Maniem darbiem nav rāmju

Saruna ar dizaineri Artūru Analtu

Jānis Lipšāns
07/03/2018

2011. gadā Latvijas labākā jaunā dizainera balvu ieguva Artūrs Analts. Izaugsmes meklējumos Artūrs izmācījās un veiksmīgi absolvēja Sentmārtina mākslas un dizaina koledžu Londonā, paralēli radot un izstādot darbus daudzviet pasaulē. Šogad viņš pārstāvēs Latviju Londonas dizaina biennālē. Latvijas valsts simtgades starptautiskās programmas ietvaros Londonas Eiropas mājā no 7. līdz 16. martam notiks Artūra Analta izstāde “Robežas”. Izstādi organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, Latvijas vēstniecība Lielbritānijā un Eiropas Komisijas pārstāvniecība Apvienotajā Karalistē.

Artūrs pats savu darbu stilistikas un virziena raksturojumā neizplūst. Viens vārds – tīri. Mēs runājamies vairākas stundas, apgūstot mākslas un dizaina pasaules mērogus, apzinot nozīmīgākos kontrapunktus pasaulē un pieminot arī Maiami mākslas mesi. Artūrs paķer lapiņu un rakstāmo: MY YUMMY. Smejamies, ka vajag piereģistrēt, ja vēl nav.

Jāņa Lipšāna saruna ar Artūru Analtu notika viņa Londonas rezidencē, sarunas gaitā pievienojoties arī šī notikuma fotogrāfam Arnim Putniņam un Artūra draudzenei Karlīnai Voitikai, kas Londonā vada laikmetīgās mākslas galeriju Maddox Arts.

Borders. Pielāgojot robežu jēdzienus no politiskā diskursa un populārās kultūras puses, darbu sērija norāda uz robežu divdomību - gan kā mūsu sociālo vai personisko attiecību robežas, gan tās, kas tiek uzstādītas starp valstīm.

Kas ir tās robežas, kuras tu kā mākslinieks esi pārkāpis, gatavojot šo izstādi?

Pats termins ‘robežas’ man liekas ļoti abstrakts, taču koncepts likās ļoti interesants. Šajos mākslas darbos dominē silueti, lai cilvēki tās robežas asociētu ar sevi – privātajā telpā, publiskajā telpā, emocionālajā plaknē – katram tas ir mazliet savādāk. Pēc būtības es sev ierobežojumus neuzlieku, var teikt, ka es tos novadu. Paši darbi ir veidoti no dzeloņstieplēm, kas dabā sastopamas dažādu nožogojumu elementos. Izaicinājums bija tās pakļaut locījumiem. “Aizlocījos” līdz Austrijai, kur atradu rūpnīcu, kas spēj saražot man nepieciešamās sagataves, kuras pēc tam metināju kopā.

РИЖСКIЙ САМОГОНЪ. Oriģināldizains. РИЖСКIЙ САМОГОНЪ ir augstas kvalitātes 43° kandža ražota no dabīga medus. samogon.lv

Un, ja mēs palūkotos uz darbiem, kas ir tapuši līdz šim, un liktu līdzās arī to, kas vēl ir tapšanas stadijā, – vai tu redzi kādas robežšķirtnes, vai arī tā ir zināma viendabīga progresija?

Var teikt, ka es zinu, kā darbiem būtu beigās jāizskatās, taču katrs no tiem savā ziņā ir un paliek eksperiments. Viena šķautne ir dizains, kam piedien tehniskais elements, bet otra ir māksla, ieliekot darbā emocionālo aspektu. Tā ir sinerģija, kuru, laikam ejot, esmu centies attīstīt. Nevienam nav vajadzīgs vēl viens krēsls. Kāpnes gan noderēs – re, kā atsauce uz maniem pirmsākumiem un skolas diplomdarbu Led Zeppelin. Bieži nākas pārkāpt kaut kādas tehniskās robežas – kā ar kandžas stikla pudeli, kuras izpūšanu sarežģītu padarīja dizaina tehniskie parametri. Arī biennālei gatavotais darbs, kad mākslīgi bija jāpanāk kondensāta veidošanās, vai, piemēram, Latvija Bankas “Medus” monēta, kurai ir unikāls dizains un forma; ar to tika pārbaudīta kalēja pacietība. Tīri emocionāls izaicinājums ir arī sadarboties ar dažādām iestādēm, kurām ir robežas, bet man kā brīvmāksliniekam tādu nav. Tad, kad nākas ieslīgt paskaidrojumos par projektiem, tā māksla mazliet izplēn. Un tad tā savstarpējā sadarbība ir… interesanta. Es nekādā gadījumā nesaku, ka tā ir slikta! Man tiešām patīk sadarboties – es mācos no viņiem, viņi mācās no manis. Ir augšas, ir lejas, bet es domāju, ka beigās mums kaut kas sanāk. Pats galvenais ir uzticība.

Nu, bet piekritīsi, ka tiek uzlikts kaut kāds rāmis, kura ietvaros tu kā mākslinieks realizēsi vienu vai otru savu ideju?

Maniem darbiem nav rāmju (abi smejas).

Nu, ar to es domāju, ka, pirms ķerties klāt, tu nospraud kaut kādas robežas, lai koncentrēti nodotu konkrētā mākslas darba vēstījumu.

Nu, savā ziņā rāmji, protams, ir vajadzīgi. Pat ne vajadzīgi, bet tie vienkārši ir. Vai nu mēs runājam par budžetu vai telpu. Piemēram, Londonā, kur ir nenormāli strikti darba drošības noteikumi, es varbūt nevarēšu izstādīt savus darbus visatbilstošākajā un vislabākajā veidā – tā, kā esmu to iecerējis. Tātad man ir jādomā alternatīva, un tas ir pieņemams, es ar to spēlējos un atrodu citus risinājumus. Mākslā vai dizainā vienmēr klātesošs ir arī budžets. Nu, Demjenam Hērstam varbūt arī nav budžets, un viņš dara, ko grib. Viņa izejmateriāls ir nauda – jebko, ko var uztaisīt par naudu, viņš arī uztaisīs. Māksliniekiem, kuri nav miljardieri vai miljonāri, budžets ir daudz mazāks, un tu spēlējies ar to, kas tev ir apkārt un pieejams. Mani vienmēr stimulē tas, ko var izspiest no tā, kas ir – laiks, telpa, budžets.

Vai tu sevi asociē ar kādu virzienu mākslā?

Es par to vispār nedomāju. Bet par to domā citi, jo viņi nesaprot, kur mani ielikt – kuros rāmjos. Pēc izglītības esmu dizainers, un te pēkšņi man ir mākslas izstāde. Jā, varu būtu abi, un kaut kādā ziņā tas viens otru neizslēdz. Tieši otrādi – papildina!

Arnis Putniņš: Jā, absolūti, es pievienojos, un vienīgais jautājums ir par to, kurā brīdī tas darbs no dizaina pārtop par mākslas darbu un pēc kādiem kritērijiem to ņemas klasificēt.

Un kur starp dizainu un mākslu ir tā robeža?

AP: Ir vairākas teorijas, kā to mēģina savienot. Viena, diezgan populāra ir design art, kas vairāk vērsta uz funkcionālo pusi.

AA: Jā, tāda one-off jeb limited edition – tie skaitās māksla. Tie ir dizaineri, kuri taisa ļoti dārgas lietas, ko visi nevar atļauties, un, ja tas ir limited, tad tā ir māksla. Latvijā tādu ir ļoti daudz, jo mums nav masveida ražošanas industrijas. Viss, ko taisa, ir ļoti mazās sērijās, un tas kaut kādā ziņā var tikt piesaistīts pie mākslas. Mums nav dizaineru, bet gan amatnieki. Un viņi ir talantīgi! Taču kaut kad viņi izmirs. Teiksim, es ar savām rokām un zināšanām varu izdarīt daudz ko, man sanāk. Es varu iet metālā, stiklā utt., un es to visu apvienoju. Ar to es gribu radīt… Es taisu dizainu, taču man sakrājas kaut kas, ko es nevaru izteikt caur dizainu… Dizainam ir kaut kāda funkcija – ir klients, viņam ir kaut kādas vēlmes, un es radu dizainu, kas ir ļoti funkcionāls. Bet māksla, man liekas, ir vairāk emocionāla, tai ir jābūt emocionālai.

AP: Cilvēks jau vispār bez emocijām neeksistē, cilvēki pamatā ir emocionālas būtnes, un visi iekšējie procesi ir ar emocijām saistīti.

Mēs pieskārāmies finansējumam, proti, budžeta jautājumam. Un arī Latvijai. Aktuāls moments, nule, tiekot likvidētai ABLV bankai, ir Laikmetīgās mākslas muzeja projekts. Kāds ir tavs redzējums attiecībā uz radušos situāciju? Un pēc būtības – muzejs ir vajadzīgs, bet par kādu cenu?

Muzejs noteikti ir vajadzīgs, kaut gan tagad jau top viens, kas ir neatkarīgs – Zuzeum. Manuprāt, projekts, kas bija saistīts ar ABLV banku, tomēr netiks realizēts, to neuzbūvēs, jo, vienkārši runājot, tagad viņiem ir citas problēmas un mākslas muzejs ne tuvu nav prioritāte. Bet būtiski ir tas, ka šī situācija neērtā pozīcijā nostāda arī nākamos projektus. Sākumā bija viens projekts, ko Andrejsalā taisīja Rems Kolhāss, – nobruka. Un mēs runājam par stārhitektu! Nākamais, Deivids Adžejs. Sers Deivids Adžejs! Izplānoja visu un… atkal nekas nesanāca. Es domāju, ka nākamais, kurš tiks pieaicināts… Tā reputācija ir novesta tiktāl, ka nebūs vairs intereses. Kāda jēga?! Kāda jēga braukt uz Latviju, ja reiz divas reizes jau neveiksmīgi viss beidzies? Piesaistīja finansējumu. Un?! Es vienkārši šaubos, vai tagad izdosies pieaicināt trešo, ceturto… jo tas viss, kas ir noticis, ir slikti. Nesmuki nobrūk. Bet muzeju vajag, jā.

Tie nodomi ir labākie, bet…

Jā, gribēja, kā labāk, bet… Muzeju noteikti vajag. Telpas vajag. Es gan biju šokēts – valsts iepirka ap 400 mākslas darbus kolekcijai par pusmiljonu. Tātad vidēji viens darbs izmaksāja 1200 – es nezinu, kas tie par darbiem, bet cenas ir ļoti zemas.

Nekotējas…?

Nekotējas vispār… Nu, te jau tāds Londonas Artūrs runā.

Matter to Matter, Londonas Dizaina biennāle 2018, Latvijas Paviljons. Interaktīvā instalācija veido meditatīvu telpu, kur vizuālā un emocionālā veidā tiek demonstrēta dabas, tehnoloģiju un cilvēku radītā savstarpējā mijiedarbība.

Cik saprotu, tad šī ir tava pirmā personālizstāde Londonā?

Jā.

Ar kādām sajūtām tu sagaidi šo notikumu? Ko tas tev nozīmē?

Es esmu ļoti pateicīgs, ka man tāda iespēja ir, esmu pateicīgs par uzaicinājumu izstādīties. Pie jebkura projekta, kam pieķeros, es strādāju kvalitatīvi un ar pilnu atdevi, neatkarīgi no tā, kas tas ir par projektu. Un pat tagad, apzinoties, ka tā izstāde notiks, es domāju, kā tā varētu notikt vēl labāk. Nu, bet sāksim ar to, ka es ceru, ka darbi atnāks (visi smejas).

Nākamais loģiskais solis tad laikam būtu to visu izpakot un izlikt pa vietām.

Mani interesē telpa, kurā būs šī izstāde – tā ir Eiropas Komisijas pārstāvniecības ēka. Man svarīgi, ka tie darbi ir iniciējoši kontekstā ar Brexit un to, kas vispār pasaulē notiek. Galerijai cauri iet cilvēki, kas ikdienā pieņem lēmumus. Tas ir kluss darbs, kas pats par sevi nekliedz, bet, ja ieklausies, tad sadzirdi.

***

Karlīna Voitika: Vispār jau mainās tas modelis, kā strādā galerijas. Ja tā nav liela galerija ar filiālēm visā pasaulē, ar lieliem māksliniekiem un konstanti atjaunotiem pārdošanas sarakstiem, tad tādai mazai galerijai ar labu portfolio izdevīgāk ir slēgties ciet, jo īres cenas ir ļoti augstas, it īpaši Londonā. Un visas šīs mazās galerijas tiek nevis likvidētas, bet gan pielāgo savu modeli tirgus situācijai, pārejot uz tiešsaistes platformām, jo māksla tagad lielākoties tiek pirkta ar interneta starpniecību – tās ir platformas, kuras pārstāv māksliniekus un pa tiešo pārdod mākslas darbus lielākajiem kolekcionāriem, kas arī ir konsolidējušies savdabīgās kopās. Principā jau viss notiek tāpat, vien nav vairs tik būtiski, lai tev būtu reāla galerija, kas atrodas Londonā vai Ņujorkā, jo gluži vienkārši tas vairs nav tik svarīgi. Galvenais ir, kādus māksliniekus tu reprezentē un ko tu vari piedāvāt. Vai arī ņem dalību mākslas mesēs – Ņujorkā, Bāzelē, Londonā, Honkongā, Madridē, Maiami –, kur eksponējas māksla un apgrozās galeristi.

Bet galerija ar fizisku telpu tomēr iemājo tādu klātesamību un, kas svarīgi, – ietver arī savveida statusa naratīvu. Lūk, telpa, kuru ir apguvis mākslinieks, izstādot savus mākslas darbus un nonākot saskarsmē ar savu apbrīnotāju. Tā ir komunikācija. Lai gan es saprotu, ka jāiet laikam līdz.

KV: Lielās galerijas, protams, saglabā savu klātesamību, jo var to atļauties, taču fakts ir, ka tādu fizisku galeriju ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk. Ja vien tu nepārdod ļoti dārgus mākslas darbus, nav iespējams pavilkt.

No galerijas līdz muzejam ir viena glezna.

KV: Nu, tik, cik māksla ir pieejama publiskai apskatei.

AP: Vienīgais, kas mani mulsina, ir sajūtas novērtējums. Ko tu īstenībā pērc?

AA: Tu vispār neredzi, ko pērc!

AP: Un nākamais jautājums – vai labāk pārdodas tie darbi, kas labāk izskatās fotogrāfijā?

KV: Jā, jau sen vieta, kur tu pārdosi darbu, ir instagrama – ja tev būs laba bilde, visvairāk laiku, ja to būs redzējuši visvairāk mākslas konsultantu. Ar vienu klikšķi darbs tiek pārsūtīts kolekcionāram un pārdots. Tagad ir iespējams arī nostādīt iPad pret sienu tā, lai tu projekcijā varētu ieraudzīt, kā konkrētais mākslas darbs reālajā izmērā izskatīsies tavā reālajā telpā. Tāda virtuālā realitāte.

AA: Pastāv arī tāds nosacīts starpposms, kad telpas tiek izīrētas. Piemēram, šonedēļ ir X galerija, nākamnedēļ – Y, aiznākamnedēļ – XY, katru nedēļu tiek izīrētas citas telpas.

KV: Jaunajos projektos, kas tagad tiek celti Londonā centrā, apakšstāvos ir paredzētas telpas tieši šādām galerijām. Var īrēt sev ofisu, bet var arī noīrēt telpu galerijai – tieši ar tādu aprēķinu.

AP: Atliek tikai turēt kalendāru vaļā un sekot, kas un kur parādās.

Jānis Lipšāns un Artūrs Analts. Arnis Putniņš

Artūra Analta aktuālās izstādes 2018. gadā:
Robežas. 12 Star Gallery, Europe House, 32 Smith Square, Londona. 7.–16. marts
Matter to Matter. Londonas dizaina biennāle. Somerset House, Strand, Londona. 4.–23. septembris