Elena Palumbo. Foto: Kristīne Madjare

“Par krāsu! Nost ar līniju un zīmējumu!”* 0

Intervija ar Īva Kleina līdzgaitnieci, draugu un modeli Elenu Palumbo

Inese Baranovska
10/09/2017

Franču mākslinieks Īvs Kleins (1928–1962) uzskatāms par radikālāko pārstāvi Eiropas pēckara mākslas kopainā. Viņš pirmais spilgti apliecināju to, ka māksla var būt konceptuāla ideja, nevis tikai kāds racionāls objekts. Līdzīgi kā Marsels Dišāns 20. gadsimta sākumā ar saviem ready-made objektiem, arī Īvs Kleins pēckara Eiropas mākslā atšķīra pilnīgi jaunu lappusi 20. gs. otrās puses mākslas scēnā.

Mākslinieks nodzīvoja īsu, bet spilgtu dzīvi. Viņa mākslā sasaucas Rietumu un Austrumu kultūras – viņš spēja uz lietām paskatīties citādi, redzēt pāri horizontam un uzdrīkstēties realizēt vispārdrošākās idejas. Autodidakts mākslā, profesionālis džudo cīņas jomā; daži viņu uzskatīja par šarlatānu, bet būtībā viņš bija sapņotājs, kas meklēja brīnumu un ticēja neiespējamajam mūsdienu racionālajā pasaulē.

Šodien mākslinieka daiļrade ir neapstrīdama 20. gs. mākslas vērtība, bet ceļš uz sabiedrības atzīšanu nebija nemaz tik viegls.

Šī gada festivāls „Baltā nakts” piedāvāja patiesiem mākslas gardēžiem cienīgi programmu, kuras viens no spilgtākajiem akcentiem bija Īva Kleina skaņdarba „Monotonā klusuma simfonija” pirmatskaņojums Latvijā Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Diriģenta Rolanda Dahindena (Šveice) vadībā, kas atzīts par šī unikālā skaņdarba labāko interpretu, to atskaņoja 32 mūziķu liels orķestris un 40 dziedātāju koris.

Īvs Kleins: „Šī simfonija sastāv no vienas unikālas un nepārtrauktas skaņas no sākuma līdz beigām, radot reiboņa un ārpus laika esamības sajūtu. Tomēr pat esot klātesošam, šī simfonijas nemaz neeksistē… Tāpēc mūsu apziņā tā paliek kā klusums.”


Elena Palumbo Rīgā. Foto: Kristīne Madjare

Pateicoties Īva Kleina arhīvam (Yves Klein Archive) kinoteātrī Cafe Film Noir tika demonstrēta mākslinieka performanču filmu programma, kā arī bija iespēja tikties ar mākslinieka daiļrades spožākā perioda liecinieci, līdzgaitnieci, draugu un modeli Elenu Palumbo. Apbrīnojamas enerģijas un šarma apveltīt sirmā dāma, kas savos astoņdesmit gados turpina nodarboties ar japāņu cīņas mākslu aikido, aktīvi lieto internetu un facebook vietni, turpina ceļot, nezaudējot interesi par visu, kas notiek pasaulē.

Man bija iespēja Elenu Palumbo pavadīt viņas īsajā Rīgas ceļojumā un vadīt tikšanos Cafe Film Noir seansā. Šī intervija ir vienas dienas sarunu pieraksts, bet mani aizvien nepamet sajūta, ka tā bija fantastiska iespēja pieskarties dzīvai vēsturei, vēlreiz apzinoties Īva Kleina ģēnija suģestējošo spēku.

Kā jūs nonācāt mākslinieku draugu lokā, kā jūsu ceļi krustojās?

Vienmēr esmu bijusi „melnā avs” savā ģimenē. Mēs dzīvojām Turīnā, Itālijā, tipiskā buržuāzijas vidusšķiras ģimenē, bet man tā sadzīviskā mietpilsoniskā vide bija traucējoša, tādēļ jau ļoti agri, deviņpadsmit gadu vecumā, devos projām. Vispirms strādāju par mājkalpotāju Anglijā, jo vēlējos labāk apgūt valodu, tad meklēju darbu Francijā. Strādāju vairākās bagātās ģimenēs, bet tas man diez ko nepatika, kādu dienu pamanīju sludinājumu, ka radoša mākslinieku ģimene meklē izpalīdzi – tā es nokļuvu tēlnieka Armāna mājās Nicā, un Īvs Kleins bija ļoti tuvs viņa ģimenes draugs. Tas bija brīnišķīgs laiks – visi bijām jauni, mums bija maz naudas, bet laba sabiedrība. Galvenais bija radošais gars un intelektuālas sarunas, mēs mīlējām un baudījām dzīvi, sauli, jūru un, protams, vīnu.

Es tolaik sapņoju studēt kino mākslu. Jau agrā jaunībā Turīnā es ļoti bieži gāju uz kino, aizrāvos ar muzikālajām filmām, patika vesternu spriedze. Tomēr tolaik kinoskolās nopietni uzņēma tikai vīriešus, tādēļ izvēlējos Sorbonnā studēt franču valodu, lai nākotnē kļūtu par tulku. Iespējams, tas bija viens no mana mūža praktiskākajiem lēmumiem. Īvs Kleins arī no Dienvidiem pārcēlās uz Parīzi, kur pateicoties savas mīļās tantes – grāmatu veikala Nicā īpašnieces – atbalstam varēja īrēt dzīvokli Monparnasā. Zinot, ka manas finansiālās iespējas ir ļoti ierobežotas, viņš piedāvāja palikt pie sevis. Mēs dzīvojām, kā labi draugi – tas, kuram bija nauda pirka ēdienu un dalījās, brīžiem knapi pietika pienam un maizei. Es piepelnījos, strādādama bāros kā dejotāja, bet Īvs pasniedza džudo stundas ASV karavīriem. Tomēr dzīvot Parīzē bija ļoti aizraujoši. Vēlāk Īvs Kleins iepazinās ar savu nākamo sievu jauno vācu mākslinieci Rotrautu Ekeri (Rotraut Uecker), arī es apprecējos, bet mēs laiku pa laikam uzturējām kontaktus.

Piecdesmito gadu otrajā pusē Īvs ar savām monohromajām gleznām jau bija ieguvis starptautisku atpazīstamību, tad viņam radās ideja par antropometrijas darbiem. Kādu dienu viņš man piezvanīja un piedāvāja piedalīties performancē. Es vienmēr esmu mīlējusi deju un džezu, es nekautrējos no sava ķermeņa, tādēļ arī uzreiz piekritu.


Yves Klein. Blue Women Art, 1962

Kā sabiedrība uzņēma šos radikālos mākslas aktus? Vai bija sašutusi, jo Francija tomēr ir diezgan tradicionālu vērtību piekritēja?

“Zilā perioda antropometrijas” performance Parīzē notika 1960. gadā (253, rue Saint Honoré), uz to bija uzaicināta izsmalcināta izredzēta publika. Protams, daļu tas šokēja, bet franču sabiedrība ir ļoti pieklājīga, tas netika izrādīts.

Tajā laikā Īvs jau bija fundamentāli attīstījis savas daiļrades konceptu. Viņa pārliecība par to, ko viņš dara, iedvesmoja arī apkārtējos. Īvu nekad nav interesējusi glezniecība kā tāda, viņš domāja daudz plašāk „tukšums nenozīmē, ka nekas nepastāv, tas ir kosmogonijas visums. Viņš aizrāvās ne tikai ar Japānas cīņas mākslu, bet arī ar filozofiju, sintoisma reliģiju – tie bija padziļināti pētījumi, kas balstījās uz ķermeņa un gara harmonisku vienotību. Sintoismā svarīgs ir tukšuma jēdziens – tas ir ekvivalents enerģijai.

Antropometrijas performances ideja sakņojas Īva interesē par paleolīta laika mākslu, pirmatnējām sieviešu figūriņām, Altamiras alu gleznojumiem. Šie piemēri palīdzēja nonākt līdz idejai veidot mākslu ar cilvēku ķermeņu nospiedumiem. Vispār, vai ziniet, ka pastāv teorija, ka pirmās mākslinieces tajos senajos laikos bija tieši sievietes?!

Kā jūs jutāties piedaloties šajās performancēs?

Toreiz vēl biju ļoti jauna un visus Īva mākslas dziļumus nesapratu, bet viņš aizrāva ar savām idejām, savukārt man bija zināms gandarījums, ka mēs darām kaut ko pavisam jaunu, šokējot buržuāziskās sabiedrības ierastās normas. Priecājos piedalīties. Vajadzēja ļoti labi pārvaldīt savu ķermeni, Īvs bija ļoti precīzs savā darbā un, dodot uzdevumu modeļiem, viss bija labi aprēķināts un paredzēts.

Īvs Kleins deva precīzus uzdevumu, bet performance laikā tomēr ļāva improvizēt?

Domāju, ka Īvam nepatika, ja kāds papildu improvizē, vismaz man tā personiski liekas. Ir viena antropometrijas performance filma, kur piedalās kāda cita vācu modele, un tur var redzēt, ka Īva seja pauž neapmierinātību. Viss bija precīzi pārdomāts, tā nebija spontanitāte.

Mākslas pētnieki bieži jūs modeles devēja par „dzīvajām otām” Īva Kleina rokās?

Es kardināli nepiekrītu šim apgalvojumam. Īva Kleina attieksme pret modeli bija revolucionāra. Klasiski mākslinieka un modeļa attiecībās vienmēr ir distance, modelis ir mākslinieka skatiena objekts. Īvam tas ir citādi, tā ir iesaiste. Modelis kļūst par sižetu kā māksliniekam, tā skatītājam. Mākslas vēsturē šis jautājums vēl būtu pētāms.

Antropometrijas darbu sērijās viņš akcentē sievietes lomu Universā – sievieti, kā pasaules radītāju. Vai bija kāda īpaša maģiska spriedze, enerģija piedaloties šajā jaunrades procesā?

Toreiz es to enerģētiku neizjutu, vienkārši bija darbošanās prieks. Domāju, es tad vēl daudz, ko nesapratu, nebiju izaugusi līdz tādam līmenim. Vēlāk, kad pati dziļāk iepazinu japāņu kultūru un filozofiju, man bija citāda attieksme. Tomēr arī mana ķermeņa nospiedumi, mana enerģija ir atstājusi pēdas šajos darbos.

Enerģijas nezūdamības likums?

O, jā! Liekas, ka Īvs nemaz nevēlējās, lai mēs daudz domātu, viņam svarīgi bija mūsu jaunie un skaistie augumu, to dzīvnieciskā enerģija.


Yves Klein. Anthropométrie de l'époque bleue, 1960

Pastāstiet, lūdzu, kā tapa “Uguns gleznas” izmēģinājumu centrs Sendenī, Francijā 1961. gadā?

Tas bija fascinējoši no daudziem skatupunktiem. Pirmkārt, tas bija fiziski diezgan sarežģīti.  Īvs Kleins saņēma autorizētu atļauju realizēt šo projektu no Gaz de France. Nezinu, kā viņam tas izdevās, jo no šodienas viedokļa, tas viss bija cilvēkus apdraudošs. Viss notika februārī kādā lielā un ļoti aukstā telpā. Tika izmantoti divi elementi: ūdens un uguns, simboli, kas ir ļoti svarīgi japāņu kultūrā. Vispirms mūsu ķermeņus aplēja ar aukstu ūdeni, un mēs veidojām atspiedumus uz lielām finiera plāksnēm, tad ar uguns strūklu tās tika dedzinātas, atstājot mūsu siluetu nospiedumus. Ļoti skaists kontrasts starp tumšo un gaišo koka virsmu. Vēlāk darbi tika papildināti ar krāsu, Īvs lika mums nostāties dažādās pozās, tā veidojas vairāku siluetu vibrējošs uzslāņojums. Kad viss „Uguns gleznu” darba process beidzās, mēs atkāpāmies un ieraudzījām koka plaknes maģisko pārvērtību rezultātu. Tas bija tik skaisti, ka man bija jāraud aiz aizkustinājuma.

Te es vēlos vilkt paralēles ar Andreja Tarkovska filmu „Andrejs Rubļovs” – tas ir ļoti skarbs vēstījums par drūmajiem viduslaikiem Krievijā, visa filma ir melnbalta, bet tad beigās, kad kamera slīd pāri Dievmātes ikonai, parādās krāsa – sārtā, zilā un zelts. Tā ir ļoti suģestējoša aina un man liekas, ka Tarkovskis varētu būt iespaidojies no Īva darbiem.

Kur slēpās Kleina harizma, kāda rakstura cilvēks, viņš bija?

Īvs piedzima intelektuālā radošā ģimenē, viņa abi vecāki bija gleznotāji – tēvs Freds Kleins (1898–1990) bija postimpresionisma stila piekritējs, viņš nekad līdz galam nenovērtēja dēla mākslu, savukārt māte Marī Reimonda (1908–1989), viena no vadošajām abstraktās mākslas gleznotājām, vienmēr atbalstīja savu dēlu, tomēr ģimene nekad nepārkāpa buržuāziskās uzvedības normas.

Lai gan Īvs gāja savu ceļu un savās mākslas izpausmēs bija ļoti radikāls, tomēr bērnības labā audzināšana nemainīgi saglabājās. Viņš bija ārkārtīgi pieklājīgs un, ja tu satiec šādu cilvēku, tad dzīve ir daudz vieglāka, daudzas sirdis un durvis atveras.

Īvs bija ļoti jūtīgs mākslinieks, neparasta un spilgta personība, viņa māksla sniedzās pāri racionālā prāta robežām. Var radīt artefaktu, bet ne mākslu, Īvam māksla bija galvenais.

P. S.

Nemateriālais (Immaterial)

“I realized that the paintings are only the ashes of my art. The authentic quality of the canvas, it’s very Being, once created, is beyond what is visible, in the pictorial sensibility of the First Matter.”
Īvs Kleins, Overcoming the problematics of Art, 1959

* For colour! Against line and drawing! Īvs Kleins, 1956


Elena Palumbo. Foto: Kristīne Madjare