Ēriks Apaļais. Publicitātes foto

Sniegavīru mākslinieks 0

Intervija ar mākslinieku Ēriku Apaļo

Tomass Pārups
23/11/2017 

Pagājušajā nedēļā galerija “Alma” savas jaunās telpas Tērbatas ielā 64 atklāja ar Ērika Apaļā personālizstādi “Institucionālās spēles”. Izstāde, kas sastāv no trim eļļas gleznām un divām fotokolāžām, šķiet, iezīmē atkāpi no Apaļajam ierastās prakses. Izsmeļošu ievadtekstu aizstāj īsa, asprātīga rindkopa, bet starp gleznām iespraukušās fotogrāfijas.

Savas izstādes pavadošajā tekstā Ēriks Apaļais it kā ar vieglu pašironiju sauc sevi par “sniegavīru mākslinieku”. Divās izstādes gleznās tie ir redzami. Savienojot šos sniegavīrus, kas kļuvuši par Apaļā glezniecībai raksturīgu zīmi, ar fotokolāžām, izstāde vienlaikus norāda gan uz bijušo un zināmo mākslinieka radošajā darbībā, gan jaunu pavērsienu iespējām.

Fotokolāžās redzama inscenēta pingponga spēle. Tās dalībnieki ir izstādes autors un Latvijas Nacionālā māksla muzeja direktore Māra Lāce. Varētu likties, ka tā ir kariķējoša vai pat kritiska piebilde mākslinieka attiecībām ar valdošajām mākslas institūcijām, taču autors apgalvo, ka tā nebūt nav. 


Ēriks Apaļais ar Māru Lāci. Publicitātes foto

Kāpēc gribēji spēlēt pingpongu ar Māru Lāci?

Pašā sākumā vēlme izrietēja no tā, ka man patika Māras Lāces izskats. Man patika viņas frizūra un ģērbšanās stils. Viņa man atgādināja sievietes no Art Deco gleznām – tādas spēcīgas, izteiksmīgas sievietes kā Tamāras de Lempickas gleznās. Ir viena Kārļa Miesnieka glezna, kas saucas “Dāmas portrets ar sarkano šalli”. Tā man asociējas ar Māru Lāci. Otrs, kas mani uzrunāja Mārā Lācē, bija viņas statuss Latvijas mākslas hierarhijā. Vēlme kopīgi spēlēt pingpongu bija sava veida pasvītrojums tam, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir tāda kā neaizskaramā vienība Latvijas mākslas kontekstā. Tas man šķita interesanti.

Tātad tu šajā neaizskaramajā vienībā vēlējies ieviest rotaļību?

Es domāju, ka muzejā notikušais inscenējums nebija tik ļoti saistīts ar pašu muzeju kā institucionālu vienību. Muzejs šajā gadījumā darbojās kā fons idejai, kuru vēlējos realizēt. Tas ir apmēram kā gleznā. Ir fons un priekšplāns, un ir kaut kādas idejas, kuras tiek risinātas elementos. Tādā ziņā muzejs pildīja fona lomu. Savukārt pingponga spēle bija centrālais elements, kas atradās priekšplānā. Fotogrāfijām piemeklētās gleznas bija vēl viens elements, kas pavēra plašāku kontekstu. Apzinoties visu mākslas pasaulē esošo institucionālās kritikas diskursu, šis inscenējums nekādā ziņā nebija iecerēts kā kritisks vai kariķējošs. Es negribēju uzburt patosu. Nesliecos piekrist tāda veida kritikai. Redzu, kā mākslinieki, kuri kritizē institūcijas ar lielu patosu, paši pēc tam labprāt pakļaujas šo institūciju diktētiem noteikumiem un saņem lielus honorārus, tajās izstādoties.

Vai šāda veida kritikā saskati liekulību?

Jā, noteikti. Tas gan nav viennozīmīgi, bet bieži vien to saskatu. Tādēļ gribēju pret šo inscenējumu izturēties viegli, izpildīt šādu žestu ar smaidu uz lūpām. Mēs to izbaudījām. Mēs iepazināmies tuvāk. Māra Lāce daudz ko izstāstīja par konstruktīvismu.

Laba mācību stunda.

Jā, savā ziņā. (Smejas.)


Tu neesi sevišķi kritisks pret sabiedrību, mākslas institūcijām u.c. Man pat dažbrīd liekas, ka savā mākslā no šādiem jautājumiem apzināti norobežojies. Tu neesi tāds kareivīgs patiesības meklētājs!

Laikam esmu nonācis pie secinājuma, ka dabiskas piekļuves patiesībai nepastāv. Nav iespējams skaidri artikulēt kaut kādu vienu patiesību, jo visi esam ievietoti valodā, un tā ir ļoti sarežģīta. Tāpat arī pilnīgi visi ārējie apstākļi, kas iespaido dažādus procesus – tostarp arī laikmetīgās mākslas –, ir kustīgi, relatīvi un mainīgi. Tāpēc es izvairos no tādiem radikāliem izsaucieniem.

Vai tad valoda un vārdu nozīmes nav dažas no retajām lietām, par ko vari būt pārliecināts?

Jebkuram vārdam ir tik daudz dažādu konotāciju un nozīmju. Nozīmes atšķiras atkarībā no konteksta un laika. Laika gaitā vārdiem veidojas ārkārtīgi daudz vēsturisku uzslāņojumu, kuri ietekmē to nozīmi. Vārdu nozīmes nav statiskas, bet ir vienmēr pastarpināti pakļautas kultūras un individuālās mitoloģijas situētībai. Valoda ir dzīva un mainīga. Var sarunāties divi cilvēki, un katram ir sava interpretācija par konkrēta vārda nozīmi. Sarunājoties šīs interpretāciju trajektorijas satiekas, un var sākt veidoties kaut kas jauns. Katram ir sava pieredze ar valodu. 

Kā tu izproti vārdu salikumu “institucionālās spēles”, balstoties uz savu pieredzi darbā ar mākslas institūcijām?

Principā tas apzīmē to, par ko jau iepriekš stāstīju. Tā ir norāde, ka ļoti daudz mākslinieku piekopj, tā sakot, alternatīvus darbības modeļus. Bet lielā mērā mākslas tirgus skar visus. Mākslas tirgus šos alternatīvos modeļus ļoti veikli izmanto un pārdod. Bieži vien sanāk, ka tas, kas sākumā bijis kritisks un antikomerciāls, beigās pārtop par tirgus sastāvdaļu. 


Vai izvēlei šo inscenējumu rīkot līdzās Gustava Kluča un Jēkaba Kazāka darbiem bija kāds īpašs pamatojums?

Jā, bija. Kad studēju Vācijā, Hamburgas Mākslas akadēmijā, viens no maniem galvenajiem iedvesmas avotiem bija krievu konstruktīvisms. Tādēļ gribēju, lai inscenējumā klātesoši ir Gustava Kluča darbi. Arī pats tenisa galds funkcionēja kā atsauce uz man tuviem māksliniekiem. Vistiešāk tas sasaucās ar Bārneta Ņūmena darbu Cathedra. Tenisa galda virsma to vizuāli atgādināja. Apkārtējie darbi un tenisa galds kā objekts man imponēja. Man patīk formu reducēšana, kas saskatāma 20. gadsimta glezniecībā. Šo pieeju aizsāka Sezāns, reducējot formas līdz ģeometriskām figūrām. Krievu mākslinieki un mākslas studenti tolaik brauca uz Parīzi un uzsūca visu, ko tur redzēja. Viņi atgriezās Maskavā, ietekmējušies no redzētā. Man vispār liekas, ka krievu konstruktīvisms izauga no Sezāna pieejas glezniecībai. Arī fakts, ka ar Māru Lāci spēlējām galda tenisu līdzās sociālistiskās ideoloģijas uzlādētajiem Gustava Kluča darbiem, piešķir šim inscenējumam vēl vienu šķautni. Rodas jautājums, vai tas, ko mēs tajā zālē darījām, bija brīvā laika pavadīšana vai tomēr darbs?

Vai tu esi saviem darbiem pielāgojis līdzīgu reducēšanas principu? Ir mākslinieki, kuri saka, ka jāmet nost viss liekais un mākslas darbus nevajadzētu lieki piesārņot.

Bieži vien to daru. Šīs izstādes gadījumā gan ir tik daudz atsauču uz mākslas vēsturi, ka būtu pārgalvīgi teikt, ka es šeit nodarbojos ar reducēšanu. Nedomāju, ka reducēšana ir tāds universāls paņēmiens, kas būtu noderīgs pilnīgi visiem māksliniekiem. Ir mākslinieki, kuru darbi ir spēcīgi tieši tāpēc, ka tie ir ļoti blīvi.

Bet vai tad tajos darbos ir kaut kas lieks, ja tie ir blīvi?

Ir jānošķir patiesus artikulējumus no dekoratīvām, tukšām formām. Taču apzināts dekoratīvisms arī ir interesants paņēmiens.

Ko tu šobrīd centiens artikulēt savos darbos?

(Ilgi klusē.) …Es domāju, ka pēdējā laikā esmu novērsies no autobiogrāfiskā. Mēģinu strādāt ar atsaucēm, kuras sakņojas mākslas un kultūras vēsturē. Esmu novirzījies no rakņāšanās sevī. Gribas atsaukties uz citu autoru darbiem un tekstiem, reizē pašam kaut ko izsakot… Pirms pāris gadiem man bija saruna ar Kasparu Groševu, kuras laikā nonācām pie secinājuma, ka jebkas, ko tu radi, nav nekas jauns. Tas ir tikai mazs pienesums pastāvošajai “valodai”. Tu pamaini skatpunktu vai sniedz savu interpretāciju par kaut ko esošu. Neko jaunu īsti nevar radīt, jo viss būvējas uz kaut kā pastāvoša. Sastopas tas, kas ir bijis, ar kaut ko citu.

Iepriekšējām izstādēm tu rakstīji teju vai teorētiskas esejas kā skaidrojumus saviem darbiem. Šajā izstādē novērojama atkāpe arī no šī paņēmiena.

Es šo izstādi uztvēru kā spēli. Gribēju tai pieiet rotaļīgāk! (Smejas.) Tekstiem, kurus esmu rakstījis iepriekš, bijusi liela saistība ar to, ko tobrīd lasīju. Nonākšana līdz artikulētam tekstam man prasa daudz laika. Šis bija spontāns iznāciens, tādēļ izvēlējos eseju atmest.


Neatkarīgi no tā, vai tekstā to paskaidro, skatoties tavas gleznas un aplūkojot visus elementus, no kuriem tās sastāv, redzu zarus, pelnu kaudzes, gulbi utt. Taču nerodas sajūta, ka šīs formas attēlo pašas sevi vien. Liekas, ka tās apzīmē daudz ko citu. Vai, piemēram, šajā izstādē gleznā attēlotā pingponga bumbiņa ir iecerēta kā pingponga bumbiņa? Vai tā arī apzīmē ko citu?

Galda tenisa bumbiņa ir viena. Mēs ar Māru Lāci bijām divi, bet bumbiņa bija viena. Tai ir vērtība. Šajā gadījumā spēle, protams, bija inscenēta, bet īstā galda tenisa spēlē tai būtu vērtība. Ar šo bumbiņu var metaforiski apzīmēt kustīgu punktu mākslas tirgus kontekstā. Šī punkta vērtību ietekmē dažādi blakusapstākļi, kas nemitīgi atrodas kustībā un mainās. Es gribēju to bumbiņu nevis uztvert kā reālu objektu, bet kā uzmanības punktu ar vispārinātu nozīmi. Kad gleznoju sniegavīrus, cenšos zīmes, no kuriem tie sastāv, padarīt relatīvas. To arī daru šeit. Ir reālisms un relatīvisms. Reālajā pasaulē katrai lietai un katram notikumam var piešķirt konkrētu nozīmi. Bet principā no šīm nozīmēm var izkāpt ārā. Var atmest visas konotācijas, kas saistītas, piemēram, ar šo pingponga bumbiņu.

Tātad šī pingponga bumbiņa tavos darbos pārtop par tādu “tukšā trauka” zīmi?

Jā, es centos to iztukšot no vispārpieņemtām nozīmēm. To var salīdzināt ar iepriekšējās izstādēs darīto. Centos lūkoties uz burtiem kā uz zīmēm, kas izrautas ārpus valodas konteksta… No otras puses, jūtu, ka jāiet reālisma virzienā. Jāiet ārpus tā, ko esmu darījis līdz šim. Es iedomājos mākslinieku, kurš dzīvo estētiski baudāmā, komfortablā telpā. Viņš ir radījis mākslīgas konstrukcijas, kas atrautas no realitātes. Vienā brīdī viņš kļūst atsvešināts no ārpasaules. Tas var kļūt garlaicīgi. Tāpēc vienā brīdi jāsāk uz savu darbību lūkoties reālisma perspektīvā. Iespējams, mana vēlme attālināties no savas līdzšinējās pieejas mākslai saistās ar vēlmi ne tikai gleznot, bet arī rotaļāties ar dažādiem medijiem.


Kāpēc gribi attālināties no glezniecības?

Liekas, ka bieži vien mākslā pastāv kaut kādi skaidri iedalījumi. Tas ir tēlnieks, tas ir gleznotājs, tas ir video mākslinieks utt. Man nekad nav šķitis, ka esmu tīrs gleznotājs. Man liekas, ka forma vienmēr pakļaujas idejai. Ja idejai adekvāts un pielāgojams šķiet cits medijs, nekā tas, kurā esi pieradis strādāt, nebūtu jāvairās no tā izmantošanas

Bet glezniecība ir medijs, kuru tu veikli pārvaldi, vai ne?

Tas ir apmērām tā: ir glezna, kurai ir fons. Es ieklāju fonu, tad uzlieku vienu elementu, tad otro, tad trešo. Es vienmēr domāju, kā es veidoju sintaksi. Es domāju par elementu izkārtojumu uz virsmas. Tos pašus jautājumus man bija jārisina, kad inscenējām pingponga spēli muzejā. Domāšanas process nemainās atkarībā no medija. Protams, ir jādomā par katra medija formālajām īpašībām, bet jautājumi paliek vieni un tie paši.

Kā tava mākslinieciskā darbība sabalsojas ar tavām angļu filoloģijas studijām Latvijas Universitātē?

Vienai pasniedzējai pirms kāda laika teicu, ka man šīs studijas ļoti palīdz gleznot. Viņa apmulsa. Tad es paskaidroju, ka gleznošana ir kā teikuma būvēšana. Tā ir kā teksta analīze. Skatos uz vārdiem, uz teikuma uzbūvēm. Es tieši tāpat lūkojos uz attēliem. Es skatos, kā tie ir uzbūvēti. Es domāju, ka mani darbi ir kā vizuāli modeļi kādai idejiskai formulai, kuru risinu. No vizuālās formas gan nevar aizbēgt. Jebkuru ideju ir jāietērpj kaut kādā formā, jo neko līdz galam nevar iztukšot. Čaumala paliek vienmēr.