Labākās fotogrāfijas ir laimīgas sagadīšanās

Intervija ar fotogrāfu Robertu Vitmenu

23/03/2018

Pagājušā gada vasaras nogalē apmeklēju starptautisko mākslas mesi Jūrmala Art Fair Bulduros. Apskatījusi nelielo divdesmit stendu paviljonu jūras krastā, zem kura jumta savas ekspozīcijas prezentēja dažādu valstu galerijas un mākslinieki, un iepazinusies ar šī projekta vadītāju Viktoriju Sergejevu, uzzināju, ka ideja veidot šo mākslas gadatirgu aizsākusies ar vēlmi uzaicināt uz Latviju leģendāro Ņujorkas fotogrāfu Robertu Vitmenu (Robert Whitman) un iepazīstināt publiku ar viņa fotogrāfijām.

Gaidot Vitmena uzstāšanos, izmantoju brīvo brīdi un devos uzsmēķēt. Pēkšņi pie manis enerģiski pienāca kāds kungs ar fotoaparātu un angļu valodā pajautāja, vai drīkst mani nofotografēt. Sagaidījis apstiprinošu atbildi, viņš aizrautīgi uzņēma vairākus kadrus, pēc kā sekoja iepazīšanās: “My name is Robert!” (“Mani sauc Roberts”). Lai arī nojautu, ka tas ir Roberts Vitmens, tajā brīdī vēl nezināju, ka viņam top izvērsta fotogrāfiju sērija ar smēķējošiem cilvēkiem no visas pasaules, ko viņš tuvāko gadu laikā vēlas izdot arī grāmatā. Izmantojot izdevību, vienlaicīgi nofotografēju arī pašu Vitmenu. Tobrīd nezināju, ka šī nejaušā, teju neverbālā pirmā satikšanās būs ne tikai vairāku sarunu iemesls, bet rezultēsies arī ar fotogrāfijām, kurās brīžiem sev šķietu patiesāka nekā dzīvē.

Roberts Vitmens. Foto:

Fotogrāfs Roberts Vitmens ir dzimis un bērnību aizvadījis Mineapolē. Koledžā studējis teātra mākslu, vēlējies braukt uz Ņujorku un kļūt par aktieri, bet deviņpadsmit gadu vecumā, pa vasarām strādājot un iekrājot nedaudz naudas, Vitmens izvēlējās divus gadus ceļot un iepazīt pasauli. Pēc atgriešanās viņš pameta teātra studijas un ieguva diplomu starptautiskajās attiecībās, taču, būdams garā hipijs, vienīgais, ko viņš vēlējās bija gulēt pludmalē un izjust brīvību. Drīz pēc tam viņa dzīvi izmainīja vai, pareizāk sakot, ievirzīja filmas “Fotopalielinājums” noskatīšanās.

Vitmens ir pirmais fotogrāfs, kurš profesionāli iemūžinājis dziedātāju Prinsu. 2017. gada nogalē daļa no fotouzņēmumiem publicēti atsevišķā izdevumā “Prince Pre Fame”. Šobrīd fotogrāfs sadarbojas ar vadošajiem pasaules izdevumiem un reklāmas aģentūrām. Vitmens vairākkārtīgi fotogrāfijās iemūžinājis arī Rīgā dzimušo amerikāņu baletdejotāju Mihailu Barišņikovu. Daļa no Vitmena fotouzņēmumu sērijas “Mihails Barišņikovs” rīdziniekiem par lielu prieku bija apskatāma arī mākslas mesē Jūrmala Art Fair.

Noklausoties Roberta Vitmena stāstījumu Bulduros, sarunāju interviju dienu pirms viņa došanās atpakaļ uz Ņujorku, lai uzzinātu, kā viņš kļuvis par fotogrāfu un kas viņu tajā saista. Tikšanās izvērtās par neplānotu sarunu vairākās daļās: interviju, fotosesiju un nelielu ekskursiju, parādot Vitmenam citādo Rīgu Grīziņkalnā.

Roberts Vitmens: Pagaidi... Vēl vienu ... Brīnišķīgi! Un vēl pēdējo. Paldies!
Paula Lūse: Jūtos kā profesionālā fotosesijā, nevis intervijā.
R.V.: Jā, es negribēju interviju, vēlējos tikai tevi nofotografēt.
P.L.: Tad jau abi būsim ieguvēji. (Abi smejas.)

Paula Lūse. Fotogrāfija, kas tapa intervijas laikā. © Robert Whitman

Vai pirmo reizi viesojaties Latvijā?

Jā, tas ir bijis brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu daudz redzējis. Pastaigājos pa Jūrmalu un Rīgu, redzēju visas vecās un jaunās ēkas, pludmali, brīnišķīgo parku Bulduros. Nekad kaut ko tādu neesmu redzējis. Es šeit ļoti daudz fotografēju. Ja es redzu kādu interesantu cilvēku, pajautāju, vai drīkstu viņu nofotografēt.

Vai jūs parasti lūdzat cilvēkiem atļauju pirms viņus fotografējat?

Ja tas notiek mirkļa iespaidā un spontāni, tad nē, bet es lielākoties fotografēju ļoti tuvu, tādēļ visbiežāk pajautāju atļauju.

Vai nedomājat, ka tas kaut ko izmaina fotogrāfijas sajūtā, ja pirms tās uzņemšanas tiek pajautāta atļauja?

Protams, sajūta pilnīgi izmainās. Bet, ja cilvēks, kuru fotografēju, runā angliski un sāk pozēt, es viņam īpaši palūdzu to nedarīt un neskatīties uz mani. Tad es uzņemu dažas fotogrāfijas un pasaku paldies. Izmantojot to brīdi, kad cilvēks ir atslābinājies, es ātri uzņemu vairākas bildes. Man arī patīk izmantot savu mazo fotokameru, jo lielā kamera burtiski kliedz “Fotogrāfs!”, un tas cilvēkus biedē. Protams, daudzas fotogrāfijas nav labas, tad jāveic rūpīgs atlases un rediģēšanas darbs. Viens ļoti labs fotogrāfs man reiz teica: “Lieliski fotografēt nenozīmē uzņemt lielisku fotogrāfiju. Tā ir iekšēja sajūta, kad zini, kura fotogrāfija ir lieliska.” Īpaši tas ir saistīts ar portretu vai uz ielas uzņemtajām bildēm. Aptuveni deviņas no desmit vai 99 no 100 ir sliktas fotogrāfijas. Bet zināt to, ka vismaz viena no visām varētu būt laba...

Kas var būt arī laimīga sagadīšanās…

(Smejas.) Absolūti. Lielākā daļa manu labāko fotogrāfiju ir laimīgas sagadīšanās. Sakritības rezultātā rodas vislabākās fotogrāfijas. Tas ir pilnīgi citādāk, ja uzņem lielformāta vai dabas fotogrāfijas.

Jūrmala Art Fair mākslas mesē jūs teicāt, ka nezinājāt, ka vēlaties kļūt par fotogrāfu, bet jūs iedvesmojusi kāda filma.

Jā, režisora Mikelandželo Antonioni filma “Fotopalielinājums” par jaunu modes fotogrāfu Londonā. Tā tiešām ir fantastiska filma. Tajā parādīts, kā viņš uzņem skaistu modeļu fotogrāfijas – viņi iedzer un lieliski pavada laiku kopā. Viss stāsts ir par to, ka, attīstot vairākas parkā uzņemtas fotogrāfijas, viņš ierauga, ka nejauši fiksējis slepkavību. Bet, kā jau teicu lekcijā, iemesls, kāpēc es kļuvu par fotogrāfu, bija mans hipija dzīvesveids – tas nozīmē daudz sex, drugs and rock ‘n’ roll. Šis periods bija mans protests pret sabiedrības normām.

Zināju, ka dzīvē nevēlos darīt trīs lietas. Toreiz man bija ļoti gari mati un liela bārda, bet tajā laikā cilvēki bija ļoti konservatīvi, ar tādu izskatu darbu bija neiespējami dabūt. Es nevēlējos vilkt mēteli un kaklasaiti un strādāt no deviņiem līdz pieciem. Es nezināju, ko daru. Klīdu apkārt, dzīvoju pludmalē, vēlējos būt brīvs. Filmā ieraudzīju fotogrāfa dzīvesveidu ar skaistajām sievietēm un sev pateicu, ka vēlos būt fotogrāfs. Paradoksāli ir tas, ka kļuvu par fotogrāfu nevis tāpēc, ka mīlēju fotogrāfiju, bet tāpēc, ka iemīlējos dzīvesveidā, ko fotogrāfija man varēja piedāvāt.

Nu, ne visiem fotogrāfiem ir šāds dzīvesveids.

Bet tā es sāku savu karjeru. Lielākā daļa fotogrāfu tomēr mīl fotogrāfiju. (Smejas.)

Cik jums tajā laikā bija gadi?

Aptuveni 26 vai 27.

Mihails Barišņikovs. © Robert Whitman

Vai atceraties savu pirmo uzņemto fotogrāfiju?

Jā! Kad nolēmu kļūt par fotogrāfu, man bija draudzene, kas strādāja par modeli. Viņa sacīja, ka, ja es gribu būt fotogrāfs, man ir nepieciešams fotografēt modeles. Es atbildēju, ka tas izklausās lieliski, bet man nav ne jausmas, kas jādara, jo nekad mūžā neesmu fotografējis. Tāpēc es devos uz fotoaparātu veikalu un darbiniekam jautāju, kā jāfotografē modeļi. Viņš man atbildēja, ka tas nav nekas sarežģīts: jāuzstāda gaisma, jāizvēlas konkrēts fotoaparāta objektīvs, un tas viss. Es veikalā mazliet izmēģināju jauno fotoaparātu un devos uz fotosesiju.

Protams, es ļoti uztraucos, bet to nevarēja pateikt. Iespējams, pateicoties teātra studijām vai arī tāpēc, ka pēc dabas esmu ļoti ekspresīvs, modeļi man ļoti ātri atvērās. Rezultātā jau pēc pirmās fotosesijas es ieguvu vairākas labas fotogrāfijas. Kāds ierosināja man šīs fotogrāfijas parādīt vienam lielam uzņēmumam Mineapolē. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņi pieņēma mani darbā. Tad nu es atkal devos uz to pašu veikalu un lūdzu nākamo padomu, jo vēl joprojām man nebija skaidrs, ko tieši es daru. Bet arī nākamās fotogrāfijas man izdevās labi. Tā nu es turpināju apmeklēt fotoaparātu veikalu un prasīt padomus pārdevējam līdz brīdim, kad jutos daudzmaz pārliecināts. Ja es redzēju kaut ko interesantu žurnālos, es mēģināju uzzināt, kā fotogrāfs panācis konkrēto efektu vai kādu objektīvu izmantojis.

Kā jums šķiet, vai pārdevējs jūs atpazina, kad kļuvāt slavens?

Es nezinu, bet viņš bija lielisks puisis, un viņam bija vairākas lieliskas fotogrāfijas.

Tātad jūs nekad neesat fotogrāfiju apguvis kādā skolā?

Nekur.

Vai jūs uzskatāt sevi par veiksmīgu cilvēku?

Ļoti. Man ir ļoti paveicies – ne tikai man bijusi lieliska dzīve kā fotogrāfam, bet vispār būt par fotogrāfu ir ļoti forši! Man katru dienu ir iespēja satikt cilvēkus, kurus es nekad nebūtu saticis, ja nebūtu fotogrāfs. Pieredze Rīgā arī ir pārsteidzoša. Esmu fotografējis un iepazinis fantastiskus cilvēkus. Arī tas, ka man bijusi iespēja būt fotogrāfam tik ilgi, ir pārsteidzoši! Man ļoti ir veicies šajā dzīvē!

Ko fotogrāfija jums ir iemācījusi?

Es domāju, ka šī profesija iemāca atvērt acis un redzēt. Es patiešām domāju, ka biju akls, pirms kļuvu par fotogrāfu. Es daudz vairāk izbaudu visu, kas man ir apkārt – dažādas gaismas, atspīdumus, kompozīcijas. Fotogrāfi redz lietas, ko lielākā daļa cilvēku neievēro.

Vai visur, kur ejat, jūs meklējat lieliskas vietas, interesantus cilvēkus vai pārsteidzošu gaismu? Vai jūs skatāties uz visu kā caur kameras objektīvu?

Bieži pie sevis nodomāju: “Ak, Dievs, kas tā būtu par lielisku fotogrāfiju, žēl, ka nokavēju.” Bet man tas attēls saglabājas prātā. Dažkārt man fotografēšana uzdzen nelabumu. Piemēram, man šķiet mazliet piedauzīgi pludmalē redzēt kungu gados, iespējams, ar lielu vēderu, kurš rokās tur fotoaparātu ar milzīgu objektīvu. Man tas šķiet dīvaini, un es nevēlos būt dīvains. (Abi smejas.) Ja cilvēkam palūdz atļauju viņu nofotografēt, bet viņš to nevēlas, tas ir absolūti OK.

Mūsdienās fotografēšana ir atsevišķs stāsts, jo viss, ko jūs uzņemat, var apceļot pasauli vienā sekundē. Es kļuvu par fotogrāfu pirms interneta paaudzes. Uzņemta fotogrāfija bija kaut kas personisks, ne visi to varēja redzēt vai iegūt savā īpašumā. Esmu vecās paaudzes puika, man patīk attīstītas fotogrāfijas. Tas ir īpašs process – fotografēt, attīstīt filmiņu… Bet fotogrāfijas nenokļūst pie pieciem miljardiem cilvēku. Kādreiz būt par fotogrāfu bija kaut kas īpašs, bet tagad visi ir fotogrāfi. Es nezinu, vai tas joprojām ir kaut kas īpašs, ja vien jums nav izteikta stila... Tajā pašā laikā esmu redzējis lieliskus fotogrāfus, kuriem ir 12 gadi. Es domāju... Es nezinu... Es vienkārši esmu laimīgs par savu karjeru.

Vai atceraties pirmo reizi, kad nosaucāt sevi par fotogrāfu?

Jā, kad sāku fotografēt modeļus. Varbūt nedaudz vēlāk – kad sāku ar to pelnīt, taču tas notika ātri. No cilvēka, kas dzīvē nebija uzņēmis nevienu fotogrāfiju, es kļuvu par labi pelnošu fotogrāfu aptuveni viena vai divu mēnešu laikā. Tas ir diezgan neticami. Pats par to esmu diezgan apjucis, jo man brīžiem vēl joprojām nav īsti skaidrs, ko es daru. (Smejas.)

Vai lepojaties ar uzņemtajām Prinsa fotogrāfijām?

Man gadījās būt pirmajam fotogrāfam, kurš profesionāli iemūžināja Prinsu, pirms viņš kļuva atpazīstams. Es biju ļoti jauns, tikko sācis veidot karjeru. Man pajautāja, vai es varētu nofotografēt Prinsu, teicu, ka man nav ne jausmas, ko es daru, bet mēģināšu. Kad pirmo reizi satiku Prinsu, tas bija fantastiski. Viņš ierakstu studijā varēja nospēlēt pilnīgi visus mūzikas instrumentus. Viņš bija 19 gadus vecs puika, ar kuru bija fantastiski strādāt kopā. Lai arī sākumā bija mazliet kautrīgs, viņš ātri man atvērās, un mēs lieliski pavadījām laiku. Toreiz mēs bijām jauni, gribējām eksperimentēt un mazliet paspēlēties ar dažādām idejām. Manas mīļākās Prinsa fotogrāfijas ir tās, kur viņš smaida, jo to reti kad nācies redzēt. Kaut kas īpašs, foršs un cilvēcīgs piemīt šīm bildēm. Cilvēkus tās saista, jo ir intīmas un patiesas. Es domāju, ka tas bija mana fotografēšanas stila sākums.

Vai fotografējot esat kādreiz nokļuvis bīstamā situācijā?

Jā, daudzas reizes. Bet galvenokārt tādēļ, ka es mīlu ceļot un būt notikumu centrā.

Vai ir kāda vieta vai valsts, uz kuru jūs vēlaties doties?

Mani saista vietas, kur nav amerikāņu tūristu. Tas patiešām man mēdz sabojāt visu stāstu. Es izbaudīju Kubu, pirms to devās apskatīt amerikāņu tūristi un visa pārējā pasaule. Es neesmu sajūsmā par amerikāņu kultūru. Es mīlu Ņujorku, bet Ņujorku es neuztveru kā daļu no Amerikas – tā ir starptautiska pilsēta. Bet visa pārējā Amerika ir vienāda: tie paši restorāni, tās pašas viesnīcas. Kubā es biju laikā, kad nevienam nebija telefonu, tāpēc visi viens ar otru sarunājās. Arī tas, ka mēs šobrīd sarunājamies, skaitās vecmodīgi, mums vajadzētu sarakstīties. Man patīk runāt ar tevi, es tikai būtu gribējis ar tevi iepazīties mazliet ātrāk. Tā jau laikam ir klasika – iepazīties ar interesantu cilvēku pēdējā dienā pirms aizlidošanas. Nē, pagaidi, izdomāsim kaut ko...

Mūsu saruna turpinājās dažas stundas pēc intervijas, kad Roberts ieradās mani fotografēt. Es viņu iepriekš brīdināju, ka mana darbnīca atrodas Grīziņkalnā – rajonā, kas stipri atšķiras no tās Rīgas, ko viņš redzējis līdz šim. Rezultātā viņš ne tikai uzņēma fotogrāfijas ar mani, bet arī satika atvaļinātus zemessargus, kuri, uniformās tērpušies, nāca no biedra bērēm.

Jūs minējāt, ka jūs tagad strādājat pie vairākiem projektiem un plānojat drīz publicēt dažas grāmatas. Vai jūs varētu par to pastāstīt vairāk?

Man ir daudz ideju, bet pirmā, kas varētu tikt realizēta, ir grāmata par Prinsu [publicēta 2017. gada beigās – P. L.]. Atsevišķā grāmatā vēlos izdot savas polaroīda fotogrāfijas, kuras uzņēmu 1980. gadā savā dzīvojamajā istabā Mineapolē un kurās redzama mana draudzene un tā laika mūza. Tā varētu būt jauka grāmata. Gadiem ilgi esmu dokumentējis arī smēķēšanu. Pirms daudziem gadiem biju Krievijā – kad atgriezos Amerikā, ievēroju, ka gandrīz visās fotogrāfijās ir smēķējoši cilvēki. Piemēram, pirmajā fotogrāfijā, kurā iemūžināju smēķēšanu, redzami trīs bērni vecumā ap desmit gadiem ar cigaretēm. Man patīk fotografēt arī dažādas ķermeņa daļas, tāpēc man ir ideja izdot kāju un cigarešu grāmatu. Man padomā ir daudz projektu. Redzēsim, kas no tā visa realizēsies!

robertwhitman.com