Vilis Daudziņš pie Teātra muzeja. Foto: Sergejs Timofejevs

Krīts, suņi, Ļeņins, Vilis Daudziņš 0

Saruna ar vienu no vadošajiem latviešu aktieriem par jaunu filmu, jaunu izrādi un jaunu izstādi

Sergejs Timofejevs
10/11/2017 

Šo interviju mēs sākām ierakstīt grimētavā Jaunajā Rīgas teātrī, kas pavisam nesen uz laiku pārcēlies uz solīdi remontēto bijušās Tabakas fabrikas ēku Miera ielā, kur mēs norunājām pusotru stundu un apēdām pa ābolam, lai pēc tam dotos pie teātra pagalmā novietotās Viļa mašīnas. Tajā, joprojām sarunādamies, mēs devāmies uz Pārdaugavu, uz Eduarda Smiļģa teātra muzeju, kur norisinās Sandras Krastiņas izstāde “#dienasvaronis”, bet pa ceļam Vilis nopriecājās par milzīgo Latvijas karogu, kas parādījies Daugavas krastā viesnīcas Radison SAS priekšā. “Ļoti labi plīvo, es jau kuro dienu skatos – ļoti labi plīvo. Protams, Azerbaidžānu vai Kataru ar izmēru mēs nepārspēsim. Taču…”

Vilis sēž pie stūres īsā ādas jakā un svīterī siltos toņos, kas acīmredzami adīts mājās. Sarunājas viņš pārliecinoši, nesteigdamies, labi pārdomā, ko saka, bet reizēm ļoti lipīgi smejas. Liekas, viņam patīk runāt, formulēt savas domas, izteikties. Tas ne gluži vienmēr izdodas viņa lomās, tā kā daudzi režisori zina, cik daiļrunīgi viņš prot klusēt vai ievilkt pauzi sarunā. Lūk, arī šajā rudenī savu pirmizrādi gaidošajā Jāņa Norda filmā viņš spēlē ne pārāk runīgu policijas suņu treneri, kuram ir aizdomas, ka sieva viņu krāpj, bet pirmizrādi jau piedzīvojušajā Ulda Tīrona izrādē iedzīvojas runas spējas zaudējušā Oktobra revolūcijas vadoņa lomā. “Bet tas taču ir cilvēks, kurš visu paveica vienīgi ar intelekta palīdzību. Un ar savu spēju runāt. Viņš taču pats uz nevienu nešāva. Un pēkšņi viņš saprot, ka vairs nespēj izpaust savas domas vārdos. Vai, visticamāk, ka viņš izrunā šos vārdus, bet neviens viņu nesaprot. Viņš it kā visu izrunā pareizi, bet skan kaut kas pavisam cits. Ļeņins ar Krupskas palīdzību pat mēģināja mācīties runāt no jauna, bet pēc tam meta mieru, jo nekas nesanāca,” stāsta Vilis, kamēr mēs piebraucam pie Teātra muzeja.

Tā ir brīnišķīga vieta ar nelielu parku un pilnīga miera sajūtu nostatus no pilsētas kņadas. Te neviens neskraida ar putām uz lūpām, nepārliecina par pasaules revolūcijas nepieciešamību, neaģitē un nebiedē. Mēs ienākam pa durvīm, šķērsojam telpu, kurā kāds no vadības sniedz interviju televīzijas žurnālistien, un nonākam pie nelielas izstāžu zāles. Vēl ir par agru, un gaisma nav iedegta, Vilis to ieslēdz pats, un mēs ar viņu sastingstam zāles vidū, pie sienām izkārti lielformāta darbi, kas attēlo šo aktieri, jāatzīst, diezgan neērtās un pārsteidzošās pozās. Un pēkšņi Vilis pasaka ļoti svarīgu lietu par teātra, aktiera dzīvi. Tomēr šis viņa izteikums kļūs par šīs sarunas finālu. Bet sāksim mēs ar visu pēc kārtas. Kapitālremontu piedzīvojušās ēkas grimētavā, kurp pārvesti savu pieredzējuši skapīši – pēc skata acīmredzami nākuši no pavisam citas telpas Lācplēša ielā, kur aizsākās un iekaroja savas tiesības uz uzmanību Jaunais Rīgas teātris, kura viens no labākajiem aktieriem joprojām ir Vilis Daudziņš.


Vilis Daudziņš "Ar putām uz lūpām" filmēšanas laukumā. Foto: Andrejs Strokins

Tev šajā rudenī radusies ļoti interesanta situācija. Galvenā loma savu pirmizrādi gaidošajā Jāņa Norda filmā “Ar putām uz lūpām”, “proletāriešu revolūcijas vadoņa” loma tikko savu skatuves dzīvi sākušajā Ulda Tīrona iestudējumā “Ļeņina pēdējā eglīte” Jaunajā Rīgas teātrī, bet Teātra muzejā pilnā gaitā norisinās Sandras Krastiņas darbu izstāde “#dienasvaronis”, kurai tu kļuvi par sava veida prototipu. Kas tas ir – vai apstākļu sakritība?

Tas, ka notiks filmas pirmizrāde, – tas ir svarīgs un ievērojams notikums, taču tā tapusi daudz agrāk. Tas patiesībā ir pagājušā gada darbs – filmēšana sākās 2016. gada janvārī-februārī. Toziem mēs filmējām katru dienu, un puse no filmēšanas notika naktī. Tas bija diezgan sarežģīts periods, tomēr ļoti, ļoti interesants, vēl arī tādēļ, ka tas bija darbs ar dzīvniekiem – ar suņiem, tas ir, bija daudz negaidītu, neprognozējamu situāciju un uzdevumu. Bet par to, ko no tā izdosies realizēt un kā tas izskatīsies uz ekrāna, es domāju, pilnīgas skaidrības nebija pat režisoram – Jānim Nordam. Bija cerības, bija zīmētie kadri… Man vienmēr patīk skatīties uz šiem kadru zīmējumiem, reizēm man tie liekas pat interesantāki par pašu filmu. Es ar lielāko prieku atstātu visu “animācijas” līmenī – kad ir skices un situāciju apraksti: te notiek tas un tas, tur fokuss ir uz to. Suņa acis, tā purns, mana roka un tā tālāk.

Un neviens šos zīmējumus pēc tam neredz.

Jā, neviens… Vispār šīs filmas tapšanas process man bija neticami intriģējošs. Un tagad, jā, sanācis tā, ka vairākas labas lietas notiek vienlaikus. Bet, zini, dzīvē biežāk gadās, ka tās krustojas kā par nelaimi. Es tā saku, jo nereti, kad tu gribi sakoncentrēties uz kaut ko vienu un izdarīt to maksimāli kvalitatīvi, tev nav tādas iespējas. Tā bija arī ar filmu – pirms tam aktieris Gundars Āboliņš pēc kontrakta pārcēlās uz 3 gadiem uz Vāciju, un mūsu teātrī bija vairākas lomas, kurās viņu vajadzēja aizvietot. Teiksim, “12 krēslos” Kisu Vorobjaņinovu sāka spēlēt Kaspars Znotiņš, bet Strindberga “Tēva” iestudējumā tēva loma tika man. Un kā reiz gatavošanās un mēģinājumu periods, lai iejustos šajā izrādē, gadījās nedēļu pirms filmēšanas sākuma. Rezultātā tā vietā, lai pavadītu laiku ar suņiem un pierastu pie tiem, es pavadīju laiku ar lugas eksemplāru un saviem teātra kolēģiem. (Smejas.)

Galu galā viss beidzās brīnišķīgi. Man tika lieliska loma, un par to esmu pateicīgs gan Gundaram, gan režisorei Mārai Ķimelei, kas tajā ieraudzīja mani. Taču tajā brīdī bija ļoti grūti pārslēgties, pārkārtoties. Pats filmu vēl neesmu redzējis, tikai tās daļas, kur vajadzēja koriģēt skaņu. Tāpēc pat nezinu… pagaidām par šo filmu neko nezinu.


Kadrs no filmas "Ar putām uz lūpām"

Man izdevās noskatīties “Ar putām uz lūpām”, jo es nodarbojos ar krievu subtitru sagatavošanu.

Vai ir laba?

Jā, man liekas – jā. Un ideāla galvenās lomas aktiera izvēle. Kādas tev pašam ir attiecības ar šo tēlu? Jo, man liekas, tur ir sakritība, ir trāpījums…

Ar maniem noslīdējušajiem mutes kaktiņiem un pārsvarā nīgro sejas izteiksmi… Jā, šis tipiņš ir man līdzīgs.

Es domāju nevis burtisku “līdzību”, bet cilvēka tipāžu, kas neizlaiž pārāk daudz “uz ārpusi”, tomēr viņā noris saspringta emocionālā dzīve. Kas kādā brīdī iznāk no viņa ārā.

Uzsprāgst, jā,

Līdztekus darbam ar suņiem, kas vēl tev bija jaunums filmas uzņemšanas laikā?

Protams, tā saucamā “zaļā zeķe”. Mans varonis ir vienkājis. Un visu vajadzēja spēlēt ar vienu kāju šajā “zaļajā zeķē”, lai montāžas laikā to varētu “novākt”. Tu vienkārši turi to saliektu ceļgalā vai arī tā ir iestiprināta protēzē. Tomēr vienalga tā ir, to var redzēt. Un tai uzvelk šo spilgti zaļo zeķi ar tik spilgtu toni, ka burtiski nekam citam apkārt nebija tādas pašas krāsas. Un lai pēc tam no katra kadra varētu datorā notīrīt šo zaļo pleķi. Tas ir ļoti rūpīgs un sarežģīts darbs. To taisīja Polijā, vispār jau tas bija kopprodukts – bija lietuvieši, bija poļi, bija amerikāņu operators, nu, un mēs…

 
Kadrs no filmas "Ar putām uz lūpām"

Un latviešu suņi?

Nē, suņi bija no Ungārijas! Tur ir kompānija, kas specializējas dzīvnieku filmēšanā kino. Viņiem tur ir ne tikai suņi, vesela ferma – zirgi, govis, dažādi putni. Tāds viņiem bizness.

No turienes atbrauca treneri, un sākās sagatvošanās periods. Es braucu uz Katlakalnu, viņi tur noīrēja namiņu, kurā dzīvoja ar visiem deviņiem suņiem. Filmā pēc sižeta ir trīs suņi, taču katram sunim bija arī dublieri. Tāpēc ka suns nevar vienādi labi izpildīt visas komandas. Piemēram, tur bija suns, kas ļoti labi izpildīja komandu “gulēt kā beigtam”. Pienāc, pakustini, viņš – nekādas reakcijas. Iemācījies…

Vispār ar suņiem bija ļoti interesanti. Tie man lika aizdomāties par mūsu, aktieru, dabu, par to simulāciju, ar kuru mēs nodarbojamies. Jo suņiem nekāda simulācija nenotiek, viss ir pa īstam. Ir uzdevums, ir vilinājums, ēsma, lai suns izpildītu šo uzdevumu, un tas to izpilda. Piemēram, metas man virsū un kož vai iet man blakus. Un viņa darbībās viss ir pa īstam. Tomēr suni nekādi nevar pierunāt, lai tas skatītos uz mani ar acīm, tikpat pilnām maiguma, kā uz savu saimnieku. Tu vari kaut ko līdzīgu sasniegt vien tad, ja ilgu laiku nodzīvo blakus un suns pie tevis pierod. Tomēr vienalga saimnieks – tas ir saimnieks.

Kādēļ vispār šajā filmā bija vajadzīgi suņi? Kas tas ir – pakļaujamās dabas tēls, kas kādā brīdī, neskatoties uz visu savu pieradināšanu, var kļūt pilnīgi neadekvāta?

Tie ir tie paši “dēmoni”, mūsu zemapziņa. Suņi te ir metafora. Pateicoties tiem, daudz saprotam par varoņa iekšējo pasauli. Tāpat kā Marienhofa “Ciniķos”, kur galvenais varonis nekad neapraksta savas sajūtas tieši. Viņš vien pastāsta par to, ko viņš redz: laika apstākļus, pilsētu, ielas, mājas, ēnas, zirgus. Un tikai caur šo, caur to, vai patīkami viņa salīdzinājumi vai arī nē, mēs saprotam, kas notiek ar viņu pašu.


Kadrs no filmas "Ar putām uz lūpām"

Kā pats Jānis Nords tev aprakstīja filmas ideju, kad tikai uzaicināja tevi filmēties?

Ideja ir vienkārša, un tā atrodama jau pašā nosaukumā: “Ar putām uz lūpām”. Notiek kaut kas neprātīgs, suņa asinīs nonāk kaut kāda infekcija, un tas kļūst neadekvāts. Bet tādas lietas kā greizsirdība un aizdomas – tā jau ir infekcija, kas inficē manu varoni. Un tā arī viņu padara neadekvātu. Tie ir divi paralēli stāsti. Galvenais varonis cenšas saprast, kas noticis ar viņa suņiem, bet tie, kā mēs to redzam, inficējušies ar reālu slimību, kas ietekmē to centrālo nervu sistēmu…

Interesanti. Es kaut kā to palaidu garām…

Diagnozi neviens atvērtā tekstā tur neuzstāda. Tomēr tur ir, teiksim, vēsts ziņās – par trakuma uzliesmojumu mežacūkām. Infekcija tur ir klātesoša, par to runā, tā ir fonā…

Bet man tas nesasaistījās ar to, ka arī suņi saķēruši šo pašu trakumu.

Jā? Slikti. (Abi smejas.) Tie taču salaizījās notriektās mežacūkas asinis, nolaizīdami tās no mašīnas, ar kuru mana varoņa sieva notrieca šo dzīvnieku, braukdama kopā ar jauno peldētāju. Kopš tā brīža suņi arī kļūst neadekvāti.

Ā, redz kā! Es to uztvēru drīzāk tajā nozīmē, ka suņi ir tik paklausīgi savam saimniekam, tik ļoti iespaidojas no viņa, ka kādā brīdī tie sāk uztvert nevis tiešas komandas, bet tos signālus, ko tiem sūta viņa zemapziņa. Ka suņi aiziet tālāk par to, ko viņš apzināti gribētu, tieši tajā virzienā, kurā viņu ved viņa emocijas un neapzinātās vēlmes.

Es domāju, ka tu to formulē ļoti precīzi. Bet ir arī pavisam racionāls skaidrojums tam, kas notiek ar suņiem.


Kadrs no filmas "Ar putām uz lūpām"

Zini, vēl man liekas, ka tavs varonis varētu pretendēt uz “vidējā latviešu vīrieša” tēla iemiesojumu. Pat ja ar ironijas devu. Jo pastāv taču zināms nacionālais raksturs.

Pastāv.

Lūk, arī viņam ir gan šī atbildības, kārtības sajūta, gan apziņa, ka savs – tas ir savs.

Jā, un apsēstība ar savu darbu, savu lietu. Kā rezultātā savukārt notiek dažādas nepatīkamas lietas, tostarp arī tas, ka viņš neievēro, kas notiek ar viņa sievu. Bet viņa sieva taču pēc būtības nostādīja viņu atpakaļ uz kājām pēc avārijas. Un tas, ka viņš turpina nodarboties ar savu lietu, – tas ir viņas nopelns. Bet viņam liekas, ka nē – tas ir viņa paša nopelns. Viņa gribasspēka rezultāts, tā, ka viņš grib un var! Un tādam cilvēkam, protams, grūti aprast ar domu, ka viņam jābūt īpaši pateicīgam kādam citam par kaut ko, ko, kā viņam liekas, sasniedzis viņš pats. Viņš taču ir savas dzīves saimnieks un zina, kā vajag.

Jā, jā, te, protams, pilnīgi iespējamas asociācijas ar tādu, lūk, nacionālo vīrieša tipiņu. Pietiekami aizdomīgs, paštaisns. Tomēr kaut kādā ziņā arī simpātisks.


Vilis Daudziņš un Ieva Puķe filmā "Ar putām uz lūpām"

Ar humora sajūtu… Reizēm pat negaidīti absurdu. Kā tajā vietā, kur tavs varonis plāno romantisku vakaru un noslēdz visu ar “seksu publiskā vietā”.

Jā, jā! (Abi smejas.)

Taču, zini, grūti tomer spriest par filmu, ko pats vēl neesi redzējis. Tāpēc, ka tas, ko tu jūti filmēšanas laikā, – tas ir kaut kas ļoti tehnoloģisks un fragmentēts. Kad tu spēlē izrādē, tu, lai arī to neredzi no malas, sajūti to kā kaut ko vienotu. Tu uztver kopējo plūsmu, kopējo skanējumu. Te savukārt no tevis nekas nav atkarīgs. Tikai kāda maza epizode, kaut kāds viens skats. Bet pēc tam visu nolemj montāža. Es esmu tikai materiāls. Un rezultāts absolūti neatbilst tam, ko tu jūti filmēšanas laikā.

No vienas puses – jā, bet, no otras – kino taču balstās personībās. Aktiera personība var izpausties ļoti iespaidīgi, ļoti spēcīgi…

Es tev piekrītu. Taču te nav tās nepārtrauktās darbības kā teātrī.

Nav. Tomēr šajā pašā vienā skatā var būt tik daudz kā tāda, kam viss sižets var piešķirt pavisam citu jēgu.

Var. Turklāt teātrī tuvplāns, šis skats, vispār nav iespējams lielajā zālē, jo lielākā daļa skatītāju manas acis vienkārši neredz, te ir cita distance.


Centrā: Baiba Broka (Krupskajas lomā) un Vilis Daudziņš (Ļeņina lomā). Foto: Jānis Deinats

Bet kādas bija tavas sajūtas pēc “Ļeņina pēdējās eglītes” pirmizrādes JRT?

Tas ir Ulda Tīrona autorteātris. Mēs labticīgi ķērāmies tam visam klāt. Tā ir pilnībā viņa ideja. Un kā režisors, ja salīdzina viņu ar citiem, viņš var paskaidrot un pamatot absolūti visu. Viņš zina atbildes uz visiem āķīgajiem jautājumiem. Tomēr viņš nav radis formulēt savas domas aktieru valodā. Kas pēc savas būtības ir darbības valoda – ko un kā darīt? Ko tas nozīmē, viņš spēj lieliski formulēt. Bet, redz, ko darīt, lai to nospēlētu uz skatuves, – lai formulētu tādas lietas, viņam kā filozofam, protams, pietrūkst režisora prakses.

Tomēr mums ir sava pieredze. Tādēļ pats mēģinājumu process bija ļoti neordinārs. Ar viņa priekšlikumiem un mūsu skaidrojumiem, ka to “neviens nesapratīs”, bet, lūk, šīs “nestrādās”. Un ar pilnīgu Ulda pārliecību, ka “tieši tas ir arī vajadzīgs”. Kaut kādā brīnumainā veidā viņa nesatricināmais miers mūs pārliecināja, mēs ar prieku metāmies šajā avantūrā. Un galu galā sanāca mūsu “eglīte”, un esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Tiesa, vēl nedēļu pirms pirmizrādes man bija šaubas un bažas par savu Vladimira Iļjiča Ļeņina lomu. Tomēr pēc tam, pateicoties Sarmītei Balodei un viņas izgatavotajai parūkai – lietai, kas daudzos gadījumos atrisina visu, es sajutu šo tēlu, sajutu šo tipiņu. Es sapratu, ka viņš jāspēlē ļoti pozitīvi. Ļoti, ļoti pozitīvi.

Tāds piekasīgs diktators, kas citiem diktē savu gribu, kādu es viņu iztēlojos un pat spēlēju mēģinājumos, beigu beigās visvairāk vilka uz Hitleru. Un mēs sapratām, ka viņš jāspēlē daudz mīlīgāks. “Vectētiņš Ļeņins”, lūk, šādam viņam arī jābūt uz skatuves. Neskatoties uz simtiem tūkstošiem viņa dēļ pazudināto dzīvju, viņš jāspēlē ļoti mīlīgs. Un tad, iespējams, kaut nedaudz mēs varēsim pietuvoties viņam kā cilvēkam, nevis kā tēlam. Iespējams… Jo arī mūsu gadījumā tas ir tēls, mūsu versija par viņu. Tomēr ir tāda cerība, un par to mūs centās pārliecināt Uldis, ka, iespējams, mūsu versija ir vistuvāk patiesībai, tai sajūtai, ko šis cilvēks varēja radīt, satiekot viņu personīgi 1923. gada rudenī.


Vilis Daudziņš izrādē "Pēdējā Ļeņina eglīte". Foto: Jānis Deinats

Tas nedaudz atgādina veco labo teicienu par to, ka “labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli”. Ar visu pozitīvo un domām par laimīgu nākotni daudziem iznīcināt tagadni.

Protams! Es daudz par to domāju – un ne tikai saistībā ar šo lomu, vispārībā domāju par apvērsumu Krievijā kā kultūras pārbīdes faktu. Neskatoties uz visiem upuriem, skaidrs, ka piedalīties notikumā, kas varēja mainīt visas planētas iedzīvotāju domāšanu – jo revolūcija taču tika iecerēta kā planētas līmeņa notikums –, Mārtiņam Lācim vai Jēkabam Peteram, vai Eihmanim un daudziem citiem latviešiem bija bezgalīgi interesanti. Nonākt Arkārtas komisijā vai veikt industrializāciju vai kolektivizāciju, kā Rudzutakam, vai arī komandēt visu šo grandiozo armiju, kā Vācietim, – tas aizrāva. Tas, ka tu vari nerēķināties ne ar ko, kas bijis pirms tam, un būvēt savu “jauno pasauli”.

Tomēr, iespējams, lieta arī tajā, ka kaut kāda Tambova vai Sibīrija viņiem pēc būtības bija sveša teritorija, tā nebija Dzimtene, bet gigantiska sociālā eksperimenta teritorija. Un, iespējams, tādēļ viņi atļāvās darīt lietas, ko neatļautos Latvijā?

Iespējams. Viņiem tā bija balta papīra lapa, jauna zeme. Tomēr, no otras puses, Pēteris Stučka devās uz Latviju kā uz tādu pavisam nesvarīgu teritoriju, no kuras – kas bija daudz svarīgāk – varētu palīdzēt Berlīnes proletariātam nonākt pie varas. Nu, kāda tur Latvija, neinteresēja viņam Latvija, viņš nebija nacionāli orientēts sociālists. Viņš bija globāls sociālists. Tādēļ arī radās sarkanais terors, absolūti racionāli – neatceros, kurš no boļševikiem to teicis, bet bija viņiem tāda frāze: “Veco cilvēcisko materiālu mums vai nu jāiznīcina vai jāpārtaisa par jaunu cilvēcisko materiālu.”

Jā, ļoti interesants periods, un turklāt, gribi negribi, tas ietekmējis mūs visus. Arī vēsturiskajā ziņā – kur mēs dzīvojam un kā mēs dzīvojam, kādu vēsturi sevī nesam. “Ļeņina pēdējā eglīte” – tas taču nepavisam nav tikai par Ļeņinu, tas ir par mūsu attiecībām ar vēsturi. Cik ļoti esam gatavi tajā iedziļināties, apjaust tās pretrunas vai arī, tieši otrādi, – mēs vienkārši aizslaukām šīs pretrunas, atstājam vien mums derīgās liecības un veidojam mītu. Par pozitīvo Ļeņinu vai par Ļeņinu cilvēkēdāju, par brīnišķo Kārli Ulmani – lielisku saimnieku, agronomu, visas Latvijas nācijas kopāsaturētāju, – vai arī par cilvēku, kurš iznīcināja demokrātiju, sagrāba savās rokās visu varu un pašā izšķirošākajā brīdī, 1940. gadā, izrādījās nespējīgs dot cilvēkiem vajadzīgos rīkojumus pretoties vai ieņemt kādu konkrētu pozīciju. Cilvēki viņam atdeva savas suverēnās tiesības kā nācijas tēvam, un, kā viņš pateica “palieciet savās vietās”, visi tā arī palika. Lūk, kas notika, pateicoties simpātiskam personāžam, kura piemineklis tagad uzstādīts pretī Ārlietu ministrijai. Protams, viņš nav viennozīmīga figūra: tas Ulmanis, kas cīnījās par demokrātisku suverēnu valsti, – tas ir pavisam cits cilvēks nekā tas, kas pēc vairākām saeimām nolēma: “Nu, viss, pietiek, jāņem…” (Azartiski sit saujā.) 

Es viņu taču pilnībā saprotu! (Smejas.) Un arī tagad daudzi tā domā: “Ņemam varu savās rokās, beidzam ākstīties.” Kā teicis Ļeņins: “Mazāk inteliģentiskas spriedelēšanas, tuvāk tautai.” Tas viss ir ļoti saprotams. Tomēr es esmu par demokrātiju. Man pozitīvs politiskais piemērs ir Jānis Čakste un viņa dēls Konstantīns Čakste.


Vairis Piņķis un Vilis Daudziņš izrādē "Pēdējā Ļeņina eglīte". Foto: Jānis Deinats

Neprasme pieņemt vēsturi ar visām tās pretrunām un kontrastiem ved mūs pie šobrīd tik izplatītās nespējas diskutēt, meklēt kādu kopīgu skatpunktu. Notiek “debatli”, kuros cits citam bliež ar saviem argumentiem un pēc tam izklīst, apmierināti ar sevi un saviem domubiedriem.

Tāpēc ka citādāk nav patīkami. Cilvēks sociālajos tīklos atrod sev domubiedrus vai informāciju, kas viņu apmierina. Kas sniedz viņam garīgu komfortu. Un visi ir savos “interešu lokos”. Trampa mīļotājs vienā namiņā, Trampa pretinieki – citā. Interneta vide ir milzīga, tajā šo namiņus nesaskaitīt.

Varbūt tas tādēļ, ka mūsu laikā, kad viss mainās, tehnoloģijas mainās, cilvēks grib kaut ko konkrētu un paliekošu…

Pie kā var pieturēties, jā.

Tomēr, protams, neprasme atrast kopīgu viedokli sēž mūsos jau sen. Jo arī Ļeņins tomēr ir Pilsoņu kara sākums, notikums, kas izslēdz jebkādu diskusiju, – no tā sākuma līdz beigām katrs argumentēja vien ar savas šautenes palīdzību, lai gan, protams, arī propaganda piedalījās karā – ar savām metodēm. Tas mani veidina pie domas par lielisko monoizrādi “Vectēvs”, ko režisējis Alvis Hermanis, bet tu tajā nospēlēji trīs lomas un piedāvāji trīs dažādas versijas, trīs skatus uz vienu un to pašu mūsu kopīgo vēsturi. Visticamāk, starp tiem bija arī tas skatpunkts, kas tev pašam ir “viskomfortākais”, tomēr tu godīgi spēlēji visas versijas, tev bija svarīgi mums tās pavēstīt. Tomēr tas ir teātris, bet ikdienas dzīvē mums joprojām ir grūti saprast pretēju viedokli.

Es domāju, ka pārliecināt cilvēku par pretējo nav iespējams vai arī šai pārliecināšanai jānotiek ne tikai vārdos. Es pats dzīvoju, apjauzdams, ka citiem ir cita patiesība. Par to pašu faktu, par kuru es pats daudz zinu. Tomēr tajā brīdī, kad tu saproti, ka tavi argumenti ir pārliecinoši, bet dzirdēt tos no tevis neviens negrib, – kas tev atliek? Viens variants – paklusēt. Un padomāt: “Lūk, nejēga, ko man ar tevi strīdēties, paliksim katrs pie sava.” Vai arī tomēr censties pārliecināt. Un tomēr tas nenostrādās – cilvēkam vajadzīgs mīts, viņš nestrādā ar faktiem, viņš balstās pārliecībā, kādā iepriekš formulētā, sev ērtā pārliecībā, kuras rāmjos viņš dzīvo. Un viņš to nemainīs, jo tas ir ļoti… nepatīkami. Tas ir kā izģērbties visu priekšā un meklēt jaunas drēbes. Nē, kādēļ gan? “Man visas šīs lietas patīk, un tās man labi piestāv, es neko citu nevilkšu.” Jautājums – kā atrisināt šādu dialogu? Vai to nepieciešams atrisināt?

Savā laikā, Eiropas kristianizācijas laikā, es domāju, viņiem pastāvēja savs nopietnais arguments – brīnums. Man liekas, ka pietiekami rafinēti preisteri pilnībā bija spējīgi ekvilibristiskā manierē organizēt kādu brīnumu, kas varēja vietējos ļaužus pārliecināt. “Mūsu jaunais ir labāks par jūsu vecajiem, mums ir viens, tomēr stiprāks par jūsu daudzajiem.”

Reiz mūsu teātrī iestudēja izrādi “Pirmie aplausi”, kas balstījās situācijā, kas aprakstīta “Indriķa hronikā”, – kad 1205. gadā Rīgā notika izrāde, kuras gaitā vietējais mācītājs centās ainās attēlot kādu stāstu no Vecās Derības. Kurā skaidri tika pierādīts, ka ar Dieva palīdzību un patiesu ticību viens cilvēks spēj uzveikt veselu armiju. Tomēr no Hronikas mums kļūst skaidrs, ka šīs izrādes dēļ sanāca kādas nepatikšanas. Visticamāk, vietējie nolēma, ka viss notiek pa īstam, un ķērās pie zobeniem vai kaut kas tādā garā. Lūk, kāda izrāde reiz notika kādā Rīgas pagalmā. Tomēr, visticamāk, šis mums nezināmais mācītājs jau saprata teātra iedarbības spēku. Teātris – tas laikam jau kaut kādā ziņā arī ir brīnums. Kā saka mans varonis izrādē “Cerību ezers”: “Teātrim jāpārsteidz, pats galvenais teātrī – likt cilvēkam brīnīties.”


Sandra Krastiņa. Dusošais kareivis. Foto: Normunds Brasliņš

Bet kā tas nākas, ka no teātra un kino aktiera tu pārtapi par vizuālās mākslas darbu varoni? Es domāju tavu un Sandras Krastiņas izstādi Teātra muzejā.

Man vienmēr patikusi glezniecība, es ļoti daudz eju uz izstādēm – un arī viesizrāžu laikā. Bet reiz Rīgā es nonācu Sandras izstādē Mūkusalas salonā, ekspozīciju sauca “Krekli”. Mani tā apbūra šī viņas līnijas elegance, tas, kā viņa ar šiem ļoti skopajiem, izstrādātajiem vilcieniem rada šo kreklu – lietu, kas vai nu uzkārtas vai atrodas kādam mugurā, – raksturus. Un tad es devos mājās un sāku internetā skatīties, kā izskatās Sandra Krastiņa. Lai tajā gadījumā, ja viņu kādreiz satikšu, pateiktu viņai, kā man patika viņas darbi. Un tāda iespēja drīz radās – Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” pirmizrādē. Mēs ar viņu parunājām, bet pēc kāda laika viņa man piezvanīja un teica, ka grib veidot izstādi, kas sauksies “#dienasvaronis”. Ka viņai vajadzīgs prototips, modelis, un viņai liekas, ka ar šo uzdevumu tiks galā vienīgi profesionals aktieris. Īsumā, ka viņa redz mani šajā lomā.

Tas patiešām bija piedāvājums, no kura nevarēja atteikties! (Smejas.) Un, lūk, mēs satikāmies viņas darbnīcā, pārrunājām, sākām izdomāt dažādas pozas, kuras paralēli fotogrāfēja Jānis Deinats. Un no šo pozu lēruma Sandra pēc tam izvēlējās tās, kas viņai likās interesantas, un sāka tās zīmēt. 

Rezultātu es neredzēju, kamēr nenokļuvu jau gatavā izstādē dienu pirms atklāšanas. Man šajā sakarā sākotnēji nebija nekādu īpašu domu, vien ziņkāre, kas no tā visa sanāks. Domas radās, kad es to visu ieraudzīju. Un tās drīzāk pat nebija par mūsdienu varoni (lai gan par to arī), bet par teātri vispār un manu teātra mūžu.


Vilis Daudziņš un Sandra Krastiņa mākslinieces darbnīcā. Foto: Jānis Deinats

Sandra zīmē ar krītu uz audekla, bet krīts – tas nepavisam nav mūžīgs materiāls, tas nav paredzēts mūžībai. Krīts – tā ir tāda lieta, ar kuru rakstīt uz tāfeles, pēc tam nodzēst un rakstīt atkal. Un, lūk, tas, ka to var nodzēst, man visvairāk arī patika. Es tajā ieraudzīju brīnišķīgu metaforu tam, kas ir teātris. Tajā svarīgāks par visu ir tas, ka tas ir mākslas notikums, ja tas notiek (bet gadās, ka arī nē), tad notiek vien šīs pusotras vai divu stundu laikā un tikai ar šiem cilvēkiem, kas atrodas šajā ēkā.

Jo nākamajā reizē, ja mēs mēģināsim atkārtot to pašu, rezultāts būs cits, jo cilvēki zālē būs citi, bet mēs paši – par dienu vecāki. Mainās gan vērotājs, gan vērojuma objekts. Tādēļ, protams, ir labi, ka tiek veikti teātra uzvedumu ieraksti – tie paliks uz mūžīgiem laikiem. Tomēr tie ne par ko neliecina. Izņemot informāciju – bija tāda izrāde. Un nevajag tiem ne par ko liecināt. Man patīk, ka mēs neatstājam pēdas, tādas uz ilgu laiku paliekošas pēdas. Šis mākslas veids ir tik dzīvs, ka tas var pastāvēt vienīgi pie nosacījuma, ka uz to skatās uz dzīvi cilvēki kā uz dzīviem cilvēkiem. Tas ir patiešām ekskluzīvi mūsu laikos, kad tik daudzas lietas mums apkārt var reproducēt, pavairot, saglabāt un pēc tam vēl apstrādāt ar kārtējo jauno tehnoloģiju palīdzību.

Tomēr, protams, pati Sandra, kad viss vēl tikai tapa, vairāk domāja tieši par mūsdienu varoņa dabu, kas pēc savas būtības ir viendienīga, gaistoša. Tāds varonis rodas uz vienu dienu sociālajos tīklos, savāc miljonus laiku un skatījumu un pēc tam pazūd, un tad parādās citi varoņi. Vai arī tas pats varonis parādās ar pavisam citu sejas izteiksmi. Visam ir tāda laicīga daba.

Un es sāku domāt – kādas gan varētu būt varoņu pozas. Man vispār ļoti patīk staigāt pa kapiem, un pa Brāļu kapa memoriālo kompleksu, kur skulptūrās attēlotas mūžībā iegājušie karotāji. Tie piesegti ar zemē nolaistiem vairogiem, katram galva nolaista pie krūtīm – īsti guļoši karavīri. Un es sāku domāt, kādi gan viņi varētu būt šodien, šie aizmigušie karotāji. Un pats nezinu, kādēļ, es iztēlojos cilvēku, kas guļ lidostā, kam jālido maršrutā Brisele-Starsbūra vai kaut kas tādā garā. Un te pēkšņi kaut kāds streiks vai aizkavējies reiss, un, lūk, viņš guļ uzgaidāmajā zālē neērtā krēslā, un viņam nav nekā cita, izņemot viņa žaketi. Un žakete arī ir viņa vairogs.

Tas Sandru ļoti iedvesmoja. Un es tur vēl visādas lietas sadomāju, man pašam likās – neticami asprātīgas. Visticamāk, Sandra tā tobrīd nedomāja… (Smejas.) Vēl tur varonis nostājas uz pirkstgaliem. It kā skatās kaut kur pāri galvām vai arī cenšas pacelties augstāk par sevi pašu.


Sandra Krastiņa. Cits augstums. Foto: Normunds Brasliņš

Bet vai tev teātrī ir kaut kas, kas arī tev liek metaforiski “nostāties uz pirkstgaliem”? Kāda dilemma, kāda problēma, saistīta tieši ar tavu profesiju?

Zini, esmu nostrādājis teātrī 23 gadus un nospēlējis, man liekas, kādas 80 lomas. Un tas nozīmē 80 tēlus. Tas ir, 80 reizes es centos nebūt es pats, izmantodams savu ķermeni un savu balsi. Problēma te rodas tad, kad tev jārada arvien jauni tēli, jāiemieso arvien jaunas lomas. Jo kaut kādas veco lomu kontūras tevī paliek. Kā ar lupatu skolā, ar kuru skolotāja kaut ko nodzēš no tāfeles, lai uzrakstītu jaunu piemēru – uz tās vienmēr paliek tāds krīta raksts. Jo lupata jau ir nosmērēta ar krītu. Un man liekas, ka man un daudziem citiem aktieriem ir šī problēma – kur gan ņemt spaini ar tīru ūdeni. Un pēc tam izmazgāt, izskalot šo lupatu, šo švammi tā, lai pēdas vairs nepaliktu. Tāpēc ka, jo vairāk ar to es strādāju, jo vairāk lomu spēlēju, jo spēcīgāk man piesienas šis kontūrētais, punktotais siluets no citām lomām. Tas ir kā fon Trīra filmā “Melanholija”, kurā galvenā varone sapnī redz, kā viņa iet pa tādu lauku, kurā pie viņas kājām ķeras klāt tādi kā diegi, un tie velkas, velkas, un neizdodas spert soli galu galā, jo tas viss ķeras un ķeras viņai klāt.

Lūk, par kādām lietām es aizdomājos, kad ieraudzīju šo izstādi: par krītu, par lupatu vai švammi… (Nopūšas.) Un par tīru audeklu.