Hanss Opdebēks. Foto: Christophe Vader Eecken

Es ticu mākslīguma īstumam 0

Intervija ar beļģu mākslinieku Hansu Opdebēku

Agnese Čivle, Elina Ije
01/12/2017

Beļģu mākslinieks Hanss Opdebēks (1969) ir viena no daudzpusīgākajām personībām mūsdienu starptautiskajā mākslas ainā – viņš absolūti virtuozi piedāvā pieredzi, kas ļauj skatītājam aiziet no realitātes un doties fantastiskos klejojumos pa apziņas valstību, kas rekonstruēta no plaša mēroga pazīstamām un pilnīgi jaunām sajūtām. No 9. aprīļa līdz 3. septembrim Volfsburgas Mākslas muzejā Vācijā notika izstāde “Ārpus ierastā” (Out of the Ordinary) – līdz šim plašākā Opdebēka retrospektīva. Ar mākslinieku tikāmies viņa Briseles studijā – bijušajā rotaļlietu rūpnīcā, ko Opdebēks transformējis par savu fantāzijas meistardarbnīcu. Var teikt, ka Opdebēks atjaunojis vecās rūpnīcas sākotnējo funkciju – šeit ir viņa “rotaļlaukums”, šeit viņš rada savas sapņainās, traģikomiskās ainas no dzīves, parādot ierasto neierastā gaismā, transformējot banālo oriģinālajā un ikdienišķo – eksotiskajā.


Hanss Opdebēks. Ārpus ierastā (filma). Volfsburgas muzejs

Kā apliecināja Volfsburgas muzeja retrospektīva (12 instalācijas un videodarbi izstāžu zāles 2200 kvadrātmetru plašumos), mākslinieka radošie centieni darbojas unisonā, vienlaicīgi aptverto visdažādākos medijus – no glezniecības un tēlniecības līdz instalācijai, fotogrāfijai un video. Paralēli vizuālās mākslas izstādēm (vidēji 30 izstādes gadā, no kurām aptuveni 10 ir personālizstādes) pēdējos pāris gados Opdebēks iesaistījies arī teātra un operas režijā, scenogrāfijā un kostīmu dizainā. Divi no viņa operu iestudējumiem pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā: Hansa Vernera Hences “Medūzas plosts” (Rūras triennāles ietvaros) un Bēlas Bartoka “Hercoga Zilbārža pils” Štutgartes Operā. Pievēršanās teātrim, operai un mūzikas sacerēšanai apliecina Opdebēka pastāvīgos māksliniecisko meklējumus. Interesanti, ka viens no motīviem, pie kā viņš ik pa laikam atgriežas, ir treilers – Romantisma laika elements, kas simbolizē nomadisko dzīves veidu un nepārtrauktus klejojumus. Mākslinieks plaši izmanto šo metaforu, saistot to arī ar  spēju pastāvīgi improvizēt un ar skatuves dzīvi – cilvēka dzīve ir kā skatuve, kur regulāri mainās dekorācijas un scenogrāfija. Vēl viena Opdebēka darbos bieži izmantota metafora ir karuselis. Krāšņo krāsu un pārspīlētības dēļ karuseļi parasti tiek asociēti ar kiču, taču Opdebēks nekaunas tos prasmīgi iekļaut savos ārkārtīgi izsmalcinātajos darbos, tādējādi atgādinot mums par dzīves daudzajām niansēm – pat ja tās neiederas pieņemtajās estētiskajās vai ētiskajās normās. 


Hanss Opdebēks. Atrakciju parksSkulpturāla instalācija, 2015. Jaukta tehnika, skaņa

Šī monumentālā instalācija aizņem 240 kvadrātmetrus. Redzama pamesta, sniega apklāta vieta. Nekas nekustas. Viss ir slēgts. Karuselis, biļešu būdiņa, panorāmas rats, amerikāņu kalniņi – tie visi ir pilnīgi sastinguši. Tieši mums pretī ir neliels treilers, kur iekšā deg gaisma. Tā priekšā redzams kvēlojošs ugunskurs, liekot domāt, ka pamestajā atrakciju parkā dzīvo kāds mums neredzams vientuļnieks.  

Savos darbos saaužot kopā atsauces gan uz 15.–17. gadsimta flāmu vecmeistariem, gan Romantisma periodu, kā arī mūsdienu kiča un sociāli orientētu jautājumu elementus, Opdebēks rada īpašas starppasaules, kurās tiek aktivizēta skatītāja personiskā pieredze, liekot doties iekšējā ceļojumā sevī un atbrīvojot sevī gan pazīstamas, gan nepazīstamas emocijas. Gaisma, tumsa, ēnu spēle, ahromātiska tonālā palete ar dažām klusinātu krāsu kripatiņām, maģiskas skaņas kompozīcijas, bet tam visam pāri – autentiska īsta pieredze. Vai tas būtu videodarbs vai skulpturāla klusā daba, Opdebēks apcer eksistenciālas tēmas caur šķietami banālu un ikdienišķu objektu un situāciju prizmu. 

Lūdzu, aprakstiet tipisku dienu jūsu studijā.

Tas varētu būt nedaudz komplicēti, jo mana darbība ir ļoti daudzveidīga. Nekad nav bijis perioda, kad es vienkārši strādātu pie vienas konkrētas lietas – vienmēr bijušas vairāku projektu kombinācijas. Lejā es varu strādāt pie kādas skulptūras, augšā – gleznot akvareļus, bet šeit varbūt taisīt kādu filmu… parasti tas viss notiek vienlaicīgi.

Vide man ir diezgan svarīga. Man šķiet, ka māksliniekam darbnīca ir viņa mājas. Un es to saku ar visu cieņu pret savu ģimeni. Es parasti šeit uzturos diezgan ilgus periodus.

Kā mākslas darbs pie jums atnāk? Lūdzu, pastāstiet par procesu no paša sākuma, no koncepcijas līdz realizēšanai.

Ar ieceri vienmēr ir ļoti vienkārši; visgrūtākā daļa ir realizēšana. Nekad neesmu sapratis izteicienu “autora bloks” vai cilvēkus, kuriem grūti izdomāt nākamā darba ideju. Es to nesaku iedomības pēc; uzreiz atzīstos, ka savā mūžā esmu radījis daudz mēslu. Neesmu no tiem māksliniekiem, kuri domā, ka viss, ko viņi dara, ir fantastiski. Taču radīšanas ziņā es nejūtos ierobežots. Tas ir atbrīvojošs sākumpunkts, jo nozīmē, ka jebkura tēma var kļūt par mākslas darbu.

Iecere rodas ir pavisam vienkārši, taču, kad esmu sācis pie tās strādāt, cenšos to veidot un definēt tā, lai auditorija to spētu uztvert un piedzīvot. Domāju, ka tas arī ir mākslinieka galvenais uzdevums: atrast pareizo līdzsvaru starp formu un saturu, lai tas tiešām par kaut ko taptu. Es no sirds ticu, ka tēma pati par sevi nav tik svarīga. Un, kad to saku saviem studentiem Ģentes Mākslas skolā, viņi ārkārtīgi apmulst. Tad es viņiem sniedzu piemēru ar Džordžo Morandi kluso dabu – ja viņš uzglezno trīs pudeles uz galda, satura tur nav nekāda, bet ir lieliska māksla! Izmantotā krāsu palete, veids, kā viņš glezno pudeles kakliņu, trauslās līnijas, precizitāte, ar kādu viņš izpildījis kluso dabu – tas viss to padara par saturu, par kaut ko, kas attēlo pasauli. 

Tas ir piemērs, kurā forma šķietami gūst virsroku pār saturu.

Es to uztveru kā uzdevumu, kas jāizpilda, – iziet cauri grūtam, interesantam un rosinošam procesam, nevis izdomāt tēmu pašu par sevi. Tas nenozīmē, ka neiesaistos tajā, kas notiek pasaulē. Tā nav eskeipisma forma. Mana māksla ir ļoti tēlaina un metaforiska. Mans darbs ar sastingušu ciemu uz ūdens (“Apmetne” / The Settlement, 2013), protams, atsaucas uz daudzām lietām; tas runā par ideālu dzīves vidi, bet arī par cilvēkiem, kam jāprot izdzīvot šajā vidē, kas nav ne viegls, ne romantisks uzdevums. Pats darbs ir diezgan vienkāršs, taču skar daudzas lietas. Saturs parādās brīdī, kad atrodi tam īsto formu.  


Hanss Opdebēks. Apmetne. Skulpturāla instalācija, 2013. Koks un jaukta tehnika, 13 m × 10 m, 4m augsta 

Kāda ir jūsu attieksme pret mediju? Vai vienkārši izmantojat to, kas nepieciešams, lai izpaustu savas idejas, radītu sev vēlamu vidi un noskaņu?

Kad taisu skulptūru, skulptūra nerunā primāri par pašu tēlniecību. Tā nav metamāksla. Tā nav māksla, kas runā tikai par pašu mākslu. Jau no agriem zēna gadiem, kad zīmēju komiksus, esmu apjautis, ka tēlainā/metaforiskā valoda ir man vispiemērotākā un precīzākā.

Protams, ka man ir jāņem vērā medijs, kad to izmantoju. Kad taisu pilna auguma figūru uz pjedestāla, man jādomā par skulptūru, par cilvēka ķermeņa atveidi – par visiem šiem klasiskajiem, noteiktam medijam piederīgajiem jautājumiem. Kādā brīdī man nākas saskarties ar šiem jautājumiem un tos risināt.

Kādi ir jūsu lielākie atklājumi tādos medijos kā video, tēlniecība un instalācija? Citiem vārdiem sakot, kāds tehniskā ziņā ir bijis jūsu veiksmīgākais eksperiments?

Domāju, ka nonāku pie atklājumiem katrā medijā, ar kuru strādāju… taču arī negatīvā ziņā. Piemēram, kādā brīdī man likās, ka interesanta varētu būt arhitektonisku modeļu 3D printēšana, taču tad es atklāju, cik tas ir tik sterili. Tur trūkst personiskā, cilvēciskā pieskāriena… mazās kļūdiņas vai trūkumiņi, kas padara lietas īstas, kas izskatās improvizētākās un patīkamākas.

Piemēram, jau minētais ciems uz ūdens tika pilnībā improvizēts. Mēs sākam ar vienu nelielu būdiņu, tad ar nākamo un nākamo, tad pielikām dažas laivas un steķus. Un tas organiski sāka augt. Printējot tev jau iepriekš visu ir smalki jāizdomā. Tev jāiet no A līdz B. Taisot darbu studijā, vienudien tu strādā ar formu, bet nākamajā vari to mierīgi iznīcināt… Darbs aug visu laiku. Šis organiskais augšanas un veidošanās process savā ziņā ir daudz interesantāks nekā, ja tu vienkārši kaut ko saprogrammē mašīnā. Protams, ir lietas, ko tu nevari uzveidot, piemēram, koku zarus, jo tie ir pārāk trausli, pārāk smalki, taču tiem jābūt izturīgiem. Tāpēc gadījumos, kad nav citas izejas, es izmantoju 3D printeri.


Hanss Opdebēks. Miera jūra. Video, 29'50", 2010. Krāsa, skaņa, HD video pārnests Blu-Ray diskā.

Būtībā es esmu atklājis visu, ko praktiskā ziņā varu izdarīt ar 3D printēšanu, taču esmu arī sapratis, ko man pilnīgi noteikti nevajag ar to darīt. Piemēram, darbā “Miera jūra” (Sea of Tranquillity, 2010) jūs redzat cilvēkus uz kuģa – visi kuģa interjeri tika radīti 3D versijā ar datoru. Tas ļāva man ar kameru nofilmēt cilvēkus studijā uz zaļajiem foniem un tad ievietot tos virtuālajā vidē, kas izskatās fotoreālistiska. Esmu ļoti atvērts jaunajām tehnoloģijām un jaunajiem medijiem. Tomēr, ikreiz tos lietojot, vajag sev pajautāt – kā tu tos izmanto, kā tu tos padari par kaut ko noderīgu savam darbam.

Šobrīd strādāju pie jaunas animācijas filmas, kas visa ir zīmēta ar datoru – ainavas izskatās ļoti fotoreālistiskas. Datorā es varu likt līt lietum, mainīt saules gaismu utt. Strādājot pie šīs filmas, esmu atklājis daudz jaunu un dažādu knifu, ko nekad nebūtu varējis izdarīt ar roku. Datori man dod lielāku brīvību.


Hanss Opdebēks. Kolekcionāra nams. Skulpturāla instalācija, 2016. Noklāts koks, noklāts poliesters, krāsots ģipsis, poliuretāns, metāls, stikls. 12 × 25 m, augstums 4 m

Visu laiku es tikai runāju par laikmetīgajām tehnoloģijām, taču kādreiz mēs taisījām īstus cilvēku nolējumus – roku, kāju, visa ķermeņa. Vecmodīga nolējumu tehnika, kam nav nekāda sakara ar tehnoloģiskajiem jauninājumiem. Kad izmēģinājām to pirmo reizi, tāpat nezinājām, kas tur beigās sanāks. Savā ziņā katrs jauns projekts man atnes jaunas zināšanas, jaunu izpēti un jaunu pozīciju – būtībā jaunas attiecības ar radīšanas aktu. 

Līdzīgā veidā jūs arī tiecaties atklāt un “izmēģināt” jaunas radošās lomās, piemēram, teātra režisora lomu…

Jā! Savu pirmo izrādi “Pēc ballītes” iestudēju Frankfurtē. Atceros savu pirmo mēģinājumu ar aktieriem: mēs sēdējām pie galda, un viņi skatījās uz mani tā, it kā es būtu pieredzējis teātra režisors. Bet es tāds nebiju.

Tāpat bija arī ar kostīmu mākslinieka lomu tai pašai izrādei – pirmo reizi mūžā es taisīju kostīmus. Uztaisīju nelielas skicītes, un momentā uzradās sieviete, kas sakārtoja uz manekena audumus, lai redzētu, kā tas izskatīsies realitātē. Jāatzīstas, ka tobrīd sajutos nedaudz kā Karls Lāgerfelds. Kad nonāc situācijā, kādā nekad agrāk neesi bijis, atklāj pilnīgi jaunu daiļrades definīciju.


Hanss Opdebēks. Miera jūra. Video, 29'50", 2010. Krāsa, skaņa, HD video pārnests Blu-Ray diskā.

Mūzika, ko sacerējāt darbam “Miera jūra”, bija pirmais mēģinājums kompozīcijas jomā. Kad es kaut ko daru pirmo reizi, man nekad tā neveicas!

Es, protams, jau no bērnības biju nodarbojies ar mūziku, tāpēc nevar teikt, ka man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Ja man nebūtu bijis šo iemaņu, es nebūtu iedrošinājies to darīt. Taču, jāatzīstas, ka nekad iepriekš nebiju sacerējis džeza kompozīciju. Biju ārpus sava ierastā lauciņa, taču tā bija pozitīva pieredze, jo šādā veidā varēju mācīties. Uzskatu, ka, ja kaut ko dara ar pilnu atdevi, tad izdodas.

Piemēram, gadījums ar tekstu, ko rakstīju savai teātra izrādei. Dramaturgs, ar kuru strādāju Berlīnē, man teica: “Tas ir pilnīgs mēsls; kā tu kaut ko tādu varēji uzrakstīt?” Viņš bija ļoti skarbs pret mani, līdz ar to es no viņa varēju daudz ko iemācīties. Pēc laika es uzrakstīju vēl vienu teātra lugu Antverpenē – “Nakts ceļotāji”. Šoreiz tā bija luga bērniem. Un tā soli pa solim, mācoties un uzdrīkstoties, es šajā jomā pilnveidojos. Pēc pirmajām teātra izrādēm mani sāka uzrunāt arī operas ļaudis, aicinot iestudēt izrādes operā.

Tāpēc var teikt, ka, iegūstot pārliecību un pieredzi, tu ne vien sevī atbrīvo pilnu māksliniecisko potenciālu, bet izsauc kaut kādu reakciju arī citos. Viņi sāk domāt, ka, iespējams,  pienācis laiks aicināt nevis parasto “operas nūģi”, bet kādu no vizuālās jomas, kurš māk arī režisēt. Vai vismaz izskatās, ka viņš māk.


Hanss Opdebēks. Inscenējot klusumu (2). Video, 20'48", 2013. Melnbalta filma, skaņa, HD video pārnests Blu-Ray diskā. Vairākās videodarba “Inscenējot klusumu” melnbaltajās sērijās Opdebēks izaicina ierastos uztveres mehānismus.

Vai jūs varētu, lūdzu, pastāstīt nedaudz vairāk par jūsu pieminēto lugu bērniem?

Gan mana luga Frankfurtē, gan bērnu luga Antverpenē – abas bija saistītas ar pieaugšanu noteiktā ģimenes situācijā. Abas lugas lielā mērā ir par to, kā cilvēki risina dzīves grūtības. Tur nav tikai priecīgā un nevainīgā, ir dramatiski notikumi un smagas lietas. Pat bērnu lugā (domāta bērniem no sešu gadu vecuma un vecākiem) es negribēju radīt nevainīgu pasaku, tādu pavisam patīkamu un jauku izrādi. Es vēlējos runāt arī par grūtībām, ar kādām bērniem nākas saskarties. Luga bija par trim māsām, kurām nomirst tēvs, un kurām jāturpina dzīvot vecā treilerā pie meža. Pirms nāves tēvs pasaka vecākajai meitai: “Skat, esmu sagatavojis trīs mugursomas – tev un tavām māsām. Tās ir pārsteigumu pilnas, un šovakar es sūtīšu jūs mežā. Jūs vadīs mana balss, ko esmu ierakstījis lentā.” Un tā nu māsas dodas ceļā – nakts gājienā pa mežu tēva balss pavadībā. Viņas dodas piedzīvojumos un daudz ko iemācās.

Frankfurtes luga bija par 70–80 gadu vecu vīru, agrāk slavenu zinātnieku un TV personību, un viņa pieaugušajiem dēlu un meitu. Luga saucas “Pēc ballītes”. Tā ir metafora. Kad ballīte beidzas, gaismas izdziest un ilūzijas gaist. Var teikt, ka visi trīs galvenie varoņi ir sagaidījuši ballītes beigas. Viņi ir cīnījušies, un nu viņiem jāatgūstas.


Hanss Opdebēks. Kolekcionāra nams. Skulpturāla instalācija, 2016. Noklāts koks, noklāts poliesters, krāsots ģipsis, poliuretāns, metāls, stikls. 12 × 25 m, augstums 4 m

Hansa Opdebēka skulpturālā instalācija “Kolekcionāra nams” pirmoreiz tika izstādīta Art Basel mesā 2016. gadā – sadaļā “Māksla bez robežām” (Art Unlimited). Šogad šī instalācija bija apskatāma mākslinieka līdz šim plašākajā retrospektīvā “Ārpus ierastā” (Out of the Ordinary) Volfsburgas Mākslas muzejā Vācijā. Instalācija ir monumentāla, fikcionāla dzīvojamā telpa. Pilnīgi visas virsmas ir pelēkā krāsā, padarot skatītāju par vienīgo krāsas elementu visā instalācijā. Apmeklētāja soļu troksni, šķiet, absorbē silti pelēkās sienas, pagaistot buržuāziskā interjera stūros, tāpat kā ūdensrožu dīķa tumšajā dzelmē pazūd visi atspulgi.  

Vai radošajā procesā iesaistāt arī savu ģimeni? Vai gadījumā neesat dažās savās skulptūrās izmantojis savu bērnu nolējumus?

Jā, mani bērni – Lūkass un Lorēna – redzami darbā “Kolekcionāra nams” (The Collector’s House, 2016). Dažreiz tā sanāk.

Vai jūsu darbs “Galds” (Table, 2006) – pilnīgi balta un milzīga izmēra ēdamistaba – saistīts ar paša pieredzi, vērojot, kā izaug jūsu bērni? Process, kurā ir tik daudz sīku cīņu un milzīgu pūļu, ka viss izskatās lielāks nekā patiesībā…?

Lielākā daļa manu darbu patiesībā nav saistīti ar ikdienas dzīves situācijām. Tādā veidā tos, protams, var padarīt sarežģītākus. Tas attiecas arī uz “Kolekcionāra namu”. Kā mākslinieks esmu pabijis daudzu kolekcionāru mājās, un tur piedzīvotais izsauca šo ieceri – radīt pompozu, neoklasicisku absurdu. Jā instalācija būtu krāsaina, tad tā būtu milzīgs kičs, visdīvainākā un vismuļķīgākā telpa pasaulē. Taču, tā kā viss ir pelēks, telpa izskatās pieklusinātāka un nopietnāka. Vienīgā krāsas klātbūtne telpā ir pats skatītājs; tā kļūst par tādu laikā sastingušu vietu kā Pompejas. Un šādā veidā tā ir kļuvusi par kaut ko citu… Man klusuma inscenēšana ir ārkārtīgi svarīga; kā skatītājs es vienmēr ceru atrast mieru un klusumu… Es varētu sēdēt un vienkārši skatīties video, klausīties mūziku, pētīt gleznu un kaut kā mentāli projicēt sevi tajā iekšā, šajā paralēlajā pasaulē.

Taču tas, ko gribēju pateikt, ka tādā veidā es pieslīpēju savu darbu. Izejas punkts bija daži šie oligarhi, kuriem rodas tādas stulbas idejas kā “pārveidosim mūsu māju par Luvru vai Orsē muzeju!”  Un viņi iekārto milzīgas bibliotēkas, lai izrādītu savas zināšanas, kaut arī maz ticams, ka ir izlasījuši kaut vienu grāmatu no tā visa.

Vēl instalācijā ir arī tipiskās “klusās klavieres”, kuras neviens nespēlē, taču tām ir tur jābūt. Šādā viedā es savos darbos esmu iekļāvis daudz smieklīgu, uzjautrinošu lietu, kā arī ļoti banālu un muļķīgu lietu.

Un pēc tam pārvērtis par kaut ko citu…

Jā. Līdzīgi kā, kad es dzeru kafiju ar savu māti kādā tirdzniecības centrā… Protams, ka lielākā daļa tirdzniecības centru Beļģijā ir neticami neglīti, taču, neskatoties uz apkārtējo vidi, tas man ir dārgs brīdis, ko pavadu kopā ar māti. Un šajā brīdī pati vide jau kļūst par kaut ko citu, jo tā ir vieta, kur mēs satiekamies, kur dzeram kafiju, un tā kļūst par teju vai mīļu ainavu. Dažkārt vissvarīgākās lietas dzīvē notiek, kamēr pa radio skan visstulbākā dziesma; tā var būt viskičīgākā, muļķīgākā popdziesma pasaulē, taču tev tā ir nozīmīga, jo tev ir šī saikne ar konkrēto brīdi. Līdzīgi ir arī šo darbu – izejas punkts ir kolekcionāra bezgaumīgā māja, taču, ja tu spēj to precīzi artikulēt, tā kļūst par kaut ko plašāku. Par to, kas runā par dzīvi. Par kaut ko nopietnu. Es netaisīju šo instalāciju kā joku. Es patiešām cerēju, ka tā saviļņos un aizraus cilvēkus, kas ies tai cauri.  

Var teikt, ka jūs runājat par pasauli traģikomiskā veidā, atklājot tās neglītās un muļķīgās puses.

Jā, manos darbos ir sava daļa muļķīgā; es neesmu kā Anišs Kapūrs, kas rada brīnišķus, cildenus mākslas darbus. Kaut kāda iemesla pēc man šķiet, ka, lai atrastu savu tēla definīciju man jāiesaista ikdienas dzīves muļķīgums un neveiklība. Tāpat arī, kad es rakstīju lugu Frankfurtei, tajā bija ļoti nopietni monologi un dialogi, bet bija arī dažas muļķīgas sarunas. Es atļāvos sajaukt kopā dizaina un baroka estētiku, gotisko ar iepirkšanās centra kiču.

Es cenšos izmantot visu, jo uzskatu, ka pasaule nav ideāls dizaina objekts. Tā ir pilna absurda. Paskatieties uz šo ielu – iespējams, tā ir visgarlaicīgākā iela valstī; tā ir lempīga un neglīta, tā nav labi pārdomāta, taču uz tās atrodas lieliskas ēkas – piemēram, šī.


Hanss Opdebēks. Galds (1). Skulpturāla instalācija, 2006. Jaukta tehnika. 3 × 8 × 1,70 m. Privātkolekcijas īpašums

Hansa Opdebēka instalācijas pārsniedz ierastos mākslas formātus. Mērogs ir dominējošs elements viņa darbos: tie parasti ir milzīgi, bet rakstura ziņā detalizēti, miniatūri un filigrāni. Darbā “Galds” (1) Opdebēks liek skatītājam sarukt līdz septiņus gadus veca bērna augumam mērogā 1,5:1, lai viņš varētu apsēsties pie svinīgi saklātā “Gulivera” galda. Autors nozīmes ieslēpj ne vien lielajos apjomos, bet arī tajā, kā mēs skatāmies un uztveram mākslas darbu.

Šādā veidā jūs savos darbos panākat daudzslāņainības efektu.

Dzīve ir tik daudzveidīga, es cenšos atrast līdzsvaru šajā daudzveidībā; savā ziņā es tiecos pēc tādas precizitātes, kā redzējām pie Morandi. Ne jau pati pudele, bet gan tas, kā tā tiek definēta un artikulēta, cik precīzi mākslinieks spēj apdzīvot vai piemērot tēmu.

Daudzi mākslinieki taisa politisku mākslu, un es saprotu, kāpēc viņi to dara, taču es tajā saskatu arī problēmas. Kad mākslas darbs ir tik tiešs savā politiskajā vēstījumā, tam paliek pavisam viendimensionāls lasījums, taču, ja tu savā darbā iekļauj sociāli orientētas pārdomas un spēj to izdarīt smalkā veidā, uztveres potenciāla ziņā darbs iegūst bagātīgākus slāņus Tāpēc man patīk iebīdīt lietas diskrētā līmenī.

To var attiecināt arī uz kuratora darbu. Piemēram, Venēcijas biennāle, ko kūrēja Okvui Envezors, politiskā satura ziņā bija ļoti tieša, kamēr Kristīne Masela centās pateikt, ka mākslai nav tikai viens vienīgs vēstījums, ka tā ir daudznozīmīga.

Jā, kuratora praksē ir tāpat. Daudzi kuratori savā veidā vēlas leģitimizēt to, ar ko nodarbojas. Ja jūs sakāt, ka kūrējat biennāli, kas veltīta bēgļu tēmai, tā ir sava veida leģitimizācija. Tad jūs varat uzaicināt Ai Vejveju un citus ar šo tēmu saistītus māksliniekus. Līdz ar to, protams, sašaurinās arī visa pasākuma interpretācijas potenciāls. Ja tas ir pārāk vērsts vienā virzienā, tas vienkārši kļūst ilustratīvs – visi mākslas darbi kļūst par kādas modīgas teorijas ilustrācijām, pat ja sākotnējā iecerē mākslinieks neko tādu nav domājis. Skatoties uz mākslas darbu, jums kā skatītājam nekad nevajadzētu just, ka tā ir pašleģitimizācija. Es uzskatu, ka tiešas pieredzes radīšana ir vissvarīgākais aspekts – tad iespējams atrast ļoti daudz informācijas. Piemēram, “Kolekcionāra nama” bibliotēkā kaut kur ir pistoles skulptūra. Tā izskatās kā pistole, bet, ieskatoties rūpīgāk, saproti, ka patiesībā tā ir ūdenspistole. To tur pametis kāds kolekcionāra mazdēls. Ar šo rotaļīgo norādi tiek vērsta uzmanība uz ieroču problēmu – ūdenspistole nav nevainīgs objekts, taču tā arī neatrodas instalācijas priekšā; tā vienkārši kaut kur tur ir.

Man liekas, tur bija arī gliemezis… Kā tas ir domāts?

Jā! Jūs to atradāt! Šāds gliemezis ir tipisks elements 16. un 17. gadsimta Flandrijas un Nīderlandes kluso dabu glezniecības skolā. Ja palūkojaties uz tradicionālo vanitas glezniecības stilu, gliemeži ir attēloti samērā bieži. Tukša glāze, galvaskauss, atvērta grāmata, nopūsta svece, ziepju burbuļi un gliemezis – tie ir klasiskie vanitas elementi. Es gribēju to kaut kā te iemānīt, un jūs esat viena no nedaudzajiem, kas to ir pamanījuši.

Un vēl kaut kur instalācijā atrodama kaste ar mākslīgām ūdensrozēm un citām puķēm, kas liek jums saprast, ka dīķis kolekcionāra namā nav dīķis vai dīķa attēlojums, bet arī ir daļa no izdomātās mākslas kolekcijas. Jo mūsu kolekcionārs vēl turpina tās izvietot dīķa instalācijā.

Tādas ir šīs spēlītes, ko es izspēlēju savā darbā, taču ne visi tās pamana. Taču man nav tik ļoti svarīgi, lai skatītājs nolasītu pilnīgi visu. Man vienkārši patīk darīt tādas lietas… tāpat kā gleznotājam, kurš pirms 500 gadiem kaut kur savas gleznas stūrīti iezīmējis mušu.


Hanss Opdebēks. Atrakciju parksSkulpturāla instalācija, 2015. Jaukta tehnika, skaņa

Uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja skulpturālā instalācija “Atrakciju parks” (The Amusement Park, 2015). Uz to skatoties, es tiku ierauta noslēpumainā atmiņu pasaulē – vietā, kur it kā esmu jau bijusi, lai gan zinu, ka neesmu… Ne šādā atrakciju parkā, ne līdzīgā vidē vai situācijā. Tomēr mana zemapziņa man teica, ka esmu to jau piedzīvojusi.

Tas ir jauki no jūsu puses, ka to pieminat, jo kā vizuālajam māksliniekam man ir ļoti svarīgi zināt, ka no darba nāk zināma pašsaprotamības sajūta. Kad raksti īsstāstu vai lugu, tu vari to padarīt absurdu un dīvainu, taču, lai auditorija spētu ar to identificēties, ir nepieciešami pazīstami elementi. Citādi publika nespēja to sasaistīt ar sevi, un darbs nespēj atvērties pieredzei. Izmantojot daiļrades formu, kurā daudzi pazīstami elementi rezonē ar skatītāju/lasītāju, darbs spēj kļūt pašsaprotams un loģisks, lai gan pats par sevi varbūt ir pilnīgs absurds.

Tas pats attiecas uz teātri. Priekškars atveras un uz skatuves jūs ieraugāt scenogrāfiju – neloģisku, absurdu, un, protams, pilnīgi nereālistisku. Arī varoņi ir neīsti, izdomāti. Tomēr kā režisoram jums tas viss jāpasniedz tā, it kā tas būtu pa īstam. Ne kā simulācija, bet kā kaut kas īsts un patiess.

Es ticu mākslīguma īstumam. Tas ir mans mākslinieka uzstādījums. Kā lasot romānu – kādā brīdī tu vienkārši aizmirsti, ka turi rokās grāmatu, un vienkārši aizplūsti prom romāna varoņu pasaulē, ļaujoties dziļām emocijām. Tas viss ir izdomāts, bet emocijas ir patiesas.

Pieredze to padara par patiesību...

To es saku, kad lasu lekcijas cilvēkiem, kas labi neorientējas laikmetīgajā mākslā. “Es zinu, ka visapkārt ir ārkārtīgi daudz sliktas laikmetīgās mākslas, taču ir arī daudz izcilu darbu, tāpēc, lūdzu, nevērtējiet to pārāk bargi.” Un vēl es viņiem saku: “Ja atvēlēsit sev laiku, lai iemācītos, par ko ir laikmetīgā māksla, jums būs divkārt bagātīgāka dzīve, vai pat trīskārt. Tas ir veids, kā stimulēt savu emocionālo dzīvi.”

Vai var teikt, ka fantāzija/iztēle ir bezgalīgs un neizsmeļams resurss? Vai arī ir otrādi – mūsu iztēle nevar aizsniegties daudz tālāk par mūsu pieredzi?

Protams, mūs vienmēr vada valoda, kas ir ļoti strukturēta. Ja jums ir stāsts, tad tam ir sākums, vidus un beigas. Mēs visu pakļaujam valodas loģikai, un es domāju, ka valoda ietekmē mūsu atmiņu. Mēs kaut kādā viedā piešķiram lietām loģiku. Domāju, ka mūsu spēju fantazēt arī savā ziņā ierobežo valoda.

Ziniet, reiz agrā bērnībā es biju nonācis kādā īpašā vietā… Pēc daudziem gadiem, runājoties ar brāli par mūsu bērnībā, es teicu: “Zini, toreiz, kad mēs bijām tajā mājā, kur viss bija balts…” Viņš atbildēja: “Nē, viss nebija balts”, uz ko es savukārt pilnā pārliecībā apgalvoju: “Nu, beidz, visa māja bija ļoti modernistiska un tur viss bija tik balts!”

Taču tad es padomāju, ka varbūt esmu to izfantazējis un kļūdaini noglabājis atmiņā; iespējams, ka caur vārdu ‘balts’ es esmu deformējis savas atmiņas par pašu vietu kā par kaut ko galēji baltu… Un tad baltais atgriezās – baltajā istabā ar lielo galdu (“Galds”, 2006 – red.).  

Es nezinu, vai fantāzija ir bezgalīga; domāju, ka tā ir diezgan lielā mērā pakļauta valodas un atmiņas loģikai. Taču iztēle un radošums, protams, ir neierobežoti – tu vienmēr vari kaut ko radīt, lai kāds arī būtu izvēlētais medijs. To vienmēr piepildīsi tu pats – tas, kāds tu esi psiholoģiskā ziņā, tavs temperaments, tava būtība. Tas nekad nebūs neitrāls.

Es uzskatu, ka mūsu atmiņa ir tēlaināka par valodu, jo valoda ir kaut kas, ko mēs esam iemācījušies. Kad runājāt ar brāli par balto māju, iespējams, jūs izfiltrējāt to caur savu vizuālo atmiņu, nevis valodu…

Protams, es nevaru visu noreducēt līdz valodai. Man ir vēl viens piemērs. Manai mātei bija draugs, kurš lietoja ļoti specifiskas smaržas. Ir pagājuši kādi 40 gadi, kopš es pēdējo reizi sajūtu šīs smaržas, taču man tās joprojām ir ļoti spilgtā atmiņā. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka tam nav saistības ar valodu.

Man bija līdzīga pieredze šogad Venēcijas biennāles Gruzijas paviljonā. Tur bija instalēta tāda vecmodīga, nostalģiska, noplukusi koka māja; savā vientulībā tā raudāja lietus asaras, kas sūcās pa caurumiem jumtā. Ūdens iesūcās paklājos un gultās… Un šī mitruma smarža – kaut kas no pelējuma, lietus, putekļu kārtām, pamestības un postažas – tas viss uzreiz kaut ko atsauca atmiņā. Tā bija tik dīvaina sajūta.

Atceros, tolaik, kad tikko biju sācis nodarboties ar vizuālo mākslu, teicu, ka vēlos radīt noskaņas, vēlos radīt vides, kas izsauc noteiktas noskaņas. Cilvēki uzskatīja, kas tas ir problemātisks uzstādījums. Un tas patiesi ir ārkārtīgi ambiciozs mērķis; tā nav ideja, ko vari aizstāvēt kuratoram. Jo tā nav par konkrētu, acīmredzamu tēmu. Nevar vienkārši pateikt: “Darbs ir par tēmu X.” Uzskatu, ka labākie mākslas darbi reizē ir par neko un par visu. Viss vienā piegājienā. Tas ir kaut kas, ko nevar izteikt vārdos. Vienkārši kaut kas, kas pārtop patiesā un īstā pieredzē.   


Pēdējo astoņu gadu laikā Hansa Opdebēka studija ir pārņēmusi ēkas perimetru un visus četrus stāvus. Šeit ierīkota gan tēlniecības darbnīca, gan neliels kinoteātris, kur tiek demonstrēti Opdebēka videodarbi. Drīz renovētajās pirmā stāva telpās tiks atklātas mākslinieka glezniecības un metālapstrādes darbnīcas. 

hansopdebeeck.com