Fredriks Gertens

Visu dzīvi uz velosipēda 0

Intervija ar režisoru Fredriku Gertenu

Laura Brokāne
13/12/2017

Šoruden notikušo 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā (Baltic Sea Docs) tika prezentēta zviedru režisora Fredrika Gertena filma “Velosipēdi pret automašīnām” (Bikes vs Cars, 2015), kas vēsta par veloaktīvistu vēršanos pret auto industrijas ietekmi dažādās pasaules lielpilsētās un velobraukšanas entuziastu mazajām uzvarām citviet. Filmas varoņu personiskie stāsti, kuros viņi izjusti apraksta nepieciešamību pēc brīvā un zaļā pārvietošanās veida, mijas ar nepielūdzamu statistiku – auto industrijas arvien augošo ietekmi, kas padara pilsētas nepiemērotas cilvēkiem.

Gertens jau reiz saskāries ar milzīgas industrijas pretestību, prezentējot filmu par banānu audzēšanas un pārdošanas netīrajām aizkulisēm. Tomēr tas viņu nepadarīja vājāku, bet gan uzmanīgāku. “Ir jāaizmirst par Trampu un jāturpina runāt par lietām, kas mums svarīgas, par cilvēkiem, kādi vēlamies būt. Šis sociālo tīklu laikmets ir jauns vēstures posms, kurā ir jābūt daudz uzmanīgākiem,” viņš saka intervijā.

Kā nonācāt līdz idejai veidot filmu par velosipēdistu cīņu pret auto industriju?

Katra mana filma ir ilgu gadu process. Tās ir lietas, par kurām reflektēju, ceļojot un iepazīstot vides. Pats nāku no Malmes – Zviedrijas pilsētas, kas vienmēr bijusi velosipēdistiem draudzīga. Un es visu dzīvi esmu bijis uz velosipēda. Kad ceļoju, man ļoti pietrūkst velobraukšanas. Bet ielās es redzu arvien vairāk divriteņu. Un nodomāju – oho, ir laiks par to uztaisīt filmu! Tam apakšā ir vēl arī cits stāsts. Es taisīju filmas “Banāni!” (Bananas!, 2009) un “Lielie zēni sagājuši banānos!” (Big Boys Gone Bananas!, 2011)). Otrā no tām ir par to, kā mums uzbruka liela banānu audzēšanas kompānija pēc pirmās filmas izrādīšanas. Viņi vērsās pret mums ar PR kampaņu. Tāpēc Big Boys ir par veidu un tehniku, kā nogalināt vēstījumu. Un šis veids, kā pārdot nepatiesu stāstu, ir izplatīts arī auto industrijā. Viņi pārdod mašīnu kā stilīguma vai brīvības simbolu. Bet jūs varat aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē un saprast, ka tie ir meli. Mašīnā jūs esat iestrēdzis un nelaimīgs. Tā tas sākās. Es jau ļoti sen gribēju uztaisīt filmu par velosipēdiem, bet pēc Big Boys Gone Bananas! pieredzes labāk sapratu, kā to darīt.

Kā izvēlējāties varoņus savai filmai?

Man bija teorija par filmu, bet vajadzēja arī cilvēkus, kas tajā būtu. Es gribēju mazus stāstus, kas reprezentētu tūkstošiem citu mazu stāstu. Kā galveno varoni meklēju jaunu sievieti, kas parāda procesu un attīstību. Dažkārt velobraukšanu saista ar vīrišķo, un es gribēju pret to iestāties. Es arī vienmēr strādāju ar operatorēm sievietēm, lai redzētu citu skatījumu arī estētiskā ziņā. Alinu no Sanpaulu es atradu kādā Brazīlijas interneta blogā. Es piezvanīju viņai skaipā un pajautāju, vai viņa negrib būt manā filmā. Tā tas sākās, un viss izdevās.

Un citus filmas varoņus?

Tas puisis no Losandželosas bija arī manā filmā Big Boys Gone Bananas!. Viņš ir sarakstījis vienu no labākajām grāmatām par šo tēmu. Bet, kad mēs satikāmies, daudz runājām arī par divriteņiem. Šādi tas aizsākas, sarunās atklājas kopīgas intereses. Es viņu uzaicināju meklēt varoņus savai jaunajai filmai, bet nonācu pie secinājuma, ka viņš pats ir vislabākais varonis. Un viņam nācās stāties kameras priekšā.

Latvijā nesen dzīvnieku tiesību aizstāvji panāca aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus. Domāju, tas bija iespējams arī tāpēc, ka aiz tā nestāv liela, naudīga industrija. Kādiem, jūsuprāt, jābūt soļiem, lai varētu stāties pret milzīgo kompāniju ietekmi?

Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka pārmaiņas ir iespējamas. Ir jābūt optimistiskiem un radošiem. Dusmošanās neko nedos. Ir jāsaprot, ka lielas kompānijas, piemēram, auto industrijā ir ļoti bagātas un vienmēr izmantos naudu, lai veidotu PR un nopirktu lobijus. Ja tu pacelsi kādu jautājumu, viņi ar krīzes PR panāks, ka tu izskaties muļķīgi. Viņi centīsies pret tevi nostādīt medijus. Labā ziņa ir tā, ka veloaktīvisti daudzās pilsētās izmanto pozitīvo stāstu, lai pievērstu citus riteņbraukšanai – ka braukt ar velosipēdu ir forši un stilīgi. Tev nav jābūt velosportistam, lai brauktu – ikviens var būt uz divriteņa. Šādu imidžu ir daudz grūtāk apkarot. Pat auto kompānijas jau izmanto riteņbraucēju stāstus. Un šādā nozīmē veloaktīvisti jau ir guvuši panākumus. Tagad tas tikai jāvirza tālāk. Protams, te ir arī praktiskas dabas jautājumi – ja tavā pilsētā nav sakārtota veloinfrastruktūra, var organizēt kopīgus braucienus, lai drošāk, ar mērķi sevi parādīt, kļūt redzamiem. Būšana ielās ar divriteni ir labākā velobraukšanas reklāma.

Kādas ir jūsu pārdomas par runas brīvības iespējamību pēc jūsu filmas apsūdzēšanas?

Cilvēki vienmēr visos laikos ir cīnījušies par cilvēktiesībām un runas brīvību. Piemēram, jūsu valstī tikai nesen radās iespēja runāt brīvi. Un vienmēr pastāv iespēja to zaudēt, tāpēc tā nemitīgi jāsargā. Un labākais aizsargāšanas veids ir nemitīga šīs brīvības izmantošana. Protams, dažreiz tam ir arī cena, kas jāmaksā. Vienmēr ir jāatbalsta cilvēki, kuriem uzbrūk. Tā ir mana pieredze no “Banānu” filmas lietas. Daudzi cilvēki mūs neatbalstīja – viņi vai nu baidījās vai tiešām noticēja, ka esam kļūdījušies vai bijuši nekorekti savā filmā. Daži žurnālisti noticēja pret mums vērstajam banānu kompānijas stāstam. Ir svarīgi pievērsties apdraudētiem cilvēkiem un noskaidrot, kas par lietu, nevis ignorēt šādas situācijas. Jārēķinās, ka daudzi uzķersies uz kompāniju sacerētiem stāstiem, kas ir puspatiesi, varbūt arī smieklīgi. Sociālo tīklu ātrums diemžēl paredz, ka daudzi stāsti tiek nodoti tālāk bez pārbaudīšanas. Visi grib ātri būt gudri. Es nevaru komentēt pēc pusotras stundas, jo man ir jābūt pirmajam – ar visvairāk retvītu. Mēs visi esam tajā iesaistīti – cik like es dabūšu savā instagramā. Bet tas bieži liek cilvēkiem aizmirst, ka stāsti ir jāpārbauda. Mums ir jābūt gudrākiem – ir jāatceras, ka Krievijai, Izraēlai vai lielām kompānijām ir sociālo tīklu darbinieku armijas, kas izdomā stāstus un liek runāt “par kaut ko citu”. Piemēram, ASV jaunais prezidents visu laiku liek cilvēkiem diskutēt par muļķīgām lietām. Viņš to dara, lai sadusmotu un radītu apjukuma stāvokli. Pagājušā gadā diskusijas par klimata pārmaiņām ASV televīzijās samazinājās par 66 procentiem tikai tāpēc, ka visi runāja par Trampu. Ne tikai mediji runā par Trampu, mēs paši to darām – mēs dusmojamies uz viņu un par to rakstām sociālajos tīklos. Tas spēlē viņa labā. Ir jāaizmirst par Trampu un jāturpina runāt par lietām, kas mums svarīgas, par cilvēkiem, kādi vēlamies būt. Šis sociālo tīklu laikmets ir jauns vēstures posms, kurā ir jābūt daudz uzmanīgākiem.

No otras puses, sociālo tīklu nogurdinošais ātrums un fragmentārisms paver iespējas stāstiem.

Jā, es teiktu, ka visā šajā trakajā ātrumā dokumentālās filmas ir spēcīgākas nekā jebkad iepriekš. Cilvēkiem ir nepieciešamība apsēsties un noskatīties filmu, ko pēc tam apspriest ar draugiem. Mūsu velosipēdistu filmai ir pieci līdz desmit seansi piecās līdz desmit valstīs katru nedēļu. Un tā jau divarpus gadu. Tie ir tūkstošiem oficiālo seansu. Interesanti, ka tradicionālie mediji – televīzija, prese – ir vājāki nekā iepriekš, bet dokumentālais kino daudz spēcīgāks. Cilvēki nebaidās no nopietniem jautājumiem un nav stulbi. Un tāpēc šādiem festivāliem kā Baltijas jūras dokumentālo filmu forums vienmēr ir publika.

Vai domājat par to, kā uzrunāt jums būtisko publiku?

Jā, es ļoti daudz domāju par skatītāju, kad taisu filmu. Gribu, lai manas filmas saprastu plaša auditorija, netaisu tās šauram intelektuāļu lokam. Iespējams, divdesmitgadnieki neuztvers kaut ko vienu, toties atklās kaut ko citu. Ir nepieciešams kombinēt informāciju, emocijas, estētiskās kvalitātes. Es nevēlos kādu auditoriju atstāt ārpus filmas. Protams, skatītāji ar lielāku pieredzi vai zināšanām saskatīs vairāk detaļu un zemteksta. Ja noskatīsies filmu vairākas reizes, ieraudzīsi jaunas lietas. Par to es daudz domāju, jā.

Kādā intervijā sacījāt, ka esat saglabājis sevī naivumu. Vai tas palīdz, veidojot dokumentālo kino?

Es droši vien to teicu, kad man jautāja – kā varu turpināt veidot filmas? Vai nebaidos, ka man uzbruks? Es domāju, ir labi ticēt tam, ka vari izdarīt lietas. Iespējams, naivumu šeit domāju kā pretstatu cinismam. Es labāk būšu par simts procentiem naivs nekā cinisks. Cinisms ir sliktākā slimība, ko var saķert. Daudzi cilvēki to ir pārslimojuši. Es ticu sapņiem, solidaritātei, ticu, ka pārmaiņas nav viegli panākamas, bet ir iespējamas.

Šķiet, jums ir arī laba humora izjūta. Filmās izmantojat ironiju.

Es gribētu, lai skatītāji pasmaida vai pasmejas, bet nevēlos, lai viņi kļūtu ironiski. Vēlos, lai cilvēki smejas kopā ar manu filmu varoņiem, nevis par viņiem. Vai raud kopā ar viņiem. Protams, jums, skatoties filmu, nāk smiekli par Kopenhāgenas taksometra šoferi, bet tajā pašā laikā jums viņš arī patīk. Tas man ir svarīgi. Ar ironiju vienmēr ir risks nogalināt emocijas un novirzīt no patiesā stāsta. Vienmēr var viegli pateikt, ka neko nopietnu jau neesmu domājis. Tāds es neesmu.