Rojs Brands. Foto no personīgā arhīva

Sapņi un drāmas no Izraēlas 0

Intervija ar izraēliešu filozofu un kuratoru Roju Brandu

Odrija Fišere
08/09/2017

Drīzumā Rīgā sagaidāma līdz šim vērienīgākā Izraēlas laikmetīgās mākslas reprezentācija Baltijā – izstāde “Sapņi un drāmas” (Dreams and Dramas), ko organizē kultūras un mākslas izdevniecība Arterritory.com un kas sola izgaismot mūsdienu Izraēlu – tās vitalitāti, tiešumu, vulgaritāti, asprātību, cildenos sapņus un dziļās drāmas.

Izraēliešu filozofa un kuratora Roja Branda veidotā izstāde apkopo četrpadsmit izcilu izraēliešu mākslinieku – Porata Solomona, Dora Gueza, Nira Hoda, Gaja Zagurska, Noas Eškolas, Avnera Ben-Gala, Sagitas Mecameres, Ereza Izraeli, Kerenas Jealas-Golanas, Marika Lehnera, Daniela Kiczalesa, Eitana Ben-Mošes, Sigalitas Landavas, Jehuditas Sasportasas – darbus un no 7. oktobra būs aplūkojama topošajā laikmetīgās mākslas centrā Zuzeum. 

Doktors Rojs Brands ir filozofijas pasniedzējs Jeruzalemes Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā. Viņš dibinājis un vadījis laikmetīgās mākslas un kultūras centru Yaffo 23, kā arī veidojis daudzas mākslas izstādes, tajā skaitā The Urburb: Patterns of Contemporary Living (Izraēlas paviljons 14. Starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijā) un Bare Life (Museum on the Seam, 2007). 2013. gadā izdevniecība Columbia University Press laida klajā viņa grāmatu LoveKnowledge: The Life of Philosophy from Socrates to Derrida.

Ar Roju tiekamies pāris mēnešus pirms gaidāmās izstādes atklāšanas, lai runātu par to, ko redzēsim izstādē, par dzīvi Telavivā un Jeruzalemē un par pasauli, kurā neviens vairs nejūtas īsti drošs.


Sigalita Landava. “DeadSee.” 2005. Video. 11:39, cilpa. Mākslinieces īpašums

Izstāde “Sapņi un drāmas” būs veltīta mūsdienu Izraēlai bet ne tikai.

Jā, uzreiz vēlos teikt, ka šajā projektā man bijusi iespēja baudīt gandrīz pilnīgu autonomiju, lai radītu kaut ko iespaidīgu, dramatisku, politisku, nepolitisku, aktuālu... kā nu man liktos labāk. Tas ir gandrīz kā sapnī – kā sapņu fabrikā. Un arī pati telpa, agrākā korķu fabrika, ir unikāla, tāpēc šis projekts bija vienlaikus smags pārbaudījums un brīnišķīga izdevība.

Otrkārt, man bija būtiski paturēt  prātā izstādes kontekstu un izvirzīt jautājumu, kāpēc mēs vispār Rīgā rādām izraēliešu mākslu. Mūsdienās jau vispār ir dīvaini izstādīt jebkādu mākslu zem nacionāla lozunga – vienalga, vai tā būtu latviešu, šveiciešu vai franču māksla. Šis jautājums katru reizi uzpeld Venēcijas biennālē, kur izstādes vēl joprojām ir sadalītas pa nacionālajiem paviljoniem. Ja mēs domājam par šodienas laikmetīgo mākslu – nevar teikt, ka tai būtu kādi nacionāli pamati. Mākslinieki paši par sevi tā vairs nedomā. Viņi ir starptautiski mākslinieki, un viņi rada darbus, kas iecerēti tā, lai uzrunātu jebkuru. Un tomēr tas, no kurienes viņi nākuši, piešķir mākslai kaut ko īpašu. Reizēm tas var arī iznākt priekšplānā; ne jau tāpēc, ka darbs būtu par kādu konkrētu vietu, bet tāpēc, ka šī vieta viņus kaut kādā ziņā provocē, iedvesmo. Varbūt tas ir kaut kas tāds, kam viņi vēlas pretoties – ko viņi vēlas kritizēt vai no kā gribētu izvairīties. Tas nav svarīgi. Jebkurā gadījumā, darbā ir noteiktas kultūras un vietas klātbūtne, kaut arī mērķis būtu absolūti universāls – iecerēts tā, lai šo konkrētumu padarītu saprotamu jebkuram.

Tas rada interesantu spriedzi. Provincē šī spriedze starp lokālo piederību un skatu, kas vērsts uz kosmopolītisko pasauli, ir vēl jo spēcīgāka. Ja tu esi latvietis vai izraēlietis un strādā, teiksim, Ņujorkā vai Londonā, tas var nebūt tik jūtami – tu vienkārši piederi pie kopainas. Bet ja tu strādā kādā mazākā vietā un tavs mērķis ir uzrunāt pilnīgi jebkuru, spriedze vienmēr ir skaidri sajūtama. Šajā ziņā izstāde ir lokāla – jūs uzzināsiet kaut ko jaunu un, cerams, pārsteidzošu par Izraēlu; bet tā uzrunās arī daudzus citus, parādot šo spriedzi, kas jūtama gan šeit, gan daudzās citās vietās.


Erezs Izraeli. “Muļķu kuģis.” 2015. Koks, tinte. 339 x 399 x 134 cm. Givon galerijas (Telaviva) un Crone galerijas (Berlīne/Vīne) īpašums

Ja jūs būtu veidojis šo izstādi kaut kur citur, teiksim, Londonā – vai tā būtu citāda?

Man tā šķiet – jā, noteikti. Daļa no “Sapņu un drāmu” ieceres radās iedvesmojoties no pašas telpas. Es redzēju šīs vietas fotogrāfijas, un man likās – oho, kāda dramatiska telpa! To agrāk sauca par “Sapņu fabriku”, un tā es iedomājos – ahā, “sapņi un drāmas”, tas ir labi, tas sader kopā. Es atcerējos arī Ugo Rondinones lielo neona darbu varavīksnes krāsās, kas sastāv no vārdiem “Sapņi un drāmas”, ko šveiciešu mākslinieks 2001. gadā savā personālizstādē uzstādīja virs Herclijas muzeja Izraēlā. Šo divu elementu – sapņu un drāmu – kombinācija kaut kādā ziņā raksturo šodienas mākslu, kas nākusi no Izraēlas. Tā iemieso mūsdienu izraēliešu kultūru – visus šos cildenos ideālus, mērķus, ideoloģijas, varbūt fantāzijas... Un no otras puses, mūsu ikdiena ir ļoti saspringta, ļoti politiska, vitāla un varbūt pat jutekliska. Domāju, ka jebkurš Izraēlas viesis sajutīs šo piezemēto vitalitāti, kas sajaukusies ar fantāzijas izjūtu un apziņu, ka viss panākts pašu spēkiem. Šī spriedze starp abiem aspektiem ir ļoti auglīga, un man liekas, ka tā veido lielākās izraēliešu mākslas daļas kodolu. Jūs to redzēsiet – tas viss saskatāms šajos darbos, un tieši par to arī stāsta šī izstāde.


Gajs Zagurskis. “Bez nosaukuma (baltais totēms).” 2017. Koks, metāls. 30 x 30 x 200 cm

Mākslinieki ir lielākoties izraēlieši un lielākoties gados jauni.

Viņi visi ir izraēlieši, bet daži dzīvo ārzemēs. Daudzi no viņiem guvuši lielus panākumus ārpus Izraēlas, tātad ir starptautiska līmeņa mākslinieki, kuriem ir darbnīcas ne tikai Telavivā, bet arī tādās pilsētās kā Ņujorka, Losandželosa un Berlīne.

Kā jūs izvēlējāties māksliniekus? Vai esat ar viņiem jau kaut kad sadarbojies?

Izraēlas mākslas pasaule vēl joprojām ir salīdzinoši maza, un Izraēlā es strādāju nu jau daudzus gadus. Būdams filozofijas pasniedzējs Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā, es mācu topošos māksliniekus, kritiķus un kuratorus. Tāpat es bieži apmeklēju mākslinieku darbnīcas un rakstu žurnālam Artforum International un vietējai presei par izstādēm, kas notiek Izraēlā. Tātad es gandrīz nepārtraukti esmu saskarē ar izraēliešu māksliniekiem. Daži no viņiem ir mani draugi – mēs esam kopā uzauguši. Es zinu, kāds kuram bija diplomdarbs, kāda bija pirmā nopietnā izstāde, gan Izraēlā, gan ārzemēs, es zinu, ko viņi rādīja Venēcijas biennālē, ko – kādā Kopenhāgenas villā vai Losandželosā. Es sekoju tam, ko viņi dara, un daudzreiz esmu gājis uz viņu izstādēm. Tāpēc savā ziņā man bija ļoti viegli nosaukt māksliniekus šai izstādei. Tie visi ir arī mākslinieki, kuri man ir ļoti mīļi. Ja man būtu tik daudz naudas un vietas, es noklātu savas sienas ar viņu darbiem – viņu visu.

Vai izstādē būs skatāmi darbi, kas tapuši īpaši šim notikumam?

Vairums ir jauni, tiesa gan, no vairāk nekā četrdesmit darbiem, kas skatāmi izstādē, tikai daži radīti īpaši šai izstādei. Daļēji tas ir tāpēc, ka mums nācies strādāt ar stingri ierobežotiem laika limitiem, bet daļēji arī tāpēc, ka, cik man zināms, neviens no pārstāvētajiem māksliniekiem līdz šim nav šeit izstādījies. Tāpēc galvenā doma bija atvest uz šo jauno telpu darbus, kas sevī visspēcīgāk nes unikālu laika un vietas sajūtu jeb, citējot izstādes apakšvirsrakstu, “mūsdienu Izraēlas intensitāti”.


Dors Guezs. “Sabirs.” 2011. Video (fragments). 19:37 

Es zinu, ka jums bija svarīgi izstādē “Sapņi un drāmas” iekļaut arī palestīniešu mākslinieku darbus.

Jā. Ja tu veido izstādi par Izraēlu, tad diezgan droši sagaidi, ka cilvēki runās par Palestīnas un Izraēlas konfliktu, kas turpinās nu jau daudzus, daudzus gadus... tas ir tik plaši atspoguļots medijos... Lai gan daži no darbiem tiešām saistīti ar šo tēmu, palestīniešu māksla izstādē tikpat kā nav pārstāvēta – lielākoties tāpēc, ka vairumam palestīniešu mākslinieku ir iebildumi izstādīties līdzās izraēliešu māksliniekiem.

Palestīnas un Izraēlas konflikts ir viena no pirmajām lietām, kas cilvēkiem šeit nāk prātā, kad tiek pieminēta Izraēla.

Jā... Cilvēki varētu iedomāties par reliģiju, par vēsturi... bet ir arī šī lieta – Palestīnas un Izraēlas konflikts. Protams, no tā nekur neaiziesi, tas ir visur un visu laiku. Bet es negribēju veidot izstādi, kas būtu veltīta tikai šai vienai tēmai, jo par to jau ir tik daudz runāts un tas nemaz nav tik interesanti. Mēs gribējām šim jautājumam pieskarties varbūt no dažādiem skatpunktiem vai aplūkot to no iekšpuses, nevis paraudzīties it kā no malas un ziņot par to, ko redzam. Tas arī saskatāms dažādos izstādes darbos. Tā nepārprotami ir Dora Gueza skaistā videodarba Sabir tēma. Mēs redzam uz sienas projicētu saulrietu – pludmale, viļņi, lēni riet saule. Uz šī vizuālā fona mēs dzirdam sievieti, kura apraksta savu dzīvi Jafā, Telavivas arābu vecpilsētā. Viņa stāsta māksliniekam, savam mazdēlam, par savu dzīvi līdz 1948. gadam, kad tika nodibināta Izraēlas valsts, un par karu, kas tam sekoja; izraēlieši to sauc par Neatkarības karu, bet palestīnieši – par katastrofu. Viņa runā par to, kāda bija dzīve pirms šī pārrāvuma – par zināmu miera sajūtu un to, cik viegli bijis dzīvot netālu no Jafas pludmales. Tā ir ģimenes vēsture, un viņas stāsts saauž vienkopus dažādus elementus – ebrejus, musulmaņus, kristiešus, jaunatnācējus un vecos iedzīvotājus. Jafa senāk bija ļoti kosmopolītiska pilsētiņa, tā bija osta, tāpēc atvērta visdažādākajām ietekmēm. Interesanti, vai izstādes apmeklētāji Rīgā pamanīs, ka viņa runā pārmaiņus arābiski un ivritā. Nezinātājam abas valodas var izklausīties ļoti līdzīgas. Atceros, ka es pats biju ļoti pārsteigts, kad piepeši aptvēru, ka nemaz neesmu pamanījis, kā viņa periodiski pārslēdzas no vienas valodas uz otru. Stāsts ir nevainojami plūstošs, uz rietošās saules un ūdens ņirboņas fona tas mazliet atgādina šūpuļdziesmu. Stāsts ir par katastrofu un trimdu, bet tas, kā viņa saauž kopā dažādas valodas un kultūras, veido brīnišķīgu kontrastu ornamentu. Un šī stāstnieka māksla – nedomāju, ka tā vēl ir dzīva. Cilvēki vairs neprot tā stāstīt. Senākos laikos tā savus stāstus stāstīja vecie ļaudis... un man liekas, ka tas saistīts ar to, kāda toreiz bija dzīve – savīta no daudzām un dažādām identitātēm, kas dzīvo cita citai līdzās daudz dabiskāk.


Porats Salomons. “Atlants.” 2010. Dēlis, grafīts marķieris. 105 x 60 cm

Cilvēki labāk prata stāstīt stāstus varbūt tāpēc, ka toreiz nebija televīzijas...

Jā, viņiem nebija visu šo elektronisko daiktu. Un tas daudz pasaka par to, kā senāk atrada saskaņu starp dažiem pieredzes aspektiem – pirms medijiem, pirms interneta, pirms mēs sava uzmanības deficīta dēļ kļuvām tik dezorientēti un apjukuši. Pasaule savijās kopā kā garš, atšķetināts stāsta pavediens, bet šodien tā sastāv no dažādām sadrumstalotām daļiņām. Ir iespējams lēkāt no vienas pie otras, bet nav laika tās salikt un saaudzēt kopā. Mēs dzīvojam burbuļos: “Tagad es esmu laimīgs [paukš!], tagad es esmu bēdīgs [paukš!], tagad es esmu nomākts [paukš!], tagad es esmu pacilāts [paukš!]”. Pāreja, pārcelšanās no viena stāvokļa uz nākamo ir svarīga, pāreja no vienas identitātes uz nākamo – vienalga, vai tā ir seksuāla identitāte, politiska vai kulturāla... Šīs pārejas mums kļūst arvien mazāk saskatāmas un iespējamas. “Tu esi vīrietis” vai “Tu esi izraēlietis”, vai “Tu esi palestīnietis”, vai “Tu esi gejs”... Identitātes tagad ir tik stingri fiksētas, tik neelastīgas. Mēs varam pārlēkt no vienas otrā, bet ir ļoti grūti pieņemt daudzslāņainu un veselīgu identitāti – vismaz kamēr mēs sekojam medijiem un tam, kā tie sagriež realitāti viegli sagremojamos ziņu kumosos.

Šajā ziņā būtisks ir arī Daniela Kiczalesa video The Messenger. Tas dokumentē dzīvu priekšnesumu, kurā mākslinieks spēlē elektrisko ģitāru, kamēr no tuvējā arābu ciema –  Isavijas – skan muedzina aicinājums uz lūgšanu. Priekšnesums atkārtojas piecas reizes, no krēslas līdz rītausmai. Katru reizi tas ir savādāks, jo viņi abi spēlē un dzied dzīvi. Mainās tikai gaisma. Mēs redzam, kā Daniels stāv Skopusa kalnā, tieši līdzās Becalēla mākslas akadēmijai, un noraugās uz arābu ciemu okupētajā Palestīnā. Abas vietas ir tik tuvu līdzās un tik tālu viena no otras. Mākslinieks un muedzins savu darbību nav saskaņojuši, viņi “nespēlē kopā”, un tomēr viņiem kaut kā izdodas satikties, veidojot brīnišķīgas un atšķirīgas tonalitātes.


Daniels Kiczaless. “Vēstnesis.” 2011. Kadrs no video. 18 min.

Austrumu un rietumu toņkārtas ir atšķirīgas (vienā ceturtdaļtoņi, otrā – pustoņi), tāpēc rietumnieka ausīm austrumu mūzika bieži izklausās “nepareizi” atskaņota. Un otrādi. Šajā darbā abas toņkārtas sanāk kopā – nesaplūstot vienā veselumā. Tas atkal ir jautājums par iespēju dzīvot blakus un pastāvēt līdzās, neizdzēšot atšķirības. Tā ir saspringta, pretrunīga situācija, no kuras, neraugoties uz to, var dzimt skaista mūzika. Tā ir vairāk māksla nekā politika – kaut gan, protams, tam visam ir arī politiskas sekas. Mākslinieks vai māksliniece var izvēlēties paust savu viedokli par šo politisko konfliktu, radot darbus, kas vienpusējā un tiešā formā kritizē Izraēlas valsts vai Palestīnas autonomijas politiku vai terorismu, un tā tālāk. Bet vai gan tas nav tieši tas, ar ko nodarbojas un ko meklē lielākā daļa no medijiem? “Kādas ir jūsu domas?” “Vai jūs esat par viņiem?” “Kurā pusē jūs esat?” Šāda vai nu / vai arī tipa loģika pamudina cilvēkus domāt, ka šī ir vienīgā iespēja – jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Tas tomēr visu mazliet pārāk vienkāršo. Atstāsim to medijiem. Māksla ļauj pienākt tuvāk un izdzīvot kaut ko no iekšpuses.

Kāds ir jūsu paša skatījums uz Izraēlas un Palestīnas konfliktu? Vai to jebkad izdosies atrisināt?

Es esmu optimistiski noskaņots, bet es jau vispār esmu optimists. Man šķiet, ka vairums cilvēku abās pusēs vēlas atrisināt jautājumu mierīgā ceļā. Taču mēs esam nonākuši savstarpēji pretrunīgu naratīvu varā. Tāpēc pie risinājuma meklējumiem pieder arī nepieciešamība mācīties stāstīt jaunus stāstus vai mācīties stāstīt stāstus jaunā veidā – tādā, kas pieļauj vairāku skatījumu līdzāspastāvēšanu. Varbūt mums jāskatās tālāk par nācijvalsts jēdzienu un jāatzīst, ka viena no cilvēka pamattiesībām ir tiesības dzīvot un strādāt jebkur šajā pasaulē, kas pieder mums visiem. Tas var izklausīties vienlīdz nereālistiski gan Izraēlā, gan Eiropā vai Savienotajās Valstīs, bet jūs jau tagad zināt, ka es ticu – sapņi var veidot realitāti...

Vai mākslā, kas nāk no Izraēlas, tas vispār ir izplatīts diskusijas temats?

Tādā filtrētā veidā – jā. Ja jūs pajautāsiet Danielam Kiczalesam, kādi ir viņa politiskie uzskati, domāju, ka viņš identificēsies ar kreisi orientētu skatpunktu, kas ļoti kritiski vērtē daudzus Izraēlas valsts piekoptās politikas aspektus. Taču attiecībā uz viņa mākslu – tur iespējami dažādi lasījumi. Varbūt māksla stāv pāri politiskam konfliktam, varbūt tas ir veids, kā satiekas kultūras, kā var līdzās pastāvēt atšķirīgas muzikālas tonalitātes – varbūt galvenais ir sajūtas.

Kad viņš stāv kalna galā un raugās lejup, tas ir arī komentārs par romantisma vēsturi. Šis heroiskā indivīda tēls, skatīts no mugurpuses, ar seju pavērsies pret varenu dabas ainavu, ir ļoti raksturīgs Kaspara Dāvida Frīdriha vai Viljama Tērnera gleznām. Tikai šajā gadījumā varenā daba nav ne kalni, ne jūra, bet gan politisks konflikts. Tas ir palestīniešu ciems.

Tātad te parādās uzreiz vairāki slāņi. Daniels komentē mākslas vēsturi, romantisma vēsturi, kas daļēji ir arī koloniālisma vēsture. Tas ir veids, kādā Rietumi noraugās uz “citiem”. Un ebreji, kuri cietuši šīs vēstures gaitā, tagad paši tajā piedalās, šādi noraugoties uz arābu ciemu. Tas ir ļoti sarežģīts stāsts. Un mākslas uzdevums ir stāstīt daudz sarežģītākus stāstus. Es ar to gribu pateikt, ka ārpus Izraēlas mēs bieži tiekam noreducēti līdz kaut kādai politiskai nostājai. Man, protams, ir sava politiskā nostāja, bet es negribu, ka mani noreducē līdz tai. Manā dzīvē ir daudz dažādu aspektu, kas man ir ļoti svarīgi, un es pieņemu, ka tieši tāpat ir visiem citiem. Es uzskatu, ka mākslā būtiskais ir būt cilvēkam un būt dzīvam. Tā ir daudz vairāk nekā ar kaut kādu politisku nostāju iztirzāta politiska tēma.


Noa Eškola. „Interjers III (In memoriam).” 2007. Kokvilna, mākslīgais zīds, sintētiskās šķiedras, poliesteris. 149 x 196 cm. Foto: Jens Ziehe, Berlīne. Mākslinieces un neugerriemschneider galerijas (Berlīne) īpašums

Kā jūs aprakstītu šodienas Telavivas atmosfēru, tās kultūras ainu? Esmu dzirdējusi, ka tā ir ļoti dzīva, piesātināta ar visdažādākajiem notikumiem un pasākumiem.

Es domāju, ka tā šodien ir ideāla pilsēta. Tā nav pārāk liela; to vēl joprojām iespējams izstaigāt, izjust atmosfēru dažādos rajonos, un tajā pašā laikā tā vēl nav pilnībā pabeigta un izveidota. Nomalēs pilsēta vēl ir mazliet nekārtīga, mazliet juceklīga un tāpēc pilna kūsājošas enerģijas. Tā ir ļoti kosmopolītiska pilsēta, jo tajā sajaukušies cilvēki no dažādām pasaules malām: jums piedāvā marokāņu virtuvi, austrumeiropiešu virtuvi vai dažādus to elementus jebkādās kombinācijās, jo tas savienojies kaut kādā vienā veselumā – jūs varat uzkost kaut vai šniceli, kas ielikta pitā... tā ir ļoti izplatīta lieta... un pieēst klāt humusu, un uzdzert vodku. Tāds nu tur tagad ir ēdiens, ko pārdod uz ielām – viss sajaukts kopā. Un tas ir rosinoši un aizraujoši. Un tas pats attiecas uz cilvēkiem, uz krāsām, formām un radošo pieeju, kas nāk tam visam līdzi. Reizēm pilsēta ir haotiska, nesakārtota, juceklīga un radoša kā mākslinieka darbnīca. Tur valda improvizācijas un brīvības gars. Un vēl tur ir pludmale; tā ir brīnišķīga. Vidusjūra vienmēr ir silta un vilinoša. Telavivā ir ļoti spēcīgi sajūtams jūras tuvums. Nav daudz pilsētu, kurām būtu tik rosīgas pludmales. Turp var doties jebkurā dienas stundā, lai izpeldētos vai iedzertu alu, vai vienkārši ieietu dušā – jo ir karsts. Es tā bieži daru. Ja man ir brīva stunda starp apspriedēm, es varu aiziet uz pludmali, izpeldēties un noskalot dušā sāli, un atkal justies spirgts.

Jāsaka, ka arī Jeruzaleme ir ļoti spēcīga vieta. Visi vienmēr sajūsminās par Telavivu, un tas viss ir taisnība – es tur dzīvoju un mīlu šo pilsētu –, bet Jeruzaleme arī ir fantastiska. Abas pilsētas ir apmēram stundas brauciena attālumā viena no otras, bet tās ir kā divas dažādas pasaules. Kad tu nonāc līdz kalniem, kas ieskauj Jeruzalemi, acumirklī rodas kaut kādas reliģiozas izjūtas, kaut kāda smaguma sajūta – tā ir vēstures nasta. Jeruzaleme ir vēl daudzveidīgāka nekā Telaviva; atšķirība ir tāda, ka vairums cilvēku ar dažādām saknēm turas savrup, savā starpā nesajaucas. Tas, kā tik ļoti mazā vietā kā Jeruzalemes vecpilsēta vai visa Izraēla kopumā orķestrētas tik atšķirīgas pieejas dzīves kārtībai, tik atšķirīgi domāšanas veidi – tas ir diezgan fantastiski.

Esmu arī dzirdējusi, ka Izraēlā cilvēki prot baudīt dzīvi, izbaudīt katru dienu, jo tu vienkārši nezini, ko atnesīs rītdiena (runājot par sadursmēm, vardarbību, utt.).

Jā, to var dzirdēt bieži. Varbūt tā arī ir taisnība – dzīvo šodien, jo rīt tu vari mirt. Tas ir ļoti jūtams. Ir zināma asociācija ar “dejām bezdibeņa malā”, jo pasaule nav stabila, un dzīvība nevienam nav garantēta. “Sapņos un drāmās” ir runa arī par to. Tā ir ļoti dramatiska un sakāpināta sajūta. Ar šo izstādi es gribēju runāt par to, ko nozīmē dzīvot konkrētā vietā, konkrētā laikā. Ko nozīmē dzīvot šodienas Izraēlā. Bet es domāju, ka tieši to pašu var attiecināt arī uz daudzām citām vietām. Mēs runājām par medijiem, par pieredzes sadrumstalotību, par dzīves politizēšanu... Visi šie jautājumi izvirzās priekšplānā, kad runa ir par Izraēlu, taču līdzīgām bažām tagad ir pamats jebkur citur pasaulē. Šī sajūta, ka jādzīvo šodien, vēršas plašumā... Mēs dzīvojam laikā, kad neviens vairs nejūtas patiešām droši, vismaz ne tādā mērā, kā tas bija senāk. Nav tādas drošības par savu darbu kā iepriekšējām paaudzēm, nav drošības attiecībās, pat runājot par klimatu – neko vairs nevar uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Pēc salīdzinoši ilga stabilitātes perioda pasaule tagad kļūst ārkārtīgi nedroša.


Mariks Lehners. “Bez nosaukuma (laiks).” 2017. Audekls, eļļa. 360 x 180 cm

Intervijā Arterritory galeriste Noemi Givona izteicās, ka Izraēla nespēlē lielu lomu starptautiskajā mākslas tirgū. Vai jūs tam piekrītat?

Es domāju, ka, ņemot vērā Izraēlas kopējo iedzīvotāju skaitu, izraēliešu mākslinieki tomēr spēlē svarīgu lomu. Mūsu ir tikai 8 miljoni; salīdziniet to ar Amerikas 300 miljoniem – saprotams, ka starptautiskā līmenī mākslas jomā darbojas daudz vairāk amerikāņu. Taču atsevišķi mūsu mākslinieki (daudzi no viņiem pārstāvēti šajā izstādē) guvuši ļoti lielus panākumus ārpus Izraēlas – tajā skaitā vairāki, kurus nepārstāv neviena mākslas galerija; varbūt Noemi Givona domāja tieši to... Taču es uzskatu, ka galeriju sistēma patlaban piedzīvo zināmu krīzi arī daudzās citās vietās. Pateicoties internetam un arvien pieaugošajam šai līdzīgu neatkarīgu mākslas iniciatīvu un izstāžu skaitam, galerijas pārstāvniecība māksliniekam vairs nav tik ļoti nepieciešama. 

Man šķiet, viņa runāja par kolekcionāriem.

Izraēla interesē daudzus kolekcionārus, kuri pērk laikmetīgo mākslu – ne tāpēc, ka viņi būtu izraēlieši vai ebreji, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem patiešām ļoti patīk šī māksla. Visbiežāk darbi nonāk lielākās starptautiskās kolekcijās, kur to jēga vairs nav lokāla vai cieši saistīta ar konkrēto kultūru. Kolekcionāru var vienādā mērā interesēt Gerhards Rihters un Jehudita Sasportasa. Protams, Rihtera darbs ir saistīts specifiski ar pēckara Vāciju, bet Sasportasas praksi caurauž viņas Izraēlas izjūta, un tas daļēji vērojams arī šajā izstādē. Taču kādam citam tas var nebūt izšķirošais parametrs – var vienkārši novērtēt faktu, ka viņa ir fantastiski laba māksliniece, kuras darbi runā arī par dziļām zemapziņas enerģijas plūsmām un racionālām struktūrām, kas ir pilnīgi abstraktas un šķērso jebkādas nacionalitātes robežas. Lielākajai daļai kolekcionāru un citu cilvēku, kam šie darbi patīk, nav pilnīgi nekāda sakara ar Izraēlu. Un tieši tāpat es ceru, ka arī uz šo izstādi atnāks skatītāji, kurus vienkārši interesē laba māksla.


Jehudita Sasportasa. “Prombūtnes plaisas 04” 2010. Papīrs, tinte. 100 x 70 cm

ARHĪVS:
Arterritory.com piedāvā: izstāde “Sapņi un drāmas”
Sapņi un drāmas: Nirs Hods
Sapņi un drāmas: Erezs Izraeli
Sapņi un drāmas: Porats Solomons