Neieslēgšanās viensētā. Intervija ar RIGA IFF direktori Lieni Treimani
Monta Gāgane
13/09/2017
Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF) tikko iegriezis savu filmu un pasākumu programmu, un kā pašmāju, tā ārzemju viesus ar plašu notikumu klāstu izklaidēs, izglītos un sarunas vairākos kino lokālos Rīgā raisīs līdz 17. septembrim.
Tā direktorei Lienei Treimanei šis ir trešais gads organizējot šo notikumu. Lai gan kino viņai bijis tuvs vienmēr, lai nokļūtu līdz darbam RIGA IFF, Liene vairāk nekā desmit gadus darbojusies arī citu kultūras, galvenokārt, mūzikas pasākumu un festivālu organizēšanā. Ceļš pretī filmu pasākumiem sācies pateicoties kādam igauņu paziņam, kurš uzsācis projektu Rooftop Cinema Tallinā un Pērnavā, un ar Lienes palīdzību vēlējies līdzīgu brīvdabas kino teātri izveidot arī Latvijā. Šeit tas realizējās divus gadus ar nosaukumu “Kino Pagalms”, par savām norises vietām ieņemot kādu pagalmu Blaumaņa ielā un tirdzniecības centra “Galerija Rīga” jumtu. Darbojoties šajā projektā Liene iepazinusies ar filmu pirkšanas, izrādīšanas un pārējiem kino pasākumu organizēšanas procesiem, kas neesot bijis nekas īpaši atšķirīgs no līdzīga apjoma pasākumu rīkošanas mūzikas jomā.
Kad RIGA IFF pienācis laiks gatavoties festivāla otrajam gadam, pēc pirmās tā organizēšanas pieredzes viena no tā dibinātājām Aija Bērziņa sapratusi, ka šāda apjoma starptautiska projekta rīkošana nozīmē pilnas slodzes darbu visa gada garumā un ka tam ir nepieciešams vadītājs, kas šī notikuma veidošanu var uzņemties kā savu profesionālo prioritāti, nesadalot uzmanību starp vairākiem tikpat ietilpīgiem projektiem vienlaikus. Rezultātā viņa uzmeklējusi un darbu festivāla vadībā piedāvājusi Lienei.
Liene Treimane un Aija Bērziņa Riga IFF 2017 atklāšanā
Salīdzinot notikuma darbību ar iepriekšējiem gadiem, festivāla direktore apstiprina, ka tas aug ne tikai programmu piedāvājumā, bet arī apmeklētāju skaitā – ne tikai uz filmu seansiem, bet arī citiem festivāla pasākumiem. Tāpat auditorija kļūstot atvērtāka diskusijām un sarunām, ko festivāla komanda uzskata par ļoti svarīgu notikuma elementu. „Programma ir ārkārtīgi plaša, un es saprotu, ka cilvēki no tās var arī mulst, jo darbiņš jāiegulda arī kārtīgai tā izpētei. Lai festivālu pilnvērtīgi izbaudītu, tam ir jāsagatavojas. Mēs gribētu iedrošināt cilvēkus vairāk riskēt un apmeklēt arī tās festivāla filmas un norises, kas viņiem nav labi zināmas, skaidras un pazīstamas. Festivāls ir vieta, kur iepazīt tādu kino valodu, žanrus un formas, ar kādām ikdienas kino apmeklējumos nesanāk saskarties,” stāsta Liene.
Izjautājām viņu arī par citiem festivālam svarīgiem jautājumiem, tagadnes un nākotnes vīziju, kā arī par to, kā veicies un kas pasākumā mainījies no tā tapšanas brīža līdz šim.
Lai gan festivāla mājaslapā un citos materiālos kopīgā notikuma vīzija nav norādīta, kā to dara daudzi citi, šķiet, ka diezgan skaidri zināt, kādā virzienā ar šo pasākumu vēlaties iet.
Protams. Ir skaidrs, ka Latvijai ir nepieciešams pašai savs starptautisks kino festivāls. Igaunijai ir Tallinn Black Nights Film Festival, ar ko viņi divdesmit darbības gadu laikā sasnieguši ārkārtīgi augstu līmeni. Toties Viļņā notiek Kino Pavasaris, kam jau ir divdesmit trīs gadu vēsture. Abus jau stabilos festivālus pamatīgi atbalsta gan valsts, gan pašvaldība, un ir novērojams, ka to darbība atsaucas arī uz šo valstu iedzīvotāju kino patēriņu ikdienā. Kino skatīšanās radītāji Lietuvā un Igaunijā ir daudz augstāki nekā Latvijā. Manuprāt, filmu festivāls kā plašu auditoriju piesaistošs notikums veido un kāpina interesi par kino. Lai gan man nepatīk šajā kontekstā lietot vārdu izglītot, tomēr – ja tas netiek darīts, interese par to neaug. Organizējot šo notikumu, mēs mācāmies arī paši un festivāla veidošanas procesāieraugām lietas, kuras citādi nepamanītu. Kā kino festivāla komanda vēlamies paplašināt apvāršņus – kā savus, tā arī auditorijas, un audzināt jauno kino skatītāju.
“Dastijs un Mops”. 2015. Rež. Sandra Šīla. Programma Kids Weekend
Kopumā festivāls sadalīts deviņās tematiskajās programmās, lai skatītājam būtu vieglāk organizēt savu notikuma ceļvedi. Ceram, ka katrs ar laiku varēs saprast, kuras programmas viņu uzrunā visvairāk. Īpašu uzmanību pievēršam Kids Weekend, kas koncentrēta uz bērniem un ģimenēm. Programma notikusi visus līdzšinējosfestivāla gadus un tiek plānota pirmajā pasākuma nedēļas nogalē. Tāpat kā citām programmām arī šai mēs pievienojam dažādus pasākumus. Tie šo festivālu padara īpašu, jo skatītājam sniedz ne vien labas filmas seansa apmeklējuma pieredzi, bet papildus emocijas un iespēju iesaistīties citās ar filmas tēmu, tās varoņiem vai veidotājiem saistītās norisēs. Mūsu festivāls neliek uzsvaru uz sarkaniem paklājiem un spožām zvaigznēm. Uz šo notikumu cenšamies atvest pēc iespējas vairāk kino veidotāju, lai lielākajā daļā seansu būtu iespēja satikt šo filmu autorus, viņi vairāk varētu pastāstīt par savu darbu un skatītāji varētu ar šiem profesionāļiem aprunāties. Mums ir svarīgi, lai gan skatītājiem, gan kino autoriem būtu iespēja iegūt atgriezenisko saiti. Papildus tam organizējam arī izglītojošus, diskusiju un sarunas veicinošus pasākumus. Man ir gandarījums redzēt, ka cilvēki pēc tam paņem līdzi vairāk nekā tikai to, ko paši ir saskatījuši, bet arī iespaidus no sarunām ar autoriem vai citiem kinomīļiem pēc seansa. Līdz ar to redzētajam veidojas arī lielāka pievienotā vērtība, pārdomas, paliekošākas emocijas, attīstās analītiskā domāšana.
Filmas “Kailā dzīvība” treileris. 2016. Rež. Darja Hrenova. Programma Artdocfest/Riga
Lai gan programma Artdocfest/Riga līdz šim izcēlusies ar saviem diskusiju pasākumiem visvairāk, jo tie bijuši diezgan skaļi un skāruši jūtīgus sociāli politiskus jautājumus, arī citām programmām veltam daudz uzmanības. Piemēram, ļoti daudzi kino autori brauc uz festivāla starptautiskā konkursa programmu. Šogad organizēsim sarunu arī par godu retrospektīvas programmai In Kino Veritas. Tā šoreizveltīta B kategorijas filmām, un par šo tematu notiks arī apaļā galda diskusija. Par savdabīgu hedlaineri šajā programmā varēti nosaukt Vasīlija Massa režisēto filmu “Zirneklis”, kas tapusi deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz tā izrādīta tikai pāris reizes, jo, manuprāt, tam laikam filma bijusi ļoti skandaloza. Vasīlijam Massam tā ir pirmā un pēdējā paša režisētā filma. Galvenokārt viņš strādājis kā kino mākslinieks, ko ļoti labi var redzēt arī viņa darbā. Lai gan līdz šim arī pati nebiju šo filmu redzējusi, varu apstiprināt, ka tas ir iespaidīgs piedzīvojums dažādās nozīmēs.
“Zirneklis.” 1992. Rež. Vasīlijs Mass. Foto: Valdis Ilzēns. Programma In Kino Veritas
Runājot par ārpus seansu pasākumiem, šogad īpaši priecājos, ka kopā pulcēsim kino režisorus un komponistus no Baltijas valstīm, lai parunātu par filmu mūziku. Aizdomājāmies, ka kino mūzika ir niša, kurā Latvijā nevilšus iezīmējušās jau diezgan šauras robežas. Pavisam nedaudzi vietējie mūzikas autori strādā ar filmu mūziku, un tad tie iet caur visām rokām. Vēlamies radīt apstākļus, kur kino režisoriem ir iespēja vairāk paskatīties sev apkārt un apjaust, ka ir ārkārtīgi daudz talantīgu mūziķu, kuri varētu strādāt ar viņiem. Tāpat par iespēju izpausties kino mūzikas laukā vēlamies vairāk pastāstīt arī mūziķiem. Tam par godu vienas dienas garumā organizējam trīs notikumus pēdējā festivāla sestdienā – norvēģu kino mūzikas teorētiķa un kritiķa Tora Joahima Haga lekciju, case study, kur par savu pieredzi stāstīs trīs filmu režisori un komponisti, tostarp – Aiks Karapetjans un Andris Dzenītis par savu jauno filmu “Pirmdzimtais” –, bet vakarā reģistrētajiem dalībniekiem paredzēts networking pasākums, kurā, visiem jau iepriekš iepazīstoties vienam ar otra īpaši izveidotiem profiliem internetā, būs iespēja aprunāties un apmainīties ar kontaktiem arī dzīvē. Dažkārt šķiet, ka šīs divas radošo cilvēku kopas, režisori un komponisti, tāpat kā daudzas citas, dzīvo katra savā šķietami pašpietiekamajā vidē. Mēģinot tās sapludināt kopā, var rasties ļoti daudzas brīnišķīgas lietas. To pašu patiesībā novērojam arī festivāla organizēšanas procesā, jo daudzi no festivāla komandas iepriekš darbojušies arī citās nozarēs.
Savukārt Riga Critics Meeting vēlamies izcelt kino kritikas tēmu. Mūsuprāt, šis lauciņš Latvijā šobrīd netiek ar sevi skaidrībā, jo nav pietiekoši daudz platformu, kur tajā izpausties. Sapratām, ka par šo tēmu vajadzētu runāt vairāk – gan lai varētu izteikties topošie un esošie kritiķi, gan lai kino kritikas objekti varētu saprast, kam šāda lieta vispār vajadzīga un to, ka kino kritika nenozīmē vienkārši publisku kritiku. Turklāt svarīga arī trešā puse – lasītājs, klausītājs, skatītājs, kas šo kritiku patērē. Pretējā gadījumā sanāk, ka pastāv trīs konfliktējošas pasaules – kino kritiķi un filmu veidotāji, kuri bieži vien atrodas nevajadzīgi karojošās pusēs, un patērētājs ar jautājumu, vai viņam vispār tas ir vajadzīgs. Tāpēc ciemos esam uzaicinājuši kino kritiķi Nilu Jangu, kurš vadīs lekciju un sarunu par šo tēmu.
“To atceras tikai vilcieni.” 2016. Rež. Jānis Putniņš. Programma Home Made
Festivāla notikumu sarakstā šogad ir vairākas izmaiņas. Dažām programmām robežas nospraustas skaidrāk, bet citas no saraksta pazudušas.
Festivāla lielā konkursa programma skaidrāk nodefinēta kā Baltijas jūras reģiona filmu konkurss. Šādas robežas tam patiesībā ievērojam jau no pirmā festivāla gada. Ir labi programmas nosaukt pēc iespējas tiešāk, lai no malas tās neizklausās pārāk vispārīgas vai sausas.
Šogad no festivāla programmas pazudusi Lielais Kristaps izlase. Esam to pārdēvējuši par Home Made un tādā veidā savas robežas paplašinājuši, izrādot šajā programmā filmas arī no citām Baltijas valstīm. Iepriekšējais programmas nosaukums bieži vien radīja mulsumu, jo tādā veidā tika radīts iespaids, ka tiek izrādītas tikai Lielā Kristapa balvu saņēmušās vai apbalvotplānotās filmas. Realitātē tās netika tādā veidā atlasītas. To darīja mūsu festivāla kuratori ar mūsu pašu izpratni, ko būtu nepieciešams no Latvijas kino konkrētajā gadā izcelt.
„Nāru dziesma“. 2015. Rež. Agņeška Smočinska. Programma Beast
Festivāla programmēšanas process ir ārkārtīgi komplicēts un paredz daudzus izaicinājumus, tomēr mūsu programmas radošā direktore Sonora Broka ar to ļoti meistarīgi tiek galā. Festivāls aug un nepārtraukti paplašinās, arvien vairāk gribas atrast vietu jaunām filmām, bet programmas nedrīkst arī izstiept bezgalīgi. Sapratām, ka šogad vēlamies un vajag izveidot vēl vienu programmu, lai parādītu arī to, kas notiek Austrumeiropā. No šī reģiona nāk ļoti daudzi forši darbi, bet līdz šim bieži vien nevarējām tos ietilpināt nevienā no esošajām programmām. Tā tapa šī gada festivāla programmu jaunpienācēja – Beast.
Toties programma Youth Matters nu ir kļuvusi par festivāla heštagu, ko lietojam, lai apzīmētu jauniešu žūriju, kas vērtē konkursa filmas paralēli festivāla profesionālajai starptautiskajai žūrijai. Jauniešu filmu programmu pagājušogad atmetām, jo jauniešiem patiesībā ļoti nepatīk, ja viņus īpaši atdala no pārējiem skatītājiem. Arī paši sapratām, ka nav godīgi, ka mēģinām viņus ielikt kādā konkrētā kategorijā. Rezultātā bērnu programmā iespējams redzēt arī filmas, kas aktuālas ne tikai pirmsskolas vecuma bērniem, bet arī jauniešiem vecumā līdz trīspadsmit gadiem.
Vai, tavuprāt, festivāls jau ir noformējis savas galvenās aprises un tradīciju, vai to vēl tikai meklē?
Protams, šogad tas būtu absolūti muļķīgi un pārāk pašpārliecināti teikt, ka esam jau izveidojuši šī festivāla tradīciju. Tas vēl ir procesā. Tomēr mums šķiet, ka tam ir ļoti labs potenciāls. Ja līdzekļu un praktisku iespēju formā mums būs spēks turpināt šādā pašā garā, viss notiks, tradīcija izveidosies un tam būs pozitīvas sekas. Ar katru gadu esam spējuši arvien vairāk piesaistīt starptautiskus viesus. Šis apstāklis festivāla attīstīšanos veicina, veido noturību un lielajā industrijā Rīgu kā kino punktu izgaismo tikai vēl vairāk. Turklāt piedzīvotais pēc tam arī ceļo no mutes mutē un pārvietojas no festivāla uz festivālu. Ļoti ceru, ka arī vietējā industrija jūt kādu praktisku labumu no šiem notikumiem. Tas ir ne tikai vēl viens iemesls, vieta un laiks, kad visiem satikties, bet arī iespēja piedzīvot izglītojošus un biznesu veicinošos pasākumus. Šis ir vēl viens virziens, pie kā mums jāstrādā, lai vispār iekļautos starptautisku festivālu formātā un nestu reālu labumu arī vietējai kino industrijai.
Riga IFF 2017 atklāšana
Šķiet, ka pagājušogad industrijas pasākumu bija daudz mazāk.
Pagājušogad tikai sākām tam pievērst lielāku uzmanību un iedibinājām RIGA IFF Forum, kā darbību turpinām arī šogad, vairāk koncentrējoties tieši uz bērnu kino tirgu. Šādi filmu tirgi notiek visos pasaules lielajos kino festivālos, arī kaimiņvalstīs. Tomēr, lai starp Lietuvu un Igauniju kaut kā arī izceltos, un īpaši varētu piesaistīt industrijas profesionāļus, ir jāorientējas uz kādu konkrētu nišu. Esam uzaicinājuši starptautiskos un vietējos bērnu filmu veidotājus, kuri šeit prezentē topošos filmu projektus. Turklāt tie tiek atrādīti ne tikai ekspertiem, pircējiem, izplatītājiem, pārdošanas aģentiem un potenciālajiem kopproducentiem, bet arī bērnu auditorijai. Tāpat īpašu pasākumu esam veltījuši lokāciju menedžeriem no visas Baltijas, lai parunātu par viņu veiksmēm, neveiksmēm, vajadzībām un potenciālajām sadarbības iespējām. Tā kā Baltijā esam viens otram tik tuvu, būtu forši, ja lokāciju menedžeri spētu veidot arī kaut kādu kopīgu tīklu un varētu sadarboties. No maziem mozaīkas gabaliņiem vēlamies salikt kopā tādu kā tīkliņu, kur katrs kino industrijas darbonis varētu atrast sev kaut ko vērtīgu.
Kā noritējis festivāla sagatavošanās process kopumā?
Tas sākas brīdī, kad iepriekšējais festivāls tikko ir beidzies, un notiek līdz pat nākamā festivāla sākumam. Varbūt izklausās neticami, ka vienpadsmit dienu pasākums top tik ilgi, bet tas ir tik ietilpīgs, ka to nav iespējams izstāstīt ne vienas vai divu stundu laikā. Lai šādu festivālu sagatavotu tiešām ir nepieciešams vismazgads.
Mums iet labi. Šo gadu laikā komanda ir sadziedājusies un nostabilizējusies. Mēs esam uz vienas lapas, un tas ir ļoti svarīgi. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem esam vairāk iemācījušies izbaudīt un priecāties par šo procesu. Sakožam zobus vairs tikai ik pa laikam. Daudzas lietas jau ir tapušas skaidrākas nekā sākumā un nenotiek vairs pirmo reizi. Orientēšanās savā festivāla darbu kartē notiek arvien raitāk. Lai gan paši to esam izveidojuši, mums tāpat pie tās arī ir jāpierod. Tas ir nebeidzams attīstības process. Tiklīdz kļūst pārāk ērti, kaut kā momentāni un dabiski izdomājam vēl kaut ko jaunu. Pēdējie gatavošanās mēneši ir īpaši intensīvs darba posms, un vasara mums visiem ir visai nosacīta.
Liene Treimane un Riga IFF komunikācijas vadītājs Elviss Zants
Tad jau ir kaut kas jauns padomā arī nākošajam gadam.
Ir lietas, kuras vēlamies izdarīt, bet saprotam, ka šajā gadā tas vairs nav pagūstams, un atliekam uz nākamo. Pārsvarā tas liek saprast, ka visus sagatavošanās darbus būtu vēlams uzsākt vēl un vēl agrāk. Galvā plānojam arī jau nākamo festivālu. Ieceres izaug pašas no sevis, jo visu laiku atrodies procesā un breinstormā ar sevi un komandas biedriem. Tomēr visas idejas nav iespējams realizēt un, iespējams, to arī ne vienmēr vajag. Kaut ko konkrētu atklāt šobrīd būtu pārāk riskanti.
Runājot par riskantiem nākotnes plāniem, atcerējos, ka kādā rakstā par pašu pirmo festivāla gadu, kāds bija minējis, ka tā laiks arī nākamajos gados plānots oktobrī. Šogad tas ir septembris.
Protams, mums ir skaidrs, ka ir jānostabilizējas un ilgi vairs šādi spēlēties ar dažādu festivāla laiku nevaram. Tomēr šogad kaut kā ļoti vēlējāmies paeksperimentēt. Gribējām, lai festivāls notiktu siltākā laikā, pat ja tas pārsvarā jāpavada tumšās zālēs. Tomēr, ja vēlamies šos seansus apvienot ar citiem pasākumiem un svētku sajūtu, nozīme laika apstākļiem ir. Ja ir siltāks, varam šo to vairāk izdarīt arī ārā un, iznākot no kino zāles, patīkamāk ieelpot svaigu gaisu.
Protams, daudzi mūs arī biedē, ka cilvēki vēl nebūs gatavi un ka festivāls ir pārāk tuvu vasaras beigām. Ar to saskārāmies arī organizēšanas procesā, jo vasara ir atvaļinājumu laiks. Cilvēki, šajā gadījumā mediji un sadarbības partneri, bieži vien nav gatavi vēl pieslēgties. Mums visu laiku jārēķinās, ka kāds var būt atvaļinājumā. Tomēr esam ar to tikuši galā un šogad spējuši programmu izziņot pat ātrāk nekā iepriekš. Liels prieks, ka cilvēki uz to reaģējuši, un jau labu laiku pirms festivāla notiek biļešu tirdzniecība, un ir seansi, kas jau ir izpārdoti. Tā ir ļoti laba zīme.
Festivāls septembrī šogad notiek arī tāpēc, ka iepriekšējos divus gadus kaut kā burtiski sagūlāmies kopā ar citiem vietējiem festivāliem. Rezultātā bijām gandrīz pēdējais notikums milzīgā kino maratonā, kas noticis divus mēnešus pēc kārtas. Gribējām šo situāciju uzlabot, bet tāpat esam saskrējušies ar pāris citiem svarīgiem kultūras pasākumiem pilsētā. Vēl ļoti jāņem vērā un jārēķinās ar to, kas notiek ārvalstīs. Festivāls jāiekārto tādā vietiņā, kas nepārklātos ar citiem, lieliem, svarīgiem un starptautiskiem kino notikumiem, ja vēlamies uz šejieni atvest arī ārzemju industrijas viesus. Lai viņi to darītu, pirmkārt, jābūt interesantam piedāvājumam, otrkārt, mēs nevaram konkurēt ar citiem lielajiem industrijas pasākumiem. Mūsu iepriekšējos oktobra datumos Amsterdamā notiek Cinekid, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs pasākums bērnu kino industrijas dalībniekiem. Tā kā arī mēs liekam lielu uzsvaru uz šo filmu nišu, mums bija svarīgi no šiem datumiem izkustēties. Tomēr tāpat mums šogad sanāk uzbīdīties uz Venēcijas filmu festivāla beigām un ar Toronto esam pilnīgi vienā laikā. Kaut kādā ziņā tā ir šaha spēle, lai atrastu to savu īsto vietu gan lokālā, gan starptautiskā kontekstā. Domāju, ka nākamajā gadā nāksies pieņemt lēmumu par vienu konkrētu periodu, pie kura turpmāk arī pieturēsimies.
Riga IFF 2017
Bet vai festivāls plāno izrauties arī ārpus galvaspilsētas un vienpadsmit dienu filmu programmas rāmjiem?
Esam jau iesākuši to realizēt. Savu darbības lauku paplašinām, daļēji kļūstot arī par filmu izplatītājiem. Daļu no darbiem, ko izrādām festivālā, turpinām rādīt vēl citos kinoteātros un pilsētās vēl turpmākos pāris gadus. Atlikušā gada laikā plānojam apbraukāt visas Latvijas pilsētas un kinozāles, kuras būs ieinteresētas ar mums sadarboties. Jau otro gadu sastrādājamies ar Valmieras vasaras teātra festivālu un plānojam to darīt arī nākamvasar. Ļoti priecājamies, ka viņi paši mūs uzrunāja. Esam absolūti atvērti sadarbībai ar visām iespējamajām institūcijām, struktūrām un kompānijām, kas interesējas par kino un vēlās saistībā ar to kaut ko darīt. Šovasar vairākus seansus esam organizējuši arī Cēsu koncertzāles kino zālē, bet starptautiskajā īsfilmu kinofestivālā Open Place Rēzeknē izrādījām bērnu filmas.
Saistībā ar jauniešu piesaisti šogad esam sākuši sadarbību ar kim?, jo mākslas centrs nesen uzsācis jaunu iniciatīvu youngkim?. Viņiem ļoti labi padodas ap sevi sapulcināt aktīvus jauniešus, kurus interesē ne vien laikmetīgā māksla, bet arī citas kultūras un mākslas izpausmes, tostarp, kino. Sadarbībā ar viņiem vasarā organizējām četru sarunu, lekciju ciklu, kurā katra festivāla kuratore pastāstīja par savas programmas tēmu. Ar kim? palīdzību esam noformējuši arī mūsu festivāla jauniešu žūriju. Mums kā festivāla komandai jauniešu domas un redzējums šķiet ļoti interesants, ir forši viņus iesaistīt. Pretējā gadījumā mēs būtu tikai tāda pašpietiekama cilvēku čupiņa, kas kaut ko dara, bet nepiedomā, kam no tā būs labums. Domāju, ka sadarbībai starp līdzīgi domājošām organizācijām un cilvēkiem ir nenovērtējama nozīme. Norobežošanās savā viensētā ilgtermiņā ir bezcerīgs gadījums.
