Pianists Vikingurs Oulafsons (Vikingur Ólafsson). Foto: Ari Magg

Islandes variācijas 0

Intervija ar pianistu, “Islandes nedēļas nogales” māksliniecisko vadītāju Vikinguru Oulafsonu un diriģentu, komponistu Danielu Bjarnasonu.

Auguste Petre
07/12/2017

No 8. līdz 10. decembrim Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” norisināsies četru koncertu sērija “Islandes nedēļas nogale”. Tajā būs iespējams dzirdēt gan islandiešu klasisko un alternatīvo mūziku, gan pasaules autoru kompozīcijas. Līdz ar koncertu, tiks atklāta arī dubultizstāde “Nordic ID/Nordic Block”, kas fotogrāfiju sērijā risina jautājumus par ziemeļu identitāti un tās atspoguļojumu arhitektūrā.

Daniels Bjarnasons (Daniel Bjarnason) ir komponists un diriģents, kura skaņdarbi lauž priekšstatu par mierpilno, ambientālo islandiešu mūziku. Viņa radītās kompozīcijas ir tiešas, pat skarbas un atklāj mūsdienu ziemeļnieciskās tendences. Savukārt, koncertu sērijas kurators un pasaulslavenais pianists Vikingurs Oulafsons (Vikingur Ólafsson) atpazīstamību iemantoja ar šogad izdoto Filipa Glāsa klavierdarbu ierakstu. Abi mūziķi sarunā atklāj to, kas ir islandiešu mūzika un kādēļ tai lemts mūžīgi būt laikmetīgai.


Komponists un diriģents Daniels Bjarnasons (Daniel Bjarnason). Foto: łrkur Sigthorsson

Pastāstiet nedaudz vairāk par projektu “Islandes nedēļas nogale”. Kā nonācāt pie idejas par šādu koncertu sēriju?

Vikingurs: Vispirms, jāsaka liels paldies Baibai Bartkevičai, kas ar mani sazinājās un lūdza sagatavot šādu programmu. Es biju dzirdējis par satriecošo koncertzāli, kas līdzīgi kosmosa kuģim nolaidusies Liepājas centrā, bet tieši Baiba bija tā, kurai ienāca prātā ideja par Islandes mūzikas nedēļas nogali. Mums nebija konkrēta uzstādījuma – atskaņot tikai Islandes komponistu radītu mūziku. Uzaicinājums bija ļoti atvērts, man tika piešķirta liela brīvība un iespēja izvēlēties, kurus mūziķus pieaicināt. Islandes mūzika ir tik dažāda... Atklāšanas koncertā “48 mēness ainavas” tiks atskaņoti astoņu islandiešu komponistu skaņdarbi, sestdienas vakarā mums ieplānots “Nakts koncerts”, kopā ar lielisko dziedātāju Oulefu Arnaldsu (Ólöf Arnalds). Šis būs ļoti neformāls koncerts. Uzstāsies brīnišķīgi jauni mūziķi, piemēram, čelliste Sainna Torsteinsdoutira (Sæunn Þorsteinsdóttir) un klarnetiste Ardnginnira Aurnadoutira (Arngunnur Árnadóttir). Viņām pievienosies arī Liepājas Simfoniskais orķestris. “Nedēļas nogales” noslēgumā es sniegšu solokoncertu, kurā atskaņošu Filipa Glāsa klavierdarbus. Gribēju, lai koncertu sērijā tiktu atspoguļota gan senā, gan mūsdienu mūzika. Lai tiktu atspoguļota Islandes tautas mūzikas ietekme.

Kādas ir laikmetīgās islandiešu mūzikas tendences?

V: Islandes mūzikai nav pārāk sena vēsture. Pirmais modernais komponists, islandiešu mūzikas “vectēvs” ir Jons Leifs (Jón Leifs), kurš komponēja pagājušā gadsimta 30. un 40. gados. Tieši tik nesena ir mūsu tradicionālās mūzikas vēsture.

Taču jums ir spēcīga tautas mūzikas tradīcija.

V: Jā, noteikti.

Daniels: Tā gan nav instrumentālā, bet vokālā mūzika.

V: Islandē modernās kultūras attīstība ir notikusi ļoti strauji. Pēdējo gadu laikā tā ir kļuvusi prominenta un pieprasīta – arī ārpus salas robežām.


Čelliste Sainna Torsteinsdoutira (Sæunn Þorsteinsdóttir)

Kas tuvina Latviju un Islandes mūziku?

V: Baiba! (Smejas.) Patiesībā, es nezinu, kas ir tas, kas savieno šīs divas dažādās kultūras. Iespējams, tas atklāsies koncertu laikā. Taču, mūsu mērķis nav parādīt, cik Latvija un Islande ir līdzīgas, drīzāk mēs vēlamies ieskicēt to, kas šobrīd ir aktuāls islandiešu mūzikā, kāda ir mūsu pieeja tai. Jo Islandes mūzika ļoti atšķiras no citās kultūrās ierastā – lielākā daļa mūziķu un komponistu darbojas ārpus noteikta žanra, nepakļaujoties nekādiem ierobežojumiem. Mēs savienojam dažādas mūzikas izpausmes. Zināmākais piemērs tam ir Bjorka, kas ir izcili izglītota un darbojas arī klasiskās mūzikas žanrā. Arī Daniels - viņš ir veiksmīgi sadarbojies ar grupu Sigur Rós, taču pamatā ir klasiskās mūzikas pārstāvis. Islandes mūzika ir dialogu mūzika.

Daudzi latviešu mākslinieki un mūziķi apgalvo, ka viņus visvairāk iedvesmo Latvijas daba. Vai tā ir ierasta parādība arī Islandē?

D: Man šķiet, ka vairums islandiešu mūziķu nedaudz saraujas, kad viņiem tiek uzdots šis jautājums. Tāpēc, ka globāli izveidojies ļoti spēcīgs priekšstats par Islandi, tās dabu un māksliniekiem. Protams, ka dabai ir ļoti liela ietekme, tomēr es neesmu pārliecināts, ka mākslinieki paši to apzinās. Kā jau Vikingurs sacīja, Islandes mūziku vairāk raksturo tās atrašanās ārpus žanra. Arī ģeogrāfiski – sala atrodas starp Eiropu un Ameriku, pašos Atlantijas okeāna ziemeļos. Kaut kur pa vidu. Tāpēc, daudzi islandiešu mākslinieki, jo īpaši mūziķi, brīvi attiecas pret Eiropas kanona un tradīcijas ietekmi. Tai pat laikā, komponisti nevairās izpētīt arī Amerikas kultūrvidi, un to visu savienot.

Taču tas nenotiek konceptuāli? Tas ir organisks solis.

D: Jā, tieši tā. Un tādēļ fakts, ka mums nav senas mūzikas vēstures ļauj justies pilnīgi brīviem. Mēs varam atļauties ietekmēties, nesaistīties ar kādu konkrētu tradīciju.

V: Reizēm viss šķiet pat pārāk brīvi interpretējams un man gribētos, lai islandiešu mūzikā pastāvētu definīcijas.


Dziedātāja Oulefa Arnaldsa (Ólöf Arnalds)

Kāda ir jūsu iedvesmas absolūtā forma?

D: Man šķiet, ir svarīgi saprast, ka mūzika ir veids kā komunicēt. Visu laiku ir jābūt komunikācijā ar apkārtējo vidi un sabiedrību. Jābūt pārliecībai par to, ka arī citi saprot un vēlas uztvert tevis radīto. Tā ir ideālā situācija – nejusties izolētam.

V: Es piekrītu Danielam. Man, savukārt, šķiet interesanti tas kā... piemēram, “Goldberga variācijas” sākas ar āriju, kurai seko variācijas un nobeigumā atkal atgriežas ārija. Taču tā vairs nav tāda pati kā iepriekš. Tas man ir svarīgi. Viss ir mainīgs, arī mūzikā. Un man ir būtiski atgriezties pie kaut kā jau pieredzēta, ieraudzīt to atkal no jauna.

“Islandes nedēļas nogales” aprakstā sacīts, ka tā iepazīstinās ar kompozīcijām, kas raksturo ziemeļu zemes būtību. Kā jūs raksturotu ziemeļu zemi?

V: Vai zināt, ko es domāju? Man šķiet, ka ziemeļi ir prāta stāvoklis. Tas nav kaut kas tāds ko iespējams definēt ar mūzikas palīdzību vai ģeogrāfiskām robežām. Tā ir sajūta, telpas nepieciešamība.

D: Jā, man šķiet, ka tas ir labs raksturojums. Plašums un laika rituma izjūta. Islandes iedzīvotājus noteikti ietekmē gaismas un tumsas attiecības dabā – mums ir ļoti gaišas vasaras un tumša ziemas sezona. Gaisma nepārtraukti mainās.

V: Tā arī kolektīvi maina cilvēku psiholoģiju. Cilvēkus sajūsmina gaisma, tā rada īpašu kopības sajūtu.


Klarnetiste Ardnginnira Aurnadoutira (Arngunnur Árnadóttir)

Vai islandiešu mūzika ir reālistiska, vai tomēr tiecas būt abstrakta?

V: Lielākā daļa komponistu raksta stāstošu mūziku, tomēr nevarētu teikt, ka tā ir raksturojoša iezīme. Arī es cenšos mūziku uzlūkot kā naratīvu.

Jūs teicāt, ka Islandes mūzikas vēsturei nav pārāk senas pagātnes. Vai termins vēsture šai kontekstā vispār ir adekvāts?

V: Jā, man šķiet, ka ir. Tas ir jauks, jo mums reizēm nepieciešams sakārtot domas, censties saprast – kur mēs atrodamies. Bet tas nenozīmē, ka tāda ir mūzikas būtība. Ir ļoti grūti pateikt, kas tieši ir Islandes mūzika. Mums ir aptuveni 2000 tautasdziesmu, kuras lielākoties reflektē par nepatīkamām, pat cietsirdīgām tēmām. Lielākā daļa šo dziesmu nelīdzinās itin nekam citam, ko es jebkad esmu dzirdējis, tādēļ ir lieliski, ka mums ir šāds mūzikas mantojums.

Bieži tiek diskutēts par to, kas ir laikmetīgs. Kas jūsu izpratnē ir laikmetīgā mūzika?

V: Tā ir mūzika, ko mēs spēlējam šodien. Mūzika, kuru mēs dzirdam šajā brīdī. Tas var būt Bahs vai Daniels Bjarnasons, tam nav nekādas nozīmes un tieši tā ir klasiskās mūzikas estētika. Man vispār šķiet, ka klasisks ir nepareizs vārds – tā spēks slēpjas tajā, ka ar katru nākamo paaudzi tiek noteiktas citas klasiskā robežas. Tādējādi, šī mūzika vienmēr ir laikmetīga. Kad tā pārstās būt laikmetīga, tā būs klasiska un, visticamāk, iznīks. Taču es neticu, ka tas jebkad notiks.