JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Aleksejs Naumovs. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Atpakaļ pie patiesām jūtām 0

Ekspresintervija ar Alekseju Naumovu

Helmuts Caune
22/02/2018

23. februārī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē tiks atklāta gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova līdz šim lielākā gleznu izstāde “Nebeidzamā ainava”. Kuratores Antras Priedes-Krievkalnes, scenogrāfa Kristiāna Brektes un grafiskās identitātes autores Maijas Rozenfeldes uzraudzībā zālē izvietoti gan senāki darbi, gan arī tādi, kas radīti pēdējos gados un līdz šim nav bijuši izstādīti. To izmēri variē no miniatūrām līdz vairākus kvadrātmetrus lieliem ainavu gleznojumiem. Tāpat aplūkojamas arī Naumova skices un ilustrācijas bērnu grāmatām. Izstādē apskatāmie darbi apkopoti arī katalogā, kas tiks izdots izdevniecībā "Neputns". Šim vērienīgajam notikumam par godu Arterritory tikās ar gleznotāju uz īsu sarunu.


Aleksejs Naumovs. Venēcija, 2011. Audekls, eļļa. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Aleksejs Naumovs: ...un te ir Venēcija decembrī. Kā Brodskis teica: “Ja tu neesi redzējis Venēciju ziemā, tu par Venēciju neko nevari pateikt.”

Vai visai izstādei ir kāds kopsaucējs? Teiksim, kāds kritērijs, pēc kura šie darbi iekļuva izstādē, bet citi – ne.

Izstādes scenogrāfs Kristians Brekte ir tāds minimālists... Dažreiz viņš dažus darbus gribēja ņemt ārā, bet es ieliku atpakaļ... Mēs norunājām, ka būs pa krāsām un periodiem. Krāsa ir viena no sižeta pazīmēm, kas šajā izstādē uzsvērta. Kopsaucējs ir ainava – lai ir gaiss, lai var elpot, lai ir plašums, kur skatītājam izvērsties. Lai katru lielo darbu kārtīgi var apskatīt un neveidojas baigais labirints. Jo šāda izmēra gleznām, lai uz tām paskatītos, vajag pusotras diagonāles distanci.

Izvietojuma princips nav hronoloģisks?

Nē. Pārsvarā pēc krāsām. Krāsām un izmēriem. Šī, teiksim, ir Burāno... Man Burāno patīk, jo katra māja tur ir savā krāsā, par ko sajūsminājās fovisti. Stāsta, ka kādreiz zvejniekiem, kad tie devušies jūrā, uz pieres esot uzspiesta viņu mājas krāsa.


Aleksejs Naumovs. Burano, 2011. Audekls, eļļa. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Un jūs to gleznojāt, sēžot turpat Burāno ielā?

Stāvot, bet jā. Visi darbi ir gleznoti uz vietas. Es neizmantoju ne skices, ne foto, pat ne zīmējumus – vienkārši sāku un pabeidzu. Tas prasa kādas trīs stundas. Procesam tiek veikta arī video fiksācija.

Tad šāda izmēra glezna jums prasa dažas stundas?

Nu trīs, četras... Laiku paņem arī loģistika – staigāt pa ielām, izvēlēties skatu.

Vai ir kas tāds, kam jūs vēlētos, lai skatītājs pievērš īpašu uzmanību?

Ne īpaši. Šajā gadījumā es tikai gribētu, lai skatītājs nenobīstas no krāsas, jo esmu tās izmantojis, tā teikt, labvēlīgi. Es tikai vēlos, lai šie darbi nestu skatītājam pozitīvas emocijas. Lai tās krāsas sagādā prieku. Visas gleznas ir taisītas uz vietas, dabā, tas ir mans redzējums, un, ja apmeklētājiem patiks, arī es būšu priecīgs.

Kāpēc jūs gleznojat tieši ainavas plenēros?

Nu, es tos par plenēriem īsti nesauktu. Plenērs vienkārši ir gleznošana dabā, tas reizēm izpaužas tā, ka cilvēks atnāk un ātri uzglezno tādu kā skici... Es skices netaisu, es gleznoju, kamēr glezna ir pabeigta, rēķinos ar to, ka var traucēt saule, lietus, vējš, kaijas, bērni... Kad gleznoju Hongkongā, nedaudz iebridis ūdenī, tikai pēc tam pamanīju brīdinājuma uzrakstu: “Haizivju tīkli ir noņemti.” (Smejas.) Kad, sekojot Purvītim, ziemā gleznoju Mārupīti, bija tika auksts, ka krāsu nācās atjaukt ar alkoholu. Bet jāmēģina panākt, lai visas šīs lietas nevis traucē, bet palīdz. Dažreiz arī iznāk. Man patīk ainavu gleznošanas process, un, ja tam pēc tam ir apskatāms rezultāts, tas mani pilnībā apmierina. Nesen apskatīju akvareļus, ko esmu gleznojis kādā ceturtajā klasē, – arī tur bija ainavas (smejas).


Aleksejs Naumovs. Jardin des Plantes Paris, 2009. Audekls, eļļa. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Ko jūs atbildētu tiem, kas apgalvo, ka šis žanrs vairs nav aktuāls?

Nu, lai paskatās, kas notiek Art Basel vai Art Paris, un lai redz, kā tur ar to aktualitāti. 90. gados ainava kā žanrs patiešām bija kaut kur pazudusi, bet tagad es jūtu, ka tā ļoti stipri nāk atpakaļ – gan starp studentiem, gan profesionāliem māksliniekiem. Ja kāds tā uzskata, tad labi – lai glezno ko citu. Ja vispār kāds, bērns vai pieaugušais, nodarbojas ar gleznošanu, tas ir ļoti labi.

Ko vēl jūs iegūstat no šī procesa un gala rezultāta, ja neskaita pozitīvas emocijas?

Gandarījums no tā tiešām ir liels, jo laiku, ko tu pavadi gleznojot, tev neviens nevar atņemt. Tu esi pie audekla, tu koncentrējies un tev jāpanāk tas, ko esi gribējis. Neesmu makšķernieks, bet pieļauju, ka ar makšķerēšanu ir līdzīgi – noķer to zivi vai nē, bet laiku, ko esi pie tā pavadījis, tev neviens nevar atņemt. Ja paveicas – noķer arī zivi. Bet mēdz teikt, ka veiksme aplaimo tos, kas tai ir gatavi. Un es esmu ļoti daudz mācījies.


Aleksejs Naumovs. Mārupīte, 2014. Audekls, eļļa. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Ja salīdzinātu jūsu gleznošanas pirmsākumus un to, kas notiek tagad, kas būtu lielākās pārmaiņas?

Ir parādījies vairāk krāsu un plaknes, vienlaikus arī nepazūdot materialitātei, ko tur var redzēt, piemēram, tajā noslēpumainajā dārzā... Tagad esmu vairāk atraisījies kompozicionāli, varu vairāk ļauties, darīt to brīvāk. Protams, sākumā joprojām skaidri jāzina, ko tu dari un kāpēc to dari.

Tas par pārmaiņām gleznošanā. Bet jūsos pašā?

Grūti teikt. Joprojām jūtos jauns – tādā ziņā, ka nevaru apstāties. Tāds ir mans izvēlētais ceļš – vai nu pēc paša, vai kāda augstāka spēka izvēles. Un manī ir apziņa, ka tas man jāturpina darīt. Otrs, kas palīdz, ir pasniedzēja darbs akadēmijā. Tas palīdz nebaidīties atdot sevi visu, jo tu redzi, ka tas kaut kur paliek.

Strādājot ar studentiem, droši vien esat ievērojis jaunās paaudzes īpatnības. Uz ko tā ir jutīgāka un ko tā vairs nejūt?

Studenti tagad visu grib darīt uzreiz, tūlīt un tagad, kas ir ļoti labi. Konkurss uz glezniecības nodaļu ir liels, un tie, kam izdodas iestāties, jau ir savā ziņā veiksminieki. Viņi no tā grib paņemt visu, ko var. Ar maģistrantiem man attiecības jau ir drīzāk kā ar kolēģiem. Žanriskā ziņā viņiem ir ļoti dažādas intereses – daļēji tāpēc, ka tehniku un mediju iespējas mūsdienās ir paplašinājušās. Bet kopumā jāsaka, ka jaunieši ir ļoti atvērti un mērķtiecīgi. Tas ir labi, jo, lai kļūtu par mākslinieku, nepietiek ar to, ka pabeidz akadēmiju. Jau otrā, trešā kursā pamazām jāizveidojas savai domāšanai, jāsāk realizēt savas idejas.


Aleksejs Naumovs pie sava darba “Plants” LNMM izstādē “Nebeidzamā ainava”. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Kāds, jūsuprāt, mūsdienās ir mākslinieka uzdevums?

Panākt, lai cilvēks, skatoties uz darbu, izjūt apbrīnu, izjūt pozitīvas emocijas. Protams, ir vajadzīgi arī kritiski darbi, darbi ar negāciju, bet tam nevajadzētu kļūt par pašmērķi. Mākslai vajadzētu pacilāt. Un vēlams, lai tas tiktu darīts profesionāli.

Vai kopš akmens laikmeta šis uzdevums ir būtiski mainījies?

Tieši kopš akmens laikmeta nē – mēs savā ziņā nedaudz atgriežamies pie akmens laikmeta. (Smejas.) Toreiz vajadzēja kaut ko noķert, kaut ko apēst, un tad vienam ar to bija par maz, viņam bija vai nu talants, vai redzējums, un tad viņš uztaisīja to zvēru. Un visi to apbrīnoja – emocionāli tas nostrādāja. Tās bija patiesas jūtas. Pa vidu šajās attiecībās daudz kas mainījās, bet tagad mēs pie tā atgriežamies. Pie patiesām jūtām. Tu izliec savu darbu, un tu esi atkailināts, un katrs tev var pateikt – es arī tā māku. Kad parādījās “Melnais kvadrāts”, daudzi teica, ka tās ir glezniecības beigas. Tāpat arī – kad parādījās pirmā fotogrāfija. Bet, kā redzam, tā nenotika. Fotogrāfija glezniecībai tikai palīdzēja.

Tad jūs šo atgriešanos pie akmens laikmeta vērtējat pozitīvi?

(Smejas.) Nu, tas būtu pārspīlēts formulējums. Es pozitīvi vērtēju nevis atgriešanos akmens laikmetā, bet atgriešanos pie patiesām emocijām. Kad cilvēkam kaut ko, kas ir stipri iekšā, vajag izlikt uz āru. Šādas emocijas bija cilvēkam, kurš uz alas sienas uzzīmēja to dzīvnieku. Un tādas glezniecībā var novērot atkal.

Vai jūs varat iedomāties, ka šīs dzīves laikā pārstājat gleznot?

Tādas domas nav bijis. Tā ir daļa no manas dzīves, manis izvēlētais dzīvesveids. Bez tā es nebūtu laimīgs. Ja es varu gleznot, es varu citiem cilvēkiem dot pozitīvas emocijas, un man tas ir svarīgi.