Daniels Hags. Foto: Gene Glover, Berlīne

Laba māksla sakralizē dzīvi 0

Intervija ar Art Cologne direktoru Danielu Hagu

Daiga Rudzāte
18/01/2018

“Es dzirdēju, ka jūsu ideālās mājas tēlu iemieso itāļu rakstnieka Kurcio Malapartes uzceltais nams, kas pazīstams kā Casa Malaparte Kapri salā. Vai tā ir taisnība?” – vasaras nogalē es šo jautājumu uzdevu Art Cologne direktoram Danielam Hagam. “Jā, es varētu uzcelt savu Casa Malaparte Jūrmalā, te Latvijā – starp priedēm,” viņš teica. 

Mēs tikāmies Rīgā – pilsētā, kur viņš mēdz iegriezties visai regulāri. Taču šī ir tikai viena no vietām uz globusa, kuru Daniels Hags varētu asociēt ar savas dzīves pieturpunktu. Patiesībā viņa tēls iemieso īstenu kosmopolītu, kas tik ļoti piestāv globalizācijas laikmetam. Dzimis Eiropā – Šveicē, uzaudzis ASV – Čikāgā, pēc tam pārcēlies uz Losandželosu, vēlāk atgriezies Eiropā – Vācijā. Viņš mēdz daudz smieties, ironizēt, jokot un atstāj izteikti mērķtiecīga cilvēka iespaidu, kas spēj būt ļoti tiešs un atklāts. 

Pirms deviņiem gadiem Daniels Hags no Losandželosas pārcēlās uz Vāciju, lai kļūtu par Ķelnes meses direktoru. Šobrīd līdzās Ķelnei, kas ir viņa ģimenes mājvieta, par zīmīgu pilsētu kļuvusi arī Berlīne, ar kuru saista ne tikai biznesa (septembrī te notika pirmais sadarbības projekts starp Art Cologne un ABC Art Berlin – mākslas mese Art Berlin), bet arī privāti emocionālas attiecības. Tā ir vieta, kur savus labākos gadus pavadījis Daniela Haga vectēvs, leģendārais ungāru izcelsmes mākslinieks, viens no Bauhaus dibinātājiem un teorētiķiem Lāslo Mohojs-Naģs (Laszlo Moholy-Nagy) un kur piedzimusi Daniela Haga māte. “Ar Berlīni man ir emocionālas attiecības, savveida tuvība,” viņš saka. “Mohojs-Naģs sevi uzskatīja par berlīnieti.” Patiesību par savu vectēvu un mākslas vidē tik iespaidīgo izcelsmi Hags esot slēpis gadiem. Un pirmo reizi to izspēlējis vien mirklī, kad vajadzējis apliecināt erudīciju modernisma mākslā, lai iegūtu Ķelnes meses direktora posteni. Tagad viņš kļuvis par īstenu vācu mākslas ainas patriotu, uzsverot Ķelnes meses reģionālo fokusu. Viņš saka: “Mēs joprojām tomēr esam lokāli orientēti, neraugoties uz centieniem kļūt par globālām parādībām. Internacionālisms kā parādība dzima 19. gadsimtā, un zināmā mērā tā bija marksisma ideju inspirēta kustība. Šis   bija jaunas pasaules, jauna skatījuma un jauna dzīvesveida kults, kur neiztrūkstoši lielumi bija politika un tehnoloģijas. Taču tā bija šaura un neliela bohēmistu grupiņa, kas centās realizēt šo ideju. Un viņiem arī izdevās, un tas bija aizraujoši un interesanti, taču tālab, ka viņi bija šaurs loks. Ja visa pārējā pasaule būtu sekojusi viņu piemēram, tā būtu pilnīga izgāšanās.”


Lāslo Mohojs-Naģs. Fotogramma Mondgesicht (Mēness seja) jeb Pašportrets profilā, 1926. Sudraba želatīna fotogramma (palielinājumā), 97 x 68 cm. © Moholy-Nagy Foundation

Kālab pirms deviņiem gadiem nolēmāt kļūt par mākslas meses direktoru?

Tas ir drusku smieklīgs stāsts. Var teikt, ka aptvēru, ka pasaulē ir pārāk daudz galeriju un pārāk maz nozīmīgu mākslas mešu. Taču stāsts patiesībā sākas mirklī, kad mainīju savas galerijas dislokāciju, no Čikāgas pārvācoties uz Losandželosu. Atceros, kā toreiz prātoju: Losandželosā būs vēl kādas piecas, sešas tāda paša līmeņa galerijas kā mēs, bet, piemēram, Ņujorkā – noteikti jau kādas piecdesmit. Un mēs tad tur būtu piecdesmit pirmie. Pirmā doma bija – pārvācamies uz Losandželosu. Tur būsim sestie, un mums būs jāsacenšas ar kādiem pieciem tādiem pašiem kā mēs, kamēr Ņujorkā – ar piecdesmit. Protams, mums tai mirklī neienāca prātā, ka Ņujorkā tolaik bija kādi 200 mākslas kolekcionāri, savukārt Losandželosā – apmēram septiņi. Pēc gada mēs galeriju Losandželosā slēdzām. Tā bija katastrofa. Pēc pāris gadiem es atkal atvēru galeriju un pieteicos dalībai Frieze, kas tolaik bija ļoti cool mese. Un saņēmu noraidījumu. Atceros savu apjukumu... Pazinu ikvienu atlases komitejas locekli – tur bija seši cilvēki, un pieci no viņiem pārstāvēja tos pašus māksliniekus, kurus es savā iepriekšējā galerista karjerā. “Puiši, kas par lietu? Kāpēc jūs mani izgāzāt? Mēs taču pazīstam cits citu.” Atminos, kā nosūtīju e-pasta vēstuli: “Hallo, kas notiek?” Viņi atbildēja, ka pazinuši mani “iepriekšējā” dzīvē, bet tagad man ir jauna galerija un pavisam cita programma. Izkāpšana kaut uz mirkli no mākslas pasaules aprites rada sekas, jo atgriezties ir ļoti grūti. Un tā nu toreiz es sāku apdomāt, vai nevajadzētu uztaisīt mesi Losandželosā. Galu galā – tā taču ir daudz jaukāka vieta nekā Londona. Un kuram vispār rūp pelēkā Londona ar saviem briesmīgajiem laika apstākļiem? Vienlaikus Losandželosā notika gauži vāja mese, taču es nolēmu piedalīties. Bija visai interesanti, kad kolekcionāri, mani ieraudzījuši, vaicāja, ko es te daru un es atbildēju ar pretjautājumu – ko jūs paši te darāt? Mesei noslēdzoties, es vienojos ar īpašnieku, ka mēs nākotnē varētu uztaisīt lielisku pasākumu. Gadu vēlāk es piesaistīju visas Losandželosas galerijas (nebija nekādas nepieciešamības iesaistīt starptautiskās), kas tur ir tikpat lielā skaitā kā Berlīnē. Visa okeāna piekraste ir ar tām “nosēta” – sākot no Santamonikas līdz Holivudai un visa ceļa garumā no centra līdz pat Ķīniešu kvartālam. Sākot ar pavisam jaunām un beidzot ar prestižam un senām institūcijām. Un tam visam bija jēga. Mese izdevās, māksla tika pārdota, un cilvēki bija apmierināti. Pēdējā dienā, laimīgs par veiksmīgo biznesu,  sēdēju bārā, kur uzzināju, ka Art Cologne  direktors ir uzrakstījis atlūgumu. Devos mājās domādams un divas stundas vēlāk nosūtīju e-pastu, ka vēlos pieteikties šim postenim. Viņi man piezvanīja: “Jums ir liela pieredze darbā ar laikmetīgo mākslu, taču kā ir ar klasisko modernismu? Mums ir ļoti daudz dalībnieku, kuri reprezentē tieši modernismu.”  Es atbildēju: “Labi. Mans vectēvs bija Lāslo Mohojs-Naģs.” Tā bija pirmā reize, kad šo faktu izmantoju. Cilvēki patiesībā to nezināja, jo es nevienam nestāstīju, ka esmu Mohoja-Naģa mazdēls.


Gagosian Gallery, Halle 11.2. © Koelnmesse GmbH, Harald Fleissner

Vai fakts, ka jūsu vectēvs bija viena no 20. gadsimta avangarda centrālajām figūrām ietekmēja jūsu attiecības ar mākslu, skatījumu uz to? Un kādā veidā?

Noteikti, kā jā. Sākotnēji pat ļoti. Bērnībā vecāki vadāja mani pa galerijām un muzejiem. Atceros, ka biju pavisam mazs bērns, kad gāju uz izstāžu atklāšanām. Vēlāk, kad mācījos mākslas skolā un pats gribēju kļūt par mākslinieku, vectēva slava bija kas tāds, ko centos aizmirst, paslēpt. Man negribējās, ka tieku asociēts ar modernisma un Bauhausa mantojumu. Tie bija vēlīnie 80., agrīnie 90. gadi Čikāgā, kur skolās bija izteikti postmoderna programma, kas fokusējās uz rasu tematiku, dzimumu jautājumiem. Tas bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs no klasiskā modernisma pieejas. Pēc skolas pabeigšanas mēs kopā ar Maiklu Holu (Michael Hall) atvērām pirmo galeriju – Chicago Project Room. Kļuvām pilnīgi apsēsti ar apropriācijas idejām un neokonceptuālismu – ar to, kas atradās bezgalīgi tālu no klasiskā modernisma un Bauhausa. Un tikai pavisam nesen es atklāju, ka mana vectēva mākslā iespējams atrast sasaisti ar konceptuālismu un ka savā veidā viņš ir tas iztrūkstošais posms starp 20. gadsimta sākuma modernismu un 60. gadu konceptuālismu. 

Bet... jā, viņa ietekme ir nenoliedzama, un domāju, ka tikai pēdējā laikā esmu gatavs sadzīvot ar viņa vārda klātesamību savā dzīvē. Kamēr man bija galerija, turēju to noslēpumā.


Laurent Godin Gallery, Halle 11.2. © Koelnmesse GmbH, Harald Fleissner

Reiz jūs teicāt, ka Art Cologne fokusā ir “progresīva māksla”. Vai varat definēt “progresīvās mākslas” jēdzienu? Ko ar to domājāt?

Kad Rūdolfs Cvirners (Rudolf Zwirner) un Heins Štinke (Hein Stünke) aizsāka Art Cologne ideju, viņi nodibināja “Progresīvo vācu dīleru asociāciju”. Man patīk šis nosaukums, doma par progresīvu mākslu. Tas ir skaists un visaptverošs jēdziens. Domāju, tas bijis gan modernisma un konceptuālisma dzinulis, gan arī laikmetīgās prakses būtiskākā zīmē. Tas simbolizē attālināšanos no akadēmiskuma, no tradicionālajām mākslas izpausmes formām – tādām kā, piemēram, ainavu un portretu glezniecība – un tiekšanos pēc kaut kā augstāka. Man pēc ierašanās Ķelnē šķita jēgpilni atgriezties pie saknēm – pie tā, kas būtisks šķita 1967. gadā. Man šķiet fascinējoši, ka pirmajā reizē, kad notika Ķelnes mese jeb, kā Vācijā to sauca,  Kunstmarkt Köln, no 18 galerijām, kuras piedalījās, tikai trīs vai četras bija specializējušās tajā, ko varētu raksturot kā “veco mākslu” vai 20. gadsimta agrīno modernismu. Un tas bija 1967. gads! Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā faktu, ka laikā no 1937. līdz 1945. gadam nekas daudz mākslas ainā nenotika, jo bija Otrais pasaules karš. Ja mēs paraugāmies no šodienas perspektīvas, tad pirms 22 gadiem bija 1995. gads...

Kas šķiet gluži kā vakardiena...

Tieši tā! Tie nav pat astoņdesmitie gadi. Taču cik daudz ir noticis šo 22 gadu laikā. Izmantojot mana vectēva piemēru, var izprast, cik svarīgi mākslai ir pielāgoties jaunam dzīvesveidam. Mohojs-Naģs uzskatīja, ka mašīnu un lidmašīnu parādīšanās ir kritisks pagrieziena punkts cilvēces vēsturē. Uzaudzis mazā ciematā, viņš piederēja tai paaudzei, kas ieraudzīja pirmo automašīnu, pēc tam – pirmo lidmašīnu, elektrību, telegrāfu, telefonu. Tas bija tik iespaidīgi. Un, ja tā padomā, arī šodienas pasaule pēdējo 20 gadu laikā ir izdarījusi teju prātam neaptveramu izrāvienu… internets, virtuālā realitāte. Manuprāt, notiek kaut kas līdzīgs.


Lāslo Mohojs-Naģs. CH 7 or Chicago Space 7, 1941. Audekls, eļļa, grafīts, 120 x 120 cm. © Moholy-Nagy Foundation

Bet vai izteiksmes veidam ir attiecības ar progresu? Piemēram, jūsu pieminētā glezniecība – vai tai ir kapacitāte būt progresīvai?

Protams. Interesanti, ka, šķiet, 1930. gadā Mohojs-Naģs pasludināja glezniecību par mirušu. Un 1935. gadā atkal atsāka gleznot. Viņš vienkārši nespēja tikt no tās vaļā. Viņš čehu žurnālā Telehor nopublicēja jauku vēstuli, kur rakstīja, ka “pagaidām ir jāturpina molberta glezniecība, jo tā ir mūsu vienīgā izpratne par šo žanru.” Daudziem mākslas vēsturniekiem patīk spekulēt, sakot, ka viņam bijusi milzīga ietekme uz interneta mākslu. Var jau būt, taču es joprojām uzskatu, ka viņš bija gleznotājs. Glezniecība... ir... māksla. Tā ir tā abstraktā parādība, kuru mēs saucam par mākslu. Kad muzejā pie sienas piekar gleznu, ikviens saprot – tā ir māksla. 

Taču kā atšķirt labu mākslu no sliktas mākslas, progresīvu no neprogresīvas?

O, jā… Manuprāt, laba māksla sakralizē dzīvi, dažreiz tai piemīt kaut kas pārlaicīgs. Kad mēs paraugāmies tikai nieka 20 gadus tālā pagātnē – uz to, kas tika radīts 80. gados, redzam darbus, kam tai laikā bija milzu nozīme. Taču šodien daudzi no tiem ir pilnīgi bezjēdzīgi. Laiks ir darījis savu, un šodien mēs uz šo mākslu raugāmies no pilnīgi cita skatpunkta.

 Vai jūs varētu minēt piemērus?

Iespējams, Džuljens Šnābels, kas bija viens no 80. gadu vadošajiem māksliniekiem...

Jāatzīst, man viņa darbi joprojām ļoti patīk…

Jā, viņš ir labs gleznotājs, ļoti postmoderns. Taču es domāju, ka viņa loma mākslas vēsturē turpmākajos gados noteikti kļūs maznozīmīgāka. Vai Deivids Salle (David Salle) – jā, viņš ir vislabākais piemērs! Viņš bija sava laika visdārgākais mākslinieks. 1987. gadā, manuprāt, Mērija Būna pārdeva Salles gleznas par miljoniem. Šodien jūs tās varat nopirkt par 60 000. Viņa vērtība kritās. Es negribu teikt, ka viņš nekad nepiedzīvos atdzimšanu. Tā ir iespējama, taču ne tādā mērogā kā 80. gados, kad Salle bija kultūras, modes un mūzikas ainas perfekta un neatņemama sastāvdaļa.


Halles skats, Halle 11.2. © Koelnmesse GmbH, Harald Fleissner

Šķiet, šodien mākslas tirgus un mākslas scēnas saites ir kļuvušas vēl ciešākas nekā tas bija 80. gados, par kuriem te nule kā runājām. Varbūt pat nedaudz satraucoši tuvas – ņemot vērā, ka māksla šobrīd ir viena no ekonomikas sfērām un mākslas darbi – vienkārši vēl viens patērētājkultūras produkts.

Tirgus ir sarežģīta parādība. Vairumā gadījumu tas ir pilnīgs pārpratums. Tas, ko teikšu, būs ļoti privāts viedoklis. Jūs varat nopirkt Lāslo Mohoja-Naģa gleznu izsolē par aptuveni 1,5 miljoniem. Un tad ir tādi laikmetīgās mākslas pārstāvji kā Marks Bredfords (Mark Bradford), kura darbus pārdod par desmit miljoniem. Taču, saprotiet, tas ir tirgus un tam nav nekādas nozīmes. Viens no viņiem ir muzeja līmeņa parādība, kas ietekmējusi mūsu vizuālo domāšanu, kamēr otrs tikai tirgus mīlulis. Vai tas kaut ko maina? Iedomājieties – 50. gados Bernārs Bifē (Bernard Buffet) bija nozīmīgāks par Pikaso. Viņš nopirka limuzīnu vēl pirms Pikaso, viņš bija gigants, superstārs. 20 gadus pirms tam tikpat svarīgs bija Rauls Difī (Raoul Dufy). Un kur viņi ir tagad? Manuprāt, tirgu nevajag uztvert nopietni. Tā vienmēr ir bijis. Cilvēki saka, ka tirgus ir kļuvis gigantisks un globāls un ka agrāk tā nebija. Taču tā nav taisnība! Paraugieties uz 19 gadsimta franču saloniem, kas bija grandiozi! Ļaudis no visas Eiropas – Vācijas, Francijas, Itālijas utt. – ieradās, lai iegādātos pastorālas klusās dabas ar govīm un pļavām. Šodien no tā laika palicis tonnām nevienam nevajadzīgu krāmu, kas ir visai bezvērtīgi. Varat tos atrast e-bay lapās un antikvariātos. Kamēr van Gogs sava mūža laikā pārdeva vienu gleznu, un pēc kara nevienam nevajadzēja Kurta Švitersa (Kurt Schwitters) kolāžas – kamēr  Marlborough Gallery neradīja tirgu viņa mākslas darbiem. Viņi tirgoja brīnišķīgas Švitersa kolāžas par 500 dolāriem. Mums nekad neizdosies padarīt tirgu par nevainojami strādājošu mašīnu, jo tas nedarbojas nevainojami. Tas ir neparedzams. Un es esmu ļoti aizdomīgs pret tādu parādību kā globālā mākslas tirgus mašinērija. Katram mākslas pasaulē ir zināms šis grafiks: pavasarī Sotheby's un Christie’s izsoles Ņujorkā un Londonā, Art Basel vasarā un pēc tam Art Basel Maiami. Ceļojums pa mākslas notikumiem apkārt pasaulei. Līdz pat 60. gadiem Venēcijas biennālei bija pārdošanas birojs “aizkulisēs”, kur varēja iegādāties izstādītos mākslas darbus. Tagad, ierodaties Venēcijas biennāles atklāšanā, jūs redzat spietojam galeristus, kas reprezentē konkrētos autorus valstu paviljonos. Vismaz pie amerikāņiem un britiem. Viņi piedāvā savus pakalpojumus jau tur – uz vietas.

Savveida biznesa tīkls.

Tā viņi domā. Taču tai visā jau nav nekā slikta. Viss ir lieliski. Šaubos tikai, ka tas strādā. Varbūt īstermiņā. Bet ilgākā laikā...? Tas, kas mākslinieku spēj padarīt par nozīmīgu parādību nākotnē, ir akadēmiskās struktūras, muzeji un nākamās paaudzes. Tas nav kas tāds, ko mēs varam izlemt jau šodien.


Maikla Rīdela lielformāta instalācija, Ieejas halle. © Koelnmesse GmbH, Thomas Klerx

Un kā ir ar Art Cologne – kas atrodas tās uzmanības fokusā?

Pamatā reģionālais tirgus.

Vācijas tirgus?

Jā, tas ir ļoti nozīmīgs tirgus. Vācijā kopumā ir vairāk nekā 600 galeriju, un kādas divdesmit no tām ir vairāk nekā piecdesmit gadus vecas – ar senām tradīcijām un daudziem māksliniekiem.

Art Cologne raksturlielums vienmēr bijusi tās intelektuālā kapacitāte, tiekšanās progresīvās mākslas virzienā. Kādu iemeslu pēc tā nav kļuvusi tik prestiži populāra kā Art Basel?

Ir vairāki iemesli, kālab tas tā noticis. Pirmais ir mākslas tirgus krahs agrīnajos 90. gados, kas iznīcināja visu vismaz uz pieciem gadiem. Un paralēli tam notika Vācijas apvienošanās 1991. gadā. Un līdz ar to arī Berlīnes nozīmīguma nostiprināšanās. Visu skati bija vērsti uz šo pilsētu un uz jauno paaudzi, kas dibināja savas galerijas Berlīnē un kam konkrēti apstākļi ļāva atrasties vadībā. Savukārt Ķelnes mākslas scēna toreiz bija ļoti noslēgta teritorijā, kurā valdīja daži spēcīgi galeristi. Art Cologne spēja saglabāt savas līdera pozīcijas no 1967. gada līdz pat 1997. gadam. Veselus trīsdesmit gadus tā bija Eiropas vadošā mākslas mese – daudzi to nemaz nezina. Savukārt Bāzele līdz 90. gadu vidum bija izteikta dīleru mese, kaut kas līdzīgs TEFAF. Patiesībā, tā neaizrāvās ar laikmetīgo mākslu un vairāk bija vieta, kur bagāti cilvēki devās iegādāties Miro, Pikaso vai vēl citus statusa simbolus. Taču Ķelne zaudēja savas pozīcijas. Taču tas bija ne tikai krīzes rezultāts, bet arī tāpēc, ka mese bija izpletusies neiedomājamos apmēros – kad tā sāka savu darbību 1967. gadā, piedalījās 18 galerijas; 1985. gadā tur bija 165 galerijas, savukārt 1991. gadā – 360 galerijas. Tā bija pārvērtusies par grūti vadāmu organismu, kuru nogalināja pašas panākumi. Bāzele šobrīd ir ļoti uzmanīga un cenšas neatkārtot šīs kļūdas. Viņi ir izvēlējušies citu ceļu – izplešanos pa visu pasauli. 2001. gadā nodibināja Art Basel Miami Beach, tad 2009. gadā – Art Basel Hong Kong. Viņi pozicionē sevi kā globālu parādību, bet, ja viņi tādi ir, kālab gan nepieciešams organizēt mesi Ķīnā? Vai ASV? Amerikāņi pazīst Art Basel Miami Beach, bet viņi neko nezina par Art Basel Bāzelē. Jo cilvēku prātā dominējošais joprojām ir reģionālais aspekts. Šai gadījumā – reģionālais mākslas tirgus. Izklausās jau iespaidīgi – mēs esam globāla organizācija. Taču tā ir tikai ideja, jo, cik gan globāli savā būtībā jūs esat, ja nepieciešamas vēl divas atsevišķas mākslas meses, lai noklātu tirgu... Internacionālisms kā parādība dzima 19. gadsimtā, un zināmā mērā tā bija marksisma ideju inspirēta kustība. Šis jaunas pasaules, jauna skatījuma un jauna dzīvesveida kults, kur neiztrūkstoši lielumi bija politika un tehnoloģijas. Taču tā bija šaura un neliela bohēmistu grupiņa, kas centās realizēt šo ideju. Un viņiem arī izdevās, un tas bija aizraujoši un interesanti, taču tālab, kas viņi bija nedaudzi. Ja visa pārējā pasaule būtu sekojusi viņu piemēram, tā būtu pilnīga izgāšanās. Bāzele cenšas kultivēt ideju par globālu mākslas tirgus monokultūru.


Choi & Lager Gallery, Halle 11.3. © Koelnmesse GmbH, Hanne Engwald

Taču arī Art Cologne lepojas ar šo globālo blue-chip galeriju klātbūtni, vai ne?

Jā. Protams, ir nepieciešami lielie zīmolvārdi. Taču, atšķirībā no Art Basel, mums ir skaidri definēts mērķis – Art Cologne tika dibināta, lai atbalstītu vācu galerijas. 60. gadi bija laiks, kad mākslas tirgū bija vērojama stagnācija. Cvirnera un Štinkes atskaites punkts bija documenta – viņu ideja bija radīt mesi, kas pēc sava formāta līdzinātos documenta, bet kurā izstādītos darbus varētu arī iegādāties. Man personīgi šķiet svarīgi uzturēt dzīvu viņu konceptu. Kad es ierados Ķelnē, mani visvairāk pārsteidza vietējās galerijas, kurām bija tik zīmīga loma lokālajā telpā. Taču, atrodoties ASV, es neko par tām nezināju. Viena lieta ir tas, ko iztēlojies savā prātā, un pavisam cita aina paveras, kad nokļūsti iekšienē. 

Ko jūs tur, iekšienē, ieraudzījāt?

Tas bija ļoti interesanti. Art Cologne tik ilgu laiku bija bijusi prestiža mākslas mese. Man stāstīja, kas ir apmēram trīsdesmit galeriju, kas vienmēr bijušas Ķelnes tirgus dalībnieces –  jau kopš 1967. gada. Tādas kā Galerie Utermann vai slavenā Galerie Hans Mayer vai Galerie Thomas. Ir tik interesanti tikties ar šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Tas ir kaut kas atsvaidzinošs. Viņu domāšana ir citāda. Viņi spēj pieņemt to, ka – jā, ir reizes, kad nekas netiek pārdots. Bet tad atkal piepeši ir mirklis, kad viss tiek izpārdots. Un tas ir lieliski! Tas ir pilnīgi cits piegājiens. Bija aizraujoši sapulcināt vienkopus šos vecos kungus un dāmas līdzās jaunās paaudzes galerijām.

Viens no iedvesmojošākajiem mirkļiem un lielākajiem izaicinājumiem man bija pārliecināt Fredu Jānu (Fred Jahn) atkal piedalīties mesē. Viņš ir viens no Minhenes leģendārākajiem un izcilākajiem galeristiem, 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā viņi kopā ar savu biznesa partneri Heineru Fridrihu (Heiner Friedrich) bija atslēgas figūras vācu galeriju ainā. Viņš bija tas, kurš radīja gan Saja Tvomblija, gan daudzu citu mākslinieku karjeras. 80. gados Freds Jāns atteicās no dalības gan Art Basel, gan Art Cologne. Viņu tas vairs neinteresēja. Vietējie viņu pazīst, taču starptautiskajā mākslā ainā vairums pat nenojauš, kas ir Freds Jāns. Kad apciemoju viņu, piedāvājot piedalīties Art Cologne, atbilde bija “nē”. Pēc kāda laika biznesā iesaistījās viņa dēls Matiass Jāns, kurš savukārt vēlējās piedalīties mesēs, un tad Freds Jāns teica: “Labi. Darām to.” Un viņiem bija veiksmīgi pārdošanas panākumi. Tas bija fantastiski! Un, manuprāt, tieši šī vēlme un pienākums atbalstīt vācu mākslas tirgu ir tas, kas Ķelni padara atšķirīgu no Art Basel. Viens no mūsu darbības būtiskajiem aspektiem ir centieni sapulcināt mesē galerijas, kurām, mūsuprāt, būtu tur jābūt. Un tas ir atšķirīgs piegājiens. Tās nav alkas būt modīgiem, kļūt par vietu, kur satiekas tikai labākās galerijas no katras valsts. Mūsu mērķis nav kļūt par mākslas pasaules Olimpiskajām spēlēm. Jo uz mākslu nav iespējams raudzīties no šāda skatpunkta – tas būtu tā, it kā invalīds ratiņkrēslā sacenstos ar sprinteri no Nigērijas basketbola spēlē. Tam nav nekādas jēgas. Māksla ir atšķirīgs lauks, tur nav jābūt sacīkšu garam.

Manuprāt, tā ir tāda pašsaprotama parādība – mākslinieks. Jauns mākslinieks... Ko tas apzīmē? Vai kādu, kas ir fiziski jauns? Vai arī viņa māksla ir svaigu ideju pārpilna? Diemžēl mākslas pasaule uz to visu šodien raugās pavisam dīvaini. Vismaz mākslas tirgus.


Beck & Eggeling International Fine Art, Halle 11.1. © Koelnmesse GmbH, Thomas Klerx 

Pasaule ir apsēsta ar jaunību un – sekojoši – arī ar jauniem māksliniekiem...

Un jaunām galerijām. Kad atvērām savu pirmo galeriju, piepeši nokļuvām starptautiskās mākslas pasaules uzmanības centrā. Es toreiz kļūdaini domāju, ka mēs viņiem patīkam tālab, ka labi darām savu darbu. Taču mēs guvām ievērību tikai tāpēc, ka bijām jauni. Līdzīgi kā modeles modes biznesā. Pēc desmit gadiem glītais izskats ir zudis un jūsu laiks ir aizgājis. Tieši tāpat ir ar galerijām. Tas ir ieprogrammēts jau pašā saknē – kas ir jauna galerija. Un tā pārstāv jaunus māksliniekus. Liste mese Bāzelē pieprasa papildus maksu, ja savā stendā izstādāt māksliniekus pēc četrdesmit. Taču atcerieties Luīzi Buržuā. Viņai jau bija sešdesmit, kad sākās viņas īstā karjera. Viņa bija jauna māksliniece sešdesmit gadu vecumā!

Art Cologne kopā ar Art Berlin Contemporary (ABC) ir radījusi jaunu kopprojektu – mākslas mesi Art Berlin. Vai jūs nedara bažīgus, ka Berlīne, lai arī enerģētiska un iedvesmojoša pilsēta, tomēr nav tā vieta, kur koncentrējas liela nauda?

Vārdiem “nav naudas” biju jau sagatavojies, pārņemot Art Cologne. Tas ir smieklīgi, atceroties, kā toreiz daudzi man teica: “Haga kungs, Art Cologne ir mirusi. Ikviens ir Berlīnē. Tas ir jaunais centrs.” Galeristi bija pārcēlušies uz Berlīni, mākslinieki bija aizbraukuši uz Berlīni, un arī kuratori bija devušies uz Berlīni. Taču kolekcionāri – nē. Viņi palika savās dzīvesvietās, kur bija viņu darbs, kur atradās viņu fabrikas. Un tas ir iemesls, kālab Art Cologne joprojām ir tik svarīga. Šis bija mans arguments pirms deviņiem gadiem. Vai tā joprojām ir taisnība? Nezinu. Mākslas pasaule ir pavisam maza un šaura. Mēdzu teikt, ka matraču bizness ir daudz lielāks par mākslas biznesu. Jo katram ir nepieciešams matracis, taču ne katram ir vajadzīga māksla. Ja pilsētā ir trīs, četri kolekcionāri, tas jau ir iespaidīgs skaits. Atceros, ka laikā, kad man piederēja galerija, strādāju ar kolekcionāru, kas iegādājās tikai viena mākslinieka darbus. Taču šī viņa kaislība deva iespēju man strādāt, izdzīvot un reprezentēt citus māksliniekus. Kad Sotheby's izsolē Klimts tika pārdots par 48 miljoniem mārciņu, katastrofa tika pārvērsta par neiedomājamu panākumu. Viens ķīniešu kolekcionārs kardināli izmainīja izsoles likteni. Un tā ir mākslas pasaules problēma. Tā ir pārāk maza. Ja Ķelnē ir trīs, četri kolekcionāri, kas pērk mākslu no dažādām galerijām, tad šī pilsēta ir kolekcionēšanas centrs.

Vai tas nozīmētu, ka arī Berlīnē jums nepieciešami trīs kolekcionāri.

Savā ziņā. Ja viņi ir ļoti aktīvi pircēji. Tas ir viss, kas nepieciešams. Vienlaikus svarīgi piebilst, ka Berlīnē ir ļoti daudz kolekcionāru. Kad savulaik ar galeriju piedalījos Art Forum Berlin mesē 1998., 1999., 2000. gadā, mums bija lielisks bizness. Vai tā varētu būt taisnība, ka Berlīne ir pievilcīga, bet nabaga, kamēr Reinzeme – naudas un turīgu kolekcionāru pārpilna? Manuprāt, kolekcionāri dzīvo visdažādākajās Vācijas vietās. Kad Ķelnē notiek mese, viņi dodas uz turieni. Man ir pazīstami vairāki ietekmīgi Ķelnes kolekcionāri, taču tas nav nekas ekstraordinārs, nekas tāds, kas nevarētu eksistēt arī Berlīnē. Es zinu arī Berlīnes kolekcionārus.


Lāslo Mohojs-Naģs Berlīnes ielās, 1933. © Moholy-Nagy Foundation

Ir dažādi iemesli, kālab Berlīne šķiet tik saistoša. Viens no tiem ir privāts. Mana māte piedzima Berlīnē, un tādējādi man ir emocionālas attiecības ar šo pilsētu. Mohojs-Naģs savus mākslinieka dzīves gadus pavadīja tieši tur. Tas bija laiks, kad Berlīne bija avangarda epicentrs. Veimāras Republikas gadi. Taču mākslas meses kontekstā ir daudz citu iemeslu un notikumu. Art Forum Berlin beidza pastāvēt un dzima jaunā un eksperimentālā ABC mese – lieliska platforma, kas mums, savstarpēji sastrādājoties, piedāvā tik daudz iespēju. Berlīnei ir milzu potenciāls – te pulcējas mākslinieki un galerijas no visas pasaules. Ir jēga organizēt mākslas mesi tieši tur. Berlīne un Ķelne savstarpēji nekādā veidā nekonkurē. Viena notiek pavasarī, otra – rudenī. Un, kā jau teicu, Ķelnē ir sens un tradicionāls meses modelis. Deviņus gadus esmu pavadījis, cenšoties atgriezt tai savulaik piemitušās raksturiezīmes. Atkal fokusā izvirzīt nacionālās mākslas meses statusu. Berlīne ir pilnīgi citādāka. Tā ir pilnībā eksperimentālā parādība. Taču abas šīs meses fokusējas uz savu unikalitāti.

 
Daniels Hags. Foto: Gene Glover, Berlīne