Foto: Anderss Petersens
Patiesais amatieris – Anderss Petersens 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
30/01/2012 

Anderss Petersens (Anders Petersen, 1944) ir pasaulslavens zviedru fotogrāfs, kas pazīstams ar intīmajiem, bieži visai savdabīgu cilvēku portretiem. Viņa 60. gadu beigu Hamburgas “naktstauriņu” – mīlnieku, prostitūtu transvestītu, narkomānu – dokumentācija grāmatā Café Lehmitz tiek uzskatīta par Eiropas fotogrāfijas klasiku. Petersena personīgais tēls ļauj zināmā mērā izprast, kā viņš panācis tādu intimitātes līmeni ar savu fotogrāfiju objektiem – vienīgā viņa fotokamera ir kabatas izmēra aparāts, un 67 gadus vecais vīrs pauž reizē pusaudža dedzību un mūka bijību. Garajai vakara intervijai viesnīcas Metropole reģistratūrā punktu pieliek tikai viņu pavadošās mākslinieciski elegantās krievu sievietes un latviešu fotogrāfes Intas Rukas atgādinājums, ka cienījamais fotogrāfs nav ēdis pat brokastis.


No sērijas Café Lehmitz Hamburgā. 1970. (Fotogrāfija izmantota arī Toma Veita 1985. gada albuma Rain Dogs vāka noformējumam.)

Kāds ir iemesls Jūsu braucienam uz Rīgu?

Noturēt lekciju un parādīt kādas bildes. Bet galvenais – es skatīšos uz bildēm un fotogrāfu radošajiem portfolio. Tas ir ļoti interesanti, jo, skatoties uz citu bildēm, vari pats mācīties. (Iedzer alu). Patīkams uzdevums, es priecājos par šo iespēju.

Jūs bieži skatāties citu fotogrāfu bildes?

Varētu būt biežāk, jo man tas ļoti patīk. Es vadu radošās darbnīcas, un tad var redzēt, ko cilvēki dara. Es no viņiem mācos. Viņi domā, ka esmu skolotājs, bet ir otrādi – es esmu viņu students. Tā es jūtos, kad es skatos. Un tas ir veids, kā justies jaunam – skatoties, ko viņi dara. Tas ir jauns stimuls, jauna iedvesma.

Jūsuprāt, mūsdienās fotografēts tiek citādāk?

Jā! Ja salīdzina ar laiku, kad es sāku – 60. gadu beigās, tad ir liela atšķirība. Bet tajā pašā laikā nemaldīgi var atpazīt personu, kas ir kaislīgi nodevusies vizuālajām mākslām. To vienmēr var redzēt. Šādi cilvēki daudz nemainās, neatkarīgi no tā, kurš gadu desmits tobrīd ir. Viņi izmanto savas smadzenes, sirdi un sajūtu – un to var redzēt cauri laikiem.

Proti, var redzēt talantu?

Tieši tā.

Tas nozīmē, ka lietas grozās ap ko vairāk nekā iemaņām?

Nē, spējas ir ābece. Tā ir platforma. Un arī talants ir ābece. Bet atslēga ir kaislība uz to, ko dari. Tas, cik augstu un tālu lēkt tev ir dedzība, ir atkarīgs no tevis. Vienlaikus rūpējoties par sevi un citiem un esot skaidrībā par to, ko vēlies paust. Tā ir liela meistarība, kas nenotiek nejauši.

Bet Jums tas lēciens bija ātrs, ne tā?

Kā Jūs tā varat teikt?

Jums bija 17, kad sākāt?

Nē, man bija 17 gadi, kad es aizbraucu uz Hamburgu. Bet tolaik es neuzņēmu nekādas bildes. Pēc pusgada atgriezos Zviedrijā.

Kādēļ Jūs devāties uz Hamburgu?

Es devos turp mācīties vācu valodu.

Kā apmaiņas students?

Nē, mācīties savā personīgajā veidā. Tas bija ļoti izdevies brauciens – es iemācījos vācu valodu. Un brauciens mainīja manu dzīvi, jo satiku tik daudz sirsnīgu cilvēku. Es devos prom no Zviedrijas, jo    

mēģināju mainīt savu dzīvi. Man nebija daudz pieredzes, es vēlējos redzēt ko citu. Nāku no buržuāziskas ģimenes, kur ar daudz ko nevarēju sadzīvot. Tā devos projām, lai iemācītos vācu valodu un pēc dažiem mēnešiem atkal atgriezos Zviedrijā, kur turpināju dzīvot, līdz vienu dienu uzsāku apmeklēt Kristera Stremholma foto skolu. Ļoti savdabīgs zviedru fotogrāfs.

Kas bija viņa savdabība?

Viņš ir viens no nozīmīgākajiem fotogrāfiem, ko esmu jelkad saticis. Fantastisks. Man viņš bija skolotājs, arī starptautiski viņš ir ļoti pazīstams. Kristers Stremholms fotografēja transvestītus un izdeva grāmatu Les Amies de la Place Blanche. Pērn novembrī iznāca tās otrais izdevums. Viņš ir publicējis vēl divas grāmatas – Poste Restante un In Memory of Himself. Ļoti, ļoti labs fotogrāfs – viņš ir ietekmējis daudzus cilvēkus visā pasaulē. Tostarp, arī mani

Izklausās diezgan drosmīgi – 60. gadu Zviedrijā grāmata par transvestītiem.

Fotogrāfijas tika uzņemtas 60. gados, bet grāmata neiznāca līdz pat 1983. gadam. Bet, mācoties pie viņa, bildes biju jau redzējis. Nodomāju, ka tās ir pievilcīgas sievietes, bet izrādījās – visi bija vīrieši. Zināms pārsteigums.

Vai viņš atstāja lielu iespaidu uz Jums tālab, ka bijāt sadumpojies pret savu buržuāzisko izcelsmi?

Nē, ne tāpēc. Drīzāk dēļ viņa fotogrāfiju rakstura un temperamenta. Es ticēju viņam. Stremholms bija ļoti labs skolotājs. Katru rītu, ierodoties skolā, ieraudzīju jaunus attēlus – suņi, cilvēki, vīrieši, pievilcīgas sievietes, transvestīti. Mēs redzējām, kā skolotājs strādā, un viņš strādāja visu laiku. Un tas nozīmēja ļoti daudz. Viņš praktiski un konkrēti rādīja, ko domā.

Kas bija tik pievilcīgs viņa bildēs?

Kas bija pievilcīgs? Jūs viņu nezināt?

Nē.

Man šķiet, ka tas fantastiskais Stremholma bildēs ir spriedze, uzbrukums – fokusētais uzbrukums jebkam, ko viņš vēlējās fiksēt. Turklāt viņš ir arī ļoti simbolisks un poētisks. Es atceros, ka viena no pirmajām bildēm, iespējams, pirmā viņa fotogrāfija, ko redzēju, bija kapsēta Parīzē. Šķiet, devies viņš tur bija no rīta. Pa nakti bija snidzis, un Stremholms ieraudzīja pēdas sniegā – no kapa uz kapu. Tip-tip-tip... Viņš tās pamanīja, saprotat? Un nofotografēja. Kad to ieraudzīju, nodomāju, ka šis ir jauks veids, kā parādīt, ka mirušie cilvēki komunicē. Viņi viens otru naktī satiek. Un Stremholms tur bija, lai to atklātu. Tā bija ļoti jauka, tik poētiska bilde....

Vai tā motivēja Jūs pievērsties fotogrāfijai?

Nē, es tad jau fotografēju. Es pievērsos fotografēšanai, jo gleznoju un biju arī žurnālists, precīzāk, centos būt žurnālists un rakstīt. Mēģināju sacerēt īsos stāstus un publicēt tos žurnālos, taču kaut kā man pietrūka. Tas bija ļoti vientuļš darbs. Es sēdēju savā istabā, rakstīju, un dzīve noritēja ārpus tās – tā vismaz es uzskatīju. Vienlaikus man nereti gadījās satikt kādus fotogrāfus, viņi bildēja un baudīja dzīvi, esot kopā ar citiem cilvēkiem. Mani tas aizgrāba – būt sociālam, komunicēt, tas bija liels piedzīvojums. Un tai pat laikā mēģināt kaut ko radīt no tā, ko tu redzi savā priekšā. Tā, lai tas kļūst iespējami personīgāks. Jūs saprotat, ko es domāju?

Jums bija radošais instinkts un vēlējāties to kombinēt ar socializēšanos?

Jā, tieši tā, man fotogrāfija ir lielā mērā piedzīvojums, cilvēku satikšana. Jūs zināt, ka fotogrāfija nav par fotogrāfiju, tāpat kā mūzika nav par mūziku, vai rakstīšana par rakstīšanu. Man fotogrāfija ir par cilvēku satikšanu un izzināšanu. Tas nozīmē, ka ir jābūt ziņkārīgam.

Vai Jūs meklējāt cilvēkus, ar kuriem jutāties ērti?

Jā, es meklēju cilvēkus, ar kuriem es varu identificēties daudzos veidos. Ne visos veidos, bet daudzos.

Hamburgā tie bija sabiedrības autsaideri, ne tā? Tie ir cilvēki, ar kuriem  identificējaties?

Viennozīmīgi.

Kādēļ?

Tāpēc, kas es vienmēr pats jutos kā autsaiders – jau kopš mazotnes. Es cenšos šiem cilvēkiem "pieslēgties" ar to, ko es daru – arī šodien. Mani vienmēr ir interesējis, kas ir aiz ārējās virsmas. Pati virsma mani īpaši neinteresē. Ja es eju bildēt teātri, mani nesaista tikai uz skatuves notiekošais, bet arī aizkulises. Virsējie slāņi mūs apņem visu laiku. Tas ir normāli, bet patiesi aizraujošs ir tas, kas notiek aiz lielajām sienām – kas, piemēram, notiek cietumā, aiz septiņu metru augstas sētas. Kas tur notiek? Kāda dzīve tur rit? Ko nozīmē apstājies, ieslodzīts laiks? Kas ir ieslodzīta seksualitāte? Tādēļ es aizgāju uz cietumu un uzturējos tur trīs gadus. Un tāpat es devos uz psihiatrisko slimnīcu.

Jūs, protams, cietumā gājāt iekšā un ārā, nevis bijāt visu laiku uz vietas?

Jā, es gāju iekšā un ārā – man nebija atļauts tur nakšņot. Man vajadzēja gulēt ārpusē manā mašīnā. To es darīju trīs gadus. Psihiatriskajā slimnīcā gan man atļāva nakšņot. Tur es sapratu, ka sākumā esmu uzņēmis ļoti, ļoti sliktas bildes. Pirmo pusgadu es uzņēmu tikai dramatiskas bildes – cilvēki, kas kaujas, izvaro, pārsvarā gan kaujas. Tas bija briesmīgi, jo tā galīgi nav viņu būtība. Viņi ir parasti cilvēki, tikai slimi.

Kā Jūs jūtaties no šādas vides nonākot ārišķīgo un komfortablo galeriju pasaulē?

Es jūtos pilnīgi komfortabli (iesmejas). Es esmu, kas es esmu. Tā vienkārši ir – ja tu vēlies parādīt, ko tu dari, tev ir jāpieņem attiecīgā vide. Es neuzņemu savas bildes, lai tās slēptu zem galda, gribu rādīt cilvēkiem.