Mākslas vēsturniece, kritiķe un kuratore no Polijas Anda Rotenberga

Tulpes sīpols 0

Anna Iltnere
12/05/2011 

Andu Rotenbergu (Anda Rottenberg) satieku Rīgā īsi pirms Purvīša mākslas balvas Latvijā pasniegšanas. Baltijas māksla viņai nav sveša, kopš 1996. gadā Nacionālajā mūsdienu mākslas galerijā Zacheta Varšavā viņa organizēja izstādi “Personal Time (Art from Baltic States)”.  No 1993. līdz 2001. gadam Rotenberga bija Zacheta galerijas direktore. Šobrīd viņa  strādā pie vērienīgas vēsturiskās izstādes “Polija – Vācija. 1000 gadi”, kas no 23. septembra būs skatāma Berlīnē Martin-Gropius-Bau.

Jūs bijāt žūrijas locekle šīgada Purvīša balvai, kas ir viens no nozīmīgākajiem apbalvojumiem Latvijas mākslā. Sportā, piemēram, skriešanā uzvar visātrākais skrējējs. Kas uzvar mākslā?
Ir grūti noteikt kritērijus, lai apgalvotu, ka viens mākslas darbs ir labāks par otru. Taču tā ir vienīgā iespēja – izstrādāt mērauklu, pēc kuras izdarīt gudru izvēli. Mani uzrunā māksla, kas atklāj īpašu skatpunktu, jaunu perspektīvi, kā ieraudzīt pasauli. Mākslinieks to noliek manā acu priekšā un saka “Vai tu pamanīji? Tas varētu būt svarīgi.” Arī izteiksmes līdzekļi, protams, ir primāri. Ja darbs nenotver skatienu, es paeju garām. Ir jābūt āķim, kas mudina palikt, uzlūkot un domāt.

Cik bieži māksla spēj jūs pārsteigt – pieredzējušu mākslas vēsturnieci, kritiķi un kuratori?
Aizvien retāk un retāk (smaida). Bet, kad mākslai tas izdodas, tā ir izcila diena. Tad uzkavējos un nodomāju “O! Ko tādu vēl nebiju redzējusi.” Arī acīmredzamais var būt palicis nepamanīts. Līdz mākslinieks atdara acis. 

Izraēliešu māksliniece Jaela Bartana (Yael Bartana) ar darbu “Un Eiropa apstulbs” (“And Europe will be stunned”) pārstāvēs Poliju šīgada Venēcijas biennālē. Jūs bijāt Polijas atlases žūrijā, kā jūs komentētu minēto darbu? Vai Eiropa tiešām apstulbs?
Jaela Bartana ir izraēliešu māksliniece, kas pamatā strādā Polijā. Divus ievērojamākos videodarbus, kas būs redzami arī Venēcijā, viņa ir radījusi te. Paviljona kuratoru pāris – poļu kurators Sebastians Kičoki un izraēliešu kurators Galits Eliats – ierosināja darbu veidot no trim daļām, līdzarko dotā brīdī trešais posms vēl tikai top [intervija notika š.g. februārī – A.I.]. “Un Eiropa apstulbs” ideja ir uzrādīt, ka Polijā neeksistē īstas ebreju kopienas. Salīdzinoši tā ir ļoti, ļoti maza. Cilvēki ir sākuši par to domāt kā par reālu problēmu. Jaela Bratana piedāvās instrukcijas, kā kļūt par ebreju Polijā, paskaidros, kas būtu jādara. Māksliniece un kuratori arī mani ir lūguši uzrakstīt personisku “recepti”.  

Šis ir nopietns jautājums gan Polijas, gan arī Izraēlas sabiedrībā, jo Izraēlā ir daudz aizspriedumu attiecībā pret Poliju. Ceru, ka abas šīs sabiedrības caur Jaelas Bartanas mākslu viena otru iepazīs tuvāk.

Latviešu māksla, poļu māksla. Izraēliešu māksliniece (kura studējusi Ņujorkā un dzīvo Amsterdamā) pārstāvēs Poliju. Vai mākslai piemīt nacionalitāte?
Starptautiskās izstādēs īstena nacionālās mākslas reprezentācija vairs nav manāma. Pat Venēcijas biennālē, kur ir valstu paviljoni, arvien biežāk var redzēt, ka ir pieaicināts ārzemju kurators vai piedalās citas valsts mākslinieks. Mākslā vērojams internacionālisms un universāla atspēriena punkta meklējumi. To īstenot nav viegli, jo autoram jāprot atrast vienota valoda un problēma, pat ja viņš ir dziļi iesakņojies lokālās tradīcijās. Vai tas ir labi? Es drīzāk teiktu – ir iespējams to labi veikt. Veiksmīgs piemērs universālam vēstījumam, kas sakņojas dzīvesvietā, ir Tate Modernizstāžu cikls "The Unilever Series" Londonā. Ik gadu tiek izvēlēts mākslinieks, kas piedāvā ko jaunu, taču visus vieno universālā un specifiski lokālā sintēze. Dāņa-īslandieša Olafura Eliasona saule [The Unilever Series: Olafur Eliasson: The Weather Project 16 October 2003 – 21 March 2004 – A.I.] vai ķīniešu mākslinieka Ai Veivei sēklu projekts pavisam nesen [The Unilever Series: Ai Weiwei 12 October 2010  –  2 May 2011 – A.I.], vai poļa Miroslava Balka Melnais Caurums [The Unilever Series: Miroslaw Balka: How it is 13 October 2009  –  5 April 2010 – A.I.]. Valodas atšķiras. Vienādas formas nav nekad. Taču izteiksmes līdzekļi ir tādi, kas ļauj ideju translēt. Tieši to mēs mākslā sagaidam – lai visi varētu saprast.

Vai ir kas tāds, kas mūsdienu mākslā jūs kaitina un krīt uz nerviem?
Pārprodukcija. Sekošana modei. Un troksnis, ko visi mākslas darbi rada, vizuālais troksnis. Ir soli jāatkāpjas, lai spētu padomāt un atrast ko kvalitatīvu. Taču var atrast. Es joprojām ticu, ka māksla spēj eksistēt un attīstīties arī neatkarīgi no mākslas tirgus, kurš šodien ir ārkārtīgi ietekmīgs. Gadu no gada tiek producēti jauni modes vārdi, kas troksni pastiprina. Ir jābūt gana stipram, lai neviļņotos līdzi. Nedaudz jāattīra smadzenes.

Runājot par mākslas tirgu. Kā tas ir iespējams, ka mākslas darba cena var būt pat vairāki miljoni un ka vienmēr būs kāds, kas tos miljonus arī maksās? Kas, jūsuprāt, ir tas noslēpums?
Tāds tas cilvēks ir, tas nav nekas jauns. Vēsturē ir liecības par 17. gadsimta tulpju tirgu Holandē. Kādas tulpju šķirnes sīpols reiz ieinteresējis tik daudzus, ka, lai šo ļoti reto stādu iegūtu, ļaudis bija gatavi šķirties no bagātībām, zaudēja īpašumus. Un ieguva sīpolu, kura dzīves ilgums bija viena sezona. Bet tāda ir cilvēka psiholoģija, domāju, neviens tā īsti nezina kāpēc. 

Jautāšu jums kā mākslas kritiķei. Ko nozīmē uzrakstīt labu rezenciju? Kas būtu lasītājam jāpavēsta?
Cenšos rakstīt vienkāršiem vārdiem, nevis sarežģīti. Un atrast to, kas man ļāvis mākslas darbu saprast. Ja man darba ideja nav skaidra, es nevaru to nodot lasītājam kā valodā ietvertu vēstījumu. Tāpēc par mākslu, kuru nesaprotu, es nekad nerakstu. Pat nemēģinu. Vispār ir ļoti grūti rezumēt metodi. Ikreizi izvēlos citu valodu, citus piemērus. Viegli nav. Bet es noteikti netiesāju. Nenodarbojos ar tādu ikdienas kritiku, kas izsver: tas ir labs un tas – slikts. Ja mākslas darbs man nepatīk, es aizgriežos. Nav manas intereses vērts.

Bet kad jūs uzlūkojat labu mākslas darbu – kas ir tas, ko jūtat?
Emocionālu saviļņojumu. Pirmās vienmēr ir emocijas.