Režisors Mārtiņš Eihe

Izrāde par ķeblīti 0

Intervē Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
02/02/2012 

Pat neesot saistītam ar teātri, manī pirms intervijas ar aktieri Leonu Leščinski un režisoru Mārtiņu Eihi uz mirkli iekvēlās labu laiku padzisusi nostalģija pēc eksistenciālas spriedzes. Sajūtu laikam ģenerē autoru enerģija un vietas greizi romantiskais gars – drēgna un nemīlīga kā pamesta “komunalka”, iecerētās izrādes centrālā telpa kalpo kā perfektas kulises tajā iecerētajam absurdistu projektam. Savukārt no abiem autoriem dveš pat ne tik daudz mākslinieciska stratēģija, cik eksistenciāla sūtība. Skolas ielā esošā Kaņepes Kultūras centra otrajā stāvā (pirmajā notiek remonts) Eihes vadītā radošā grupa “Nomadi” no 3. līdz 29. februārim veido starpdisciplināru projektu “Atmiņu istabas” ar ambiciozo uzstādījumu meklēt atbildi uz jautājumu “Ko nozīmē dzīvot?”. Par to arī šī intervija.


Leons Leščinskis

“Atmiņu istabu” sastāvdaļas ir jau minēto Mārtiņa Eihes (režisējis tādas izrādes kā “Sāra Keina”, “Kāpēc es mīlu krievus?”, “Viss par mīlestību”) un Liepājas Teātra aktiera Leona Leščinska veidotā izrāde pēc Semjuela Beketa lugas “Krapa pēdējā lenta” motīviem, kā arī Kristas Burānes, Māra Ruskuļa un Edgara Rubeņa foto un skaņas instalācijas, kurās ir skatāmi pamestu māju sienu portreti, kas apskaņoti “ar dažādiem ambientiem trokšņiem skatītāju atmiņu provocēšanai”. 


Mārtiņš Eihe

Lai viestu skaidrību par jūsu interesantās idejas uzbūvi, lūdzu, sadaliet savu izrādi/izstādi pa komponentēm un tad atkal salieciet tās vienotā kopumā.

Leons Leščinskis: Tas ir visdrīzāk ir jautājums Mārtiņam... Eihe!

Mārtiņš Eihe: (No otras istabas) Jā!

(Ienāk Eihe, visi ieņem vietas uz sēdvietām izrādes “skatuvē” – uz tepiķa, kas nokrauts ar grāmatām un citiem atribūtiem.)

Tātad pastāstiet, lūdzu, par komponentēm, lai pēc tam virzītos pie dziļākiem jautājumiem.

M.E.: Droši vien ir jāsāk ar to, kā tas viss notika vai sākās. Bija pabeigts Dailē viens gabaliņš, un tad zvana Leons. Saka, – klausies, es gribu atvērt savu memoriālo istabu...

L.L.: (Sāk smaidīt) Eihe, nevajag, ja? Viņš joko, tie viņam tādi joki.

M.E.: (Smejas) Es saku viņam, ka Latvijā nav tā pieņemts, vēl dzīvam esot, taisīt sev vaļā memoriālo istabu. (L.L. pieceļas un iziet no istabas) Viņš pēc brīža atgriezīsies. Tā ir mūsu dauzīšanās... Man šķiet, tā ir tāda klišeja, ka, ja kādreiz tu esi kas bijis, tad tev ir piemiņas stūrītis. Vismaz padomju laikā tā bija, teiksim, Zoja Kosmademjanskaja – varone, kurai bija savs stūrītis mūsu skolā, lai arī viņai nebija nekāda sakara ar mūsu dzīvēm.

Mūsu projekts sastāv no divām daļām, no kurām viena ir izstādes daļa, kas ietver sevī daļu no teātra izrādes. No trešdienas sākot, visdrīzāk pulksten 14.00 var nākt skatīties izstādi, kas sastāv no bildēm un skaņu materiāla, un dažām aptaustāmām lietām. Konkrēti tā būs “bērnistaba”, kur caur skaņu un priekšmetu kopuma tu sastopi savu bērnību, jaunību. Tajās dienās, kad notiks izrāde, Leons šo istabu izmantos kā rekvizītus, proti, tā pārtaps scenogrāfijā. Telpa tiek iekārtota kā tāds nosacīts muzejs ar “bērnības stūrīti”. 

Vai memoriālā istaba arī ir tas, kas veido nosacījumus lugas piemeklēšanai?

Vispirms bija luga, un tā ir par cilvēku, kurš ir gribējis no sevis radīt mākslas darbu, bet īsti nav sanācis. Tad uz šīs bāzes mēs spēlējamies, izmantojot arī reālo identitāti. Esmu pārsteigts, ka Leons piekrita, viņš joprojām reizēm saķer galvu, nesaprotot kāpēc. Tas ir teātris, bet turpat līdzās ir arī mazliet realitātes.

Kā tieši šī realitāte ielaužas?

L.L.: Teātris ir nemateriāla būšana. To var ierakstīt, tomēr tā būs vien vāja atblāzma no tā, kāda tā izrāde ir patiesībā. Un stāsts arī ir par to, ka aiz tevis nekas pēc nāves nepaliek.

M.E.: Projektā ir arī viena sadaļa ar trīs lekcijām, kurās kultūras akadēmijas studenti mēģinās restaurēt sešas izrādes no 60.–90. Gadiem, par kurām nav nekādu vizuālu liecību jeb ierakstu. Piemēram, Māras Ķimeles un Oļģerta Krodera kopražojumu no laika, kad Kroders jau bija Liepājā. Vai Lūriņa pirmā luga “Spartaks”. Tie jaunieši ir meklējuši vecas recenzijas, runājuši ar aktieriem un no tā mēģinās restaurēt, kāda bija izrāde.