jā, es jums piekrītu. Šāda tipa arhitektūrā ekspozīcijas scenogrāfija izskatās diezgan interesanti.


"Jaunais šiks" atklāšana

Šķiet, ka jums jau ir izdevies aplūkot izstādi “Jaunais šiks”. Kādi ir pirmie iespaidi?

Man jāatzīst, ka izstādē ir veikta diezgan interesanta darbu izvēle. Šeit ir dažu autoru darbi, par kuriem jau biju dzirdējusi iepriekš. Protams, Zviedrijas autoru Inkas un Niklāsa daiļrade man ir ļoti labi zināma, un es priecājos viņu darbus redzēt šai izstādē. Man vēl nav bijusi iespēja izlasīt kuratoru Arņa Balčus un Aļņa Stakles sagatavotos tekstus, bet, cik saprotu... viņu ideja ir parādīt un atspoguļot to, kā laikmetīgie fotogrāfi mūsdienās darbojas, izmantojot dažādus medijus. Kā tiek savstarpēji savienota fotogrāfija tās klasiskajā izpratnē ar instalāciju, tēlniecību un tēlotājmākslu. Jauni autori strādā, izmantojot dažādas mākslas formas, kas man šķiet ārkārtīgi interesanti. Diezgan liels akcents likts arī uz to, kā fotogrāfi spēj izmantot telpu.

Jau kopš 2004. gada jūs esat Zviedrijas Modernās un laikmetīgās mākslas muzeja Moderna Museet kuratore. Kā muzejs un jūsu darbs šo gandrīz 15 gadu laikā ir mainījies?

Tas ir labs jautājums... Iemesls, kādēļ es vēl joprojām strādāju muzejā, ir pavisam vienkāršs – mans darbs ir ļoti interesants. Turklāt tā ir liela privilēģija darboties ar Moderna Museet fotokolekciju – krājums ir vienkārši fantastisks un tajā ir aptuveni 100 000 vienību. Mūsu muzeja kolekcija ataino visu fotogrāfijas vēsturi, sākot ar 19. gadsimta 40. gadiem līdz pat mūsdienām.


Džūlija Mārgareta Kamerona. The Mountain Nymph, Sweet Liberty, 1866. Darbs atrodas Moderna Museet kolekcijā 

Vai tie lielākoties ir zviedru autoru darbi?

Nē, mūsu kolekcijā pārstāvēti starptautisku autoru darbi. Protams, muzejam ir ļoti interesanta Zviedrijas un Ziemeļvalstu mākslas kolekcija – tā ir mūsu specialitāte. Arī tādēļ, ka esam Zviedrijas nacionālais mākslas muzejs, principā mūsu virsuzdevums ir pārstāvēt vietējo autoru mākslu. Tomēr arī starptautiskā kolekcija ir ļoti plaša, mūsu krājumā ir tādu pasaulslavenu fotogrāfu kā Džūlija Mārgaretas Kameronas (Julia Margaret Cameron) un Irvina Penna (Irving Penn) darbi. Jūs saprotat, tie ir tiešām lieli vārdi fotogrāfijas vēsturē. Taču, atgriežoties pie jūsu jautājuma, kas īsti ir mainījies, jāsaka, ka mani darba pienākumi laikam gan nav tik krasi izmainījušies. Es vēl aizvien strādāju ar kolekciju un to prezentēju, kūrēju izstādes. Tas, kur novērojamas būtiskas izmaiņas, drīzāk ir tieši fotogrāfijas scēna. 

Pēdējā laikā esmu strādājusi ar vairākiem Ziemeļvalstu fotogrāfijas projektiem, un man šķiet, ka gan Ziemeļvalstu, gan arī Baltijas fotogrāfija ir ļoti interesanta. Šajā reģionā ir aizraujoša fotogrāfijas vēsture, un, man liekas, būtu noderīgi veikt izpēti par pagātnes posmiem šo valstu fotomākslas attīstībā, mēģinot atrast kādas līdzības un sakarības. Svarīgi ir apzināt to, kā dažādu tautību mākslinieki un fotogrāfi ir sadarbojušies laika gaitā. Esmu novērojusi, ka šobrīd ir izveidojusies sava veida fotogrāfu kopiena, kas balstās uz savstarpēju informācijas apmaiņu.

Jūs domājat – starptautiskā līmenī?

Jā, tieši tā. Bet arī Baltijas un Ziemeļvalstu reģionu līmenī. Daudzi fotogrāfi ir savstarpēji pazīstami, viņi apciemo viens otru un dodas uz festivāliem, kā, piemēram, uz Rīgas Fotomēnesi. Man šķiet, tas ir ļoti iedvesmojoši, un tā ir tendence, kas mainījusies tieši pēdējo pāris gadu laikā. Tagad ir tik daudz dažādu iespēju, kā iepazīties un satikties. Protams, ļoti lielas izmaiņas nesuši arī sociālie mediji. Pat es lietoju instagramu (smejas). 

Vai tā ir kļuvusi par daļu no jūsu darba pienākumiem?

Gan jā, gan nē. Mūsu muzeja komunikāciju nodaļa ilgi centās mani pierunāt izveidot profilu instagramā, taču patiesībā es to izveidoju tāpēc, ka man patīk šī medija idejiskais pamats. Man patīk, ka varu sekot kādām ar mākslu saistītām institūcijām vai māksliniekiem. Ir daudz cilvēku, kas instagramā ievieto tiešām apbrīnojamas lietas. Tas ir viens no cēloņiem, kas ir mainījis mūsu skatījumu uz mākslu un, jo īpaši, uz fotogrāfiju. Es domāju, ka tas ir pozitīvi, jo šādā veidā ir iespējams ieraudzīt daudz vairāk jaunā. Tas noteikti nācis par labu arī fotogrāfijas kā medija popularitātei. Jaunieši apmeklē izstādes, fotografē savus favorītdarbus un ievieto tos sociālajos portālos, līdz ar to notiek sava veida fotogrāfijas aprite.  


Moderna Museet
. Foto: Asa Lunden

Bet kā, jūsuprāt, mainījušās tēmas, kas tiek apspēlētas mūsdienu fotogrāfijā? Latvijā ar šī medija palīdzību diezgan bieži tiek reflektēts par pagātni, padomju laiku pieredzi.

Jā, bet tā ir tendence, kas Latvijas fotogrāfijā pastāvējusi jau gadu gadiem. Piemēram, 2008. gadā es veidoju Intas Rukas izstādi Moderna Museet. Dažus viņas darbus no “Amālijas ielas” sērijas mēs iekļāvām arī savā kolekcijā, jo tajos bija saskatāma tāda... tas, ko jūs nosaucāt par atskatīšanos uz padomju laiku pieredzi. Inta pieder pie tās paaudzes fotogrāfiem, kuriem šāda atskatīšanās nāk dabiski, caur personīgo pieredzi.  

Es piekrītu, ka ir interesanti un visnotaļ noderīgi to turpināt darīt arī tālāk. Iespējams, jaunie mākslinieki to dara pavisam citādāk. Galvenais ir nezaudēt vēlmi komentēt vēsturiskus notikumus, piedāvāt savu skatījumu uz tiem. Tā, manuprāt, ir viena no mākslas galvenajām funkcijām.

Tad varētu teikt, ka tematiskais loks nav tik krasi mainījies kā tehnoloģiskās iespējas. 

Kā jau es teicu iepriekš – tehnoloģijas ir attīstījušās ļoti strauji. Liela daļa mākslinieku strādā, izmantojot digitālo multividi, taisa digitālās izdrukas. Bet tikpat daudz jauno un laikmetīgo mākslinieku ir izvēlējušies atgriezties pie senākas tehnikas izmantošanas un strādā ar analogajām fotokamerām. Manuprāt, tas notiek tādēļ, ka jauniešus interesē tehnikas kapacitātē, taču daudzi man ir teikuši, ka analogā fotogrāfija savā ziņā disciplinē. Ir jābūt daudz uzmanīgākām, katrs kadrs rūpīgi jāizvēlas un jāpārdomā. Tā jums nav tāda bezmērķīga klikšķināšana. Strādājot ar analogu kameru, katram fotogrāfam ir ierobežots iespēju skaits, protams, atšķiras arī kvalitāte.

Vai jūs dodat priekšroku analogajai fotogrāfijai?

Es nevarētu apgalvot, ka analogā fotogrāfija ir kādā ziņā labāka, taču tā noteikti ir interesantāka. Šāda tehnika ir daudz sarežģītāka, dārgāka, virkne faktoru analogajā medijā ir sarežģītāki nekā digitālajā. Tomēr es saprotu, kāpēc jaunos māksliniekus interesē iepazīt šādu fotogrāfijas veidu. 

Vēl man šķiet būtiski izcelt to, ka līdz mūsdienām ir saglabājies diezgan strikts fotogrāfijas žanru sadalījums. Piemēram, dokumentālā fotogrāfija. Aizvien ir ļoti daudz autoru, kuri dodas ārpus savas komforta zonas, pēta atsevišķus cilvēkus vai kopienas, uz laiku pat apmetas pie viņiem uz dzīvi. Un tas viss tāpēc, lai kvalitatīvi attīstītu savu projektu, savu redzējumu atklātu plašākai sabiedrībai. 

Jūs iepriekš pieminējāt instagramu. Pēdējā laikā līdz ar dažādu jomu blogeru savairošanos aktualizējušās diskusijas par jēdzienu “profesionalitāte” un to, vai ikviens var tikt uzskatīts par fotogrāfu. Kāds ir jūsu viedoklis šai jautājumā? 

Man personīgi šķiet, ka viss atkarīgs no fotogrāfa un tā, kā viņš izmanto savu izvēlēto mediju. Arī instagramā ir iespējams atrast cilvēkus, kuri publicē ļoti interesantas un kvalitatīvas lietas. Man drīzāk šķiet, ka šādas diskusijas apliecina jaunu tehnoloģisku un ideoloģisku fotogrāfijas ēras sākumu. Pagaidām gan ir grūti spriest par to, kā tas attīstīsies, bet es cenšos būt pozitīvi noskaņota.

Kādas šobrīd ir fotogrāfijas tendences Zviedrijā un citur pasaulē?

Zviedrijā lielākoties tās ir līdzīgas kā šeit. Kā jau es iepriekš minēju, fotogrāfi aizvien vairāk izvēlas eksperimentēt ar mediju. Daudzi izvēlas veidot grāmatas. Man šķiet, ka fotogrāmata ir ļoti interesants medijs, tā atkal ir atgriezusies apritē. Līdz ar sociālās vides neizbēgamu klātbūtni cilvēki sākuši ilgoties pēc objekta, kādas priekšmetiskas vērtības. Ir fotogrāfi, kas izvēlas kustīgo attēlu, foto kombinējot ar video elementiem. Patiesībā tas viss ir atkarīgs no katra konkrētā projekta. Taču tādas globālas, vienotas tendences man ir grūti izdalīt. Fotogrāfijas pasaule ir ļoti interesanta, jo tajā vienlaikus attīstās atšķirīgi izmantojuma veidi. Galerijās mēs redzam mākslas fotogrāfiju, muzejos – foto vēsturi, bieži vien tradicionālas melnbaltas bildes. Paralēli tam visam ieplūst arī jaunas, laikmetīgākas vēsmas, kā, piemēram, instalācijas un festivāli.

Vai jūs bieži dodaties uz fotofestivāliem?

Tagad to ir tik daudz, ka visiem nemaz nav iespējams izsekot. Es gan ļoti cenšos. 

Tātad mums ir ļoti paveicies ar jūsu klātbūtni Rīgas Fotomēnesī!

Jā! Un man ir liels prieks šeit būt.


Portfolio skate

Šogad jūs šeit esat ieradusies kā viena no Portfolio skates ekspertēm. 

Jā, es bieži kā eksperte tieku aicināta uz šādām skatēm un ļoti rūpīgi izsveru savu dalību katrā no tām. Es domāju, ka tas ir ļoti noderīgs process gan man, gan darbu autoriem. Man tā ir iespēja iepazīties ar vēl neredzētu fotogrāfu darbiem, tāpēc es ar nepacietību gaidu katru no šīm skatēm. Jūs man iepriekš jautājāt par tendencēm – patiesībā portfolio skates arī ir tā iespēja izdarīt secinājumus par aktualitātēm. Tā noteikti ir izdevība apjaust reģionālās atšķirības. Savukārt māksliniekiem un fotogrāfiem vienmēr ir noderīgi parādīt savus darbus citiem, saņemt vērtējumu un komentārus. Brīdī, kad tev kādam citam jāpaskaidro savs darbs, patiesībā tu to paskaidro pats sev. Kā māksliniekam tev ir jābūt spējīgam pamatot – ko, kāpēc un kā tu dari. Un kāpēc tavs darbs vērtējams kā svarīgs ne vien pašam sev, bet arī citiem.

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu