Foto

Hidemi Nišida. Trausluma iemiesojums.

“Es nevaru sevi nosaukt par arhitektu: mani darbi savā ziņā ir nenoderīgi…”

Pāvels Gerasimenko
02/02/2018

Starptautiskais Sanktpēterburgā organizētais lekciju projekts Lakhta Viewne velti tiek dēvēts par “izglītojošu” – tas koncentrējas uz jaunām zināšanām par pilsētas telpu un sniedz savai auditorijai iespēju pārdomāt mūsu acu priekšā mainīgās ainavas iekārtojumu, ieraudzīt to no jauna un atzīmēt ar aci. Lekciju projektā Lakhta View ir iekļautas astoņas tematiskās nodarbības, kuras notiek katru trešo piektdienu no 2017. gada novembra līdz 2018. gada jūnijam.

Uz otro projekta sesiju, kurai dots nosaukums “Daba”, bija uzaicināti divi autori, kas pēta kultūras un dabas mijiedarbes formas mūsdienās, – brits Endrjū Logans un japānis Hidemi Nišida, kuri ne pirmo reizi pabijuši Krievijā. Arhitekts, dizainers un mākslinieks Hidemi Nišida dzīvo Tokijā, pabeidzis Mākslas akadēmiju Bergenā Norvēģijā un uzstājās Sanktpēterburgā. Viegli rast kopīgo starp šiem trijiem ģeogrāfiskajiem punktiem, kuros cilvēks nemitīgi eksistē uz dabas vides robežas – zemes un ūdens, ko vieno gaiss, kas liek asi izjust ainavas savdabību. Kā reiz par to stāsta daudzi Nišidas darbi: kopš 2010. gada viņš rada instalācijas sabiedriskās telpās, turklāt bieži strādā ar koku, izmanto gaismas efektus un pat video. 2010. un 2012. gadā viņš izrādīja savus darbus Novosibirskā, 2013. gadā piedalījās izstādē Krasnodarā un projektā Lexus Hybrid Art Maskavā. Trausluma jēdziens, kas māksliniekam tik nozīmīgs, viņa darbu nosaukumos parādījies 2011. gadā un kopš tā laika iezīmē visus viņa darbus. Viens no pēdējiem apliecinājumiem tam ir darbs “Fragile Chairs”, kas 2017. gadā izveidots uz ainu tautai svētā Poroto ezera virsmas Hokaido salā un cilvēka apziņā savieno pagātni ar tagadni, bet ierastās gaidas – ar neparastām iespējām. Tam arī veltīta mūsu saruna.


Hidemi Nišida sesijas Lakhta View:
Daba laikā.

Saskaņā ar stereotipiem Jāpāna ir tradīciju zeme. Tas, ko darāt jūs, attiecas uz tradīciju vai arī atsakās no tās? Un, ja tā ir tradīcija, tad kāda?

Man grūti izlemt. Es ieguvu arhitekta izglītību, taču neturpināju strādāt arhitektūrā, bet sāku nodarboties ar mākslu. Par darbības virziena maiņas iemeslu kļuva, ja var tā teikt, mana tiekšanās izteikt trauslumu, parādīt darbos trausluma koncepciju. Saskaņā ar senu japāņu gudrību nekas nav nemainīgs, viss nemitīgi mainās – tā ir galvenā japāņu kultūras ideja, ko es paužu caur saviem darbiem. Visticamāk, tā arī veidojas saikne ar japāņu tradīciju.

Jūs dēvē par arhitektu-performanču mākslinieku – kā jūs pats attiecaties pret šādu vārdu salikumu? Arhitektūra taču ir kaut kas statisks, bet performance – tieši otrādi.

Lūk, tieši tādēļ es nevaru sevi nosaukt par arhitektu: mani darbi savā ziņā ir nenoderīgi (smejas). No arhitektūras skatpunkta tiem nav praktiskas funkcijas. Piemēram, reizēm es radu mēbeles, kurām ir ļoti dīvaina forma – bieži es izmantoju tādu krēslu motīvu, kas stāv uz ezera virsmas vai ir pārāk augsti. Tas viss ir zināma novirze no ierastā konteksta. Es vairāk koncentrējos nevis uz arhitektūru, bet uz pasaules trauslumu.


Instalācija Fragile Chairs uz Poroto ezera (Hokaido). 2017

Cik ļoti to, ko darāt, ietekmē ekoloģijas problemātika?

Esmu vienkāršs mazais cilvēks un diemžēl nezinu, kā es varētu redzami ietekmēt tik globālas problēmas. Es daru visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam atgādinātu, cik skaista ir pasaule mums apkārt, un parādīt, cik dziļas domas un pārdzīvojumus mūsos spēj radīt daba. Katrs cilvēks, kas saskaras ar dabas formu smalkumu, apzinās to krāšņumu un mākslinieciskumu, rezultātā aizdomājas par to, kā būt uzmanīgākam un saudzīgākam pret tās skaistumu. Citiem vārdiem, es cenšos iedvesmot cilvēkus būt labākiem pret dabu.


Hidemi Nišida. Performances Fragile Meal fragmenti. 2014

Ar kādiem materiāliem jūs strādājat darbā pie instalācijām, kādi no tiem jums ir tuvāki? 

Koks. Labākais no visiem materiāliem. To ir viegli atrast, ar to ir patīkami strādāt. No visa, ar ko esmu mēģinājis strādāt, tieši koks atstājis par sevi vislabākos iespaidus.

Kādas īpatnības un grūtības rodas jūsu darbu radīšanas un realizācijas procesā? Vai pastāv kādi estētiski ierobežojumi vai ētiski aizliegumi?

Galvenās grūtības – tie ir jaunu formu meklējumi to domu un ideju izteikšanai, kas rodas manā prātā. Gribas attīstīties, izmēģināt ko jaunu, eksperimentēt. Grūtības rodas jau no šīs vēlmes, tomēr tas mani nemaz nemulsina. Daudzi saka, ka man principā ir diezgan netipiska pieeja radošajam procesam, es meklēju iespēju realizēt jaunus projektus, kas nelīdzinātos iepriekšējiem. 

Attiecībā uz ētiku. Neraugoties uz to, ka vairums manu darbu ir laicīgi un tie izzūd diezgan ātri, es vienmēr dziļi pārdomāju tās nozīmes, ko gribu translēt cilvēkiem, modelēju viņu reakciju un domas. Pagaidām nav bijis tāda gadījuma, ka es nejauši būtu kādu apvainojis vai nožēlotu to, ko esmu darījis. Šajā ziņā vienkārši esmu akurāts, tādēļ man nav nekādu īpašu iekšējo ierobežojumu.


Hidemi Nišida. Instalācija Fragile Table. 2014

Kādēļ jūs tā iedvesmo tādas tik ordināras lietas kā mēbeles? No kurienes vēlme tās iebūvēt dabiskā ainavā? Vai tās no tā ko iegūst?

Manā izpratnē mēbeles ir ļoti simboliski priekšmeti, artefakti, kas runā paši par sevi. Man patīk izmantot savos darbos mēbeles, jo tās ir ļoti ikdienišķas lietas, ar kurām saskaramies katru dienu. Tāda priekšmeta parādīšanās dabas ainavā ienes kopējā skatā un ainavā dekonstrukcijas elementu. Tieši šī disonanse rosina skatītājus uz jaunām domām un idejām, iedarbina viņu pašu iztēli.

Cik svarīgas jums ir konkrētas vietas un telpas, kurās strādājat?

Bez šaubām, konkrētajai lokācijai un tās īpatnībām ir liela nozīme projekta realizācijas etapā, tomēr tas nav pats svarīgākais manā darbā. Es sāku ar to, ka detalizēti pārdomāju pašu tās vai citas instalācijas koncepciju, ko man gribētos realizēt, izjaucu lielu ideju detaļās kā plānošana arhitektūrā, izplānoju to visos sīkumos. Jau pēc tam, kad prātā noformējies gala tēls, kas gatavs realizēšanai, es tam izraugos telpu.



Хидеми Нишида. Инсталляция Fragile Utopia. 2014Hidemi Nišida. Instalācija A Fragile Utopia. 2014

Kur un ar kādu telpu jūs gribētu pamēģināt strādāt, bet kur – pavisam noteikti ne?

Es gribētu strādāt mūsdienu pilsētas reālijās, bet tas vienmēr ir sarežģīti, lielu instalāciju nav iespējams organizēt bez milzuma visdažādāko saskaņojumu un iepriekšēju pārrunu. Pilsēta man ir ne mazāk pievilcīga par dabas ainavām. 

Kur un ar kādu telpu jūs plānojat strādāt tuvākajā laikā?

Es gatavojos dalībai lielā eksperimentālā mākslas festivālā, kas jau martā norisināsies Japānā. Par norises vietu kļūs Sidzuokas pilsēta. Pie dzelzceļa, kas atrodas blakus pilsētai, atrodas vairākas pamestas stacijas ēkas, ko festivāla organizētāji nodos māksliniekiem. Arī man iedalīs vienu no šīm ēkām, mums dota brīvība tās mainīt un pārveidot, kā vien vēlamies. Pagaidām vēl nevaru precīzi aprakstīt savu ieceri – vien tādēļ, ka pats vēl līdz galam nesaprotu, ko tieši es gribētu izdarīt ar šo ēku, bet esmu 100% pārliecināts, ka tā būs ļoti interesanta pieredze. 


Hidemi Nišida. Fragile Shelter. 2011

Kādu objektu jūs gribētu realizēt Pēterburgā, ja rastos tāda izdevība? 

O, tas ir ļoti labs jautājums. Man grūti uzreiz pateikt, kas tieši tas varētu būt, tomēr pavisam noteikti zinu, ka gribētu šajā projektā apvienot ilumināciju – Pēterburgas ielas ziemā ir burvīgi apgaismotas –, sniegu un aizsalušo Ņevu. Šie Pēterburgas elementi uzreiz piesaistīja manu uzmanību.

 

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu